sábado, 30 de maio de 2009

LATVIJAS VESTURNIEKU KOMISIJAS RAKSTI

Latvijas Vesturnieku komisija
Latvijas Universitates Latvijas vestures instituts
Latvijas Universitates Judaikas studiju centrs
Muzejs “Ebreji Latvija”
Latvijas vestures instituta apgads
Riga 2006

HOLOKAUSTS LATVIJA

Starptautiskas konferences materiali,
2004. gada 3.– 4. junijs, Riga,
un 2004.–2005. gada petijumi par holokaustu Latvija

4 Konferences “Totalitarie režimi Baltija: izpetes rezultati un problemas” referati par holokausta tematiku

Redakcijas kolegija
Dr. habil. hist. prof. ANDRIS CAUNE (atbildigais redaktors)
Dr. habil. hist. prof. AIVARS STRANGA
MARGERS VESTERMANIS
Sastaditajs
Dr. hist. DZINTARS ERGLIS
Literaras redaktores
MARGITA GUTMANE
RITA KLAVINA
ANTRA LEGZDINA
Korektore
BRIGITA VARPA
Maksliniece
INARA JEGERE
Maketetaja
MARGARITA STOKA
UDK 94(474.3)(063)
Ho 330
ISBN 9984-601-59-5 © Latvijas Universitates Latvijas vestures instituts,

Gramata izdota
par Latvijas Vesturnieku komisijas finansialajiem lidzekliem

SATURS

Priekšvards . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 9
2004. GADA 3.–4. JUNIJA KONFERENCES
“TOTALITARIE REŽIMI BALTIJA: IZPETES REZULTATI UN PROBLEMAS”
REFERATI PAR HOLOKAUSTA TEMATIKU
Aivars Stranga
Holokausta vestures petnieciba un holokausta piemina Latvija . . . . . . . . . . . . . . 13
Emanuels Zingeris
Lietuvas Starptautiskas vesturnieku komisijas sagatavotie zinojumi
par nacistu okupaciju Lietuva . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 33
Andrievs Ezergailis
Zinašanas par holokaustu 1941. gada . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 38
Josifs Roèko
Ebreju iznicinašana Ilukstes aprinki 1941. gada
(vietejo iedzivotaju atminas) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 49

PETIJUMI PAR HOLOKAUSTA PROBLEMAM LATVIJA
Andrievs Ezergailis
Sešas versijas par holokaustu Latvija . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 65
Grigorijs Smirins
Rigas ebreji nacistiskas okupacijas laika
(1941–1944) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 83
Aigars Urtans
Ebreju tautibas civiliedzivotaju slepkavošana
Kuldigas aprinki . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 118
Eva Treige-Treide, Eriks Prokopoviès , Andis Jekabsons
Valdemarpils ebreju kopienas liktenis
un ebreju ipašuma ekspropriacija . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 137
Andris Tomašuns
Jelgava nogalinatie ebreji: padomju un nacistu dati . . . . . . . . . . . . . . . . . . 162
Dzintars Erglis
Holokausts Krustpils pagasta 1941. gada vasara:
Piejutu un Smanu sadža . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 185
Rudite Viksne
Holokausts Latvijas mazpilsetas: petniecibas problemas
un rezultati . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .


6 Konferences “Totalitarie režimi Baltija: izpetes rezultati un problemas” referati par holokausta tematiku Saturs

NOVADPETNIEKA VAKUMS
Uldis Lasmanis
Holokausts Viesites mazpilseta . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 239
Uldis Lasmanis
Holokausts Jekabpils aprinka pagastos . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 273

HOLOKAUSTU PARDZIVOJUŠA LIECIBA
Elmara Rivoša atminas (fragmenti) . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 313
Krajuma rakstu autori . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 382



PRIEKŠVARDS


Konferenèu referati, ka ari Latvijas Vesturnieku komisijai iesniegtie petijumi par holokaustu
tradicionali tiek publiceti Vesturnieku komisijas rakstu atseviška sejuma. Tadi
lidz šim klaja nakuši èetri. 2001. gada tika izdots Latvijas Vesturnieku komisijas rakstu
2. sejums “Holokausta izpetes problemas Latvija”; 2002. gada 4. sejums – Dr. hist.
Leo Dribina monografija “Antisemitisms un ta izpausmes Latvija: vestures atskats”;
2003. gada 8. sejums – “Holokausta izpetes jautajumi Latvija”; 2004. gada 12. sejums
– “Holokausta izpete Latvija”.
Klaja nakušais Latvijas Vesturnieku komisijas rakstu 18. sejums – “Holokausts
Latvija” sastav no èetram dalam.
Pirmaja dala ievietoti èetri referati par holokausta tematiku. Tos nolasija Latvijas
Vesturnieku komisijas rikotaja starptautiskaja konference “Totalitarie režimi Baltija: izpetes
rezultati un problemas” 2004. gada 3. un 4. junija Riga (parejie – ar holokausta
tematiku nesaistitie šis konferences referati 2005. gada publiceti Latvijas Vesturnieku
komisijas rakstu 15. sejuma).
Dr. habil. hist. Aivars Stranga detalizeti izverte holokausta vestures petniecibu
Latvija. Emanuels Zingeris (Lietuva) sava zinojuma sniedz ieskatu par Lietuvas Starptautiskas
vesturnieku komisijas paveikto holokausta izpete. Dr. phil. Andrievs Ezergailis
apraksta, ko gadu pec tam, kad nacistiska Vacija okupeja Latviju, pasaule zinaja par
holokaustu Latvija. Josifs Roèko, balstoties uz intervijam ar vietejiem iedzivotajiem,
atgadina, ka musdienu sabiedriba saglabajušas vesturiskas atminas par ebreju noslepkavošanu
Ilukstes aprinki, ko petijuši vairaki vesturnieki.
Diemžel Margers Vestermanis savu referatu par palidzibu ebrejiem nacistu okupetaja
Latvija publicešanai neiesniedza.
Gramatas otraja dala ievietoti 2004. un 2005. gada tapušie Latvijas Vesturnieku
komisijas petijumi par holokausta problemam Latvija.
Profesors Andrievs Ezergailis iepazistina ar dažadam versijam par holokaustu
Latvija. Dr. hist. Grigorijs Smirins apluko Rigas ebreju tragisko likteni nacistiskas
okupacijas laika.
Parejie raksti ir petijumi par holokaustu province.
Aigars Urtans apskata ebreju tautibas civiliedzivotaju slepkavošanu Kuldigas
aprinki. Eva Treige-Treide, Eriks Prokopoviès un Andis Jekabsons sava kopdarba,
turpinot Latvijas Vesturnieku komisijas 12. sejuma uzsakto petijumu par Talsu aprinka
Valdemarpils ebreju kopienas likteni, galvenokart pieveršas nelaimigo upuru
ekspropriacijai. Andris Tomašuns analize padomju un nacistu sniegtas zinas par iznicinato
ebreju skaitu Jelgava. Dr. hist. Dzintars Erglis, turpinot darbu par holokaustu
Krustpili (sk. Latvijas Vesturnieku komisijas 2., 8. un 12. sejumu), apluko atsevišku
Krustpils ebreju noslepkavošanu 1941. gada vasara. Savukart Dr. hist. Rudite Viksne
apkopojoša darba, pamata balstoties uz Latvijas Vesturnieku komisijas rakstu sejumos
publicetajiem petijumiem, iztirza petniecibas problemas un rezultatus par holokaustu
Latvijas mazpilsetas.
Krajuma trešaja dala publiceti publicista un novadpetnieka Ulda Lasmana divi
raksti par ebreju iznicinašanu Jekabpils aprinki, ievietotas ari holokaustu pardzivojuša
telnieka Elmara Rivoša atminas.
Pamata holokausta petnieku loks Latvija palicis nemainigs. Šis salidzinoši nelielais
cilveku skaits savu iespeju robežas ari turpmak mekles atbildes uz daudzajiem joprojam
bez atbildes palikušajiem jautajumiem par ebreju noslepkavošanu musu valsti Otra
pasaules kara gados.
Darbs jaturpina visos holokausta petniecibas virzienos. Jautajumi par Latvijas sabiedribas
noskanojumu nacistu izverstas ebreju totalas slepkavošanas un antisemitisma
propagandas apstaklos vel ilgi bus aktuali. Jacer, ka sekmigak veiksies darbs ebreju
glabeju darbibas izpete. Nopietnaka uzmaniba japieverš padomju okupacijas režima
represijam pret Latvijas ebreju kopienu 1940.–1941. gada; uzskatami un vesturiski
pamatoti jaatspeko vel arvien dzivie miti par ebrejiem ka padomju varas galvenajiem
atbalstitajiem. Protams, diskutejams ir jautajums, vai attiecigais problemu loks tematiski
ir ieklaujams holokausta problematika vai ari izdalams atseviški.
Dzilaka un pilnigaka holokausta izpete ir un paliek musu vesturiskais pienakums,
jo nedrikst palikt vienaldzigs pret ebreju – kas ir Latvijas tautas dala – tragisko likteni
aizgajuša – 20. gadsimta drumakaja laika.
Redakcijas kolegija



2004. GADA 3.–4. JUNIJA KONFERENCES

“TOTALITARIE REŽIMI BALTIJA:
IZPETES REZULTATI UN PROBLEMAS”

REFERATI PAR HOLOKAUSTA TEMATI






Aivars Stranga
Holokausta vestures petnieciba un holokausta piemina
Latvija

“Šausmigais holokausta nav tas, ka nacisti nebija
cilveki. Šausmigais ir tas, ka vini bija cilveki. Katra
no mums – jusos un mani ir apslepts kaut kas no
Himlera un Eihmana, un tas var atklaties, kad apstakli
ir nobrieduši.”
(Jehuda Bauers)


1. Cela uz aptverošu holokausta vesturi

Yad Vashem memorials Jeruzaleme ir iecerejis publicet visaptverošu holokausta vesturi
(The Comprehensive History of the Holocaust), meginot sintezet daudzas valstis veiktos
jaunakos petijumus. Pirmais projekta sejums jau iznacis, ta autors ir ieverojamais ASV
vesturnieks Kristofers Braunings (Christopher R. Browning).1 Darba ievada autors tomer
norada, ka tas nav ambiciozs meginajums viena sejuma ietvaros sintezet holokausta
vesturi, gan no slepkavu, gan upuru viedokla raugoties;2 K. Braunings pieturas pie vismaz
jau 50–60 gadu senas tradicijas, sakot ar Leona Polakova un Džeralda Reitlingera
darbiem 40. gadu beigas – 50. gados, kura pieverš uzmanibu galvenokart vesturei: ka
tika iecerets istenot holokaustu; kada bija Adolfa Hitlera loma; kad tika pienemts lemums
par ebreju totalu iznicinašanu; kas bija slepkavas, un ka slepkavibas notika. Te, ka
redzams, runa ir par to pašu, kas minets ari Latvijas Vesturnieku komisijas 12. sejuma:
petnieku uzdevums, Latviju ieskaitot, ir uzrakstit visaptverošu holokausta vesturi, kura
ietvertu slepkavu, upuru, glabeju un mala stavetaju vesturi.3 Konceptuali komplekso
pieeju pirmie ir pamatojuši izcilie vesturnieki Rauls Hilbergs un Jehuda Bauers.
Nopietnai, akademiskai holokausta izpetei Latvija vel nav pat pilni divdesmit gadi;
faktiski ta vareja sakties tikai lidz ar Atmodu. Tas jaievero, vertejot sasniegto. Jaatceras,
ka pat Francija, kur nepastaveja nekadi oficiali ierobežojumi un cenzura, pirmie nopietnie
darbi par Viši režima noziedzigo politiku pret ebrejiem un par lielo nodevibu, ko ebreji
piedzivoja no daudziem saviem lidzcilvekiem, paradijas tikai ap 1970. gadu; lidz tam

