VARONU IZNICINASANA.

Kritika izrādei "VAROŅU LAUKUMS"

Varoņu iznīcināšana
Zane Kreicberga
//Kultūras Forums (2008.gada 16.maijs)

2008. gada 19. aprīlī noskatījos fantastisku izrādi. Šādu vispusīgu kvalitāti Latvijas teātros reti nākas baudīt. Šosezon tik augstu gandarījumu manī raisījušas vēl tikai dažas izrādes, starp kurām arī tā paša Viestura Kairiša Mērnieku laiki Nacionālajā teātrī (NT). Nu jau nojaušams, ka runāju par Kairiša iestudējumu – Tomasa Bernharda Varoņu laukums Dailes teātra (DT) Mazajā zālē, kurš nesaprotami maz tiek plānots repertuārā (kopš pirmizrādes 31. janvārī nospēlētas vien 6 izrādes) un ir nepelnīti slikti apmeklēts. Es neticu, ka Rīgā reizi mēnesī neatrastos 200 skatītāju, kuriem šī izrāde sagādātu tikpat lielu prieku un vielu pārdomām kā lielākajai daļai teātra apmeklētāju minētajā datumā. Izrāde neapšaubāmi ir laba visās savās kvalitātēs – gudrs, mūsdienīgs materiāls; gudra, arī asprātīga režija; teicama, stilistiski izturēta aktierspēle; pārsteidzošs un trāpīgs vizuālais risinājums; galu galā – te nu ir tā ironija un pašironija, kuru dažas mūsu kritiķes par varītēm gribēja saskatīt nevainīgā ģimenes mūziklā (sk. DT mājas lapā S. un Z. Radzobju izteikumus par Baņutas Rubess iestudēto Jāzeps un raibais brīnumsapņu mētelis), bet nespēja ieraudzīt šajā iestudējumā (sk. minēto autoru kritikas par Varoņu laukumu turpat). Ne velti atsaucos uz jau publicētiem viedokļiem, jo tie lielā mērā pamudinājuši man izteikt savējo – līdzsvaram un taisnīguma atjaunošanai.

Pēc klusuma perioda teātrī (kopš 2005) un vērienīgā, kritikas cildinātā Vāgnera Valkīru iestudējuma Latvijas Nacionālajā operā (2007), kas pavēra iespēju inscenēt arī pārējās Nībelungu gredzena cikla daļas, Viesturs Kairišs šosezon ir pārliecinoši atgriezies uz Latvijas teātra skatuves – ar brāļu Kaudzīšu klasiskā romāna Mērnieku laiki vienlaikus drastisko un sirsnīgo interpretāciju NT un Tomasa Bernharda politiskās lugas Varoņu laukums (1988) dziļi traģikomisko iestudējumu DT. Turklāt pārliecina ne tikai režisora un mākslinieces Ievas Jurjānes jau ierasti spēcīgais tandēms izrāžu izkoptajā vizualitātē, kas abos gadījumos raisa asociācijas par radošu komentāru Kristofa Martālera un Annas Fībrokas rokrakstam, bet arī precīzais trāpījums šodienas Latvijas garīgajā atmosfērā. Tieši tāds teātris mums ir visvairāk vajadzīgs – nevis atvieglināti izklaidējošs, bet izklaidējoši sāpinošs. Kā tāds gogolisks spogulis – kas liek smieties līdz asarām pašiem par savu komismu un muļķību, pēcgaršā atstājot rūgtus jautājumus.