Polakovs šaja petniecibas lauka bija gandriz vientulš. No autoriem pirmam kartam
jaizcel Zalamans Jakubs – pašaizliedzigs novadpetnieks no Daugavpils, savas pilsetas
patriots, kurš, nebudams profesionals vesturnieks, tomer ir veicis loti augsti vertejamu
darbu vismaz divas izpetes jomas: jau 1987. gada vienigaja tolaik PSRS iznakošaja
žurnala jidiša valoda “Sovetiš Heimland” vinš publiceja apceri par Daugavpils geto un
ebreju glabejiem.4 Šis divas temas – upuru vesture un glabeju vesture – ir holokausta
vesturnieku uzmanibas centra lidz musdienam un bus ari turpmak. Pateicoties Z. Jakubam,
lasitaji uzzinaja par profesoru Paulu Kruminu un vina gimeni, kuras maja Daugavpili,
Rigas iela 30, glabinu atrada ebreju meitenes masas Cila un Nadja Gradis. 80. gadu
beigas pat profesionaliem vesturniekiem bija zinami tikai dažu glabeju vardi (piemeram,
Žanis Lipke), bet sabiedribas absolutajam vairakumam nebija zinami pat tie. Nepilnus
divdesmit gadus velak stavoklis ir mainijies loti butiski un pozitivi. Glabeju vesture ir
kluvusi par patstavigu holokausta vestures izpetes sastavdalu. Margera Vestermana
izveidotais muzejs “Ebreji Latvija” ir šis petniecibas galvenais un vienigais centrs.
2005. gada marta muzejs jau bija apzinajis, ka vacu okupacijas gados ir notikuši
512 ebreju glabšanas un slepšanas gadijumi.5 Diemžel ne katrs glabšanas meginajums
dzivibu izglaba. Vacu okupacija bija ilga (Kurzeme – gandriz cetri gadi), vacieši bija
apsesti ar ebreju pilnigu un universalu iznicinašanu; to nemazinaja pat nenoveršamas
sakaves tuvošanas; nereti glabeji tika nodoti. Vismaz 472 okupetas Latvijas iedzivotaji,
piederigi dažadam tautibam un dažadam socialam grupam, ir apzinati ka ebreju glabeji;
vini ir izglabuši aptuveni 400 ebreju.6 Glabeju apzinašana notiek gandriz katra regionala
muzeja; glabeju liktenis sak arvien vairak intereset plašaku sabiedribu – žurnalistus un
publicistus,7 televiziju un kino. Latvija iepazist pilnigi jaunus vardus, piemeram, dzelzcela
stradnieka no Karsavas Antona Barkana, vina sievas Helenas un vinu septingadigas
meitas Valentinas vardu. Vinu gimene izglaba tris Karsavas ebrejus – Juditi Zilberi,
Levu Udemu, Sonu Minkinu. Savukart Rezeknes polu Matusevièu gimene izglaba Haimu un Jašu Izraelitus.8 Glabeji pakapeniski klust par musu vestures atminas sastavdalu. Ir pamats ceret, ka tuvakaja laika Riga, bijušas horalas sinagogas teritorija Gogola iela,uzcels monumentu ebreju glabejiem Latvija.
Runajot par vacu okupetaja Latvija triju geto – Riga, Liepaja, Daugavpili – vestures
izpeti, jaatzime, ka joprojam aktuals uzdevums ir uzrakstit apkopojošu geto vesturi,
izmantojot visus klatnakušos avotus un daudzas jaunas atzinas, kas radušas starptautiskaja akademiskaja sabiedriba, petot gan geto vesturi kopuma,9 gan lielos geto okupetaja Polija (ipaši – vislielako un visilgak pastavejušo geto Lodza) un kaiminu
Lietuva.
Latvijas Vesturnieku komisijai aktivak javeicina Latvijas geto vestures izpete.
Ieverojami akademiski rezultati ir guti, petot ebreju slepkavošanas gaitu okupetaja
Latvija; salidzinajuma ar notikumu gaitu citos Austrumu frontes iecirknos no tiem var
izdarit dažus secinajumus. Pasaules atzitakie holokausta vesturnieki ir nonakuši pie
atzinas, ka, pirmkart, vacu iebrukuma sakuma Padomju Savieniba 1941. gada junija
visticamak vel nebija izdota pavele vai tieši rikojumi iekarotajas teritorijas nogalinat visus ebrejus, ieskaitot sievietes un bernus; otrkart, nogalinato sieviešu un bernu skaits, lai ari vel pavisam neliels junija beigas – julija sakuma, pakapeniski un neapturami auga julija; treškart, vacu drošibas vai pat armijas komandieriem jau iekarotajas teritorijas un frontes iecirknos bija atlauta plaša iniciativa un pašdarbiba tapec, ka tieša rikojuma par visu ebreju iznicinašanu vel nebija; vini vareja vai nu aprobežoties ar “ebreju – komisaru” vai “ebreju – cekistu” nogalinašanu, bet vini vareja ari pilnigi droši paplašinat nogalinamo loku, labi saprotot, ka Berline tas netiks nosodits.
Gluži otradi, vini vareja ieklaut arvien vairak sieviešu nogalinamo skaita, ka to, piemeram, Lietuva julija darija augstakais SS un SD komandieris pulkvedis Karlis Jagers (Jager).10
(Realizejot Berline pienemtos visparejos planus un lemumus, tika istenotas ari vietejas iniciativas un nemtas vera vietejas ipatnibas un ebreju nogalinašanas pieredze, piemeram, F. Jekelna iniciativa Ukraina.)
Šis vacu iniciativas labi redzamas ari okupetaja Latvija. Nozimigs ir Dr. hist. Rudites
Viksnes novatoriskais petijums par ebreju iznicinašanu Zemgales mazpilseta Auce
1941. gada 11. julija. Tas dienas rita Auce ieradas divas automašinas ar vaciešiem,
kuri vadija Auces ebreju nogalinašanu, tacu pašu nošaušanu istenoja gandriz tikai un
vienigi latviešu t.s. pašaizsardzibas dalibnieki, kurus visaktivak izrikoja Ervins Caune,
uzsverdams, ka katra pašaizsardzibas dalibnieka uzdevums ir piedalities ebreju nogalinašana.
Šaušana turpinajas lidz vakaram, bet pec tam dala pašaizsargu devas
uz savu štabu, kur tika sarikota iedzeršana. Taja paša diena atbraukušie vacieši nodedzinaja Auces sinagogu.
Galvena ipatniba šajos notikumos bija ta, ka 11. julija nogalinaja visus Auces ebrejus – 99 cilvekus, ieskaitot sievietes un bernus. Loti butiska ir R. Viksnes veikta ebreju slepkavu sociala portreta analize.
Auce ebreju nogalinašana piedalijas 10 vai 12 latviešu pašaizsardzibas dalibnieku, no kuriem vismaz cetri bija bijuši padomju okupacijas režima aktivisti, Edgars Berzinš uzradija patiešam “ieverojamu” noziedzigu hameleonismu: pirmaja padomju okupacijas gada vinš bija padomju arodbiedribu aktivists; vacu okupacija – ebreju slepkava; otrajai padomju okupacijai sakoties, vinš iestajas Iznicinataju bataljona un apkaroja nacionalos partizanus.
Pat ar šiem piemeriem ir pietiekami, lai noraiditu tradicionalo – par laimi, zinatniski jau
noraidito – priekšstatu, pat stereotipu par ebreju slepkavam ka gandriz vai vieniem
vienigiem perkonkrustiešiem – antisemitiem.
Tas, ka Auce uzreiz nogalinaja visus ebrejus, liecinaja, ka lemumu par šo totalo
vienas kopienas iznicinašanu bija pienemuši, protams, vietejie vacu okupacijas varas
(visticamak – SD) parstavji un tas bija viens no lokalas vacu iniciativas piemeriem (nav
iedomajams, ka lemums iznicinat mazas Auces ebreju nelielo kopienu, ieskaitot sievietes, butu pienemts Berline). Tas pats notika vairakas citas Latvijas mazpilsetas,
jau julija notika totala ebreju iznicinašana: Viesite, Subate (iznemot laikam tikai divus
ebrejus – arstu Langi un vina sievu, kurus izglaba Annas Balodes gimene), Preilos.
Latvijas Vesturnieku komisija jau no savas darbibas sakuma 1998. gada uzskatija,
ka viens no galvenajiem holokausta izpetes uzdevumiem ir rupigi apzinat ebreju
iznicinašanu Latvijas mazpilsetas. Pamatoti var secinat, ka tas istenots konsekventi.
Pirmkart, pakapeniski aptverti visi Latvijas novadi – Ludza Latgale, Valdemarpils
Kurzeme, Bauska un Jaunjelgava Zemgale, ka ari citas vietas. Nesen ir veikti petijumi
par holokausta gaitu Talsos, vairakas Zemgales un Latgales mazpilsetas.
Otrkart, holokausta gaita atseviškos rajonos jau ir izpetita tada limeni, ka bez
parspilejuma šos petijumus var uzskatit par ieverojamu sasniegumu holokausta literatura kopuma. Te vispirms jamin Dr. hist. Dzintara Ergla darbi par ebreju iznicinašanu Krustpils pilseta un pagasta.
Autoram jau izdevies istenot kompleksu pieeju, uzrakstot gan slepkavu, gan upuru vesturi; uzmaniba pieversta ari ebreju ipašumam un mantu ekspropriacijai.
Treškart, petot holokausta gaitu province, formas zina ir paradijušies darbi ar
novitates iezimem. Pazistamais publicists Uldis Lasmanis, petot ebreju iznicinašanu
Jaunjelgava (Nairi) un citas vietas, ir apvienojis nopietnu izpetes darbu arhivos, pamatotus un akademiski korektus secinajumus ar interesantu, dažviet pat aizraujošu
izklastu. Vina darbus var lasit ar patiesu interesi.13
Tiesa, U. Lasmana pedejos darbos ir paradijušas vismaz divas iezimes, kuras nav vertejamas pozitivi: pirmkart, nereti parak domine publicistikas stils; otrkart, saturs.
Ir sastopami gruti pieradami apgalvojumi par t.s. interregnuma periodu – gandriz lidz 1941. gada augustam – dažos Jekabpils aprinka pagastos.
Ceturtkart, R. Viksne jau ir meginajusi teoretiski apkopot petniecibas problemas
un rezultatus par ebreju iznicinašanu Latvijas mazpilsetas. Autore ir secinajusi, ka
apzinatajas mazpilsetas ir notikusi divu veidu šaušana:
a) viena reize nogalinati visi ebreji, ieskaitot sievietes un bernus (Auce, Akniste, Gostinos, Subate, Silene, Krustpili);
b) šaušana notikusi vairakas reizes (Malta, Limbažos, Valmiera, Rujiena, Bauska).
Autore ir pieversusies ari problemai, kas daudzus gadus ir nodarbinajusi un joprojam
nodarbina holokausta petniekus un kas jau mineta ši raksta ievada: vai cetru Einsatzgruppen personals jau vacu iebrukuma priekšvakara bija sanemis paveli nogalinat visus ebrejus, kuri nonaca grupu darbibas zona. R. Viksne atbalsta ieverojama vacu autora Helmuta Krausnika jau 1958. gada izteikto viedokli, ka Einsatzgruppen bija sanemušas paveli par ebreju totalu nogalinašanu jau junija.1 H. Krausnikam oponeja un noliedza,ka šada pavele bijusi jau iebrukuma sakuma, Alfreds Streims (Streim), kura viedokli pašlaik atbalsta vairakums – lai ari nebut visi – holokausta vestures petnieku. Lai gan R. Viksnei parliecinošaks škiet H. Krausnika viedoklis, vina tomer norada: “.. paliek neatbildets jautajums, kadel Štalekers [generalis Valters Štalekers, Einsatzgruppen A komandieris. – A. S.] paveli par ebreju totalu iznicinašanu [ja tada patiešam pastaveja jau vacu iebrukuma bridi. – A. S.] neattiecinaja uzreiz ari uz lielakajam Latvijas pilsetam (Liepaja, Daugavpils, Riga). Galiga izskaidrojama vel nav, bet tas vareja but ari ebreju skaits. Veicinošs apstaklis pirmajam (julija) totalajam iznicinašanam mazpilsetas bija relativi nelielais ebreju skaits, ka ari cilveku iznicinašanas tehnikas jautajums.”17
Ka redzam, holokausta izpete vacu okupetaja Latvija rosina jautajumus, kuriem ir butiska nozime holokausta gaitas vacu okupetajos Austrumu frontes rajonos petnieciba.
Otrs uzdevums, ko komisija izvirzija un konsekventi realize, ir t.s. interregnum (bezvaras) perioda akademiska izpete, attirot to no jebkada veida propagandas – nacistu vai padomju – izkroplojumiem. Autoriem, kuri saka petit bezvaras posmu un turpinaja Andrieva Ezergaila iesakto (te vispirms jamin Juris Pavloviès un Aigars Urtans18), bija, pirmkart, jamegina definet, kas vinu izpratne ir bezvaras posms; otrkart, veicot rupigu petniecisku darbu par notikumu gaitu katra konkreta Latvijas vieta, jaizvairas no divam galejibam: pirma bija padomju propagandas saražota jau 60. gados, un ta, protams, musdienu petniekus neapdraudeja.
Tas bija padomju propagandas (ipaši uz arzemem verstas un latviešu trimdas diskreditacijai domatas) apgalvojums, ka t.s. interregnums vacu okupetaja Latvija pastavejis gandriz vai visu juliju, ja dažviet vel ne ilgak, un ta laika latvieši paši uz savu roku masveida iznicinajuši ebrejus (A. Ezergailis šo “teoriju” ir nosaucis par “bezvacu holokaustu”). Otra galejiba, atškiriga no pirmas ar to, ka ta nebija padomju propagandas produkts un nebija domata naida kurinašanai pret latviešiem
ka vacu kolaboracionistiem en masse, bija zinama mera reakcija uz pirmo un
parstaveja viedokli, ir šada: jau gandriz no pašam pirmajam vacu okupacijas stundam
vacieši dzelžaini kontroleja stavokli ikviena Latvijas teritorija – un vai nu nebija nekadas laika atstarpes starp krievu aizbegšanu un vaciešu ierašanos, vai ari pilnigi nekas no vacu ierašanas pirmajiem brižiem nevareja notikt bez vinu visaptverošas kontroles.
Petniekiem bija daudzmaz skaidrs, ka tas vien, ja vacieši kada Latvijas apdzivota
vieta neparadijas varbut pat vairakas dienas (vismaz), vel nenozimeja, ka patiešam ir
iestajies bezvaras periods (krievu jau nav, vaciešu vel nav), jo vacieši vareja un deva
rikojumus un paveles no tam vietam, kuras jau bija vinu pilniga kontrole, vai nu telefoniski,vai sutot velosipedistus, vai izsaucot latviešu nacionalo partizanu vaditajus pie sevis. (Piemeram, lai ari t.s. bezvara Limbažos pastaveja varbut visilgak Vidzeme – no 5. julija lidz 8. vai pat 9. julijam, tas vel nenozimeja, ka limbažnieki nesanema paveles un rikojumus no Valmieras, kur jau 5. julija bija ieradies vaciešu pilnvarotais latviešu pašaizsardzibas speku komandieris Valmieras un Valkas aprinki pulkvedis-leitnants Julijs Kristaps Jaunsnikeris.)
Petot t.s. interregnuma periodu, J. Pavloviès tam ir devis definejumu; vinaprat,
tas ir šads: interregnums ir pavelu vertikalu nomainas starpposma situacija, kad
vienu pavelu vertikali nomaina cita – lidzvertiga (lai ari ne obligati analogiska),kuras
rezultati ir vismaz divejadi: pirmkart, pavelu vertikale aptver pietiekami lielu teritoriju
(Latvijas apstaklos vismaz aprinki); otrkart, pavelu vertikales darbibas rezultata tiek
ieguta (nodibinata) ista vara par konkretu teritoriju. J. Pavloviès uzsver, ka galvenais
vacu okupantu merkis bijis tas, lai to paveles vai rikojumi tiktu izpilditi, nevis lai vini
paši – vacu okupanti – obligati butu klat visas vietas (piemeram, autora jau minetajos
Limbažos no 5. lidz 8. julijam). Interregnums izbeidzas, ka uzskata J. Pavloviès, tikai
ar jauna okupanta realas varas ieviešanu; “nekadi dokumenti, pilnvaras un pazinojumi
bez spejas tos iemiesot bezvaras stavokli izbeigt nevar”19. Ka jebkura definicija, ari ši
var izraisit iebildumus, var likties par sarežgitu vai parak formalu, tacu nav noliedzama
J. Pavlovièa atzistama tieksme lietot akademisku pieeju vacu iebrukuma sakumposma
sarežgito un pretrunigo notikumu un paradibu definejumam, nevis tikai aprakstam.
Pieveršoties konkretiem notikumiem 1941. gada junija beigas – julija sakuma, vinš
uzsver: “[..] lai ari laikposms starp pirmo vacu karaviru ierašanas bridi un militarparvaldes parstavju pilnigu kontroli par visu apvidu musu zeme parasti neparsniedza vienu nedelu, runa tomer ir par loti dinamisku periodu, kad situacija vareja mainities dažu stundu laika.”20
J. Pavloviès jaunakajos petijumos ir aplukojis okupacijas varu mainu Liepaja21 un Latgale. Tajos tiek pieradits, ka, pirmkart, bezvaras periods Latgale, Pat ipaši nomalos pagastos, parasti nav bijis ilgaks par septinam dienam (galvenokart no
29. junija lidz 4. julijam); otrkart, atškiriba no Latvijas provinces lielakas dalas, kur nacistu okupacijas režima vara tika nodibinata netieši, bez vermahta aktivas lidzdalibas, Latgale vermahta klatbutne un kontrole, vismaz lidz julija vidum, bija tieša; treškart, jau sakot ar 29. juniju, Daugavpili vacu amatpersonas saka pilseta dzivojošo ebreju registraciju – 30. junija ebrejus sapulcinaja pilsetas tirgus laukuma un pec tam nogadaja pilsetas cietuma.
Svariga ir J. Pavlovièa atzina, ka, lai ari ebreju sapulcinašanas paveli 29. junija parakstija par Daugavpils pilsetas prefekta vietas izpilditaju vaciešu ieceltais R. Bluzmanis, vinam, iznemot moralo atbildibu, ar ebreju sapulcinašanu nebija
nekada sakara: R. Bluzmana riciba nebija personala, kas varetu paveli istenot, nebija
pat personisku ierocu; ceturtkart, Latgale, tapat ka citur Latvija, smagakos kriminalnoziegumus pret civiliedzivotajiem laikposma kopš vacu iebrukuma un padomju okupacijas režima pilniga sabrukuma un begšanas no Latvijas veica tieši begošie padomju un komunistu aktivisti un cekisti.
Ta 1. julija Rezekne nogalinaja 39 civiliedzivotajus; vismaz 22 cilvekus noslepkavoja netalu no Ludzas. Šie noziegumi veicinaja – vismaz kadu laiku – vietejo iedzivotaju pozitivaku nostaju pret vacu okupantiem un pastiprinaja antisemitiskus aizspriedumus – ipaši Ludza – par “židiem – cekistiem”. (Pedejais autora darbs par okupacijas mainu Rigas aprinka austrumdala ir originals un vietam Pat aspratigs, kas nav tik bieža paradiba musu historiografija; taja secinats, ka bezvaras posms Ogre ildzis no 1. lidz 3. julijam, Sigulda – no 2. lidz 6. julijam, Rigas aprinka austrumdalas pagastos – divas tris dienas apvidu gar Daugavu un septinas astonas
dienas Ledurgas, Suntažu, Adažu un Ligatnes apkaime. Te tomer dzivoja pavisam neliels skaits ebreju vai ari vinu nebija nemaz, un nekadu zinu par ebreju slepkavošanu, ko butu veikuši J. Pavlovièa diezgan ironiski – ne bez pamata – aprakstitie latviešu partizani, – nav.)
Novatorisks ir J. Pavlovièa darbs, uzrakstits atzistama narativas vestures stila,
par okupacijas varu mainu Riga 1941. gada vasara. Pirmkart, autors ir atzimejis, ka
bezvaras stavoklis iestajas Rigas lielakaja dala 30. junija, jo pulkveža O. Laša vadiba
Pardaugava ienakusi vacu karaspeka vieniba bija par mazu, lai kontroletu pat Pardaugavu, bet Daugavas otraja krasta vel vaciešu vienibu nebija.
Pardaugava, ka uzsver autors, 30. junija vacu karaviri bija piespiedu karta sapulcejuši. .Uzvaras parka apkartejas ekas atrastos viriešus un meginaja noskaidrot, vai starp viniem nav sarkanarmiešu.
Šis akcijas merkis bija noverst palikušo sarkanarmiešu iespejamas diversijas. Vacieši
sapulcinato vidu meginaja identificet ebrejus, kurus velak nogalinaja ka vermahta atriebibas akcijas kilniekus. Škiet, ka J. Pavloviès neuzskata šo ebreju nogalinašanu par apzinatu holokausta sakumu vacu ienemtaja Pardaugavas dala un uzsver, ka ebreji un padomju aktivisti ir tikuši aiztureti tikai dažos Pardaugavas rajonos.
Autors aicina pamatigak izpetit notikumu gaitu un vacu karaspeka ricibu 30. junija Riga.
Otrkart, J. Pavloviès uzsver, ka 30. junija nekada latviešu partizanu darbiba nav
notikusi un lidz ar to nav varejusi notikt ari ebreju nogalinašana, ko it ka veikuši latviešu partizani.
Treškart – un tas ir loti interesanti –, J. Pavloviès uzskata (pamatojoties uz vacu
avotu analizi), ka V. Štalekers ieradas Riga tikai 3. julija vakara, nevis 1. julija pusdiena, ka uzskatija agrak; ja tas ta patiešam ir bijis, tad, protams, V. Štalekers nevareja sastapt Viktoru Araju 1. julija un uzdot vinam jau šaja diena veidot komandu ebreju grautiniem; var pilnigi piekrist autoram, ka nekadi latviešu veikti spontani ebreju grautini Riga neizcelas. Tiesa, butu velams izskaidrojums, kapec autors uzskata visparpienemto viedokli, ka V. Štalekers ieradies Riga 1. julija, par neprecizu.
Ceturtkart, svarigi ir tas, ka J. Pavloviès pieversies notikumiem Riga 4. julija, kad,
V. Araja komandai aktivi darbojoties, tika nodedzinatas tris lielakas sinagogas. Joprojam publicistika un pat zinatniskaja literatura tiek mineti fantastiski skaitli par sadedzinato ebreju skaitu. J. Pavloviès turpina A. Ezergaila pieeju, kura, balstoties uz ticamiem avotiem, nevis baumam, folklorai lidzigam atminam vai padomju literaturas izdomajumiem, boja gajušo ebreju skaitu verte loti piesardzigi – ne vairak par dažiem upuriem (galu gala 4. julija akcijas merkis nebija ebreju iznicinašana). J. Pavloviès secina: “Zinu par to, ka no liesmam begoši cilveki tiktu dziti atpakal uguni, nav [..]”23
Beidzot, akademisku atbildi uz jautajumiem, kas, kad un ka notika ar ebrejiem vacu
iebrukuma paša sakuma (t.s. bezvaras posma, kurš, velreiz atgadinot, ja pastaveja,
tad, lielakais, dažas dienas atseviškos Latvijas rajonos), var iegut, tikai turpinot jau
mineto petniecibas virzienu – petot ebreju iznicinašanu mazpilsetas, taja paša laika
neizsledzot ari Rigu no padzilinatu petijumu loka. Petijumi, kuri jau ieverojama skaita
veikti, nedod pamatu uzskatit, ka latvieši uz savu roku butu sakuši masveida teroru
pret ebrejiem, nemaz nerunajot par slepkavošanu.24
Ieverojams akademiskas petniecibas rezultats pedejos gados ir profesora
Heinriha Stroda apjomigais darbs par Salaspils koncentracijas nometnes vesturi.25
Profesors rupigi izseko, ka Latvijas PSR Valsts drošibas komitejas vadiba (ipaša
loma bija vadošajiem virsniekiem V. Izvestnijam un J. Bistrovam) tika veidots mits
par Salaspili ka milzigu naves nometni. Mita kulminacija tika sasniegta 1970. gada,
kad Latvijas PSR Mazaja enciklopedija Salaspili nodeveja par naves nometni, kuras
upuru skaits turpmakajos padomju laika falsificejumos pieauga lidz pat 100 000
cilvekiem.26 Šis skaitlis joprojam klejo gan pa Latvijas krievu preses slejam, gan pat
pa Krievijas oficialo iestažu pazinojumiem un komentariem. Attieciba uz Salaspils
nometne ieslodzitajiem ebrejiem H. Strods secina, ka, pirmkart, ebreju skaits nometne
no 1941. gada beigam lidz 1942. gada maijam bija, mazakais, apmeram
500 darbaspejigu cilveku, bet šis skaitlis varetu but ari ap 1000 cilveku cetras barakas;
otrkart, autors uzsver, ka “[..] Salaspils koncentracijas nometnes pirmo posmu
– no 1941. gada beigam lidz 1942. gada vidum – var saukt par ebreju posmu.
Šaja laika Salaspili var devet par iznicinašanas (naves) nometni, jo nevienam ebrejam
nebija ceribu no ieslodzijuma izklut briviba.”27 Tas acimredzami nav gluži precizi:
ieverojamakais holokausta petnieks A. Ezergailis ir atzimejis: “[..] nav taisniba, ka
neviens ebrejs neizdzivoja savu režimu Salaspili. Tur izdzivotaju vareja but vairaki
simti (nav precizu datu, cik ebreju buvstradnieku bija norikoti), jo tad, kad nometne
bija uzcelta, dzivos ebreju viriešus vacieši parcela atpakal uz geto, kur dažiem atradas
gimenes. Ebreji ne tikai pardzivoja Salaspili, vini pat ir uzrakstijuši par to atminas
[..] Par Salaspili no tur ieslodzito ebreju viedokla [..] lasitaji var iepazities no
Jozepha Katza “One Who Came Back”. Nemot vera apstaklus un apgadi, kados
ebreju nometnes (Salaspils) celajiem bija jastrada, daudzi nosala vai nomira bada.”28
Salaspili atradas ari otra nometne – padomju karagusteknu nometne.29 Liekas, ka ir
nepieciešams jauns – plašaks darbs par Salaspils koncentracijas nometni, kur, izmantojot visus pieejamos avotus un avotu grupas, tiktu sniegts parliecinošs akademisks priekšstats par visu nometne ieslodzito grupu, ieskaitot pilnigi nepetito ieslodzito grupu – homoseksualus, likteni.30
Par holokausta vestures nopietnu izpeti liecina ari pedejais ieverojamais A. Ezergaila
darbs “Nacistu–padomju dezinformacija par holokaustu vacu okupetaja Latvija”
anglu valoda.31 Darbs sniedz isu, labi uztveramu holokausta Latvija vesturi. Plaši
analizeta padomju dezinformacija par latviešu lomu holokausta; ipaša uzmaniba pieversta apgalvojumiem par t.s. bezvacu holokaustu, ka ari tam, ka latvieši esot bijusi labaki ebreju slepkavas neka vacieši. Autors uzsver, ka sakotneji, padomju otrajai
okupacijai sakoties pec 1944. gada, padomju režims latviešu legionarus verteja ka
nacisma upurus, tacu velak, sakot ar 50. gadu beigam, atbildot uz Rietumu trimdas
latviešu darbibu, verstu uz padomju okupacijas režima nosodišanu, okupetaja Latvija
VDK vadiba tika radikali mainits legionara tels – tas kluva par ebreju slepkavu telu
un t.s. legions tika tieši saistits ar holokaustu. A. Ezergailis sikak pieveršas ari jautajumam par latviešu policijas divu bataljonu nozimi holokausta, secinot, ka 18. Policijas bataljons uzturejas Baltkrievija, Slonimas apkartne, 1942. gada 18.–22. augusta, tacu lidz šim nav atrasti ticami avoti, kas liecinatu, ka bataljons piedalijies vietejo ebreju slepkavošana. Par otro – 21. bataljonu autors secina to pašu: bataljona piedališanas Liepajas ebreju slepkavošana 1941. gada decembri nav pieradita ar neapstridamiem avotiem.32
Vesturnieks Karlis Kangeris, apliecinadams, ka akademiskaja vide notiek diskusija
par vacu okupacijas laiku un holokaustu, opone A. Ezergaila viedoklim. Pec
vina domam, vacu okupacijas pamatprincipi jau bijuši pilnigi saskanoti pirms kara
sakuma (J. Pavloviès ari parstav viedokli, ka talu ne viss bija saskanots) un vacieši
izveidoja okupetaja Latvija 700 latviešu komandanturu, kuru vaditajus, iespejams, bija
apzinajuši jau pirms iebrukuma Padomju Savieniba. K. Kangeris uzskata, ka, pirmkart,
ir nepieciešams aptverošs petijums par pašaizsardzibas sistemu Latvija; otrkart,
aptverošs petijums par latviešu policijas strukturam vacu okupacijas laika (ieskaitot
latviešu kartibas dienestu, kura uzdevumos ietilpa bolševiku un ebreju apcietinašana);
velams turpinat gan V. Araja SD grupas, gan ipaši Herberta Teidemana SD grupas
(kuras ir vismazak petitas) izpeti, kas veicinatu ari holokausta vestures turpmaku
attistibu.33 Tieši aptverošu petijumu joma Latvija sak atpalikt no Lietuvas, kur jau ir
notikusi pareja no detalizetam publikacijam par atseviškiem vacu okupacijas laika
jautajumiem uz apjomigiem visaptverošiem darbiem (t.sk. par lietuviešu policiju).
Holokausta petnieciba vacu okupetaja Latvija nav radijusi nekada veida revizionismu;
akademiskaja vide nav sastopami darbi, kas noliegtu holokaustu vai samazinatu
nogalinato ebreju skaitu, vai izvairitos no latviešu lomas holokausta istenošana
izpetes. Tomer jaatzist, ka daudzi holokausta vestures jautajumi – pat tadi, kuri
škita jau atrisinati, – vel tikai gaida nopietnu izpeti, kaut vai, piemeram, jautajums
par Latvija nogalinato Latvijas ebreju skaitu. Ja pienemam par ticamu PSRS Tautas
komisaru padomes Parcelošanas parvaldes 1941. gada decembra zinas, ka no
Latvijas paspeja “evakueties” 51 429 cilveki, no tiem tikai 13 705 (26,6%) latvieši,
tad joprojam nav zinams, cik ebreju paspeja atstat Latviju. Profesors H. Strods pielauj,
ka šis skaits varetu but pat 30 000,34 tad, protams, rodas jautajums, cik ebreju
palika Latvija un cik noslepkavoja, un noslepkavoto skaitu samazina krietni zem
70 tukstošiem.
Joprojam nav petits Ungarijas ebrejiešu liktenis. Iespejams, ka 1944. gada maija vai
junija aptuveni 1000 ebrejietes no Bistricas Transilvanija (kuras dala kopš 1940. gada
augusta bija Ungarijas sastava) deporteja uz nometnem Latvija un Igaunija. Varbut
aptuveni 500 ebrejietes atveda uz Latviju. Par vinu turpmako likteni trukst zinu, tacu
apšaubams, ka vinas okupetaja Latvija butu nogalinatas.


2. Holokausta upuru pieminas saglabašana

Latvijas Vesturnieku komisijas devums holokausta petnieciba ir patiešam iespaidigs, un to nevar noliegt neviens objektivs zinatnes dzives verotajs. Japiezime, ka Vesturnieku komisijas rakstu septinpadsmit sejumi, tas ir, septinu gadu laika, jo ista petnieciba sakas tikai 1999. gada, ir viens no ieverojamakajiem akademiskajiem sasniegumiem Latvijas vestures zinatnes vesture un tas ir lielakais valsts atbalstitais projekts, kurš jebkad ir ticis istenots neatkarigaja Latvija, pat ieskaitot 1918.–1940. gadu.
Svarigi ir tas, ka petijumi ir pieejami ari anglu valoda un tie klust par istu starptautiskas akademiskas saimes ieguvumu.37 Holokausta izdzivojušo vidu joprojam var sastapt uzskatu, ka holokausta izpetei un upuru pieminas saglabašanai Latvija vel nav izdarits viss iespejamais. Šadu viedokli emocionali var izprast: pardzivotais ir bijis parak drausmigs, un ebreju genocids – visekstremakais 20. gadsimta. Tacu Latvijas Vesturnieku komisijas riciba ir tikai viens – vai gandriz tikai viens – lidzeklis: holokausta vestures akademiska petnieciba, kas ari ir komisijas galvenais uzdevums. Bet ar akademiskiem darbiem – lai cik ieverojama ari butu to nozime, vel ir daudz par maz.
Ebreju tragedijai ir jaklust par visu Latvijas iedzivotaju vesturiskas atminas un vesturiskas apzinas dalu; vismaz jacenšas, lai tas ta butu. Uzdevums nav viegls. Holokaustam ka vesturiskas apzinas dalai butu jaiemiesojas ne tikai – un varbut pat ne tik daudz – akademiskos petijumos, bet ari popularas gramatas, filmas, lugas, monumentos un pieminas vietas un daudzos citos veidos – visa taja, kas veido kopeju atminu mantojumu. Daudz kas ir jau darits un tiek darits gan ar Vesturnieku komisijas atbalstu, gan arpus komisijas darba ietvariem.
Vairakas Latvijas pilsetas ir raditi emocionali iespaidigi un makslinieciski augstvertigi pieminas monumenti vai zimes holokausta upuriem (Riga, Preilos, Auce;
2005. gada junija sakuma tika atklats lielakais holokausta upuriem veltitais memorials
Latvija Škedes kapas, 15 kilometru no Liepajas); citas vietas tie top vai ir iecereti. Galvenais merkis ir uzstadit pieminas zimes visas Latvijas vietas, kur ebreji ir dzivojuši um tikuši noslepkavoti. Ši merka istenošana aktivi darbojas Margera Vestermana dibinatais muzejs “Ebreji Latvija” un Latvijas Ebreju kopienu un draudžu padome (nozimigs ir ari tas devums, finansejot holokausta izdzivojušo ebreju atminu publicešanu). Liepaja top Liepajas ebreju muzejs – otrais Latvija, kura ekspozicija bus veltita gan holokausta upuriem, gan ari tiem aptuveni 40 liepajniekiem, kuri glaba ebrejus.
Liela nozime holokausta upuru pieminas saglabašana ir Latvijas skolam. Holokausta
vesture vacu okupetaja Latvija jau vairakus gadus ir ieklauta skolu macibu programmas;
daudzi skolotaji ir iesaistijušies starptautiskos projektos – galvenokart piedaloties kolegiem no ASV un Izraelas. Nozimigu darbu holokausta upuru pieminas saglabašanai ir veikusi Ziemelvalstu gimnazija Riga, J. Rozentala makslas vidusskola, skoleni un jaunieši Plavinas un Tukuma, kuri iesaistijušies starptautiskos projektos, piemeram, projekta “Skoleni atjauno ebreju kapsetas”.39
Galvenais uzdevums tagad ir holokausta vestures pasniegšanas metodiskas meistaribas pilnveidošana, izmantojot modernako starptautisko pieredzi. Lai ari dažreiz izskan mudinajumi vienkarši palielinat stundu skaitu holokausta vestures macišanai, autoraprat, tas nebutu pats efektivakais un ari ne vienigais macibu procesa kvalitates celšanas lidzeklis.
Macot Latvijas pedeja gadsimta vesturi, skolenus nevajadzetu parak noslogot tikai ar tragisko vien – vai tas attiecas uz genocidu pret ebrejiem vai masveida teroru pret latviešiem; diez vai tas butu labi.
Uzmanibas centra jabut tiem jautajumiem, kurus skolotajs uzdod holokausta vestures
stundas, atbilžu meklejumiem un loti uzmanigai skolenu reakcijas novertešanai. Butisks solis uz priekšu ir 2005. gada augusta Latvijas Izglitibas attistibas centra izdotas tris macibu gramatas par holokaustu – pamatskolas un vidusskolas gramata skoleniem un gramata skolotajiem. Tas jau izmantotas aptuveni 25 Latvijas skolas un atzitas par pietiekami interesantam un emocionalam; tas ir verstas uz kritiskas domašanas attistibu skolenos, izmantojot interaktivo pasniegšanas metodi.40
Pasniedzot vai petot holokausta vesturi, jaizvairas no vairakiem visparejiem un
plaši lietotiem izteicieniem, kuriem nav nekada satura; viens no tiem ir t.s “holokausta
vestures macibas” vai loti popularais apgalvojums, ka holokausta vesture tiek macita
tapec, lai nekad nepielautu ta atkartošanos u.tml. Ir izveidojusies vesela leksika, gandriz oficiala, bet tas nenozime, ka ta ir patiesa un iedarbiga, ko lieto, kad runa par
holokaustu. Viens no izcilakajiem holokausta vestures petniekiem J. Bauers ir nonacis
pie diezgan atskurbinoša secinajuma: “Kas ir noticis agrak, var notikt velreiz. Mes visi
varam but upuri, slepkavas un mala stavetaji. Ruanda, Kambodža, bijušaja Dienvidslavija un citas vietas lielaka dala ir bijusi mala stavetaji, kuri ir macijušies pavisam nedaudz no pagatnes.”41
Pec manam domam, sekmigakais celš uz holokausta vestures apzinašanu un upuru
pieminas saglabašanu ir komplekss celš: atzistot holokausta ka ekstrema genocida
unikalitates iezimes (totalitate – nogalinat ikvienu ebreju, un universalitate – nogalinat
ikvienu ebreju visur, kur nodibinata vacu okupacijas vara), vienlaikus japieverš neatslabstoša uzmaniba – akademiska, pedagogiska, sabiedriska – citiem genocidiem
pasaules vesture un masu teroram vacu vai krievu okupetaja Latvija pret visam teroram paklautam etniskam un socialam grupam.
Nepatikamu pakalpojumu holokausta petniecibai un atminas iemužinašanai varetu izdarit priekšstats, ka citas upuru grupas. ir atstatas mazakas uzmanibas ena. Konsekventi janoraida jebkura ciešanu “hierarhijas” izveidošana – vienu ciešanas bija “labakas”, “dzilakas” par citu ciešanam.
Briesmiga bija ebreju nave Rumbula, bet briesmiga bija ari latviešu un citu tautibu – ieskaitot ebrejus – bojaeja Stalina Gulaga vai pat cela uz to – no slapem, neciešama karstuma, mokam.



Nobeigums


Vesturnieki, izglitibas darbinieki un sabiedrisko organizaciju aktivisti ir petijuši holokausta vesturi, izglitojuši jaunatni un centušies saglabat upuru pieminu. Holokausts pakapeniski klus ne tikai par ebreju, bet ari latviešu vesturiskas atminas sastavdalu; tomer joprojam ir sastopamas ari “konfliktejošas atminas” – “musu” – latviešu, “vinu” – ebreju. Tas nav nekas neparasts; reti kura sabiedriba ir spejusi izvairities no aizvainoto atminu politikas, ko veicina ari atminu daba – tas ir selektivas, stridigas, subjektivas un partijiskas.
Latvija vismaz tris lidzekli ir tikuši lietoti holokausta vestures konteksta.
1. Publiskas atminas ka kolektivas atminas (varbut pat identitates?) dala: pieminas
memoriali, muzeji, pieminas plaksnes, zimes, kapi u.tml. (Mejers Melers darba par ebreju kapsetam raksta: “Gramata ir dveseles asaras par aizmirstajiem Latvijas ebrejiem, kuri šo zemi slacijuši ar saviem sviedriem un asinim. Tas ir atgadinajums par to, ka cilveks ir dzivs tik ilgi, kamer vinu atceras.”42)
2. Izglitiba visos limenos – no vidusskolas lidz augstakajam akademiskajam limenim
augstskolas.
3. Akademiski petijumi, kuru merkis ir labot to, ko atmina neatceras precizi, neatceras
vai negrib atcereties.43 Liekas, ka tieši akademisku petijumu – ipaši aptverošu un
analitisku darbu – nozime ir un bus vissvarigaka. Bez tiem nav iespejama kvalitativa
izglitiba; to ietekmes pakape ir lielaka pat par memorialu vai muzeju lomu (labi, ja
memoriali tiek apmekleti; nereti tie tomer ir vientuli vai tiek apmekleti epizodiski – ka
nodeva atminai vai pat politikai, nevis ka izzinoša vai morala nepieciešamiba). Vajadziba pec jauniem akademiskiem darbiem par holokaustu vacu okupetaja Latvija ir nenoliedzama.

Atsauces un komentari
1 Browning Ch. R. (With contribution by J. Matthaus) The Origins of the Final Solution. The Evaluation
of Nazi Jewish Policy, September 1939–March 1942. – Linkoln; Jerusalem, 2004, 615 pp. – Plašu un
pelnitu starptautisku atzinibu ieguvis K. Brauninga darbs “Ordinary Men: Reserve Police Battalion
101 and the Final Solution in Poland”. – New York, 1992. – Šis darbs, pirmkart, loti uzskatami pierada,
ka neliels cilveku skaits – viens bataljons speja nogalinat vairakus desmitus tukstošu ebreju
vacu okupetaja Polija. Protams, ka tas nebija vienigais gadijums, kas liecina par attiecibam –mas slepkavu, milzigi daudz upuru (ebreju masveida iznicinašana Kijeva, Babijara, 1941. gada septembri
un Riga, Rumbula, 1941. gada novembri–decembri, ko izplanoja un vadija viens cilveks – SS un
policijas generalis Fridrihs Jekelns un kur slepkavošanu – šaušanu istenoja labi ja 20–30 cilveku, ir
šaušaligakais piemers visa vacu okupacijas laika Austrumu fronte). Otrkart, K. Braunings pierada,
ka masveida slepkavibas bez iebildumiem bija gatavi istenot “parastie laudis” – rezerves policisti
tuvu pusmužam, no kuriem gandriz neviens nebija bijis nacistu partijas biedrs un kuru vairakums
naca no Hamburgas – pilsetas, kas pazistama ar savam kreisi socialdemokratiskajam tradicijam un
relativi vajaku atbalstu nacistiem. Parasti laudis – loti efektivi slepkavas.
2 Browning Ch. R. The Origins of the Final Solution, Preface.
3 Stranga A. Holokausta petniecibas problemas // Holokausta izpete Latvija: Starptautisko konferenèu
materiali, 2003. gada 12.–13. junijs, 24. oktobris, Riga, un 2002.–2003. gada petijumi par holokaustu
Latvija (Latvijas Vesturnieku komisijas raksti, 12. sej.). – Riga, 2004, 27. lpp.
4 Z. Jakuba darba paplašinato versiju sk.: Jakub Z. I. V te dni: Iz istoriji Daugavpilskogo geto // Jevreji
v Daugavpilse. Istorièeskije oèerki. – Daugavpils, 1993, s. 287–396.
5 Muzejs, kurš savu darbibu atmodas gados saka ka viena cilveka – Margera Vestermana pašaizliedziga
darba rezultats un ilgu laiku – ipaši zinatniskas izpetes joma – darbojas gandriz tikai ka vina
lolojums, tagad ir kluvis par valsts akreditetu iestadi, kura juridiski atrodas Latvijas ebreju kopienas
parvaldijuma, garante savakto unikalo materialu saglabašanu un kura strada jau jauna petnieku
paaudze.
6 Sikak par glabejiem sk.: Stranga A. Holokausta petniecibas problemas, 24. lpp.; sk. ari jaunako
darbu, veltitu Žanim Lipkem: Zilbermans D. Ka zvaigzne tumsa: Atminas par Jani (Žani) Lipki / Red.
un papild. M. Vestermanis. – Riga, 2005, 86. lpp.
7 Sk., piemeram, Paula Raudsepa plašu publikaciju par liepajniekiem Robertu Sedolu un vina sievu
Annu, kuri izglaba 11 ebreju, slepjot vinus pagraba paša Liepajas centra. Raudseps atceras ari
to, ka padomju okupacijas vara pec kara strupi noraidijusi izglabto ebreju lugumu pieškirt Annai
Sedolai lielaku pensiju. Ta bija tipiska padomju režima nostaja gan pret ebreju glabejiem, gan izglabtajiem
ebrejiem, kuru izdzivošana vien jau izraisija lielas aizdomas. – Raudseps P. Linkimera
dienasgramata // Sestdiena, 2004, 5.–11. jun., 38.–41. lpp. – Sporta vestures petnieks Ivars Ošinš
ir uzsveris pazistama Latvijas sportista Artura Motmillera lomu ebreju glabšana Riga. – Latvijas
Avize, 2005, 19. marts, 28. lpp.
8 Rancane A. Cilveku glabejas // Diena, 2005, 4. jul. – Lai ari ebreju glabeja Žana Lipkes vards Latvija
jau labi pazistams, atzistama ir petnieku gataviba iepazistinat sabiedribu ar daudz mazak zinamiem
Ž. Lipkes paligiem, bez kuriem vinš nespetu izglabt vairak ka 50 cilveku. Tie bija Rigas šoferi Janis
Briedis un Karlis Jankovskis, stradnieki Edgars Zande, Andrejs Graubinš (gaja boja Dahavas koncentracijas
nometne), Dobeles pagasta vecakais Vilis Binefelds, Dobeles slimnicas galvenais arsts
Edgars Francmanis, zemnieki Fricis Rozentals ar deliem Bruno un Edgaru un citiem. – Neiburgs U.
Lielais Žanis // Majas Viesis, 2005, 8. jul.
9 Sk., piemeram, jau diezgan senu, bet joprojam pietiekami nozimigu darbu: Aly G., Heim S. Architects
of Annihilation. Aushwitz and the Logic of Destruction. – London, 2003 (pirmais izdevums Vacija
naca klaja 1991. gada).
10 Browning Ch. R. Op. cit., 227., 261., 291., 294. lpp.
11 Viksne R. Ebreju iznicinašana Auce 1941. gada julija // Holokausta izpetes jautajumi: Starptautiska
seminara referati, 2001. gada 29. novembris, Riga, un 2001.–2002. gada petijumi par Holokaustu.
Latvija (Latvijas Vesturnieku komisijas raksti, 8. sej.). – Riga, 2003, 101.–127. lpp.; Viksne R.
Uniètoženije jevrejev v Auce v ijule 1941. g. // Jevreji v menajušemsja mire, tom 5. – Riga, 2005,
s. 381–400. – Padomju aktivistu piedališanos ebreju iznicinašana ir pieminejis ari vesturnieks Josifs
Roèko. Ta, piemeram, Preilos ebreju slepkavošana piedalijas Andris Dzenis, kurš bija labi ieredzets
pirmaja padomju okupacijas gada. Tapat ka R. Viksne, J. Roèko uzsver, ka slepkavu vairakumam
bija loti zems izglitibas limenis un vini naca no nabadziga sabiedribas slana. E. Kalnina gaitas ir
bijušas tuvas tam, ko ir aprakstijusi R. Viksne: budams latviešu pašaizsardzibas dalibnieks, vinš
piedalijas ebreju iznicinašana Preilos; 1944. gada iesaukts Sarkanaja armija, kur vinu apbalvoja, bet
otras padomju okupacijas laika piedalijas kolhoza dibinašana. – Roèko J. Eto bilo v Preili // Jevreji
v Daugavpilse, kniga 4. – Daugavpils, 2005, s. 200, 211, 212.
12 Sk.: Erglis Dz. Holokausts un ebreju ipašumu ekspropriacija Krustpili // Holokausta izpete Latvija ..,
60.–81. lpp.
13 Lasmanis U. Nairi pilsetas ebreju kopienas gals (holokausts Jaunjelgava) // Turpat, 278.–358. lpp.
14 Lasmanis U. Ko neparedzeja hercogs Jekabs. Divu okupacijas režimu – padomju un fašistu – raditie
cilvekzudumi Jekabpils aprinki. 1949.–1965. – Riga, 2005, 382. lpp. – Škiet, ka butu bijis jalieto apzimejums
“vacu okupacija” vai “nacistiskas Vacijas okupacija”; “fašisms” ir parak izpludis jedziens.
15 Viksne R. Ebreju iznicinašana Latvijas mazpilsetas: petniecibas problemas un rezultati // Holokausta
izpete Latvija .., 44., 45. lpp.
16 Par Krausnika un Streima debatem un polemiku sikak sk.: Browning Ch. R. Op. cit., 226.–228. lpp.,
482. lpp. 61., 62. atsauce.
17 Viksne R. Op. cit., 45. lpp.
18 Par izpetes rezultatiem sikak sk.: Stranga A. Holokausta petniecibas problemas, 21.–23. lpp. – Andrievs
Ezergailis, oponejot ASV autoram J. T. Grosam, kurš savu slaveno, bet ne gluži akademiski
korekto darbu par ebreju slaktinu polu mazpilseta Jedvabne nosaucis “Kaimini”, ar to pat radot
stereotipu: ebreju kaimini, vienkarši polu laudis, dzivnieciski slakte savus kaiminus, sadedzinot
dzivus, slepkavo gandriz vai pec pašu dzivnieciskas iniciativas, – uzsver, ka kaimini nav
slepkavojuši ebrejus pirms vaciešu ienakšanas spontani, bez vacu palidzibas, rikojumiem un
mudinajumiem. – Ezergailis A. Velreiz par holokaustu // Diena, 2005, 9. apr., 15. lpp. – Tas, ka
kaimini visticamak nav slepkavojuši spontani pirms vaciešu ienakšanas, tomer nemazina, piemeram,
Jurga Klimaiša bandas noziegumus Lietuva, Martina Vagulana, V. Araja vai Voldemara
Veisa komandeto vienibu noziegumus Latvija, pat ja tie istenoti, izpildot vacu rikojumus vai tikai
pamudinajumus; paligpolicisti vai pašaizsardzibnieki, lai ari vacu organizeti, bija neviens cits ka
kaimini.
19 J. Pavlovièa definejums, sniegts raksta autoram 2005. gada 10. februari.
20 Pavloviès J. Nacistiskas Vacijas okupacijas karaspeks Latvija – ienakšanas hronologijas precizešana //
Latvijas Vestures Instituta Žurnals (turpmak – LVIŽ), 2004, 3. nr., 96., 97. lpp.
21 “Aktiva karadarbiba ap Liepaju noteica to, ka bezvaras stavoklis pilseta bija iss (28.–29. junijs)
un ta laika, baidoties no Liepaja palikušajiem karaviriem [padomju] un aktivistiem, civiliedzivotaji
neuzdrošinajas neko uzsakt.” – Pavloviès J. Okupacijas varu mainas ipatnibas Liepaja un tas tuvakaja
apkartne: aktivas karadarbibas faktoru analize // Latvija nacistiskas Vacijas okupacijas vara,
1941–1945: Starptautiskas konferences referati, 2003. gada 12.–13. junijs, Riga (Latvijas Vesturnieku
komisijas raksti, 11. sej.). – Riga, 2004, 113. lpp. – Notikumi Liepaja pierada, ka pirmajas haotiskajas
dienas pec vacu iebrukuma kriminalnoziegumus veica vienas vai otras okupacijas varas parstavji –
vai nu vacu karaspeka vienibas, sakot ebreju slepkavošanu Latvija, vai ari padomju drošibas dienesti
un komunistu aktivisti, slepkavojot civiliedzivotajus (piemeram, komunistu istenotais civiliedzivotaju
slaktinš Liepajas Armijas ekonomiska veikala pagraba 28. junija). Nekadi latviešu spontani uzbrukumi
ebrejiem nav atklati.
22 Pavloviès J. Okupacijas varu maina Latgale 1941. gada vasara // Totalitarie okupacijas režimi Latvija
1940.–1964. gada: Latvijas Vesturnieku komisijas 2003. gada petijumi (Latvijas Vesturnieku komisijas
raksti, 13. sej.). – Riga, 2004, 210.–256. lpp.; Pavloviès J. Okupacijas varu maina Rigas aprinka
austrumu dala – neitralas zonas fenomens (1941. gada 28. junijs – 6. julijs) // Totalitarie režimi Baltija:
izpetes rezultati un problemas: Starptautiskas konferences materiali, 2004. gada 3.–4. junijs, Riga
(Latvijas Vesturnieku komisijas raksti, 15. sej.). – Riga, 2005, 144.–153. lpp. – Par holokausta vesturi
Daugavpili ir rakstijis ari J. Roèko, diemžel dažviet vinš nav pietiekami kritiski izvertejis atminas ka
vertigu, taèu ari loti specifisku avotu, kas nereti ir lidzigs folklorai. Ta, piemeram, J. Roèko ir ieklavis
sava darba apgalvojumus, kuri ir daudz tuvak folklorai neka ticamiem, ar avotiem pieradamiem
faktiem: “kaiminš nosita vinu [ebreju] ar lapstu”; “aizsargs iebruka Hirša Fiša dzivokli”; Ilukste latvieši
esot nogalinajuši ebrejus ar automatiem, turklat ar spragstošam – sic! – lodem. – Roèko J. “Oni bili
našimi sosedjami...” (Iz istoriji Holokausta v Daugavpilse) // Jevreji v Daugavpilse, kniga 4, s. 135,
186; un citas lpp. – J. Roèko ir parak palavies uz atminam un padomju izmekletaju materialiem;
labi zinams, ka nevienam latviešu pašaizsardzibniekam vai pat V. Araja komandas loceklim ebreju
iznicinašanai netika izdaliti automati, par spragstošam lodem nemaz nerunajot. Nav ari nekadu
objektivu avotu par labu viedoklim, ka latviešu aizsargi un bijušie policisti butu ardijušies Daugavpili
t.s. bezvaras perioda laika.
Viens no pirmajiem folkloras piemeriem ir Riga dzimuša un holokausta izdzivojuša Moiseja
Rages lieciba padomju izmekletajiem 1944. gada 10. septembri Daugavpili. Aprakstot notikumus Riga
1941. gada julija pirmajas dienas pec vacu karaspeka ienakšanas, Rage liecinaja, ka latvieši jau nakti
uz 2. juliju sakuši slepkavot ne tikai ebrejus, bet ari krievus. Divu–triju nedelu laika latvieši nogalinajuši
aptuveni 12 000 ebreju un gandriz tikpat daudz krievu. (Latvija pod igom nacisma. – Moskva, 2006,
s. 44) Visticamak, ka šo “liecibu” M. Ragem nodikteja padomju izmekletaji, taèu, ja stasti par latviešu
spontanam zveribam pret ebrejiem turpmak kluva par neatnemamu padomju literaturas dalu, tad
stasts par daudzu tukstošu krievu (gandriz treša dala Rigas krievu!) nogalinašanu acimredzot tika
atzits par tik neticamu, ka to neizmantoja literatura.
23 Pavloviès J. Okupacijas varu maina Riga 1941. gada vasara // Okupeta Latvija 20. gadsimta 40. gados:
Latvijas Vesturnieku komisijas 2004. gada petijumi (Latvijas Vesturnieku komisijas raksti,
16. sej.). – Riga, 2005, 224. lpp.
24 Vesturnieks Elmars Pelkaus darba “Cina un ceriba ..” par latviešu nacionalo partizanu cinu pret
padomju okupaciju 1941. gada junija beigas – julija sakuma ir petijis otras padomju okupacijas laika
tiesato partizanu kriminallietas. Vinš secina: “Kriminallietu materiali liecina, ka partizani nav istenojuši
genocida akcijas pret ebreju tautibas Latvijas pilsoniem..” – Pelkaus E. Cina un ceriba: Partizani
Latvija 1941. gada vasara. – Riga, 2004, 152. lpp. – Tiesa, E. Pelkaua darba citetas Smiltenes
ebreja – holokaustu pardzivojuša Zalamana Kuršana atminas, no kuram it ka varetu secinat, ka daži
Smiltenes ebreji (piemeram, zobarsti, virs un sieva Vigdorèiki) “pazuduši”, ka raksta Z. Kuršans,
paša julija sakuma, pec tam kad 6. julija vara pilseta nonakusi nacionalo partizanu rokas. (Turpat,
136. lpp.) Tomer no Z. Kuršana atminam nav skaidrs, vai tiešam “pazušana” nozimeja to, ka ebrejus
nogalinajuši latviešu partizani. Nekada cita objektiva lieciba par kaut vai paris Smiltenes ebreju nogalinašanu, ko veikuši latvieši uz savu roku, pagaidam nav ieguta, tapat ka ari par to, vai daži
ebreji patiešam “nozuduši” vai paspejuši aizbegt uz PSRS, vai ari tomer nogalinati augusta sakuma,
kad Smiltenes ebreji tika iznicinati saskana ar vacu rikojumu. Vienigais petijums, kur par to minets
(Zalves pagasta Jekabpils aprinki), ir U. Lasmana darbs “Ko neparedzeja hercogs Jekabs ..”. Autors
raksta: “1941. gada interregnuma perioda upuri var tikt skaidrojami ar atriebes dzinam, holokausta
zverigo atmosferu” (382. lpp). Runa ir par tris ebreju – Roberta, Rivas un Halles Calkovièu noslepkavošanu.
Tomer vismaz pagaidam minetaja darba nav atrodami parliecinoši pieradijumi par
t.s. interregnuma pastavešanu šaja patiešam nomalaja pagasta un ebreju slepkavošanu pec vietejo
latviešu iniciativas.
25 Strods H. Salaspils koncentracijas nometne (1941. gada oktobris – 1944. gada septembris) // Latvijas
Okupacijas muzeja Gadagramata 2000: Komunistu un nacistu juga. – Riga, 2001, 87.–155. lpp.
26 Turpat, 94., 103. lpp. – Pirmie, kam uzdeva veidot mitus par Salaspili, bija padomju varas favoritizetie
rakstnieki Anna Sakse un Janis Sudrabkalns. Jau 1945. gada vini pasludinaja divus svarigakos
mita punktus. Pirmkart, Salaspils ka “naves fabrika”, kura noslepkavoto skaits “nav aprekinams
simtos, bet simtiem tukstošos”; otrkart, Salaspils ir ebreju masveida nogalinašanas vieta, jau sakot
ar 1941. gada rudeni (kad nometne vel nemaz nebija uzbuveta!). “[..] Salaspils nometnes kreisaja
puse 1941. gada rudeni notikusi masveida ebreju iznicinašana. Milzu bedres sagazti tukstošiem
noslepkavoto.” – Sakse A., Sudrabkalns J. Par vacu fašistisko briesmonu zveribam padomju Latvija.
– Riga, 1945, 44.–46. lpp. – Šie 1945. gada raditie miti ir izradijušies loti dzivigi pat musdienu
Krievija un krievu prese Latvija; dzivigumu, protams, veicina Krievijas politiska ieinteresetiba tos
uzturet un izmantot informativajas kampanas pret Latviju.
27 Turpat, 119., 120. lpp. – Kada jaunakaja publikacija H. Strods ir uzmanigaks secinajumos: “.. Salaspili
var uzskatit par koncentracijas nometni, bet nekada gadijuma par naves nometni.” – Noziedzigo
režimu baigas enas // Majas Viesis, 2005, 8. apr., 18. lpp.
28 Ezergailis A. Kam patiesiba ir sapiga? // Diena, 2005, febr., 2. lpp. – A. Ezergailis pamatoti uzsver,
ka visbrutalakais laiks ebrejiem bija Salaspils koncentracijas nometnes celšanas posms 1941. gada
beigas – 1942. gada sakuma. Ebreji tika izmantoti ka vergu darbs nometnes celtnieciba, taèu jau
1943. gada nometne ebreju vairs nebija, iznemot varbut kadus paris cilvekus; ka mitu A. Ezergailis
noraida apgalvojumu “par 7000 nometne nogalinatajiem ebreju berniem”. – Ezergailis A. Konrada
Kaleja un Efraima Zurofa gadsimta beigu pas de deux // Diena, 2000, 4. janv., 2. lpp.; Ezergailis A.
Salaspils nometnes patiesibas // Lauku Avize, 2000, 30. maijs, 28. lpp.; par brutalajiem apstakliem
nometne sk.: Neiburgs U. Salaspils nometne // Lauku Avize, 2000, 6. maijs. – U. Neiburgs raksta,
ka nometni celuši no Eiropas ievestie ebreji – “daudzi nomira no bada un slimibam”. – Neiburgs U.
Latviešu nacionalas pretošanas kustibas uzdevumi Latvija vacu okupacijas laika (1941–45) // Latvijas
Zinatnu Akademijas Vestis, 2000, 1./2. nr., 56. lpp., 4. piezime; aculiecinieka atminas par redzetajiem
ebrejiem, kuri cela Salaspili sk.: Bergman A. Zapiski nedoèeloveka. – Riga, 2005, s. 69.
29 Sk. jaunako literaturu: Erglis Dz. Padomju karagusteknu nometnes nacistu okupetaja Latvija // LVIŽ,
2005, 3. nr., 84.–106. lpp.; Šneer A. Plen. Sovetskije vojennoplennije v Germaniji. 1941–1945. – Moskva;
Jerusalim, 2005.
30 Nacistu terors pret gejiem un lesbietem (galvenokart pret gejiem) sak arvien vairak piesaistit sabiedribas
uzmanibu. Lidz 90. gadu sakumam pasaule bija tikai divi memoriali, kur piemineja šo
nacistu upuru grupu, – Sanfrancisko ASV un Sansaba Italija. Nopietns panakums bija Holokausta
memoriala muzeja Vašingtona – viena no diviem izcilakajiem holokausta petniecibas centriem
pa saule – pieveršanas šai temai, ipaši 2000. gada sakuma. Kad 2005. gada marta atklaja paplašinato
Yad Vashem jauno kompleksu Jeruzaleme – Holokausta petniecibas galvenais centrs pasaule –,
tad materialiem par homoseksualu vajašanu tika atveleta vieta ari ta ekspozicijas. Tiesa, atzistot,
ka japieverš daudz lielaka uzmaniba teroram pret gejiem un lesbietem nacistu okupacijas gados,
jauzsver dažas lietas:
1) lai ari nacistu ideologija ebreji nereti tika vienadoti ar homoseksualiem (piemeram, nacistu
laikraksta Volkischer Beobachter slejas) un cina pret homoseksualismu tika pasludinata ka nacisma
uzdevums un ta istenošanai Heinrihs Himlers 1936. gada pat izveidoja specialu biroju, kas versas pret
homoseksualismu un abortiem (Reichszentrale zur Bekansfung der Homosexualitat und Abtreibung),
ta nekad neienema nacistu ideologija un prakse pat ne tuvu to centralo vietu, kadu ienema ebreju
totala un universala iznicinašana;
2) homoseksualus vajaja, apcietinaja un varbut pat apmeram 15 000 deporteja uz koncentracijas
nometnem (sikak sk.: Grau G. (ed.). Hidden Holocaust? Gay and Lesbian Persecution in Germany.
1933–1945. – London, 1995), taèu vini nekad netika deporteti uz naves nometnem ar gazes kameram,
ne ari iznicinati gazes kameras;
3) skaidrs, ka tika iznicinati ari ebreji – homoseksualisti, taèu ne tapec, ka bija homoseksualisti,
bet gan tapec, ka bija ebreji. Ja nacistu terors pret homoseksualiem paša nacistiskaja Vacija ir kaut
cik petits temats, tad nesalidzinami mazak (ja neskaita dažus petijumus par okupeto Niderlandi) ir
izzinats vacu okupacijas varas terors pret homoseksualiem vacu okupetajas teritorijas.
31 Ezergailis A. Nazi/Soviet Disinformation about the Holocaust in Nazi-Occupied Latvia: Daugavas
Vanagi: Who Are They? Revisited. – Riga, 2005, 215 pp.
32 Turpat, 31., 44., 45., 53., 60.; u.c. lpp.
33 Kangeris K. Policijas strukturas Latvija vacu okupacijas laika (1941–1945) // Okupeta Latvija 20. gadsimta
40. gados, 279., 284., 285.; u.c. lpp.
34 Strods H. Latvijas pirmas padomju okupacijas aktivistu vajašanas (1941. gada 23. julijs – 1945. gads) //
Turpat, 123. lpp.
35 Sk. ari: Stranga A. The Holocaust in Occupied Latvia: 1941–1945 (35. atsauce 71. lpp.); Ezergailis
A. Nazi/Soviet Disinformation .., pp. 113, 114.
36 Estonia 1940–1945. Reports of the Estonian International Commission for the Investigation of Crimes
Against Humanity. – Tallinn, 2006, pp. 719, 720.
37 The Hidden and Forbidden History of Latvia under Soviet and Nazi Occupations 1940–1991: Selected
Research of the Commission of the Historians of Latvia (Symposium of the Commission of the
Historians of Latvia, Vol. 14). – Riga, 2005, 383 pp. – Taèu ta nav Vesturnieku komisijas vaina, ka
joprojam turpinas – pat pienemas speka – Krievija un liela dala vieteja krievu prese pilnigi meligi apgalvojumi
par latviešu lidzdalibas apjomu holokausta; apzimejums “latvieši – fašisti” ir kluvis gandriz
vai obligats. Vienlaikus, apsudzot latviešus “bezvacu holokausta”, vairaki vietejie t.s. kreisie politiki
Latvija ir demonstrejuši neapstridamu antisemitismu. Piemeram, nu jau skandalozi slavenais Saeimas
deputats no apvienibas PCTVL Nikolajs Kabanovs pazinoja, ka 1920. gada miera ligums starp Latviju
un Padomju Krieviju nevar but speka, jo no Krievijas puses to parakstija ebreji Adolfs Joffe un Jakovs
Ganeckis. – Sk.: Calite A. Saeima mums savs “melnsimtnieks” // Latvijas Avize, 2005, 22. janv., 3. lpp.
38 Holokausta upuru pieminas saglabašanai profesionala holokausta vestures petnieciba ir loti svariga,
taèu ar to vien nepietiek; pieminas saglabašanai ir nepieciešami memoriali, pieminas zimes, muzeji
un citi par zinatni emocionalaki un pieejamaki lidzekli. Latvijas ebreju kopienas vadiba ir apzinajusi
ap 30 Konferences “Totalitarie režimi Baltija: izpetes rezultati un problemas” referati par holokausta tematiku tuveni 200 vietu, kur apglabati vacu okupacijas laika noslepkavotie ebreji; apmeram pusei šo vietu vel
nav uzstaditas pieminas zimes. Kopiena plano sakopt un uzlikt pieminas zimes 25 masu kapu vietam
katru gadu un pabeigt šo darbu èetros piecos gados. – Latvijas Avize, 2005, 30. jul., 7. lpp. – Kopiena
finanseja ari Aleksandra Bergmana atminu izdošanu: Bergman A. Zapiski nedoèeloveka. – Riga,
2005, 320 s.; Drike N. Liepajas ebreju kopienas maja top ebreju muzejs // Diena, 2006, 10. apr.
39 Ziemelvalstu gimnazijas skolotaja Tamara Zitcere jau piecus gadus vada holokausta izpetes un pieminas
saglabašanas projektu, iesaistot taja vairak neka simt skolenu. Projekta gaita Jaunajos ebreju
kapos sakoptas 1038 kapu kopinas. 2005. gada julija Rigas dome atklaja T. Zitceres un vinas skolenu
sagatavoto izstadi “Rigas geto majas – pec 60 gadiem”. Sešdesmit èetras fotografijas redzamas
Latgales priekšpilsetas ekas. Pateicoties T. Zitceres un Sandas Plumes, Anda Skadmana, ka ari citu
skolenu entuziasmam, ir veikta 253 bijušo geto eku majas gramatu analize. Petijuma precizets ari
pazistama zinatnieka zoologijas profesora Nauma Lebedinska bojaejas laiks: 1942. gada Riga arpus
geto Kuldigas iela 21 vinš noindejas kopa ar sievu Liu un delu Eduardu. – Bormane A. Skolenus iesaista
holokausta izpete // Latvijas Avize, 2005, 5. jul.; Puke I. Divsimt piecdesmit miršanas apliecibu ik
pa desmit minutem // Diena, 2005, 16. jul. – 2005. gada junija jaunieši no Latvijas, Vacijas un Izraelas
sakopa ebreju kapus Tukuma; 25 jaunieši no Latvijas, Niderlandes, Vacijas un Austrijas sakopa un
faktiski atjaunoja senos ebreju kapus Gostinos netalu no Plavinam; lidz holokaustam Gostini bija loti
dzivigs ebreju miestinš. – Grinbergs A. No džungliem atkaro kapus // Latvijas Avize, 2005, 20. aug.
40 Dreijere V. Smagi un beidzot interesanti // Diena, 2005, 5. sept.
41 Bauer Y. Rethinking the Holocaust. – Yale, 2001, p. 67. – Pazistamais liberali orientetais ebreju
publicists Avišajs Margalits (Avishai Margalit) jau pirms vairak neka desmit gadiem bridinaja, lai neaizraujas
ar holokausta vestures trivializešanu un nerada – nereti – pec politiska pasutijuma – kaut
kadas visparpienemtas un neapstridamas “holokausta macibas” vai “holokausta pieredzi”. “Apstaklu
sakritiba, kas radija šo industrializeto slepkavibu, tomer bija unikala, tapec nav iespejams iegut no
tas ideologisku macibu. Ebreji nebija sagatavoti holokaustam, jo nav iespejams tam sagatavoties.”
A. Margalits bridina pret domu, ka ar didaktiskiem lidzekliem vien ir iespejams iegut “vienu vai citu
holokausta macibu [..]”. – Margalit A. The Uses of the Holocaust // The New York Review of Books,
February 17, 1994, p. 10.
42 Melers M. Ebreju kapsetas Latvija = Jewish Cementeries in Latvia 43 Par akademiskas vestures nozimi sikak sk.: Judt T. From the House of the Dead: On Modern European
Memory // The New York Review of Books, October 6, 2005, pp. 12–16.