Izdaudzinātais antisemītisms, kas pēc vairāku teātra kritiķu domām Latvijā nav aktuāla vai pat vispār pamanāma problēma, tiešām ir skandalozā austriešu rakstnieka Tomasa Bernharda (1931-1989) lugas Varoņu laukums centrā. 1988. gadā, veltot šo sacerējumu Vīnes nacionālā Burgteātra simtgades svinībām, Bernhardam bija svarīgi tieši un atklāti izrēķināties ar savu tautiešu represēto atmiņu un miermīlīgo atbalstu nacionālsociālistu aktivitātēm. Uzdrošinos minēt, ka antisemītisma tēma Bernhardam tomēr bija vairāk līdzeklis, nekā pats saturs, un viņš mērķēja uz plašāku austriešu identitātes pārvērtēšanu. Kā Varoņu laukuma ietekmes sakarā atzīmējis Vīnes Universitātes profesors Zigfrīds Matti: „..pirmo reizi pēc 1945. gada daudzējādos veidos tika apšaubīts Austrijas kā kultūras nācijas paštēls.”[i]Latviešiem nav tāda autora un tādas dramaturģijas, kas provocētu nopietni pārvērtēt savu pagātni un vismaz risināt sarunu par strīdīgi interpretējamiem vēstures jautājumiem, tādiem kā Kārlis Ulmanis un viņa diktatūra, kas pārsvarā tiek nekritiski glorificēta nācijas apziņā, vai leģionāru vēsturiskā loma. Kur nu antisemītisms – gluži otrādi, tiklīdz Karls Bjoršmarks un Kristīne Briede sāka vākt materiālu dokumentālai filmai par lidotāju Herbertu Cukuru (Nevainības prezumpcija, 2005), kura vārds cieši saistīts ar ebreju masu slepkavībām Rīgā 1941. gadā, viņi saņēma daudzus, tajā skaitā anonīmus, brīdinājumus labāk vispār neķerties šai tēmai klāt. Dažkārt šķiet, ka mūsu tautas daļā mājo gandrīz mitoloģiskas bailes un nepatika pret “svešo”, “citādo” – vai tas būtu citas ādas krāsas, seksuālās orientācijas vai atšķirīgas pārliecības cilvēks. Kairiša izrāde tieši nerunā par to visu, taču tā raisa pārdomas šajā virzienā, un, atšķirībā no vairākiem publicētiem viedokļiem, es domāju, ka Varoņu laukums Dailes teātrī ļoti precīzi atbalsojas tieši mūsdienu Latvijas garīgajā un intelektuālajā realitātē.

Lugas darbība risinās Vīnē 1988. gadā pēc tam, kad ebreju izcelsmes profesors Šusters ir izdarījis pašnāvību, izlecot pa sava dzīvokļa logu, kas iziet tieši uz Varoņu laukumu. Kairišam un visai izrādes radošajai komandai ir izdevies meistarīgi pārlikt akcentu no teksta virspusē, it īpaši lugas trešajā daļā, dominējošās antisemītisma tēmas uz tādas sabiedrības teju metaforisku atainojumu, kurā dominē neapmierinātība ar “pastāvošo iekārtu”, t.i., politiķiem, sašutums par pārējā sabiedrībā valdošo neizglītotību, zemiskumu un trulumu un visam pāri – sagurusi bezspēcība neglābjami aizejošās vecās pasaules godības un neatvairāmās jaunās pasaules agresijas priekšā. Tautas masu rēkoņas vietā, apsveicot Hitleru 1938. gada Vīnē, ko lugā no Varoņu laukuma zem sava dzīvokļa logiem joprojām 1988. gadā dzird profesora kundze, izrādē skan aplam griezīga tehno mūzika. Tā pārsteidz arī, beidzoties pirmajai daļai, kurā nedaudz tiek pārbaudīta skatītāja pacietība ar pašnāvību izdarījušā profesora ekonomes Citeles kundzes monologu (Lilitas Ozoliņas meistardarbs!). Pēc gandrīz rituālās profesora neskaitāmo kurpju pāru spodrināšanas un kreklu locīšanas, kas rada vielisku apjomu Citeles kundzes atklātajai apziņas plūsmai, kurā akcentēta viņas nojaušamā profesora pielūgsme reizē ar tādu kā varas vai pārākuma apziņu, pēkšņi klusināto un koncentrēto telpu pāršķeļ salkans tehno un mūsu skatam paveras spoža un banāla globalizētā plastmasas svētku un izklaides indusrtrijas ainava. Citeles kundzes monologā vairākkārt piesauktā kārtība (profesors bija “visdisciplinētākais cilvēks”, “precizitātes fanātiķis”) vairs nav spēkā. Pēc profesora bērēm parka nostūrī uzkavējas viņa brālis profesors Roberts (Jānis Paukštello) un meitas Anna (Vita Vārpiņa) un Olga (Ieva Pļavniece). Viņi nepiestāv šai pasaulei vai arī šāda pasaule nepiestāv (izrādes) varoņiem, atšķirībā no profesora dzīvokļa interjera izrādes trešajā daļā, kuram viņi piestāv. Paukštello virtuozi žonglē ar nežēlīgi apjomīgo tekstu, precīzi novadot līdz skatītājam galveno atziņu – “Es skaidri zinu kas notiek / bet es vairs neiesaistos”, jo protestam šajā pasaulē vairs nav nozīmes, tas ir kļuvis par rutīnu un sistēmas sastāvdaļu. Cik sāpīgi aktuāli man tas šķiet šodienas Latvijas sociālpolitiskās situācijas kontekstā! Ar protestu vien ir par maz, bet uz ko citu mēs esam gatavi?