Emanuels Zingeris


Lietuvas Starptautiskas vesturnieku komisijas sagatavotie
zinojumi par nacistu okupaciju Lietuva

Kopsavilkums

Lietuva ir mantojusi vairakas ar holokaustu saistitas, bet neatrisinatas problemas. Tas
ietekme lietuviešu un ebreju attiecibas valsts iekšiene, ka ari Lietuvas Republikas starptautiskas
attiecibas.
Šis problemas galvenokart attiecas uz 220 000 Lietuvas ebreju tragediju – visas ebreju
kopienas iznicinašanu Lietuvas teritorija 1941. gada vasara un rudeni. Tie ir juridiskas un
moralas atbildibas, ka ari petniecibas un visparejas izglitošanas jautajumi.
Lietuvas Starptautiska vesturnieku komisija darbojas jau sesto gadu. Vienlaikus ar
ikgadejam starptautiskam konferencem un seminariem tiek veikti petijumi par dažadiem
nacistu okupacijas perioda aspektiem. Komisija nodarbina starptautiska limena ekspertus
un petniekus, kuri izmanto ka Lietuvas, ta ari arzemju avotus. Tas ir nepieciešams, lai sagatavotu
starptautiski atzitu galazinojumu.
2004. gada Lietuvas Starptautiska vesturnieku komisija ir sagatavojusi šadus zinojumus,
to tekstus var atrast komisijas majaslapa:
Holokausta priekšnoteikumi: Antisemitisms Lietuva. – L. Truska un V. Vareikis (Lietuva);
Karagusteknu slepkavibas – 170 000 padomju karagusteknu bojaeja Lietuva. – K. Dikmans
(Vacija);
Represijas pret neebrejiem: Represijas pret Lietuvas èiganiem nacistu okupacijas laika. –
V. Toleikis (Lietuva);
Represijas pret neebreju tautibu Lietuvas iedzivotajiem nacistu okupacijas laika. –
R. Zizas (Lietuva).
Bez tam A. Bubnis uzsacis petit politiski pretrunigako tematu – Lietuvas policijas
bataljonu loma holokausta.
Vienlaikus tiek gatavoti šadi zinojumi:
Lietuvas masu informacijas lidzeklu nozime nacistu okupacijas laika;
Neebreju tautibu Lietuvas iedzivotaju darbaspeka piespiedu deportacijas uz Vaciju;
Lietuvas ebreju kopienas kulturalie un garigie zaudejumi Lietuvas teritorija nacistu
okupacijas laika. Zaudetie ebreju ipašumi un kapitali.
Komisijas darbibas otraja posma, kad tas riciba bus akcepteti zinojumi, par svarigu
uzdevumu klus apkopota materiala izdošana gramatas. Šis darbs lidz šim aizkavejies sakara
ar finansejuma trukumu. Izlemts, ka sagatavoto petijumu kopapjoms lidz dokumentu
krajumiem tiks izdots ka nacistiskas okupacijas periodam veltitu gramatu serija.

Andrievs Ezergailis

Zinašanas par holokaustu 1941. gada

Kopsavilkums

Pirmas zinas par holokaustu sniedza 1942. gada 1. junija New York-World Telegram
publicetais Džozefa V. Griga raksts “Nacistu nogalinato ebreju skaits varetu but 200 000”
(raksta pilns teksts pievienots zinojumam). Ši raksta analize atklaj to informetibas limeni
par holokaustu, kads tas bija 1941. gada un 1942. gada sakuma.
Agrakaja holokausta vestures literatura un vesturnieku vidu valdija uzskats, ka patiesi
ticama informacija paradijusies tikai 1942. gada beigas, kad Austrumeiropas ebreju
lielaka dala jau bija noslepkavota un naves nometnes stradaja ar pilniem apgriezieniem.
Ta, piemeram, Pasaules Ebreju kongress pirmas nozimigakas zinas par Latvijas ebreju
tragediju ieguva ar Gabriela Civjana (Gunars Cirulis, 1923–2002) 1942. gada 1. oktobri doto
liecibu. Tika uzskatits, ka vaciešiem loti sekmigi izdevies slegt reiha robežas un aizkavet
šausminošas patiesibas uzzinašanu. Tacu Dž. V. Griga raksts liek parvertet šos viedoklus.
Vesturnieki bija pilnigi ignorejuši to, ka liels skaits amerikanu žurnalistu atradas Berline lidz
pat 1941. gada decembra vidum. Taja laika, iespejams, apmeram vienu miljonu ebreju bija
nogalinajušas specialas operativas slepkavotaju vienibas jeb Einsatzgruppen un 50 000 reiha
ebreju aiztransportets uz okupetajam teritorijam austrumos. Dž. V. Grigs un citi amerikanu
žurnalisti Berline tika interneti no 1941. gada decembra lidz 1942. gada maijam, un tas,
ko Dž. V. Grigs raksta, vinam jau bija zinams 1941. gada decembri, savukart decembri
uzzinato, spriežot pec atseviškam noradem, vinam jau vajadzeja zinat 1941. gada vasara.
Gatavojot un veicot lielako noziegumu vesture, nacisti neaizmirsa parupeties par
sabiedriskas domas dezinformešanu un ši nozieguma piesegšanu. Nacisti radija savu
sabiedrisko attiecibu liniju, kuras pamatstrategija bija attalinat vaciešus no holokausta
nozieguma un apsudzet austrumeiropiešus savu ebreju kaiminu slepkavošana.Slaktinas Jedvabne, Kauna, Kijeva un Riga raksturoja ka vietejo zemnieku spontanu, brutalu un haotisku
izrekinašanos ar ebrejiem; ka pieradijumu tam izmantoja speciali samontetus vacu kinohroniku
sižetus ar sinagogu dedzinašanas ainam un ebreju pazemošanas un piekaušanas
skatiem pilsetu ielas. Jozefa Gebelsa savulaik oficialai demonstrešanai akceptetajos
kinožurnala sižetos nebija redzamas konkretas taja laika veiktas slepkavošanas akcijas. Šos
kinokadrus nacisti izmantoja, lai visparinati ilustretu ienemto teritoriju nevaciešu iedzivotaju
naidu pret ebrejiem. Pretstata austrumeiropiešu primitivai atriebibai vaciešu iecereto ebreju
problemu “atrisinašanu” uzdeva ka racionalu un zinatnisku. Tadejadi nacistiem izdevas
parliecinat pasauli, ka austrumeiropieši bijuši “sliktaki par vaciešiem”. Nacistu avoti ari
pasludinaja, ka slepkavošanas bijušas haotiskas un neorganizetas, tadel neviens pat nezinot
nogalinato skaitu. Patiešam, upuri tika apglabati atklatas bedres, kuras pec tam neiezimeja,
bet tas neliecina, ka tos neuzskaitija. Ir pamats uzskatit, ka Latvija ebrejus bez uzskaitišanas
nenogalinaja. Ta, piemeram, Riga, kur ebreju iznicinašana sakas ar okupacijas pirmajam
dienam, upurus vispirms nogadaja Centralcietuma, par ko tika izdarita attieciga atzime, ka
ari registrets konfiscetais ipašums. Atseviški saraksti ir saglabajušies.
Berline stradajošie arvalstu korespondenti baidijas par savam vietam, tapec vini atturejas
zinot par holokaustu, lai gan par ebreju iznicinašanu viniem bija zinams jau 1941. gada
decembri. Dž. V. Grigs uzrakstija savu rakstu tikai pec tam, kad vinš, vairs nacistiem
nesasniedzams, atradas Londona. Žurnalisti informacijas “pieejamibas” iespeju noverteja
augstak neka apsverumus, ka vini butu varejuši palidzet ebrejiem, laikus vinus bridinot.
Vai nacisti tiešam gribeja, lai pasaule uzzina, ka vinu parraudziba Austrumeiropa
nevainigi civiliedzivotaji – virieši, sievietes un berni – tikuši masveida slepkavoti? Škiet,
ka atbildei butu jabut kategoriski noliedzošai. Informacijas plusma no Berlines un pat
atseviški kinožurnalu sižeti par holokausta norisem apstiprinaja nacistu velmi atbildibu
par ebreju slepkavošanu no vaciešiem uzvelt austrumeiropiešiem. Ari Dž. V. Griga raksts
atkarto nacistu izplatitas informacijas divas temas:
1) ka Austrumeiropa notikušas spontanas ebreju slepkavibas;
2) ka austrumeiropieši tas veikuši, atriebdamies ebrejiem.
Dž. V. Grigs, protams, nevareja zinat, ka ebreju iznicinašanas plana sastavdala ir ari
maldinošas informacijas izplatišana un ari vinš pats izmantots šiem nolukiem.
Dž. V. Grigs savas apleses bija loti talu no noslepkavoto cilveku patiesa skaita. Ir pamats
uzskatit, ka nacisti negribeja, lai Berlines korespondenti zinatu upuru patieso skaitu.
Tomer no raksta ir skaidrs, ka ebreji Austrumeiropa tika nogalinati masveida. Nacistiem bija
svarigi, lai korespondenti atzimetu, ka ebreju slepkavošanu izdarijuši vietejie iedzivotaji,
nevis vacieši. Dž. V. Grigs šo skaidrojumu pienema. Tomer, neraugoties uz šiem nacistu
centieniem, Dž. V. Grigs sava raksta ebreju slepkavošanu saistija ari ar Adolfa Hitlera
1939. gada 30. janvari reihstaga izteiktajiem solijumiem un draudiem iznicinat ebrejus, ja
saksies jauns pasaules karš.
Dzivodams Berline, Dž. V. Grigs zinaja, ka Vacijas ebreji tiek transporteti uz austrumiem,
bet vinam nebija zinams, ka tur, ari Latvija, daudzus noslepkavo. Dž. V. Grigs domaja
ka ebrejus izved, lai ieslodzitu “viduslaiku” geto, taèu vinš piemineja ari musdienu vestures
gramatas aizmirsto, ka nacistu virsotne gribeja iztirit Vaciju no ebrejiem lidz 1942. gada
aprilim – A. Hitlera dzimšanas dienai.
Dažus informacijas fragmentus Dž. V. Grigs bija ievacis no neatkarigiem avotiem. Vinš
rakstija par kadu vacieti un rumani, kuri bija piedalijušies ebreju slepkavošana un ar to
lielijušies korespondentiem. Pieminešanas verta ir ari Dž. V. Griga norade uz “specialajiem
tirišanas vadiem”, kuri no Polijas ievesti Lietuva. Vinš gan nezinaja, ka to istais nosaukums
ir Einsatzgruppen, bet apzimejums “tirišana” bija lietots precizi. Jadoma, ka šadas
informacijas izpaušanu pasaulei nacisti uzskatija par sev nevelamu.
Dž. V. Griga raksta centrala vieta ieradita ebreju slepkavošanai Latvija. Taèu, ka
zinams, Latvija nenotika nekas tads, kas nenotika ari citas vacu okupetajas zemes, un
slepkavošana šeit nebija brutalaka ka citviet. Nogalinašanas process visa vacu okupacijas
zona bija lidzigs. Balstoties uz statistiku, ka vacu rokas 1941. gada Latvija nonaca ap
66 000 ebreju, gan jaatzist, ka slepkavošanas temps Latvija bija straujaks, taèu nogalinato
skaits mazaks neka Lietuva un Baltkrievija. Vel atraka tempa slepkavošanu veica Igaunija,
kur vacieši sagustija tikai apmeram 2000 ebreju.
Dž. V. Grigs raksta: “Pec ticamiem nacistu avotiem, 56 000 viriešu, sievietes un bernus
noslepkavojušas SS un latviešu neregularas vienibas.” Tiešam, ebrejus Latvija saka slepkavot
jau pirmajas vacu okupacijas dienas, un pirmais slepkavibu vilnis turpinajas no julija
sakuma lidz augusta beigam, bet šaja laika nenotika raksta mineta masu slepkavošana Rigas
ielas èetru dienu garuma. Cik zinams, masu slaktini Rigas ielas vispar nenotika. Ebrejus
šaja laika slepkavoja Bikernieku meža. Kopuma šaja perioda Latvija noslepkavoja apmeram
30 000 ebreju, to skaita aptuveni 5000 Riga. Taja laika Riga atradas tikai aptuveni 35 000
ebreju, nevis, ka teikts raksta, 56 000 ebreju. “Nacistu ticamo avotu” un Dž. V. Griga mineto
latviešu slepkavotaju “neregularo vienibu” istais nosaukums bija Viktora Araja komanda –
Einsatzgruppe A paligvieniba. SS lomas pieminešana ebreju masveida iznicinašana bija
paša Dž. V. Griga interpretacija, ko vinš vareja atlauties ieklaut sava raksta tikai tad, kad bija
atstajis Vaciju un atbrivojies no nacistu avotu atkaribas. Jaatzime, ka slepkavibu austrumos
organizeja SD, nevis SS vienibas. Tapat ebreju iznicinašana Latvija plaši tika iesaistitas vacu
kartibas policijas jeb Ordnungspolizei vienibas. Araja komanda darbojas ka mobils kontingents,
kuru Einsatzgruppen vadiba sutija ebreju slepkavošanai uz dažadam Latvijas vietam.
Ka atbilde uz Dž. V. Griga rakstu pec devinam dienam tika publiceta Latvijas sutna ASV
Alfreda Bilmana vestule, kura vinš protesteja pret latviešu saistišanu ar ebreju slepkavošanu
un apsudzeja Dž. V. Grigu nacistu propagandas izplatišana. Vienigi japiezime, ka A. Bilmanis
taja laika visai maz zinaja par nacistu ieviesto okupacijas sistemu Latvija. A. Bilmana vestule
kluva par pirmo un vienigo Latvijas valstsviru pazinojumu ebreju iznicinašanas jautajuma.
Nacistu un padomju režima skatijuma Latvijas valsts vairs nepastaveja. Nacas gaidit
veselu pusgadsimtu, kamer bijusi nacistu sabiedrota PSRS saka zaudet savu varu par
Austrumeiropu, lidz 1989. gada atkal kads Latvijas valstsvirs – Latvijas Augstakas padomes
priekšsedetajs izteica lidzjutibu ebrejiem un atzina latviešu lomu holokausta.


NACISTU NOGALINATO EBREJU SKAITS VARETU BUT 200 000

United Press korespondents Džozefs V. Grigs apgalvo, ka miljoni sadziti geto
LONDONA 1942. gada 1. junija. Adolfa Hitlera
agenti Krievija, Polija un Baltijas valstis ir nogalinajuši
apmeram 200 000 ebreju un miljoniem
citus sadzinuši viduslaiku geto.
Arzemju korespondenti Vacija nekad nevareja
uzzinat pareizo nogalinato skaitu, jo nogalinašana
bija parak haotiska, lai upurus saskaititu. Tukstošiem
apglabaja nezinamos kapos, daudzus masu
bedres, kuras upuri paši bija spiesti izrakt, pirms
SS vienibu šaveju vadi tos nogalinaja. Hitlers
1939. gada 30. janvari deklareja – ja saksies
vel viens pasaules karš, tas beigsies ar ebreju
iznicinašanu, un vina agenti ir darijuši visu, lai
šo paregojumu piepilditu.
Deportacijas turpinajas
[Griga kungs tikai nesen atstaja Vaciju.]
No Vacijas ebreji – apmeram 20 000 menesi –
joprojam tiek deporteti uz geto vacu iekarotajos
apgabalos. Lidz 1. aprilim, Hitlera dzimšanas
dienai, bija acim redzams meginajums iztirit
reihu no ebrejiem, bet transporta un citu grutibu
del tas nebija iespejams. Ir aprekinats, ka kopš
septembra no 60 000 lidz 70 000 ebreju aizveda
uz Austrumeiropu.
Viena no vislielakam zinamam slepkavibam
notika 1941. gada, kad 56 000 viriešu, sievietes
un bernus, ka apgalvoja ticami nacistu avoti, noslepkavoja
SS un latviešu neregularas vienibas.
Èetras slepkavibu dienas
Ši slepkavošana ilga èetras dienas, ebrejus šava
ielas, un oficiala vaciešu filmgrupa to filmeja. Vaciešu
komentetajs šo ainu aprakstija “ka sadusmotas
latviešu tautas atriebibu pret ebrejiem”, bet
šis filmas interesanta puse ir ta, ka visi “latvieši”
valkaja vacu armijas kiveres.
Lietuva, pec precizakiem aprekiniem, ar vaciešu
civilparvaldes piekrišanu no Polijas ievestie specialie
“tirišanas” vadi noslepkavoja 30 000 ebreju.
Daudzas pilsetas un sadžas visus ebreju
iedzivotajus izdzina laukos, piespieda izrakt bedres
un tad ar automatiem noplava. Tikai viena
pilseta vien 8000 tika ta noslepkavoti.
Šausmas Polija
Kauna eksekucijas nebija tik plašas, jo Katolu
baznica tam pretojas, un Igaunija, kas no Baltijas
valstim pedeja nonaca Hitlera rokas, ebrejus
iznicinaja samera maz.
Slepkaviba Polija bija briesmiga – 80 000 noslepkavoja
aiz atriebibas it ka par 56 000 vacu
minoritatei piederigo noslepkavošanu kara sakuma.
Daudzi bija poli, bet bija ari liels procents ebreju.
Ari tur tika lietota masu kapu metode.
Kad okupeja Kijevu, visus uz ielas esošos
ebrejus, kas bija redzami, nošava. Kads vacietis
šavejs korespondentiem lielijies, ka viena nakti
nošavis 37 cilvekus. Kads rumanis, lielidamies par
ebreju slepkavošanu, bija pat mazak atturigs.1
***
SUTNA BILMANA VESTULE
Ar dzilu noželu un sašutumu lasiju Džozefa Griga
informaciju par vacu nacistu ebreju slepkavošanu
1941. gada. Neticami, ka nacistu komentetaji
it ka teikuši, ka šini nozieguma pret cilveci
piedalijušas latviešu neregularas vienibas. Tas ir
pretruna tradicionalajai draudzibai starp latviešiem
un ebrejiem, kuri abi ir gadsimtiem bijuši
apspiesti.
Ir skaidrs, ka vacu nacistu provokatori cenšas
arzemes set naidu starp ebrejiem un latviešiem.
Latvieši vienmer ebrejus ir uzskatijuši par saviem
lidzpilsoniem, ka dalu no latviešu nacijas. Latvijas
valdiba 1919. gada ebrejiem pieškira vienlidzigas
tiesibas un pilnigu kulturas autonomiju. Latvieši var
but brivi tikai tad, kad ebreji ir brivi, un pec kara
Latvija bus pilnigi demokratiska, ar vienlidzigam
tiesibam visiem pilsoniem un kulturas autonomiju
Latvijas ebrejiem.2
1 New York World-Telegram, pirmdiena, 1. junijs,
1942.
2 New York World-Telegram, June 9,1942


Josifs Roèko

Ebreju iznicinašana Ilukstes aprinki 1941. gada
(vietejo iedzivotaju atminas)

Ebreju tragedija Ilukstes aprinki vispusigi aplukota Andrieva Ezergaila monografija,1
Rudites Viksnes, Grigorija Smirina un Meijera Melera petijumos.2 Tajos galvenokart
izmantoti arhivu materiali. Savukart ši raksta autors balstas uz aculiecinieku atminam
par holokaustu dažadas Ilukstes aprinka apdzivotajas vietas – Demene, Dviete, Eglaine,
Ilukste, Skrudaliena, Akniste, Kaplava, Saliena, Laucese, Subate, Svente. Atminas
pierakstitas laika no 2001. gada lidz 2004. gadam.
Šajas atminas aculiecinieki ne tikai apstiprina arhivu materialos un mineto vesturnieku
darbos atteloto, bet sniedz ari jaunu informaciju. Ir pagajis vairak neka sešdesmit
gadu kopš tragiskajiem notikumiem; daudz kas aizmirsies, mainijušies ari aculiecinieku
uzskati. Atminas, protams, ir subjektivas, bet tas, ka aptaujato stastijuma verojama
daudzu notikumu sakritiba, apliecina to patiesumu. Sakapinata emocionalitate, asaras,
dzila nožela par bijušo apstiprina notikuša realumu. Vinu sniegtais vertejums – tas ir
skatiens uz holokaustu no musdienu cilveka pozicijam.
Rodas jautajums, vai cilveks var atcereties to, kas noticis pirms sešdesmit gadiem.
Tas, kurš redzejis navi, noziegumus, ebreju vajašanu, asinsizliešanu, pakartus cilvekus,
dzirdejis šausmu un sapju kliedzienus, nespej to aizmirst. Tas paliek atmina uz mužu.
“Ebreju nave – ta ir mana sape,” raudot stasta Jevgenija Hrapane – krieviete no Silenes.
Tatad holokausts – ta nav tikai ebreju tragedija.
Ar ko atškiras liecinieku stastitais no arhivu dokumentos un padomju Arkartejas
komisijas materialos atrodamas informacijas, no liecibam, ko snieguši kara noziedznieki
tiesas procesu laika? Aptaujatajiem pret ebrejiem ir labveliga attieksme (tie, kas
noskanoti naidigi, liecibas nesniedz). Tie ir gados veci cilveki, kas nav piedalijušies
noziegumos, bijuši ebreju un hitleriešu rokaspuišu kaimini. Vini liecibas sniedza labpratigi
preteji apsudzetajiem tiesas pravas, kas gribeja pieradit savu nevainigumu un
izvairities no atbildibas, uzvelot vainu citiem. Apkopotas atminas atškiriba no publicetajiem
materialiem netika paklautas cenzurai. Aptaujatie atceras jau zinamus ebreju
slepkavu uzvardus, bet nosauc ari citus, kas nav mineti publicetajos petijumos.Neviens
nenosauca to slepkavu vardus, kas naca no vacu nacistu vidus, jo atmina palikuši tikai
pašu ciema iedzivotaji (iznemot Eglaini).
Atminas, protams, ir ierobežotas – liecinieki nevar zinat, vai ebreju iznicinašana bija
nacistu vietejo lidzskrejeju iniciativa vai ari tika pildita okupantu varas iestažu pavele.
Hitleriešu rokaspuiši bieži vien tiek saukti par aizsargiem, policistiem, netiek noškirti
tie, kas dzina uz nošaušanu, no tiem, kas šava, kas apraka nogalinatos. Par šo cilveku
izturešanos saka, ka ari pirms kara šie nakamie bendes esot bijuši cietsirdigi, launi,
naidpilni, ari pret ebrejiem. Galvenokart tie bijuši laudis videjos gados, ne ipaši izglitoti.
Aptaujatie uzskata, ka holokausta celonis bijis nacionalisms, skaudiba, nepatika pret
turigakajiem ebrejiem. “Ja ebrejam bija zelta gredzens, mums škita, ka vinš ir bagats.
Viniem bija keriens uz tirgošanos,” saka kads liecinieks. Neviens no aptaujatajiem
nemin, ka holokausts ir saistits ar to, ka ebreji atbalstija padomju varu 1940. gada.
Aculiecinieki var mums pastastit, ka vietejie iedzivotaji uztvera ebreju tragediju un
kapec daži vietejie kluva par vacu izpaligiem. Vertigas ir ari atminas, kas atklaj, kada
bija vacu fašistu lidzskrejeju psihologija.
No liecinieku stastita var spriest, ka ebreji bija katras apdzivotas vietas socialekonomiskas
dzives neatnemama dala. “Vini mums aizdeva naudu. Vinus nošava, bet
mes palikam bez darba, jo vini bija tie, kas mums deva darbu,” teic aptaujatie. Daži it
ka kautrejas lietot vardu “ebrejs”, ta vieta sakot – “šie, vini, jusejie, tavejie”. Škiet, ka
vini mani atpazina ebreju, tapec vairijas teikt kaut ko sliktu par ebrejiem. Runajot par
ebrejiem, aptaujatie visbiežak lietoja vardu žids, uzsverot, ka vinu izpratne šis vards
ari pirms kara bijis neitrals un tam nav pazemojošas vai aizvainojošas emocionalas
nokrasas.
Aculiecinieku stastitais dod iespeju konkretak uzzinat, kadas bija attiecibas starp
ebrejiem un cittautiešiem, ar ko nodarbojas ebreji, kads bija vinu dzivesveids. Aculiecinieki
(respondenti) uzskata, ka attiecibas starp ebrejiem un neebrejiem bija labestigas
un lietiškas. Daži latvieši, poli un krievi prata ebreju valodu. Ebreji šadus kaiminus
deveja par – “musu židi”. Mazos miestinos un sadžas ebrejiem bija nelieli zemes
ipašumi. Vini bija ari siktirgotaji, amatnieki, pauninieki. Ebreju amatnieku vidu vairak
bija drebnieku, kurpnieku, stiklinieku, namdaru. Vieni drebnieki, vedot lidzi šujmašinu,
apbraukaja sadžas un izpildija pasutijumus uz vietas, bet citi pienema pasutijumus
majas. Ilukstes aprinka dzive ipašu koloritu veidoja pauninieki. Turigie pauninieki ieradas
laužu setas ar savu vezumu, kura bija ratu smere, darva, silkes. No zemniekiem
vini iepirka sarus, kaulus, lupatas. Kajam celojošie pauninieki bija trucigi. Vinu paunas
vareja atrast adatas, audumus, atslegas, avizes un daždažadus sikumus. Pauninieki
zinaja stastit jaunumus, uznemas nodot vestules, pienema pasutijumus, piemeram,
sagadat piederumus aitu cirpšanai, galas malamas mašinas detalas utt. Latvijas Uni versitates docente Irena Jonane savas atminas raksta: “Žids bija gaidits viesis. Vinu
sedinaja pie galda, cienaja.”
Ipaša ebreju nodarbe bija auglu darzu nomašana. Saimnieki pardeva vel negatavus
abolus vai, ka taja laika teica, abolus uz kajam. Ebrejs atbrauca, paskatijas, ka abeles
zied, un nopirka nakamo ražu.
Vairakas saimniecibas nodarbojas ar putnkopibu, audzeja ari titarus. “Titariem
bija jabut loti kvalitativiem, jo tie tika nogadati uz Daugavpili noteiktam, zinamam židu
gimenem,” raksta Irena Jonane.
Ebreji parasti bija ticigie judi. Marija Pastejeva atceras, ka ebreji lugušies: “Uz pieres
vini uzvilka kaut kadu radzinu, bet uz rokas uztina siksnas. Ja kads vinus partrauca, vini
noputas, sodijas un saka lugšanu no jauna.”
Nedaudzi ebreji bija samera turigi. Lieciniece, kas kara priekšvakara dzivoja Kraslava,
pec tam – Silene, atzime: “Nu, Kraslavas ebreji bija Rotšildi, ja salidzina ar Silenes
ebrejiem.” Protams, ka tas ir parspilejums, bet ebrejam Rotšilds ir bagatibas zime.
Ebreji nereti palidzeja kaiminiem, deva padomus. Ebreji bija ari tie, kas deva pajumti un
audzinaja cittautiešu barenus. Bijusi Silenes iedzivotaja 90 gadu veca Jevgenija Hrapane
stasta, ka vinas mate palikusi barene un nabadziga ebreju gimene panemusi vinu
pie sevis. Taèu, kad Hrapanu maju izpostijis ugunsgreks, vienigi kaimini ebreji savakuši
un atnesuši cietušajiem apgerbu un partiku.
1935. gada Ilukstes aprinki dzivoja 1158 ebreji – 2 procenti no iedzivotaju kopskaita.
Pirms kara dala iedzivotaju, starp tiem ebreji, bezdarba del no Ilukstes aprinka parcelas
uz Rigu, Daugavpili. Dala ebreju, ka atceras respondente Marija Pastejeva, bija pierakstita
dažados pagastos, bet patiesiba dzivoja Daugavpili. Kara pirmajas dienas neliels
skaits ebreju paspeja evakueties. Ilukstes aprinki nonaca ari Lietuvas ebreji, kas bega
no uzbrukošas vacu armijas. Aculiecinieki vesta par daudzu ebreju neveiksmigajiem
meginajumiem evakueties. Aculiecinieks Josifs Barès stasta: “Ebreji pajugos lenam
devas no Ilukstes uz Daugavpils pusi. Debesis paradijas vacu lidmašina M-109. Lidotajs
noteikti redzeja, ka tie ir mierigie iedzivotaji. Lidmašina plaujoša lidojuma apšaudija
kolonnu. Tika nogalinats viens cilveks. Tas bija 1941. gada 24.–25. junijs.” Liecinieks
Geronims Lapkovskis atceras, ka 1941. gada 27. junija pie viniem ar pajugiem iebraukusi
grupa Ilukstes ebreju. Vini meginajuši evakueties, bet Daugavpili jau saimniekojuši
nacisti. Ebreji acimredzot nezinaja, ko darit. Vakara paradijas motociklisti un kravas automašina,
kura atradas vacu karaviri. Ebreji sarunajušies ar vaciešiem, pec tam tie aizbraukuši
Daugavpils virziena. Ebreju vidu sakusies panika, raudas, visi bijuši satraukti.
No rita iejuguši zirgus un, atstajuši tris auzu maisus, devušies uz Iluksti. Pec dažam
dienam zemnieku seta ieradušies brunoti hitleriešu rokaspuiši brali Limanovièi: “Ko jums
židi atstaja?” Iespera pa graudu maisiem, piebilstot: “Baro cukam,” – um aizbrauca.

Subate
Te dzivoja 387 ebreji (26 procenti pilsetas iedzivotaju). Darbojas tris sinagogas un
ebreju skola. Ka atceras Helena Purvinska un Marija Antonevièa, pec ebreju skolas
slegšanas 30. gadu beigas tas audzekni macibas turpinajuši latviešu skola. Tas nav
nekas ipašs – visi ebreji prata latviešu valodu. Viniem tacu piedereja 33 no 80 pilsetas
veikaliem.
Subate tika okupeta 1941. gada 28. junija. 20. julija Baltmuiža notika hitleriešu rokaspuišu
sanaksme, kura nolema, ka ebreji janošauj.3 Aculieciniece Helena Purvinska
atceras: “Uz cela satiku šucmanu grupu. Vini atgriezas no Baltmuižas Subate. Kadi
30–40 cilveki, gerbušies melna. Starp viniem atpazinu Èuriški, musu pilsetas valdes
priekšsedetaju.” Ka atceras vecakie iedzivotaji, 19. un 20. julija ebrejus sadzina divos
škunos (viens – koka buve, otrs – akmens celtne), kas atradas Lauku iela. Škuni piedereja
ebreju Gecu gimenei. Daži pilsetas iedzivotaji meginaja tuvoties škuniem, lai
nodotu produktus. Apsardze tos nelaida klat. Pilsetnieki bija parliecinati, ka ebrejus parvedis
uz kadu citu vietu. Lieciniece stasta: “Tika pavelets, lai nakamaja diena, 21. julija,
visam majam butu ciet slegi.” Nošaušana notika pilsetas nomale jaunaudze aiz ebreju
kapsetas. 1992. gada bojagajušo radinieki ar Daugavpils ebreju kopienas atbalstu nošaušanas
vietas uzstadija pieminekli.

Griva
Te dzivoja 234 ebreji (4,2 procenti pilsetas iedzivotaju). Kaut ari ši apdzivota vieta
tika uzskatita par pilsetu, faktiski ta bija Daugavpils priekšpilseta. “Julija beigas Grivas
tirgus laukuma sadzina ebrejus... pastiprinatai apsardzei klatesot, kolonna tika
dzita, muzikai un dziesmam skanot... 31. julija Grivas vecakais ar preses starpniecibu
pazinoja, ka ari Griva ir briva no ebrejiem. Turklat vinš lielijas, ka pec ebreju
aplaupišanas ir daudz mantu.”4 Nelaimigos sadzina priekštilta nocietinajumos, kur
tika ierikots Daugavpils geto. Tadejadi Grivas ebreju nošaušana sakrit ar Daugavpils
ebreju tragedijas laiku.5

Akniste
Šeit dzivoja 199 ebreji (42 procenti ciema iedzivotaju). Akniste bija lielakais ciems
Ilukstes aprinki. Viena versija ir tada, ka Aknistes ebrejus sadzina bijušas viesnicas
“Austrija” telpas, cita – ka dala ebreju atradas ari Kosova majas. Te vini tika tureti
divas dienas. Šai laika vietejiem komjauniešiem lika rakt bedri upuriem. No rita dala
ebreju tika nošauta pie Kosova majas, bet pec pusdienam – pie Susejas upites. Pec
nozieguma šaveji piedzeras un nošava tos, kas vel izradija dzivibas pazimes. Vakara
tika atvests neveldzetu kalku vezums. Komjauniešiem paveleja nošautos mest bedre
um apbert ar kalkiem. Vecie iedzivotaji Alberts V. un Arnolds K. stasta, ka, tapat ka Subate,
ari Akniste bijis rikojums, ka nedrikst iziet ara, bet logiem jabut aizvertiem. Josifs Barès
atceras, ka pec ebreju nošaušanas Akniste slepkavas pusdienojuši vina mates maja.
Saimniece teikusi: “Vai nebija baisi, vini tomer ari ir cilveki.” Tie atbildejuši: “Šodien
bija smags darbs. Sakuma rokas mazliet drebeja, bet labi piedzeramies, un gaja ka pa
sviestu.” Vecie iedzivotaji atceras ari dažu kolaboracionistu uzvardus: Adokonis, Buikis,
Ziemelis, Kruminš, Janis Žeiže (vai Èeièe).

Silene
1935. gada tautas skaitišanas dati liecina, ka Silene dzivojuši 189 ebreji (kopa pagasta
– 196), tas ir, 19 procenti ciema iedzivotaju. Ciema darbojas divas sinagogas – lielaja
ludzas hasidi, mazaja – mitnagidi.6 Bluma Rozina atceras, ka hasidu sinagogu vadijis
Beirehs Frosts (pec profesijas drebnieks) – svetkos lasijis Toru, bijis kantors. Frosts
iemantoja cienu un autoritati. Darbojas heders, kura par skolotaju stradaja Meiše-Jude
(neviens neatceras uzvardu). Darbojas pamatskola, kura macijas visu tautibu berni.
Jateic gan, ka daži skolotaji, it ipaši Olehno, ebreju berniem nekad nelika augstaku
atzimi par 3. Vai tadejadi netika kultivets naids pret ebrejiem?
Pec vacu okupacijas 1941. gada ebrejus gandriz menesi neaiztika, viniem tikai
vajadzeja nesat dzeltenas zvaigznes. Taèu ebreji jutas satraukti. Kadu dienu jauna
ebrejiete – akušiere – Hrapanu gimenei ludza: “Paslepiet mani, es jums varešu palidzet.”
Bet vini baidijas. Aizejot ebrejiete ar rugtumu teikusi: “Mes nesajam dzeltenas
zvaigznes, bet jus nesisiet musu retas.”
Julija beigas ebrejus ieslodzija sinagoga. Kaimini nesa edamo, meginaja to iemest
pa logiem, sargi vinus dzina projam. Izplatijas baumas, ka sinagogu grib uzspridzinat.
Taèu tas bija bistami, jo blakus atradas ciema iedzivotaju majas. Ta pagaja vairakas
dienas. Dažreiz nelielas grupas ebrejus izveda un lava padzerties. Uz plakatiem bija
rakstits, ka ebrejus vedišot uz Braslavu, un vini noticeja “brinumam”. Vieni priecajas,
citi raudaja. Viniem atlava atgriezties majas un panemt mantas, ne vairak par 15 kilogramiem.
Vecais Beirehs Frosts neticeja glabina iespejai. Vinš iznesa no majam
kaut kadas gramatas un saka tas pie sinagogas dedzinat. Pie sinagogas piebrauca
15 pajugi. Zemnieki negribeja braukt un izdomaja dažadas atrunas: zirgs klibo, ratu
ritenis saluzis u.tml. “Mans virs izjudza zirgu un iedzina to meža, baidoties, ka vinam
liks vest ebrejus,” atceras viena no aptaujatajam. 28. julija ebrejus nostadija kolonna
un tie lenam devas Braslavas virziena. Vecakus cilvekus un bernus sasedinaja ratos.
Pec trijiem èetriem kilometriem netalu no Smilgu ezera kolonnu apstadinaja – it ka
lai atpustos. Viens ebrejs, pagajis mala, krumos ieraudzija ložmetejus. Vinš šausmas
iekliedzas, un tai paša bridi atskaneja šavieni. Aculiecinieks Josifs Beinaroviès stasta:
“Es ganiju lopus. Pekšni zirga atjaja saimniece un sauca: “Dzen lopus aiz kalna!
Ebrejus ved uz nošaušanu, vel apšaus ari lopus.” Pec 10–15 minutem es izdzirdeju
ložmeteja kartas, bet pec tam – šautenu šavienus.” Visus ebrejus nenošava. Daudzi
bija ievainoti, un slepkavas tos nogalinaja. Daži metas ezera, ceredami to parpeldet.
Ka stasta liecinieki, kada meitene izpeldejusi krasta un sakusi kliegt, noladot bendes,
bet driz vien vinu sasniegusi raidita lode. Kads virietis gan izglabas. Pec kara vinš
vairakus gadus stradaja ciema pasta.
Zemnieki pajugos, tikko izdzirduši šavienus, metas prom no noladetas vietas.
Hitleriešu rokaspuiši bija nemiera, uzzinot, ka ebreju mantas, kas bija apsolitas viniem,
nu aizgajušas “gar degunu”. Velak uz apšaušanas vietu atdzina vietejo iedzivotaju
grupu, lai tie aprok nogalinatos.7 Daži ievainotie ebreji vel bija dzivi. Nošautajiem
kajas saseja ar stiepli un vilka uz vienu no trim bedrem. Tas bija parpilditas, tapec
likus varda tieša nozime iestampaja, lai varetu aprakt. Jevgenija Hrapane atceras:
“Ezermala un celš bija vienas asinis. Smaka bija drausmiga. Kokos karajas cilveku
miesas gabali. Mes vel ilgi baidijamies turp iet.” Ebreju majas izlaupija, un šoreiz visi
labumi tika fašistu lidzskrejejiem. Ciemata nabadzigakie iedzivotaji valkaja cauršautu
apgerbu. Pec tam šaveji ieskrejuši kadas zemnieku majas pagalma. Aculieciniece atceras,
ka “vini bija uzbudinati. Sejas sarkanas, paši nikni, nosviduši, rokas drebejušas,
drebes asinis.”
1944. gada, kad vacu armija saka atkapties, ebreju majas tika nodedzinatas.
Pec kara laupitaji meginaja atrakt nevainigi nogalinato kapavietas, ceredami atrast
zeltu. Milicijai nacas šo rajonu apsargat.
Bijusi Silenes iedzivotaja Jevgenija Hrapane saka: “Ne katrs lops izturetu to, ko
nacas parciest mums.”
Liecinieki atceras hitleriešu rokaspuišu vardus: Apelis, Boleslavs Èekis, Antons
Krukovskis, Maskalonoks, Lonskis, Zineviès, Šakels, Širins. Vecie iedzivotaji pastastija
ari to, kas ar dažiem noticis. Apelis aizbedzis ar nacistiem, savukart Maskalonoks
1944. gada demobilizets Sarkanaja armija, atgriezies majas ar kara apbalvojumiem
un mierigi staigajis pa ciemu. Kads informeja par Maskalonoku, un Silenes ebreju
bende tika arestets. Pec soda izciešanas Maskalonoks atgriezies jau ka ticigs baptists.
Jateic gan, ka vietejie iedzivotaji ne visai ticeja vina garigajai pardzimšanai.
Pec kara Riga dzivoja vairaki desmiti bijušo Silenes ebreju, kas bija pardzivojuši
tuvinieku bojaeju. Vini savaca naudu un 1957. gada uzstadija pieminas akmeni noslepkavotajiem
ebrejiem.
Lidz 1994. gadam
bijušie Silenes (Borovka) iedzivotaji katru gadu nošaušanas diena pulcejas pie ši
akmens. Vecums, slimibas, dažu ebreju izcelošana uz Izraelu ir iemesls tam, ka
1995. gada šada sanakšana nenotika. Kada ebrejiete – Bluma Rozina pirms savas
naves sastadija bojagajušo sarakstu. Taja minetas 42 gimenes, 150 cilveku, no tiem 50 bernu.8 Nave vinai nelava pabeigt šo drumo sarakstu. Tomer katru gadu nošaušanas
diena kads no vietejiem iedzivotajiem pie pieminas akmens noliek lauku ziedus.
Atminas ir dzivas...

Ilukste
1935. gada tautas skaitišanas dati liecina, ka tolaik Ilukste dzivoja 71 ebrejs (5,46 procenti).
Ilukstes ebreju dažas grupas, ka atzimets, meginaja evakueties, bet neveiksmigi,
jo Daugavpils jau bija okupeta. Fašisti okupeja Iluksti 1941. gada 27.–28. junija. Julija
sakuma ebrejiem paveleja piešut apgerbam dzeltenas zvaigznes. Ka informe Heronims
Lapkovskis, ebrejus un bijušos padomju aktivistus nodarbinaja uz dzelzcela. Vini krava
degvielas mucas.
Apmeram 1941. gada 20. julija sakas Ilukstes ebreju aresti. Nelaimigos sadzina
pagalma, bet pec tam baznicas pagrabos. Tur vini atradas diennakti. Velak nelielas
grupas (15–20 cilveku) veda ara no pagrabiem un dzina ebreju kapsetas virziena (apmeram
divi kilometri). Tur vinus nošava. Šavieni pilseta bija labi dzirdami. 1941. gada
rudeni vieteja iedzivotaja Marija Bute teikusi: “Vacieši nekad neuzvares komunistus šai
kara, ja vini ta izturas pret nevainigiem laudim.” Ebrejiete Hanna Kapelušnikova lugusi,
lai nešauj, jo loti griboties dzivot (atceras I. Jonane). Vairakums pilsetas iedzivotaju
nosodija noziegumu.
Aktivi hitleriešu rokaspuiši bija brali Peteris un Konstantins Limanovièi, Peteris
Lambergs, Peteris Mirons, Stanislavs Gudelis, Valpeters, Stikans. Stikans esot piedzeries,
iekritis aka un noslicis. 1960. gada Ilukste tika tiesati brali Limanovièi, viniem
piesprieda augstako soda meru. Šis tiesas aculieciniece Irena Jonane atceras: “Cik
vini bija noželojami, glevi [..] Vacu politika bija skaidra. Bet ko mekleja atseviški latvieši?
Ko?”
Nošaušanas vietas tuvuma atrodas piemineklis padomju pilsoniem (acimredzot
aktivistiem), kurus, ka noradits, nogalinajuši nacisti. Taèu pieminekli nav iegravets
neviens ebreju uzvards.

Eglaine (Lašu pagasts)
Eglaine (Lašu pagasts) 1935. gada dzivoja 25 ebreji. Ka atceras aculiecinieki, tad
vacu okupacijas laika ciemata palicis 12–15 ebreju. Acimredzot daži ebreji meginajuši
evakueties. 1941. gada julija aplenca ebreju majas un iemitniekus dzina uz ciema nomali.
Nelaimigo vidu vairakums bija vecu cilveku, vinus nošava plava. Vietejie vecaka
gadagajuma iedzivotaji atceras, ka aptiekars Falkins, ieraugot fašistus, izlavijies no
majas pa logu un paslepies kaimina škuni. Izdzirdejis šavienus, vinš pakaras. Bodnieks
Haimoviès pirms nošaušanas raudot ludzis, lai nenogalina vina meitu. “Šaujiet mani, bet
neaiztieciet vinu,” – tie bijuši vina pedejie vardi. Tacu nepasaudzeja...
Bijusi Eglaines iedzivotaja Erika Medika atceras: “Pa ielu gaja Janis Dimants,
galvu nokaris, šauteni pa zemi vilkdams. Vinas mate saukusi: “Jani, Jani, kas tev ir?
Kas tev noticis?” Vinš atbildejis: “Kaiminien, šausmigi liela nelaime šodien. Nošavam
visus židus.” Vina jautajusi: “Jani, un tu šavi?” – “Ja, es šavu.” – “Tu esi traks?” – “A ka
es nešaušu? Vacieši staveja mums aiz muguras un pateica, ja jus nešausiet, mes
noguldisim jus reize ar visiem židiem. Es šavu, bet nezinu, vai trapiju vai ne.”” 9
Nacistu okupacijas pedejos gados ciemata dzivoja Oskars Baltmanis, kurš organizeja
un vadija slepkavu bandu Ilukstes aprinki, un Daugavpils policijas prefekts
Roberts Bluzmanis, kurš izdeva paveli par geto organizešanu pilseta. 1944. gada
Roberts Bluzmanis kopa ar okupantiem devas uz Vaciju, bet pec kara dzivoja Australija.
Nogalinato mirstigas atliekas tika parapbeditas Riga, Šmerla kapseta. 90. gados
Latvijas Tautas frontes aktivisti izteica priekšlikumu Lašu pagasta uzstadit pieminekli,
pieminot boja gajušos. Piemineklis ir, bet par ebrejiem nekas nav minets.
Vietejie iedzivotaji atceras dažu nacistu lidzskrejeju vardus: Sveikats, Stelmaks,
Kancans, Borskis, Abols. Reiz kads respondents hitleriešu rokaspuiša delam jautajis:
“Kur ir tavs tevs?” – “Nezinu, kas ar vinu noticis.” – “Vai tu nezini, ka tavs tevs aizbega
kopa ar fašistiem?” Dels samulsis aizgajis projam.

Skrudaliena
Ciemata dzivoja 19 ebreju (kopa pagasta – 22), t.i., 8 procenti Skrudalienas iedzivotaju
kopskaita. Šeit dzivoja vairakas gimenes – Zubovièi, Opananski, Rozenblumi,
Rani u.c. Viniem piedereja devinas majas, septini veikali, tos sauca par monopolkam.
Ebreji šai Dieva aizmirstaja ciemata ne vienmer izprata fašisma butibu. Dzives
pedejas stundas daudzi apjauta, kas vinus gaida. Ebreju no Skrudalienas kaimini
meginaja pierunat, lai vinš beg: “Skaties, Miška, tev piešuva dzeltenas zvaigznes.” –
“Ko piešuva, to nesaju,” atbildejis ebrejs. Policists Akermans Mišas Rana divas
meitas nodarbinaja sava saimnieciba. Kadu reizi Ivans Koèmarjevs, kaiminš, ejot
garam Akermana majai, izdzirdeja pazistamas meitenes smieklus. Pekšni noskaneja
divi šavieni, un smiekli apravas. Jauneklis, sapratis, kas noticis, šausmas atskrejis
majas. Vienam no ebrejiem izdevas aizbegt uz Tabores ciemu septinu kilometru attaluma
no Skrudalienas. Tur vinš slepas pie zemnieka Slabkovska. Driz vien ebreju
atrada, nošava, bet Slabkovskis, dažas nedelas pavadijis cietuma, tika palaists
briviba.
1941. gada augusta pirmaja sestdiena 16 Skrudalienas ebrejus izdzina no majam,
viniem lika doties uz Voitišku ciema pusi. Liecinieks Anatolijs Zuboviès stasta: “Ieradas
kaut kadi apbrunoti cilveki Latvijas armijas formas bez atškiribas zimem. Tie nebija
vietejie. Ebreji gaja klusi, ka noburti. Viniem sekoja dzeltena, valeja automašina.
Aiz
tas, it ka negribot, vilkas daži cilveki ar lapstam.” Tai drausmigaja augusta sestdiena
pec pusdienam ciema iedzivotaji dzirdeja sirdi plosošus kliedzienus, bet pec tam –
16 šavienu. Ebrejus nošava iepreti vecticibnieku kapsetas vartiem. Vecticibnieki teikuši:
ja nogalina ebrejus, tad var atnakt ari pec viniem. Skrudalienas iedzivotaji vel
vairakas dienas nespeja noticet tam, kas noticis. Patiesibu vini uzzinaja no saviem
pazinam, ta paša ciema iemitniekiem – Boldaveško, Muštavinska, kuriem nacas nogalinatos
aprakt. Vini teica, ka bijuši spiesti to darit, jo ticis draudets.
Voitišku ciema pretim vecticibnieku kapsetai, kas atrodas blakus Holerkas
ezeram, pec kara tika uzstaditi vairaki kapa pieminekli. Kada diena (gadu precizi
noskaidrot neizdevas) velu vakara nošaušanas vieta ieradas celtniecibas tehnika.
Kapavietas tika atraktas. Boja gajušo mirstigas atliekas parveda uz Sileni un apglabaja
lidzas Silenes ebrejiem.

Kaplava
Šai pagasta dzivoja 29 ebreji, bet paša ciemata – 10 (mazak par vienu procentu no
iedzivotaju kopskaita). Ka atceras Leontine Rutkovska, vairaki ebreji slepušies krumos
netalu no vinu majam. Vina visu nedelu gaja pie vajatajiem, nesa edienu, atstajot to
norunata vieta. Vienreiz, atnakusi pie nelaimigajiem, vina tos vairs nesastapa. Aculiecinieki
stastija, ka nošaušana notikusi ciemata aiz ebreju kapsetas. Pec tam nacistu
lidzskrejeji sadzinuši jauneklus ar lapstam un likuši aprakt nogalinatos. Vairaki puiši,
to vidu Leontines Rutkovskas bralis, aizbeguši.