Un pianists tur sēž un (smīnot? līdzjūtīgi smaidot?) spēlē Mālera variācijas kā tāds vecās pasaules relikts…

Izrādes trešajā daļā profesora tuvākie cilvēki sanākuši viņa dzīvoklī, kurš ar dīvaino bedri, kas kā tāda tranšeja pāršķeļ telpu, un uzblīdušo parketu, kā jau minēju, viņiem piestāv. Apbrīnojama ir Kairša un aktieru spēja izgriezt uz āru neredzamo realitāti, burtiski iemiesot atmosfēru, kurā vienlaikus eksistē neslāpēts komisms, metafiziskas norises un traģēdijas apzināšanās. Tas, ko skatītājs var baudīt šajā izrādē ir totāls teātris vislabākājā nozīmē, tāpēc tas grūti pakļaujas aprakstīšanai – aktieru precīzi sacerēto un nevainojami izpildīto jēgpilno psihofizisko darbību uzskaitīšana vai sajūsmināti epiteti par viņu komiķu dotībām – nespēj kaut cik adekvāti raksturot šo Dailes teātra šedevru.

Ieraugot bezkaislīgo uzrakstu pie izrādes nosaukuma 20. maijā – „Pēdējo reizi!”, man nekas cits neatliek kā aicināt jūs, cienījamie skatītāji, uzticēties manis teiktajam un doties uz Dailes teātra mazo zāli. Kritiķiem, ja vien viņi kaut ko saprot no teātra, šajā dienā būtu jāsarīko pikets ar prasību Dailes teātra vadībai neizņemt šo izcilo izrādi no repertuāra, bet veikt īpašus pasākumus tās popularizēšanai. Diemžēl mūsu kritikas fronte pārāk bieži darbojas kāda paštaisna un pārprasta taisnīguma vārdā un uzskata par savu pienākumu nevis censties saskatīt pirmizrādē perspektīvu uzveduma attīstībai, bet gan maksimāli precīzi nodot savas personīgās izjūtas un akcentēt izrādes trūkumus kā svarīgākos iespaidus, pat ja tie ir mazākumā. Vēl bēdīgāk ir tas, ka pats teātris nenovērtē savus sasniegumus un nepalīdz skatītājam, bet rīkojas tā, lai viena no labākajām sezonas izrādēm ātri vien nomirtu dabiskā nāvē. Par Varoņu laukumu ir radīts izrādei neatbilstošs iespaids – tā nav garlaicīga, tā nav par antisemītismu – aizejiet un pārliecinieties paši!