Demene
Pagasta dzivoja 15 ebreji. Ka liecina ilggadejais Demenes iemitnieks Josifs Beinaroviès,
šeit nošauta Leibovièu gimene (virs, sieva un èetrarpus gadu vecs berns),
kas dzivoja Kurcuma stacija. Rozu Strumu (55 gadi), vienigo ebrejieti, kas dzivoja
Zemgales stacija, nogalinaja Kurcuma. Jankels Živs (65 gadi) un vina sieva (62 gadi),
kas dzivoja Toržokas ciema, tika aizdziti uz Daugavpils geto, kur vinus noslepkavoja.
Parejo nelaimigo liktenis nav zinams.

Laucese
Te dzivoja 14 ebreji. Vairakumam, ka jau minets, bija ciešas ekonomiskas saites ar Grivu
un Daugavpili, citi skaitijas piederigi Laucese, bet faktiski dzivoja pilsetas. Pec vacu
okupacijas pagasta ieradas daudzi begli, starp tiem vairaki desmiti ebreju. 1941. gada
julija tika izdota jaunas okupacijas varas pavele visiem iedzivotajiem atgriezties pastavigaja
dzivesvieta. Cilveki devas projam, palika tikai vecs, vientulš ebrejs. Vinš pagasta
nodzivoja vel nedelu, neviens vinu neaiztika. Zemnieks Antons Pastejevs apželojas par
ebreju un aizveda vinu uz pilsetu. Vietejie ebreji nokluva Daugavpils geto. Ka atceras Marija Pastejeva, “julija vidu negaiditi tika nokerti divi gados jauni ebreji. Vinus veda uz
nošaušanas vietu, lika izrakt kapu. Bija dzirdami upuru kliedzieni. Nošaušana piedalijas
ari vietejais nacistu lidzskrejejs.” 70. gadu sakuma Felikss Kondrovskis nošaušanas
vieta iestadija divus berzus.
Vecaka gadagajuma iedzivotaju atmina palikuši hitleriešu rokaspuišu uzvardi:
J. Žeiže (iespejams, Zeize), Peteris Gipters, Eduards Lukaševiès (dz. 1919. gada).
P. Gipteram bija noteikšana par ebreju mantu, bet E. Lukaševiès aizbega kopa ar okupantiem,
velak nonaca ASV, pienema vardu Edmonts Loks.

Priedaine
Ciemata dzivoja devini ebreji (3 procenti iedzivotaju kopskaita). Abramam Švarcmanam,
kas mita Annas iela (tagad Darza iela 8), bija liela gimene, proti, sešas meitas (divas no
pirmas sievas, kas aizgaja mužiba, un vel èetras piedzima lauliba ar otro sievu Leju).
Ebreju gimenes kaiminiene Marija Gaikevièa uzskata, ka 1941. gada maja dzivojusi
Ida (dzimusi 1923. gada), Fruma, Nahama un 18 gadu vecais dels Joske. Viens no
nabadziga ebreja ienakumu avotiem bija zirgs, ko izmantoja par vilcejspeku, vedot
malku, apstradajot zemi. Zirgs tika ari iznomats. Tapat A. Švarcmans nodarbojas ar
telu, galas, adu un vecu mantu pardošanu. Kaut ari šis cilveks bija invalids (viena roka
isti neklausija), tomer vinš visai veikli prata apstradat adas, turklat ta, ka pat veselie
varetu apskaust vina izveicibu. Ielas otra puse ari dzivoja nabadziga daudzbernu gimene
– pola Františeka Traskovska saime. Abas gimenes vienoja ilggadeja draudziba.
Sestdienas ebreju govi slauca Traskovski, Švarcmans kaiminiem nereti iedeva ari kadu
gabalu galas.
Ka atceras Marija Gaikevièa, otra ebreju gimene dzivojusi Drujas iela (tagad Jaunsudrabina
iela). Taja bijuši èetri cilveki. Borisa Kapelušnika gimenes ienakumu avots
bijis veikals, kas atradies tai paša eka, kura ta dzivoja.
1941. gada evakuejas Nahama Švarcmane, iespejams, ka vel kads. Vacu okupacijas
laika ebrejiem nacas nesat dzeltenas sešstaru zvaigznes. Parejiem iedzivotajiem
ar ebrejiem kontakteties aizliedza. Kad Abrams Švarcmans salicis gajis pa ielu, škitis,
ka vinš grib sarauties vel mazaks, lai neviens vinu nepamanitu. Alberta Traskovska
atceras, ka kaiminu berni turpinajuši satikties ar Frumu un Joski Švarcmaniem. Tikai
Karlis Jerševskis un Bambers staigajuši pa ielam un pieskatijuši, lai ciemata iedzivotaji
ieverotu “jauno kartibu”. A. Švarcmans sestdienas, ka ierasts, veltijis sevi lugšanam, bet
laikam juties apdraudets. Vinš lugšanu gramatu aiznesis kaiminam katolim Františekam
Traskovskim un teicis: “Pan Franka, lai ta paliek pie jums. Ja palikšu dzivs, panemšu.
Varbut izdosies to saglabat.”
Dažas dienas pirms nošaušanas Kapelušniku gimeni aizdzina uz Švarcmanu
majam. Abrams paspejis ieskriet pie Traskovskiem un atdot Františekam sveèturi. “Pa nemiet par pieminu, varbut noderes,” teicis Švarcmans.10 Ebreju maja ieradušies policisti
Jerševskis un Bambers. Ebrejus dzina pa Darza ielu lidz krogam, pec tam – pa meža
stigu (“pirma ugunsdzesibas linija”). Driz vien meža klusumu partrauca spalgi šavieni.
Fruma Švarcmane šai diena bija devusies lasit mellenes. Parnakusi majas, vina vairs
nevienu nesastapa. No kaiminiem uzzinajusi notikušo, vina metas meklet tuviniekus.
Fruma ciemata vairs neatgriezas...
Pec kada laika Marijas Gaikevièas kaimini (A. Èiževskis, A. Šemels, L. Baševa) nolemuši
aiziet uz nošaušanas vietu. Kapelušnika jaunakais dels Leiba gulejis teva rokas,
cieši vinam pieklavies.11 Vietejiem iedzivotajiem tika dota pavele nogalinatos apbedit.
No ta laika lidz parapbedišanai 1965. gada Priedaines iedzivotaji šo vietu deveja par
“Abrama liniju”. 1965. gada šo devinu ebreju mirstigas atliekas kopa ar citiem kara
upuriem tika parapbeditas Kraslavas tuvuma (Krivaja versta), kur, godinot vinu pieminu,
uzcelts piemineklis.

Dviete
Pagasta mitinajas divi padzivojuši ebreji. Ka atceras Boleslavs Stašans, “šitos tur likvideja”.
Turklat nacisti saviem rokaspuišiem teikuši: “Panemiet spaini udens, pieberiet
pulveri, to sauso spirtu, un dzeriet.” Kaniševskis izlikas, ka ir pavisam piedzeries, lai
nevajadzetu šaut, un gulšnaja uz cela.12 Zemnieks Zemlinskis panema piecus sešus
cilvekus, acimredzot no Daugavpils geto, un nodarbinaja tos sava seta. Velak vinus
piemekleja tads pats liktenis, kads bija vietejiem ebrejiem.

Svente
1935. gada tautas skaitišanas dati liecina, ka Svente ebreju nebija vispar. Pateicoties
muzeja “Ebreji Latvija” darbinieka Meijera Melera palidzibai un Sventes iedzivotaju atminam,
izdevas noskaidrot, ka 1940. gada te uz dzivi apmeties arsts Izaks Lapinskis
ar sievu un diviem berniem. Vietejie atceras Izaku Lapinski ka sirsnigu cilveku, dakteri
ar “zelta rokam”. Pec nacistu ienakšanas Izaks Lapinskis, perkot produktus no zemniekiem,
nereti jautajis: “Vai tiešam mani nogalinas? Es taèu visiem meginu palidzet!”
Vairak neka menesi Lapinski dzivoja mierigi. Julija beigas – augusta sakuma arsta maja
ieradas divi vietejie kolaboracionisti – brali Bites. Ebrejus veda uz Ilukstes pusi. Šai laika
maja Alejas iela 9 ielauzas divi vietejie iedzivotaji – Viškers un Multans un izlaupija
ebreju dzivokli. Ebreji tika nošauti 10–15 metru no cela Ilukstes–Daugavpils šosejas
12. kilometra. Brali Bites nogalinatos iegruda gravi un apbera ar zemi. 1941. gada
augusta, ejot pa mežu, vietejie iedzivotaji uzduras šai vietai. No smiltim regojas arsta
Lapinska brunie zabaki.
1941. gada beigas vai 1942. gada sakuma, ka stasta Jadviga Arcihovska, ciemata
paradijies cits arsts – Vojevodskis. Vinš dzivojis pie skolotajas Irenas Kinzules. Dakteris loti milejis muziku. Kadu dienu vinš skola spelejis ermonikas. Pekšni pieklauvejuši.
Skolotaja Austrina atverusi logu, un arsts pazudis nakts tumsa. Pec kada laika vinš atkal
ieradies ciemata un turpinajis pienemt pacientus. 1944. gada otraja puse Vojevodskis
nomira. No Daugavpils atbrauca ebreji un aizveda mirušo. Vinu apbedija ebreju kapseta.
Liecinieki paskaidro, kapec arstu neaiztika: vinam esot bijušas tuvas attiecibas ar Irenu
Kinzuli, kurai Svente bija liela autoritate, iemesls bija ari tas, ka arsts bija loti labestigs
pret saviem pacientiem.
Vacu okupacijas laika ciemata slepas ebreju meitene Riva Bedere. Vina ar vecakiem
bega no Kaunas, nokluva Daugavpils geto, bet pec tam zaudeja vecakus.
Izmantojot viltotu izzinu, vinu no geto atbrivoja Antons un Sofija Adomjaneci. Rezekne
bernu nokristija, velak kopa ar jauno mati vina rada patverumu Paradnieku gimene.
Kad ienaca Sarkana armija, meitene un vinas glabeja parcelas uz Daugavpili, velak uz
Lietuvu, pec tam – uz Losandželosu ASV. Sofija Adomjaneca ir ieguvusi Taisnpratiga
starp tautam nosaukumu.13
Daudzu pagastu – Garsenes, Prodes, Asares, Rubenes, Bebrenes ebreju likteni
noskaidrot neizdevas. 1935. gada vini dzivoja aprinka astonpadsmit administrativajos
punktos – kopuma 1095 cilveki. Pec 70 gadiem bijušaja aprinka teritorija dzivo tikai
viens ebrejs.
Aculiecinieku stastitais sniedz mums plašaku priekšstatu par holokaustu, bieži vien
ir iespejams precizet nošaušanas, apbedijumu un parapbedijumu vietas.
Eglaine, Demene, Dviete, Skrudaliena, Priedaine, Svente dzivoja 2–20 ebreju.
Eglaine, Demene, Dviete, Kaplava, Priedaine, Svente vini tika iznicinati uz vietas,
bet Skrudalienas, Garsenes un dalu Demenes ebreju dzina uz citam vietam.
Ebreju nošaušana nereti ilga no dažam minutem lidz pusstundai. Pec tam bieži
vien sekoja šaveju dzeršana un ebreju ipašuma izlaupišana. Par šadam “sikam
akcijam” lielakoties nav arhiva dokumentu, tapec aculiecinieku atminas ir gandriz
vai vieniga lieciba par tam. Holokausta notikumu rekonstruešana bez arhivu materialu
un tiesas procesu dokumentu izmantošanas, protams, nav iespejama. Taèu
nav pielaujama šo avotu fetišizacija. Atminas lauj ieskatities pagatnes notikumos
laikabiedru acim.
Pierakstitas iedzivotaju atminas ir viens no mutvardu vestures avotu veidiem. Tas
paver jaunas iespejas vesturiski nozimigu faktu izpete, ka ari uzzinat to, ko nevar
izlasit avizes un sameklet arhivos, paplašina musu priekšstatu par ebreju tragediju
dažados pagastos un pilsetas, iemužina nevainigo upuru pieminu. Pateicoties šeit aprakstitajai
izpetei, satikas cilveki, kas nebija cits citu redzejuši vairak neka sešdesmit
gadu. Tas iepriecina un dod speku turpinat darbu.
Atsauces
1 Ezergailis A. Holokausts vacu okupetaja Latvija, 1941–1944. – Riga, 1999.
3 Sk.: Ezergailis A. Holokausts vacu okupetaja Latvija .., 445. lpp.
5 Ezergailis A. Holokausts vacu okupetaja Latvija .., 463. lpp.
6 Hasidi un mitnagidi – divi judaisma virzieni.
8 G. Smirina un M. Melera darba uzraditi daudz precizaki skaitli – 32 gimenes un 186 nogalinatie.
9 Aculiecinieces atminas glabajas Daugavpils Universitates Mutvardu vestures centra.
10 Gontmahers G. “Abrama linija” // Ezerzeme, 1999, 6. jul.
11 Marijas Gaikevièas atminas pierakstijušas Kraslavas Varaviksnes gimnazijas skolnieces O. Soroèina
un I. Zaviša vestures skolotajas L. Kairanes vadiba.
12 Aculiecinieka atminas glabajas Daugavpils Universitates Mutvardu vestures centra.


PETIJUMI
PAR HOLOKAUSTA PROBLEMAM
LATVIJA


Andrievs Ezergailis

Sešas versijas par holokaustu Latvija

Kopsavilkums
Pieejot holokausta literaturai historiografiski, var konstatet, ka par holokaustu Latvija
pastav sešas versijas, kas, ja ne pilnigi atškirigas, tad tomer ir dažadas. Triju versiju izcelsme
ir meklejama Vacija, divu – Padomju Savieniba/Krievija un viena starp holokaustu
pardzivojušiem ebrejiem Izraela, Amerikas Savienotajas Valstis un Latvija. Redzam, ka piecas
no šim versijam ir radušas valstis ar imperialistiskam ambicijam. Pirmas divas versijas
radas nacistiskaja Vacija jau paša holokausta sakuma – laika, kad ebreju iznicinašana tikko
bija sakta. Atskatoties: ir logiski, ka pirmie, kas butu gribejuši atstat savu pedu nospiedumus
pasaules doma, bija nacistiskas Vacijas sabiedroto attiecibu veicinašanas biroji, kas
attistija ta saukto kaiminu tezi, ka nevis vacieši, bet gan vietejie Austrumeiropas iedzivotaji
bija tie, kuri nogalinaja vietejos ebrejus. Šo versiju jau paša kara sakuma izplatija dažadi
vacu, diplomatus neizsledzot, funkcionari. Vinu uzdevums bija saceret fiktivus zinojumus
un tos izplatit gan starp vietejiem iedzivotajiem, gan arzemniekiem. Šo uzskatu izplatija
ari nacistu kinožurnalisti nedelas apskatos.
Treša versija ir ietverta Valtera Štalekera Einsatzkommando A komandanta slepenajos
zinojumos, kas tika sutiti no slepkavošanas vietam uz komandas (RSHA) mitni Berline.
Propagandas versija saka savu celojumu jau kara sakuma, bet V. Štalekera zinojumi nonaca
pasaules apzina tikai pec Otra pasaules kara Nirnbergas pravas konteksta. Šiem zinojumiem
bija liela nozime Nirnberga, ka ari velak nacistu kara noziedznieku notiesašana Vacija. Ja
pirmas versijas ipatniba ir ta, ka taja nav registreta vaciešu klatbutne, tad V. Štalekera
versija galvenie aktivisti ir tieši vacieši – V. Štalekera padotie. Vietejie pašaizsardzibnieki,
ja piemineti, tad tikai ka pavelu izpilditaji.
Ceturta versija ir meklejama peckara tiesu procesos Vacija. Kad demokratiska
sistema pec kara Vacija bija nostabilizejusies, prokuraturas uzsaka plašu kara noziegumu
izmeklešanu, starp tiem ari tos, kas nodariti Latvija. Hamburgas un Hannoveres zemes tiesu
savaktie dokumenti varbut ir galvenie, kas varetu intereset Latvijas vesturniekus. Hamburga
bez Viktora Araja vel izmekleja un tiesaja vairakus desmitus vaciešu, starp tiem Janki,
Maivaldu, Besekovu un Degenhartu. Lai gan prokuroru un vesturnieku pieejas nav pilnigi
identiskas, tas tomer ir lidzigas. Prokurori izvairas no visparinajumiem, bet iedzilinas lietu
detalas. Dokumentus un liecibas izsija un parbauda. Tiesu dokumenti pamata dod impulsu
racionalam, lai gan šauram vestures stastijumam, kas galvenas linijas ir tuvs V. Štalekera
holokausta versijai. Izmantojot šos dokumentus, var atklat vacu pavelu tiklu.
Ari padomju iestades ir atstajušas vienu propagandistisku un vienu tiesisku versiju.
Jau pirms kara beigam padomju iestades saka izmeklet nacistu kara noziegumus atkarotajos
apgabalos. Šai izmeklešanai bija divi virzieni – viens visparejs, otrs specifisks. Lai noskaidrotu nacistu nodaritos zaudejumus, padomju valdiba nodibinaja t.s. Arkartejo
komisiju, kuras uzdevums ari bija detalizet vacu laika nodaritos kriminalnoziegumus, ebreju
šaušanu ieskaitot. Arkartejas komisijas nodalas sazarojas pa visiem Latvijas pagastiem un
pilsetam. Tas savaca informaciju un nosutija zinojumus uz augstako instanci. Šo informaciju
apkopoja Vislatvijas parskata. Lidztekus Arkartejai komisijai darbibu uzsaka ari NKVD un
Smerš organi – ta bija specifiska, versta pret ipašiem cilvekiem, sudzibu izmeklešana.
Ja ari ši padomju izmeklešana nebija bez paviršibam, trukumiem un sovetismiem, tomer
savaktas liecibas nav salidzinamas ar propagandu vai šauram imperialistiskam interesem.
NKVD un Smerš tiesas nav salidzinamas ar demokratiskas Vacijas tiesam, liecibas nav
konfrontetas ar citam liecibam un uzskatiem, tomer no šim lietam var izlobit versiju par
holokaustu Latvija, kas priekšplana izvirza lokalo darbibu.
Jau sakoties holokaustam, padomju pieeja šai tragedijai nebija bez propagandistiskiem
parspilejumiem. Bet Latvija jauns pagrieziens sakas 60. gadu sakuma, kad padomju
iestades uzsaka paraugpravu seriju, lai “pieraditu”, ka ebreju iznicinašana Latvija notika
bez vaciešiem, pec pašas latviešu tautas iniciativas. Galvenas pravas bija: 1961. gada
18. bataljona prava, 1964. gada – Rezeknes prava, kura tiesaja Boleslavu Maikovski,
un 1974./1975. gada 21. bataljona pravu serija. Historiografiski šis uzskats nebija nekas
jauns, jo pamatos tas atkartoja nacistu propagandas versiju par holokaustu Austrumeiropa
bez vaciešu piedališanas. Ši versija galvenokart atškiras no nacistiskas ar motivaciju un
ar vardu “fašists” un “nacionalists” piebarstišanu tekstos. Galvenais teksts, kur šis uzskats
parstavets, ir 1962. gada izdotais pamflets “Kas ir Daugavas vanagi?”.
Nav saprotams, kadel daudzi Latvijas ebreji, sakot ar Maksi Kaufmani, kuri rakstijuši
atminas par holokaustu Latvija, lai gan motivacija un valoda atškirigi, vairakos savos uzskatos
atkarto nacistu vadlinijas par latviešu lomu ebreju iznicinašana. Lai gan ir iznemumi, šie
atminu sejumi pamata atkarto tezes par ebreju pogromiem Latvija un bez- un pirmsvaciešu
šaušanam Latvija.


Grigorijs Smirins
Rigas ebreji nacistiskas okupacijas laika
(1941–1944)

Otra pasaules kara norišu – ipaši holokausta vestures petnieciba, kas plaši izversusies
Latvija pedeja desmitgade, devusi acimredzamus rezultatus: musu zinašanu kopums
par šo tragisko vestures periodu nemitigi paplašinas. Ebreju drausmigais liktenis rupigi
ir izpetits Latvijas mazpilsetas un lauku apvidos. Tomer uz ši fona nedaudz ena palikusi
galvaspilseta Riga, kur ebreju iedzivotaju katastrofai bija nesalidzinami plašaki apmeri.
Peckara gados uzkratas empiriskas zinašanas pirmo reizi nopietnu zinatnisku
atspogulojumu guva jau 20. gadsimta 60. gados Latvijas vesturnieka E. Blumfelda uzrakstitaja
darba “Hitleriskais okupacijas režims Latvija”, kas ievietots gramata par Otra
pasaules kara vesturi Latvija.1 Šis nopietnais petijums parada, ka pat padomju laika
stingro ideologisko ramju apstaklos godpratigs autors, spitejot valdošajam noskanojumam,
speja sniegt ebreju tragedijas diezgan izverstu ainu nacistu okupetaja Latvija,
noradot drausmigo noziegumu iniciatorus un izpilditajus. Tacu izraviens problemas izpete
saistits ar latviešu izcelsmes amerikanu vesturnieka A. Ezergaila vardu. Vina rakstu
par ta saucamo Araja komandu2 M. Vestermanis novertejis ka holokausta zinatniskas
historiografijas sakumu Latvija.3 Pagajuša gadsimta 90. gadu sakuma A. Ezergailis
publiceja Latvijas prese vairakus rakstus par šis temas izpetes aktualajam problemam,4
bet vina monografija “The Holocaust in Latvia, 1941–1944. The Missing Center”5, pec
A. Strangas domam, atzistama par pirmo fundamentalo darbu šaja jautajuma. Ši monografija
pec apjoma un satura vel ilgi ietekmes holokausta izpeti Latvija.6 Galvena
uzmaniba šaja darba pieversta nacistiskas okupacijas režima politikai pret ebrejiem un
ši režima izveidotajam mehanismam “ebreju jautajuma galigai atrisinašanai” Latvija;
balstoties uz Vacija notikušo nacistisko noziedznieku tiesas procesu dokumentu rupigu
izpeti, rekonstrueta Rigas geto gusteknu divu masveida iznicinašanas akciju gaita.
Tomer priekšplana izvirzits vissikakajas detalas izversts apraksts par represivajam
strukturam, ko nacisti izveidoja no vietejiem kolaboracionistiem, kuru politiska seja
un moralais (precizak, amoralais) veidols komentarus neprasa. Tacu pats “jautajuma
risinajuma objekts” – ebreju tautibas iedzivotaji atvirzits it ka otra plana, ienemot šaja
apjomigaja gramata diezgan pieticigu vietu.
Ši raksta merkis ir sniegt Rigas ebreju stavokla un tragiskas bojaejas atspogulojumu
nacistiskas okupacijas apstaklos un radit iespejami pilnigaku notikumu kopainu, cik to
atlauj raksta ietvari.
Bez okupacijas režima dokumentiem ka visvertigakie avoti šis temas izpete atzistamas
holokaustu pardzivojušo cilveku personiskas atminas – gan labi zinamas,7
gan ari pavisam nesen publicetas un zinatniskaja aprite nonakušas.8
Saskana ar 1935. gada Latvijas tautas skaitišanas datiem Riga no 385 063 iedzivotajiem
43 672 bija ebreji, sastadot 11,34 procentus pilsetnieku. Ebreju migracija
no Latvijas mazpilsetam un miestiem uz lielakam pilsetam, galvenokart uz galvaspilsetu
Rigu, notika visu laiku starp diviem pasaules kariem, to noteica ekonomiskie
faktori. Migracija ipaši aktivizejas pec privatuznemumu nacionalizacijas un rupnieciskas
ražošanas paplašinašanas Riga padomju varas gada (1940–1941).9 Ieverojams
skaits ebreju bija starp tiem Latvijas iedzivotajiem, kurus kara priekšvakara
deporteja staliniskais režims. Pat ja butu izsutiti nevis 5000 (izplatitakais vertejums10),
bet 1771 cilveks, par kuriem ir zinas arhivu dokumentos,11 tas ir, 4,8 procenti
Latvijas iedzivotaju, deporteto ebreju bija 11,7 procenti (vairakums bija ridzinieku).
Evakueties uz padomju aizmuguri paspeja vairak neka 10 000 Rigas ebreju.12 Šis
skaitlis, kas sastopams literatura, sakot ar 40. gadiem, varetu tikt parskatits, ja
nakotne paraditos avoti ar lielaku ticamibu. Nemot vera holokausta upuru skaitu
un izdzivojušos Rigas ebrejus (sk. turpmak), ebreju skaits Riga vacu okupacijas
sakuma varetu but ne mazak par 37 000 vietejo, ka ari dala ebreju beglu no citam
Eiropas valstim (1940. gada pavasari tadu bija 551 cilveks, taèu vairakus no viniem
pirms kara represeja).13

Pirms geto izveidošanas
Vacu drošibas policijas (Sipo) un SD (drošibas dienests) Einsatzgruppe A priekšeja
vieniba nonaca Pardaugava (Rigas kreisaja krasta) 1941. gada 28. junija.14 To ievadija
imperijas drošibas galvenas parvaldes (RSHA) priekšnieka SS obergruppenfirera
R. Heidriha 1941. gada 17. maija rikojums (ka pavele noformets 29. junija) par okupeto
teritoriju vietejo iedzivotaju iesaistišanu ebreju iznicinašana, “neatstajot nekadas pedas”,
kas paredzeja provocet masveida ebreju grautinus,15 lai ar iebiedešanu un terora
atmosferu paralizetu jebkadu pretošanas velmi.
30. junija Riga ieradas Einsatzgruppe A komandieris V. Štalekers, kurš atveda
sev lidzi bijušo Latvijas Politiskas policijas parvaldes Agenturas nodalas vaditaju
R. Štiglicu,16 kurš jau agrak bija saistits ar Vacijas specdienestiem, 1940. gada aizbedzis
uz Vaciju un aizvedis sev lidzi agenturas tikla sarakstus, kas velak nacistiem
nodereja kolaboracionistu vervešana.17 R. Štiglics un vel seši kolaboracionisti pirms hitleriešu parcelšanas uz Daugavas labo krastu izveidoja atsevišku grupu. Telefona
sakari ar labo karstu lava šai grupai koordinet ricibu ar kara sakuma pilseta aktivizejušos
pronacistisko pagridi,18 kuras koordinatori, ka sava petijuma noskaidrojis
A. Ezergailis, bija abvera (vacu militarais izlukdienests) agenti – bijušie Latvijas armijas
virsnieki A. Plensners un V. Deglavs.19 Šis pagrides grupas, kuras saka izveidoties
jau 1940.–1941. gada ziema,20 uzkraja spekus un gaidija izdevigu bridi brunotai cinai
Sarkanas armijas aizmugure. Staliniska režima aprobežotiba izpaudas ari tadejadi,
ka ta pirmskara represijas cieta daudzi jo daudzi nevainigi cilveki, kuri kara gadijuma
nebutu bistami. Kaut ari represijas skara pronacistiskas pagrides tiklu,21 tomer potencialo
kolaboracionistu vairakums palika neskarts.22 Apvienojušas savas rindas dažus
desmitus kaujinieku, šis teroristiskas grupas apšaudija atkapjošos sarkanarmiešus un
civiliedzivotajus, to vidu daudzus ebrejus,23 kuri meginaja evakueties dzilak padomju
teritorija. Latvijas galvaspilsetas iedzivotaju evakuacija nebija pienacigi organizeta,
turklat pronacistiska pagride veica sabotažas aktus un provokacijas, lai evakuacija
izjuktu.24
Vacieši ienema Rigu 1941. gada 1. julija. Vinu ienakšanu pilseta pavadija koncentreta
un plaša antisemitiska propaganda, kuru pec Sarkanas armijas aiziešanas
parraidija pilsetas kolaboracionistu rokas nonakušais radiofons.25 “Istenos latviešus”
aicinaja iznicinat “iekšejo ienaidnieku”, ar to domajot padomju aktivistus un vinu gimenes
loceklus, ka ari visus ebrejus neatkarigi no vinu politiskas parliecibas.26 Provaciski
noskanota ridzinieku dala vacu karaspeku sagaidija ar ziediem un salsmaizi, sarikojot
gajienu tautasterpos, ar Vacijas un Latvijas karogiem. Tapat ar karogiem tika rotatas
ekas.27 Vairakums Rigas ebreju tajas dienas baidijas iziet uz ielas.28
Vacu karaspekam ienakot Riga, vietejie kolaboranti (E. Kreišmanis, V. Skaistlauks,
V. Veiss, V. Hazners u.c.), iedomajušies, ka vares pie hitleriešiem gut kaut kadu patstavibu,
jau saka veidot latviešu karaspeku un policiju.29 Tomer Rigas vacu komandants
vermahta pulkvedis V. Ulleršpergers jau uzreiz noraidija šos planus un taja paša 1. julija
pazinoja par okupantu kontrole esošas latviešu paligpolicijas (Lettische Hilfspolizei)
organizešanu V. Skaistlauka vadiba.30 Jau 1. julija pa radio izskaneja aicinajums visiem
bijušajiem policistiem, aizsargiem, Latvijas armijas karaviriem un citiem “patriotiem”,
kuri veletos piedalities “musu zemes tirišana no kaitigiem elementiem”, ierasties savas
bijušajas dienesta vietas.31 Nakamajas dienas tadi paši aicinajumi paradijas prese.32
Taja paša diena bijušais policists V. Arajs sapulcinaja vienibu 100–150 cilveku sastava
(velak 400–500) un apmetas Rigas prefektura.33 Šeit nacistu okupacijas pirmajas dienas
atradas V. Štalekers, ka ari galvenokart uz Aizsargu organizacijas bazes izveidoto
“pašaizsardzibas speku” kaujinieki un to štabs. 2. julija V. Štalekers apstiprinaja V. Araju
par specialas komandas (Sonderkommando Arajs) vaditaju. Ar šo komandu V. Arajs
1941. gada vasara un rudeni veica vairakas ebreju iznicinašanas operacijas visa Lat-
vijas teritorija.34 Ta bija lielaka no vairakam Riga un province saformetajam latviešu
SD paligvienibam. Araja komanda ietilpa gan profesionali policisti un karaviri, gan ari
studenti35 un skolnieki, turklat to vidu bija pat piecpadsmitgadigi pusaudži.36 Velak tika
saformetas vairakas latviešu paligpolicijas rotas.37 7. julija V. Skaistlauku latviešu paligpolicijas
vaditaja amata nomainija V. Štalekera ieceltais V. Veiss.38
V. Štalekers partrauca jebkurus bijušo latviešu politiku meginajumus veidot kaut
kadas savas valstiskas strukturas. 3. julija vinš latviešu parstavjiem pazinoja, ka “tie
atrodas nevis atbrivota, bet gan okupeta zeme”39, un paveleja visam teroristiskajam
grupam un “pašaizsardzibai”, sakot ar 8. juliju, atbrunoties – un tas izformeja.40 Tadejadi
šis sevi par “nacionalajiem partizaniem” nodevejušas grupas isteniba nekadus “nacionalus”
uzdevumus nerisinaja, bet bija tikai instruments vacu slepena dienesta rokas
un nacistu “piekta kolonna”, kuru darbibai – pec nacistu ieceres – bija jabut islaicigai
un jaaprobežojas ar ebreju grautiniem. Nekada loma teritoriju ienemšana vai kontrole
šim grupam nebija paredzeta. Par Rigas prefektu (policijas priekšnieku) V. Štalekers
iecela R. Štiglicu.41
Pret ebrejiem verstie pasakumi Riga sakas nakti uz 2. juliju.42 Tos istenoja ar
pašaizsardzibas spekiem, piedaloties Einsatzkommando 2 (komandieris SS šturmbanfirers
H. Barts), kas darbojas Riga.43 Taja paša diena Rigas komandants izdeva šadu
rikojumu: “Židiem lidz turpmakam aizliegts stavet rindas. Vini var iepirkties tikai tajos
veikalos, kur rindu nav.”44 Šos pasakumus pavadija visaptveroša antisemitiska propaganda,
par kuras galveno ruporu kluva bijuša Latvijas armijas pulkveža E. Kreišmana
un žurnalista A. Krodera kopš 1. julija latviešu valoda izdota pronacistiska dienas avize
“Tevija”.45 Tapat ka citas okupetajas pilsetas, tika pazinots par ebreju privata un sabiedriska
ipašuma konfiskaciju, aizliegumu ebrejiem lietot sabiedrisko transportu, darba
klausibas ieviešanu.46 Daudzas preces ebrejiem bija aizliegts pirkt, un neebreji, kuri
šis preces un partikas produktus ebrejiem pardeva vai ari vinu vajadzibam nopirka,
vareja tikt soditi.47
Pašas pirmas 2. julija akcijas Marijas iela personiski vadija R. Štiglics.48 Ebrejus
mekleja un gustija dzivoklos. Šis operacijas veica brivpratigo grupas, pa 30–50 cilvekiem
katra.49 Brivpratigie ar nacionalo krasu lentem uz piedurknes (ta saucamie
lentinieki – idiša bendeldiker) apstaigaja majas, bet setniekiem bija janorada ebreju
dzivokli. Dzivoklus parmekleja, iemitniekus piekava, vertigakas mantas savaca.50
Vispirms apcietinaja tikai viriešus, pec tam – sievietes.51 Araja komanda aresteja un
apcietinatos nogadaja Valdemara ielas 19. nama. Šaja pirms kara ebreju bankierim
A. Šmuljanam piederošaja nama kara sakuma apmetas no pagrides iznakušais “Perkonkrusts”,
pec tam ari Araja komandas štabs; nama pagrabu izmantoja par cietumu.52
Ta bija viena no galvenam ebreju mocišanas vietam Riga. Turp aizvestajiem ebrejiem
atnema pulkstenus, rotaslietas un darglietas (to darot, konfisceto mantu ipašnieku uzvardus ierakstija saraksta – it ka lai nakotne mantas varetu atdot atpakal).53 Velak
ebrejus aresteja ari paligpolicija, un par ieslodzijuma vietu kluva Rigas Centralcietums
(Maza Matisa iela 3). Uz šo cietumu jau kopš okupacijas pirmajam dienam veda arestetos
ebreju viriešus, vairakumu no viniem nošava Bikernieku meža.54 Nelielu dalu
apcietinato nošava tieši cietuma pagalma un apraka blakus cietuma sienai esošajos
Matisa kapos. Pec nepilnigam zinam tikai pirmajas divas okupacijas nedelas vien (no
1941. gada 1. lidz 15. julijam) šaja cietuma bijis ieslodzits apmeram 2400 ebreju, kuri
gandriz visi nošauti.55 Okupacijas pirmajas dienas ebrejus slepkavoja ari Agenskalna
priedes56 un citas vietas. Arestus pavadija spaidu darbi, piekaušana un izvarošana.57
Baididamies no nacistu apsudzibam “ariešu rases tiribas” apganišana, izvarotas ebreju
sievietes kolaboracionisti steidzas nošaut.58 Prefektura un Centralcietuma apcietinatos
ebrejus paklava “izsmalcinatiem” pazemojumiem un izsmieklam, bet jaunas sievietes
kluva par policistu sadistisku seksualu izvirtibu upuriem; pec tam arestetos aizveda
uz nošaušanu.59 Šis zveribas aculieciniekiem ir palikušas spilgta atmina. Minesim tikai
divas liecibas.
Frida Mihelsone: “Simtiem ebreju pirmajas dienas tika atvests uz prefekturu
vienigi ar noluku par viniem nirgaties un vinus mocit.
Sirmuma izbalinatiem bardainiem, veciem viriem, veršot pret viniem pistolu
stobrus, piespieda [..] dejot un dziedat padomju dziesmas. Meitenem, jaunam sievietem
viriešu, tuvinieku un pazinu klatbutne piespieda izgerbties kailam un visu acu
priekša izdarit pretigus dzimumaktus, daudzas izvaroja šucmani. Dažas sievietes
aiz šausmam zaudeja pratu.”60
Georgs Fridmanis: “Kada bridi ienaca viens policists un iegruda man rokas kaut
kadu spilvenu. Šis spilvens bija slapjš, sarkans – viss asinim piesucies [..] Gruzdams
to man, vinš skali paskaidroja: “Šis spilvens ir piesucies musu – latviešu asinim,
kuras esat izlejuši jus – ebreji un komunisti. Izsuc šis asinis un dod talak. [..]
Nedaudz nostak, ari uz gridas, ar seju uz augšu gul sieviete, apmeram gadus
èetrdesmit veca, tumšmataina, ne ar ko neieverojama, pec skata ne seviški pievilciga.
Mati vinai izjaukti, seja šausmu izteiksme, kleita pacelta uz augšu. Viens
no negeliem ar rungu tausta vinas dzimumorganus. Vina vaid, bet nekliedz [..] Driz
es diezgan skaidri pamaniju, ka kads no negeliem ieiet kamera ar rungu roka un te
vienam, te otram piespiež to aplaizit, pie tam paskaidrojot, kur ta atradusies.”61
7. julija paligpolicija aresteja 70 ebreju, 8. julija – 277 un parmekleja 577 dzivoklus.
12. julija apcietinaja 42 ebrejus – it ka parak “liksmojuši” padomju aviacijas uzlidojuma
laika. 24. julija nakti padomju aviouzlidojumu laika divu maju logos bijusi redzama
gaisma (tas vareja but meginajums dot signalu aviacijai), tadel izdarija kratišanu
um apcietinaja 120 ebrejus un 20 latviešus.62 12. julija policijas atskaite atzimets, ka ebreji
signalizejuši padomju lidmašinam ar sarkanam lupatam un aplaudejuši.63 Ipaši masveidiga
nirgašanas un slepkavošana notika 21. julija – padomju varas pasludinašanas
diena Latvija, par ko vietejie nacionalisti vainoja ebrejus.64
Lai ari nacistiem neizdevas izprovocet stihiskus ebreju grautinus pilseta, terora
efektu, ka uzskata A. Ezergailis, sasniedza ar ta saucamajam nakts akcijam.65 Laupitaju
grupas divu tris brunotu personu sastava ielauzas dzivoklos, sadzina iemitniekus
viena istaba, prasija no viniem naudu un darglietas, parmekleja un demoleja
dzivoklus.66 Ebreju arestus bieži vien pavadija laupišana, tomer nakts akcijam bez
iebiedešanas nebija cita motiva ka vienigi laupišana. Velak no šo akciju dalibniekiem
izveidojas laupitaju bandas, kuras laupijumu meklejumos turpinaja uzbrukumus ebreju
dzivokliem.67
4. julija cilveki no Araja komandas un paligpolicijas, zinkarigo pulim klatesot,
nodedzinaja vairakas Rigas ebreju religiska kulta celtnes kopa ar tajas sadzitajiem
ebrejiem:68 Vecjauno sinagogu Maskavas iela 57, Raisiše-minjanim (Baltkrievu sinagoga)
Elijas iela 15, Zaldatu sinagogu Kraslavas iela 24 u.c. Lielaja horalaja sinagoga
Gogola iela 25 tika sadedzinati dzivi ebreji (tiek minets dažads upuru skaits, taèu noteikti
ne mazak par 400), kuru starpa bija daudz beglu no Lietuvas, to vidu ari berni69
(1993. gada tas vieta uzcela memorialu), bet sinagoga Stabu iela 63 sadega aptuveni
30 cilveku kopa ar rabinu I. Kilovu, kurš iegaja liesmu parnemtaja eka, lai dalitos
kopiga likteni ar savu draudzi.70 Tads pats liktenis šaja diena piemekleja ari dažas
citas sinagogas. Lugšanu namu un kaplièu Jaunajos ebreju kapos (Šmerla rajona)
7. vai 8. julija nodedzinaja paligpolicisti.71 Raisiše-minjanim un Vecjaunas sinagogas
nodedzinašanas laika daudzi ebreji demonstrativi atteicas apganit Toras tistoklus.
Tos, kuri meginaja pretoties vai begt no liesmu apnemtajam ekam, kolaboracionisti
nosita ar rungam.72
Pirma masu slepkaviba Riga notika aptuveni 3. julija, kad Bikernieku meža (pilsetas
robežas) nogalinaja apmeram 100 ebreju. Šis mežs bija viena no lielakajam ebreju
iznicinašanas vietam pilseta. Nošaušanas Bikernieku meža galvenokart veica Araja
komanda, bet sakotneji “amata apmacibu” Araja komandai sniedza kads vacu 9. policijas
rezerves bataljona vads.73 Julija tur notika aptuveni desmit masu slepkavibu,
t.i., ne mazak par divam nedela. Tikai pirmajas divas okupacijas nedelas nogalinaja
2300 ebreju.74 Nošaušanas turpinajas ari visu augustu. Julija un augusta Riga šava
vienigi viriešus atškiriba no Latvijas mazpilsetam, kur uzreiz nošava veselas gimenes.
Slepkavošanas sakumposma upuru vidu bija ari neebreji, kuri bija simpatizejuši padomju
varai vai ari tika par to tureti aizdomas. Septembri slepkavibu skaits Bikernieku
meža samazinajas, bet oktobri tas uz laiku izbeidzas. Kopuma šajas akcijas nogalinaja
apmeram 4000 ebreju un 1000 citu tautibu cilveku.
Slepkavošanu naktis (akcijas sakas ap pulksten vieniem nakti) dala Araja komandas
– apmeram 70 cilveku devas uz Bikernieku mežu, bet dala – kravas automašinas
vai autobusos uz Centralcietumu, lai savaktu upurus. Bedres Bikernieku meža parasti
raka padomju karagustekni. Araja grupa sadalijas trijas dalas – 25 strelnieki, 30–40 apsargi
un 10–15 konvojetaji. Apkart teritorijai izlika sardzi, kura nelava nepiederošiem
tuvoties slepkavibu vietai, ka ari uzraudzija, lai ebreji nebegtu. Atkariba no upuru skaita
akciju parasti veica 20 cilveku grupa. Upurus dzina pie bedrem 10 cilveku grupas. Uz
katru upuri bija divi šaveji – 10 slepkavas pietupas uz celgala un temeja mugura, bet
10, kajas stavot, temeja galva. Katras bedres mala staveja sargs ar automatu, raudzidamies,
lai kads nepasleptos. Divi strelnieki parbaudija, vai upuri vel ir dzivi. Tie, kuri
nebija nogalinati uzreiz, sanema “želsirdibas šavienu”, tadel “želsirdigais” strelnieks
pienaca pie pašas bedres malas, bet, ja bija nepieciešams, ieleca taja.76 Šaušanas konveijera
sistema bija tada, ka 40–60 personas gan apsargaja, gan šava, un trijas stundas
vini vareja nogalinat lidz 200 cilveku. Operacijas beigas vai tas laika šaveju komandai
reizem izsniedza degvinu un uzkodas. Lidz oktobrim Riga un tas apkartne nogalinaja
6378 ebrejus.77 Riga noslepkavoto skaits vareja but apmeram 6000 cilveku.
Nacistiska okupacijas režima veikta Rigas ebreju fiziska iznicinašana apvienojas ar
ebreju ekonomisko ekspluataciju, izmantojot vinus ka vergu darbaspeku. Pec iebiedešanas
akcijam hitleriešiem kluva skaidrs, ka pilniga ebreju iznicinašana tuvakaja laika
nav iespejama, jo izradijas, ka vajadzigo amatnieku lielaka dala ir ebreji, bet atseviškos
amatos (stiklinieki, skardnieki, udensvada liceji, podnieki, kurpnieki, apavu virsu
izgatavotaji) – tikai ebreji un vinu nomaina ar “ariešu” darbaspeku nebija iespejama.78
No julija lidz septembrim ebreju stradnieku brigažu (darba komandu) organizešana un
to uzraudziba bija iesaistiti visi Rigas paligpolicijas dalibnieki. Katra iecirkna parzina
atradas no duèa lidz vairakiem simtiem ebreju. Vini stradaja drupu novakšana, veica
eku remontu un apkopšanu utt.79
Par ekonomiskas ekspluatacijas politikas turpinajumu kluva geto – pec Ostlandes
reihskomisara H. Lozes iniciativas ebreju koncentrešana viena vieta.80 Lai ari geto
izveide bija sagatavošanas posms pilsetas ebreju pilnigai iznicinašanai, tas tomer vairakiem
tukstošiem Rigas ebreju pagarinaja dzivi. Pirmais solis bija, sakot ar 25. juliju,
izsludinat visu Rigas ebreju registraciju. Tika pavelets lidz 27. julijam nodot visus vinu
riciba esošos radiouztverejus.81 Lidz 1. augustam pilseta kopuma bija registrejušies
24 625 ebreji.82 Registretajiem pase iespieda iegarenas formas zimogu ar uzrakstu
“žids” (pirmskara Latvijas pases nebija ailes “tautiba”),83 tapat vini sanema ari ipašu
registracijas kartiti, kura bija noradits, ka ši kartite jaglaba un jauzrada parbaudes un no
ša briža tas ipašniekam obligati krušu kreisaja puse pie apgerba jabut piešutai dzeltenai
sešstaru zvaigznei 10 centimetru diametra84 (šis noteikums tika ieviests 28. julija85). Jau
augusta bez šadas zvaigznes ebreji nedriksteja atrasties uz ielas.
13. augusta vacu civilparvalde izdeva pagaidu noteikumus par attieksmi pret ebrejiem.
Tajos bija noteikts upuru loks: pirmkart, ebreju izcelsmes triju vecvecaku pecteèi;
pec tam ebreju cilme no diviem vai viena vecvecaka; talak runa bija par cilvekiem, kuri
pienemuši judaismu un pievienojušies ebreju kopienai, ka ari par tiem, kuri 1941. gada
20. junija atradas lauliba vai faktiskas laulato attiecibas ar ebreju vai ebrejieti.87 1. septembri
Latvijas generalkomisars O. H. Drekslers izdeva rikojumu, kurš apstiprinaja,
ka dzeltenas sešstaru zvaigznes ir obligatas (velak zvaigznes vajadzeja piešut ari
mugurpuse88). Rikojums ebrejiem aizliedza mainit dzivesvietu bez gebitskomisara atlaujas,
iet pa ietvi, izmantot publiskus transportlidzeklus, iedzivotaju atputai paredzetos
apstadijumus un parkus, apmeklet kulturas iestades un jebkura veida skolas, turet sava
ipašuma automobilus un radiouztverejus, kaut lopus pec ebreju rituala, stradat par
advokatu, notaru, nodarboties ar banku, lombardu un citam finanšu operacijam, but par
parstavjiem, agentiem un starpniekiem, tirgoties ar nekustamo ipašumu, nodarboties
ar jebkadu amatu, kas saistits ar parvietošanos. Arsti un zobarsti – ebreji vareja arstet
tikai ebreju tautibas pacientus, ebrejiem aptiekariem un veterinariem prakse bija aizliegta
pavisam.89 Saskana ar reihskomisara H. Lozes 13. oktobra paveli viss ebreju
kustamais un nekustamais ipašums bija arestejams un konfiscejams (iznemot “majas
iedzivi pieticigu dzives vajadzibu apmierinašanai”, skaidru naudu, banku aktivus un
noguldijumus krajkases, vertspapirus kopsumma lidz 100 reihsmarkam90).
Ar citas tautibas sievieti precejušos ebreju viriešus bija paredzets iznicinat jebkura
gadijuma, tadu pašu likteni vareja sagaidit ari vinu sievas – cittautietes, kuras
nevelejas no tiem škirties. Taèu “ariešu” viru ebreju sievas vareja izglabt savu dzivibu
ar noteikumu, ka viri no vinam neatteiksies un neškirsies, ka ari piekritis sterilizacijai
(ši operacija tika veikta vairakas Rigas klinikas). Tas vinas paglaba no parcelšanas uz
geto vai ari atlava to pamest un legali dzivot kopa ar gimeni.91 Tapat tika paredzeta
ebreju un “ariešu” jaukto laulibu paatrinata škiršanas procedura.92

“Lielais geto” un ta likvidacija
Rigas geto teritoriju sakuma (“lielais geto”) norobežoja Laèpleša, Jekabpils, Katolu,
Lazdonas, Liela Kalna, Lauvas, Židu, Jersikas un Maskavas (Latgales) iela.93 No geto
paredzetajiem divpadsmit kvartaliem Maskavas forštate (vac. Vorstadt – priekšpilseta)
– dala tagadejas Latgales priekšpilsetas, kur lidz Otrajam pasaules karam koncentrejas
Rigas ebreju tautibas iedzivotaju ieverojama dala, vajadzeja parvietot citur
aptuveni 7000 citu tautibu iedzivotaju.94 Pazinojumu par to, ka parcelšanas uz geto
tiks pabeigta 25. oktobri,95 publiceja avizes vacu, krievu un latviešu valoda un izlimeja
pie namu sienam. Ebreju parvietošanas uz geto noriseja pakapeniski no citam pilsetas
dalam. Uz geto lidzi nemt bija atlauts dažas personiskas mantas, katram cilvekam vienu kreslu, vienu gultu uz diviem, vienu galdu un vienu drebju skapi gimenei.96 Pamatojoties
uz Rigas policijas prefekta R. Štiglica rikojumu, ebreju komiteja (oficialais nosaukums
Židu komiteja, vac. Judenrat) izdeva parcelotajiem specialus orderus apdzivojamas
platibas iegušanai geto, noradot ievakšanas terminu.97 Pieškiramas apdzivojamas
platibas lielums geto bija noteikts èetri kvadratmetri uz cilveku.98 Parcelšanas uz geto
ebrejos izraisija zinamu drošibas iluziju – preteji dzivei arpus geto galeji naidigi noskanoto
apkartejo iedzivotaju pastavigo apdraudejumu apstaklos.99 Vieniga slimnica,
kura uznema ebrejus, atradas geto robežas. Pec tam kad esesiešu un vietejo policistu
vieniba bija sagravusi arpus geto esošo ebreju slimnicu Bikur-Holim, tas personals un
slimie “nearieši” tika parvesti uz geto ebreju ginekologisko kliniku Linat-Hacadek.100
Mediciniskas palidzibas sniegšanu geto gustekniem vadija izcilais arsts kirurgs un
medicinas zinatnieks profesors V. Mincs, kurš velak gaja boja Buhenvaldes koncentracijas
nometne Vacija.101 Geto stradaja arsti N. Bernikers, R. Blumenfelds, I. Volperts,
H. Gitelsons, N. Kans, V. Krecers, M. Magalifs, G. Peisners, L. Rogalins, K. Tals,
H. un I. Javici, B. Jakobsons; arpus geto dažadas darba komandas stradaja arsti
P. Blats, D. Blovecs, M. Volperts, B. Ginzburgs, V. Goldbergs, J. Goldrings, L. Davidsons,
B. Majs, L. Rudovs, M. Solomirs, L. Javorkovskis. Ar apvienota sanitara punkta
stradnieku kolonnas vecaka bijuša medicinas studenta B. Kramera palidzibu izdevas
organizet medikamentu zadzibu no vacu sanitaras iestades geto vajadzibam. Šos
medikamentus gustekni ienesa geto teritorija, pasleptus bikses.102 Ludzas iela atradas
veco laužu un nespejnieku patversme.103 Veikali, kuros ebrejiem pardeva preces pec
niecigo normu kartitem, ari atradas vienigi geto teritorija.104
Pec gusteknu skaita “lielais geto” Riga bija ceturtais lielakais PSRS teritorija (pec
Vilnas, Kaunas un Minskas). Saskana ar geto gusteknu kartotekas zinam 1941. gada
20. novembri geto bija ieslodziti:
a) berni lidz 14 gadiem: zeni – 2794, meitenes – 2858;
b) darbspejigie no 14 lidz 65 gadiem: virieši – 6143, sievietes – 9507;
c) darbnespejigie: virieši – 2069, sievietes – 6231;
Kopa: 29 602 cilveki.105
Geto izveidošana lielakajas Latvijas pilsetas (Riga, Daugavpili, Liepaja) deva ebrejiem
zinamas ceribas uz izglabšanos, jo atškiriba no mazpilsetam un lauku apvidiem
ebreju iznicinašanai lielajas pilsetas – ipaši okupacijas sakumposma – bija daleji izlases
raksturs un ta aiznema ilgaku laiku, kamer mazpilsetas un laukos ebreju slepkavošana
nosledzas septembri un bija totala.106
Galvena loma geto organizešana bija Ostlandes reihskomisariata “civilajai” administracijai,
107 konkreti – Rigas oberbirgermeistara (Kommisarischer Oberbürgermeister)
H. Vitroka aparatam.108 Vergu darbaspeka ekspluatacijai Rigas Darba departaments
izveidoja ebrejiem specialu darba parvaldi. Finanšu departamenta parzina bija naudas parskaitijumi – darba devejiem, kuri izmantoja ebreju darbaspeku, nauda bija japarskaita
geto rekina, tadejadi okupanti uzskatija geto ka pašfinansejošu un samera ienesigu
uznemumu. Geto darbojas “darba birža”. No ritiem formeja stradajošo ebreju kolonnas,
kuras rinda pa tris cilvekiem sarga pavadiba pulksten 7 no rita ipaši pilnvaroti uzraugi
aizveda uz darbavietu109 un atveda tas atpakal pulksten 18.110 Atbildigais par šadu
kolonnu bija ari speciali norikots ebrejs – darba kolonnas vecakais (vac. Oberjude).
Stradajošie ebreji naudu nesanema, bet ka atlidzibu tikai partikas devas, kuras izsniedza
geto. Atseviškiem ebrejiem izsniedza dzeltenu personas apliecibu, un vini vareja doties
uz darbu arpus geto bez apsardzes.111
Ebreju darbaspeka izvietošanas cita forma bija ta saucamie kazernirungi (gusteknu
žargona – “kazernirovki”112; no vacu val. Kasernierung – parvietošana uz dzivi kazarmas)
– darba nometnes veids, kad gusteknus uz laiku nometinaja “majas” – kazarmas
darbavietas tuvuma. Riga šadas darba komandas un “kazernirungi” dažados laikposmos
bija Spilve (Pardaugavas rajona, kur atradas aerodroms un cementa rupnica;
“kazernirungs” izvietojas Ilguciema alus daritavas telpas), Sloka (pilseta Rigas aprinki,
tagadejas Jurmalas dala, kur ieguva kudru), Quartieramt (komanda stradaja vecpilseta,
kur apkopa un remonteja dzivoklus, no kuriem bija padziti ebreji), Truppenwirtschaftslager
(komanda stradaja Vecmilgravi, Rigas ziemeldala, kur apkalpoja SS karaspeka
noliktavas), “Preèu stacija”, “Milgravis” (degvielas noliktava Rigas ziemeldala), Todt
(militara celtniecibas organizacija), Saules darzs Mežaparka rajona, Babite (ciemats
Rigas aprinki, kur izstradaja kudru), SD šušanas un apavu darbnicas (Ausekla iela 7),
“Einzacštabs” (operativais jeb “Rozenberga štabs”) – šis darba komandas Latvija salaupitas
kulturas vertibas škiroja un nosutija uz Vaciju,113 apvienotais sanitarais punkts,
atradas Citadele,114 “AEG” (VEF telpas), HKP parks (motorizeto sakarlidzeklu remonta
uznemums)115, BdO (Ostlandes kartibas policijas pavelnieka aparats), Reichsbahn
(dzelzcelš), ABA (militara ieterpa un ekipejuma dienests)116, ka ari vesela rinda ebreju
stradnieku grupu dažadas karaspeka dalas, SD garažas un citur.
Geto parvaldnieks F. Brašs atskaitijas Rigas oberbirgermeistara aparata priekšniekam
V. Altmeijeram, taèu geto civila kontrole bija tikai škietama – faktiski to veica SD.
Latviešu paligpolicijai tika uzdota geto areja apsardze, sakot ar 25. oktobri, kad geto
pilniba bija iežogots un varti slegti. Geto arejas apsardzes priekšnieks bija bijušais Latvijas
armijas leitnants A. Danckops (apstiprinats šaja amata 1942. gada 16. februari117).
Latviešu sargi valkaja apgerba gabalus no aizsargu vai bijušas Latvijas armijas formasterpiem118
un uz piedurknes zalu lenti ar uzrakstu Schutzmannschaften (apsardzes
vienibas). Viniem bija aizliegts atiet no žoga un sardzes telpam, staigat pa geto ielam,
ka ari kontakteties ar ta iemitniekiem.119 Sardze sekoja, lai geto neieklutu cittautieši. Lai
nepielautu nekadus kontaktus ar arpasauli, bija uzdots vajadzibas gadijuma pat lietot
ieroèus. Ieiet geto teritorija atlava vienigi personam no SD, kriminalpolicijas un drošibas policijas, ka ari personam ar gebitskomisara H. Vitroka at lauju.120 Areja apsardze izcelas
ar savu cietsirdibu pret gustekniem. Atgriežoties no darba, kolonnas tika parmekletas,
aplaupitas, ebreji piekauti un nogalinati.121 Neraugoties uz aizliegumu atrasties geto
teritorija, sargi laiku pa laikam taja iekluva un – piekava, aplaupija, izvaroja.122
Georgs Fridmans: “Kad mes ienacam [..] tad ieraudzijam augšstava pie margam
policistu no latviešu Hilfspolizei, kurš mums ar žestu noradija griezties atpakal. Tomer
izbrinija vina neparasti kauniga sejas izteiksme. Pagalma mums paskaidroja,
ka vini tur esot divi – kamer viens stav sardze, otrs kada dzivokli varojot ebreju
meiteni vinas vecaku klatbutne. Kads it ka kaut ka [..] pazinojis par to komandanturai,
un kuru katru bridi gaidami žandarmi [militara policija. – G. S.]. Un tiešam,
pec neilga laika piebrauc armijas džips, no ta izlec daži brunoti žandarmi [..] Vini
uzskrien augšstava un pec isa briža divus nozieguma vieta parsteigtos policistus
ievelk automašina un aizbrauc.
Tas, protams, bija parsteidzošs gadijums, likumibas piliens nelikumibas un
vardarbibas jura. Pec vinu likumiem sakars ar ebrejieti bija Rassenschande (rases
apkaunošana). Bet šeit tas bija ka paradokss, ka ironisks iznemums, apstaklos,
kad dzina uz masveida nošaušanam, ebreju meitenu izvarošana drizak bija likumsakariba
neka iznemums.”123
Ne divrindu dzelonstieplu žogs, ne aizliegums kontakteties ar ebrejiem vinus arpus
žoga nepasargaja no laupitaju bandam, kuras bija izveidojušas vel nakts akciju laika.
Izmantojot sardzes iecietibu, laupitaji izveidoja geto nožogojuma ejas, iekluva geto un
aplaupija gusteknus.124 Geto latviešu sardzi uzraudzija vacu policijas hauptvahtmistrs
O. Tuhels, kurš pats bija nogalinajis daudzus ebrejus geto vel pirms masu slepkavibu
akcijam.125 Lidz pat šim akcijam geto saimnieciska vadiba atradas Rigas oberbirgermeistara
H. Vitroka rokas.126
Lidz 28. oktobrim M. Rozentala vadiba geto izveidoja ebreju policiju. Taja ietilpa aptuveni
80 jaunu viriešu, brunoti ar gumijas rungam. Vinu uzdevums bija gadat par mieru,
kartibu un aptumšošanas ieverošanu geto. Ebreju komiteja, kuru vel pirms nacistu civilparvaldes
ierašanas julija noorganizeja vacu militara administracija, turpinaja darboties
ari geto tada paša sastava (ta atradas ebreju skolas eka Laèpleša iela 141). Ebreju
komiteja tika nodibinata ebreju tautibas iedzivotaju parvaldišanai, taja sastaveja tikai
ebreji, kas atbildeja par to pavelu izpildi, kas attiecas uz ebrejiem. Tai bija janodrošina
tukstošiem no dzivokliem padzito ebreju ar apdzivojamo platibu geto teritorija, partiku
(tas norma ebrejiem bija: 100 gramu maizes diena un 175 grami galas, galvenokart
zirga gala, nedela127), medikamentiem utt.; pec okupantu prasibas bija jaorganize darba
komandas. Par Rigas ebreju komitejas priekšsedetaju iecela advokatu M. Eljašovu,par locekliem – arstu R. Blumenfeldu, advokatus M. Mincu, I. Jevelsonu u.c. Vini gandriz visi
kopa ar citiem geto gustekniem gaja boja pirmaja masu iznicinašanas akcija 1941. gada
30. novembri.128 Ebreju komiteja darbojas juridiska komisija advokata O. Finkelšteina
vadiba. Saimniecibas nodalu vadija Šlomoviès, statistisko – bijušais Latvijas Saeimas
deputats S. Vitenbergs, kurš rupigi vaca zinas par geto gustekniem; vinš vadija ari
apbedišanas biedribu Hevra-Kadiša (Sveta biedriba).129 Vel ebreju komiteja bija celtniecibas,
sanitara un dzivoklu nodala.130
“Lielais geto” pastaveja tikai nedaudz ilgak par menesi. 5. novembri Riga ieradas
SS obergrupenfirera F. Jekelna personals. F. Jekelns tika parcelts uz Rigu ka augstakais
SS un policijas vaditajs Ostlande un Ziemelkrievija. Vinš šaja amata nomainija
SS grupenfireru H. A. Pricmani, kurš atbalstija H. Lozes planu saglabat geto un ari
turpmak izmantot ebrejus ka darbaspeku.131 F. Jekelna aparata bija apmeram 50 cilveku.
12. novembri F. Jekelnu izsauca uz Berlini, kur vinš personiski no SS reihsfirera
H. Himlera preteji H. Lozes planam turpinat geto darbaspeka izmantošanu sanema
noradijumu likvidet Rigas geto.132 Riga F. Jekelns ieradas ap 14. novembri.133 Rigas
ebreju masu slepkavibas notika 30. novembri un 8. decembri. Ka ebreju iznicinašanas
vietu F. Jekelns izraudzija Rumbulu – mazu dzelzcela staciju Rigas–Daugavpils linija,134
12 kilometru attaluma no Rigas stacijas vai apmeram 10 kilometru no geto vartiem.
Uzkalnina, 250 metru no stacijas, meža, smilšaina augsne tika izraktas bedres. “Zemes
darbu” vadišanu F. Jekelns uzdeva SS unteršturmfireram E. Hemikeram. 20. vai 21. novembri
uz Rumbulu nosutija 300 padomju karagusteknu, kuri vaciešu un vietejo policistu
uzraudziba izraka sešas bedres. Katra bedre bija 10 metru gara un 2,5–3 metrus dzila
(pec citam zinam, garums bijis 13–15 metru, platums – 10–12 metru, dzilums – 5 metri).
Bedres izraka apgrieztas piramidas forma. Bedrem viena puse izveidoja slipumu ieejai.
Rakšanu pabeidza trijas dienas apmeram nedelu pirms šaušanas sakuma.135
Apmeram 27. novembri geto ziemelu dala èetrus kvartalus saka norobežot ar dzelonstieplem.
Šis žogs atdalija “mazo geto” no liela. Lemums, ka taja jaievieto ebreji,
tika izdots 28. novembri.136 Turp parvietoja darbspejigos viriešus, bet parejos it ka bija
paredzets sutit uz citu nometni vieglaka darba. Lidzi vareja nemt mantas, ne vairak ka
20 kilogramu. Par to vestija plakati, reize pazinojot, ka parvietošana saksies 30. novembri
pulksten 6 no rita.137 Darbspejigos viriešus atškira no gimenem 29. novembri.
No rita stradajošie virieši atstaja geto kolonnas, bet geto palikušos izškiroja. Darbam
derigos parvietoja uz “mazo geto”. Pec tam kad atgriezas stradajošie ebreji, ari vinus
no jauna škiroja, dažus atškira ka nederigus darbam. Kopuma “mazaja geto” ievietoja
apmeram 4400 ebreju viriešu.138 Sievietes 29. novembri darba nesutija. Pecpusdiena izlika
plakatu, ka sievietem ar šuvejas iemanam jaregistrejas ebreju komiteja. Pierakstijas
apmeram 300 sieviešu, kuras vakara parveda uz Termincietumu pie Brasas dzelzcela
stacijas Riga. Apmeram 2.–3. decembri vinam pievienojas vel apmeram 200 sieviešu.

Sievietes palika cietuma aptuveni divas nedelas, 5. decembri vinas atveda atpakal uz
geto un ievietoja divas ekas otrpus “maza geto”139 Ludzas iela 68 un 70.140 Velak ši
vieta kluva pazistama ka sieviešu geto. Ta darba nometne – “mazais geto” izglaba no
naves Rumbulas akcijas lidz 5000 Rigas ebreju, parsvara viriešus no 16 lidz 60 gadiem.
Velak “mazaja geto” radas savas kopienas strukturas: lazarete, ko vadija L. Javorkovskis,
tehniska nodala (vaditajs inženieris S. Antokols),141 ebreju policija, pirts utt.142
“Maza geto” vecakais bija A. Kelmans.143 Liksnas ielas 26. nama S. Vitenberga vadiba
tika rikoti dievkalpojumi un atzimeti ebreju svetki, bet Ludzas iela 57 pirms Lieldienam
pat cepa macu.144 “Mazaja geto” glabajas daži Toras tistokli.145
F. Jekelna uzdevuma vina adjutants P. Degenharts tris reizes izsauca uz instruktažu
to speku vaditajus, kuriem bija javeic paredzetas ebreju iznicinašanas akcijas. Tajas
piedalijas ari latviešu paligpolicijas vaditajs R. Osis.146 29. novembra pecpusdiena
F. Jekelns Brunniecibas nama (tagadejais Latvijas Saeimas nams) konferenèu zale
sasauca komandejošo virsnieku sanaksmi un informeja par paredzeto geto likvidaciju.147
Taja paša diena vietejiem policistiem paveleja nakamaja rita but gataviem ebreju konvoješanai
uz Rumbulas staciju, no kurienes vinus it ka parvedišot uz citu vietu. Policistiem
tika dota pavele nošaut visus, kas atpaliks no kolonnas vai meginas begt. Policistus
instrueja kapteinis H. Obervinders. Pirms paveles par ebreju transportešanu uz Rumbulu
policistiem deva iespeju iegadaties “židu mantas”. Uz Rumbulu sutito kolonnu
apsardze 30. novembri un 8. decembri piedalijas apmeram treša dala Rigas policistu
jeb apmeram 500 cilveku. Akcija iesaistija visas vacu policijas apakšvienibas. Skaitliski
vislielaka (bet ne vairak par divam trešdalam) Rumbulas akciju dalibnieku dala bija
vietejie policisti, Araja komanda un citas latviešu SD apakšvienibas. No 1700 akciju
dalibniekiem latviešu vareja but lidz 1000 cilvekiem (pazistamakie – V. Arajs, H. Cukurs,
A. Danckops, R. Osis, R. Štiglics148). Rumbulas akcijas latviešu SD un policijas vienibam
bija paligspeka loma, tas izmantoja ka sargus un konvojetajus.149
29. novembra vakara gustekniem pazinoja, ka nakamaja diena geto parvedis uz citu
vietu. Tika piekodinats but no rita gataviem un gaidit ar mantam savu namu pagalmos.150
30. novembra agra rita Ludzas un Lauvas, tapat ari Liksnas un Židu ielas krustojuma
viriešu grupa izveidoja specialas ejas žoga, lai saisinatu celu no geto uz Maskavas
ielu un talak uz šoseju, kas veda uz Rumbulu.151 Gusteknu izdzišanai no majam, paslepušos
meklešanai un nošaušanai geto teritorija iesaistija geto arejo apsardzi, ko
komandeja A. Danckops (60 ierindas sargus un 11 virsniekus),152 un personu grupu no
Araja komandas, ar H. Cukuru priekšgala,153 ka ari vacu kartibas policistus (M. Neimans,
O. Tuhels, Hesfers u.c.).154 Vini gaja no majas uz maju, dauzot pie durvim, pec pusstundas
atgriezas cela sakumpunkta, lai parliecinatos, vai maja nav palicis kads ebrejs.
Atbildigais par maju pilnigu iztirišanu no ebrejiem gan 30. novembri, gan ari 8. decembri
bija O. Tuhels.155 Geto gusteknu vidu visuma valdija nepaklaviba. Daudzi atteicas atteicas Petijumi par holokausta problemam Latvija 96 iziet no saviem majokliem, bet vecie un slimie to nespeja, tadel pirmas vardarbibas un
nepaklavigo slepkaviba notika majas un pie maju ieejas, bet pec tam uz ielas. Ebreji
centas atstat Ludzas iela veidotas kolonnas un kaut kur paslepties.156 30. novembri
pulksten 6 no rita Sadovnikova iela sakta navei nolemto cilveku kartošana kolonnas
turpinajas visas Ludzas ielas garuma. 1000 cilveku lielas kolonnas (pa pieciem rinda)
tika izvestas caur žoga izveidotajam ejam ar apmeram pusstundas starplaiku.157 Katru
kolonnu apsargaja aptuveni 50 policistu ar karabinem šaušanas gataviba. Parak slimos,
kroplos un vecos veda ar autobusiem un kravas automašinam. Vairaki gustekni atteicas
iet. Apsardze vinus dzina uz priekšu ar uzkliedzieniem, kajas sperieniem, sitieniem
un šavieniem. Nošaut bija pavelets ne tikai tos, kuri meginaja begt, bet ari tos, kuri
izgaja no kolonnas, lai atpustos celmala. Nogalinatie palika gulam uz cela. Vinu vidu
bija daudz sieviešu ar berniem, ka ari vecu cilveku, kuri nevareja paiet. Specigakie
un veseligakie centas atbalstit izvardzinatos, celmalas kritošos liktenbiedrus. Vinus
savaca un iemeta kolonnam sekojošajos zirgu vilktajos ratos un kamanas. Uz cela,
celmalas un gravjos guleja pamestas mantas.158 Pedeja kolonna no geto tika izsutita
ap pulksten 12 diena. Tukšas mitnes velreiz parmekleja, vai kads nav paslepies. Izradijas,
ka 20 slimi ebreji ir saistiti pie gultas un vinus transportet uz Rumbulu nav
iespejams. Pecpusdiena vacu kartibas policijas vaditajs majors K. Heize paveleja policistiem
O. Tuhelam, M. Neimanam, Hesferam u.c., kuri ap to laiku bija atgriezušies
no Rumbulas, iznest slimniekus uz vinu salmu maisiem no slimnicas, nolikt ielas mala
un nogalinat ar šavienu galva.159
Pirmie Rumbula noslepkavotie ebreji nebija ridzinieki, tie bija ta saucamie reiha
ebreji (vac. Reichsjuden) vai vacu ebreji, jo runaja vaciski. Vini bija atvesti ar vilcienu no
Vacijas lidz Škirotavas stacijai Riga 29. novembra nakti. Ta ka vieta vinu izvietošanai nebija
paredzeta, 942 cilvekus nošava Rumbula 30. novembra rita, pirms tur ieradas ebreju
kolonnas no Rigas geto.160 Pirma Rigas ebreju kolonna sasniedza Rumbulu pulksten 9
no rita.161 Upurus piedzina pie takas, kas no šosejas gaja uz slepkavošanas vietu. Tur
apsargi izveidoja piltuvveida ierindu, kuras šaurakais gals bija versts uz bedrem.162 Gar
ierindu uzstadija vairakus ložmetejus, kas bija gatavi apturet pat masveida begšanu.
Tuvak pie bedrem ierinda kluva ciešaka un šauraka, apmeram 50 metru attaluma no
bedrem sargi staveja 6–8 metru attaluma cits no cita, bet “piltuve” bija sašaurinajusies
lidz 4–5 metriem. Pirms meža neliela plava latviešu SD vienibu viri savaca sainus, ko
ebreji bija nesuši lidzi. Takas abas puses staveja koka kastes vertigakam lietam, kuras
vel nebija aizsviestas gravjos un krumos. Upurus pieveda tieši pie bedrem, lai pec tam
nebutu japulas ar liku parvietošanu. Ejot talak caur ierindu, piespieda novilkt apgerbu
pilnigi vai lidz apakšvelai. Apavus krava cita kaudze. Tos, kuri kavejas, policisti dzina
un steidzinaja ar šautenu laidem un kajas sperieniem. Izgerbtie staveja sala un redzeja,
ka slepkavo radiniekus un tuviniekus. Daudzi zaudeja pratu.
Upuri gaja bedres pa slipo bedres malu. Spekus zaudejušos virieši ienesa bedre un
uzmeta uz tikko noslepkavoto cilveku likiem.164 Daži navei nolemtie skaitija lugšanas,
citi vaimanaja, šnuksteja un raudaja. Iemilejušies gaja, cieši pieklavušies viens otram,
bet mates cieši tureja savus bernus. Upuriem lika gulties ar seju pret zemi – virsu tiem,
kas jau bija nošauti vai vel locijas un meginaja piecelties asinu un izškaidito smadzenu
maisijuma. Ar atseviškiem šavieniem pakausi ebrejus nogalinaja no apmeram divu metru
attaluma. Katram upurim bija paredzeta viena lode.165 Mazus bernus sameta bedres
dzivus.166 Šo F. Jekelna radito slepkavošanas metodi deveja par “sardinu iepakošanu”.
Šaušana izmantoja padomju automatus ar 50 patronam magazina.167 Nošaušanu
F. Jekelns uzdeva veikt saviem miesassargiem (10–12 cilveki).168 Ka vacieši, ta ari
vietejie policisti, kas piedalijas akcijas, lietoja daudz alkohola. Ierindas policisti sanema
puslitru, virsnieki – litru degvina. Alkohola ietekme, ka ari lidz ar tumsas iestašanos
šaušana vairs nevareja but pietiekami preciza. Daudzi upuri naca pie samanas, un nakti
vel ilgi bija dzirdami vinu vaidi. Tie bija viegli ievainotie vai zem noslepkavoto kermeniem
saspiesti cilveki, kurus lode nebija trapijusi. Bedres apsargaja policisti, kuriem bija pavelets
nogalinat visus izdzivojušos. Tomer nakamaja diena ap pulksten 11 no rita Rumbulas
dzelzcela stacijas pagalma paradijas divas kailas, asinim notraipijušas sievietes. Vienai
lode bija cauršavusi kaklu, otrai bija ievainots vaigs un parplesta mele. Kada dzelzcela
stradnieka sieva ludza vinas nenogalinat turpat, jo majas bija berni. Atsteigušies
policisti šis pusdzivas sievietes iesvieda kamanas un aizveda atpakal uz bedrem.169
Liku novakšana no geto ielam sakas ap pulksten 14. Visbiežak tie bija veci un slimi
cilveki, nogalinati ar šavienu galva.170 Ebreji no “maza geto” likus savaca un parveda
uz Vecajiem ebreju kapiem geto teritorija (1960. gada kapseta tika likvideta un tas vieta
ierikots parks, kur 1994. gada uzstadija pieminas akmeni). Noslepkavoti tika apmeram
800 cilveki.171 To nogadašanai kapseta izmantoja ragavas, ratus, kerras. Daži uz ielas
gulošie vel elpoja, vinus nogalinaja Araja komanda.172
Elmars Rivošs: “Iela pielieta asinim, baltais sniegs, kas viena nakti kluvis peleks,
ar sarkaniem lasumiem. Liki – visi sirmgalvji un sievietes. Salauzti bernu ratini, kamaninas,
sieviešu rokassominas, pirkstaini un galošas, maisini ar partiku, pudelite
ar knupiti, taja sasalusi putrina, berna botite. Un pa malam liki. Vini vel silti, miksti,
sejas pielijušas asinim, acis atvertas [..] Kalsnie liki jau sastinguši, un tos erti panemt
un iekraut, taèu resnas sievietes vel pavisam mikstas, un tas nekadi nevar satvert,
nekadi nevar pacelt, tas kaut ka izslid no rokam. Visu laiku škiet, ka šis resnas
sievietes vel ir dzivas un kuru katru bridi saks vaimanat. Kad vedam vinas ratinos,
tad tas šupojas ka dzivas, bet asinis recekliem krit uz balta sniega. [..]
Pagaidam vedam likus tikai aiz kapsetas vartiem, tur rindas saliekam atseviški
viriešus un sievietes. [..] Atvedam puisenu, gadus divpadsmit vecu. Briniškigs, skaists berns peleka kažocina ar kažokadas apkakliti, jaunos zabacinos. Vinš guleja
uz muguras, plati atvertam zilam acim vaskainaja sejina. Revolvera lode bija
trapijusi pakausi, un tikai dala apkaklites bija slacita asinim. Vinš guleja ka lelle, un
škita neticami, ka vinš vel nesen bijis dzivs un varbut jautrs berns. [..]
Beidzot mes izlaužam sasalušo zemes slani, izcertam saknes, un bedre
acimredzami sak padzilinaties. Kapa bedre ir liela, aptuveni divus metrus gara un
piecus plata, paša vidu kaut kas ciets. Certu stiprak un izsviežu smiltis, ar smiltim
reize – auduma gabalu ar miesu. Tas ir vel rudens upuris. Atstajam liki vieta un
turpinam padzilinat bedri tam apkart…
[..] Driz dzirdam jau pazistamos kliedzienus. Virs žoga paradas zirgos sedošo
patriotu galvas un pleci, aiz žoga – daudzu kaju švikona. Musu priekša kapsetas
varti, tie ir viscaur no dzelzs, bet nesniedz zemi par 25–30 centimetriem. Stavot
bedre, redzi bezgaligu skaitu kaju. Kajas kustas uzmanigi, sikiem solišiem, baididamas
paslidet. Gandriz visas ir sieviešu, reizem pavid bernu mazas kajinas.
Retumis – nuja, kura tausta celu, turpat ari rotaligie zirgu pakavi. Maza namina
Židu iela mansarda istaba atvilkts aizkars – un redzamas dažu sieviešu sejas. Tajas
– šausmas, mems parmetums un lidzjutiba – Maskavas rajona iedzivotaji. [..]
[Gusteknu] kajas un jatnieku galvas. Cik daudz tas pasaka, cik daudz bedu šajas
kajas, un kada nekauniba un apmierinatiba dveš no šim galvam un pleciem. [..]
Viss šaja pasaule paiet, aizgaja ari pedeja kolonna. Kajas vairs nevar redzet,
jatnieki lenam attalinas. Kada sieviete loga pieliek acim mutautinu. Aizkars nolaižas.”
173
Araja komanda siroja pa tukšajiem “liela geto” dzivokliem, mekledama ebreju atstatas
kaut cik vertigas mantas (seviški vinus intereseja kažokadu apgerbi).174 Taja
diena vairaki geto gustekni, vinu vidu ari arsti, izdarija pašnavibu.175 Reiha ebreji, kuri
Rigas geto ieradas pec diviem menešiem, pagrabos un beninos atrada likus.176 Pec
pedejas akcijas “lielaja geto”, parbaudot atbrivotos namus, tajos bija palicis apmeram
100 viriešu, sieviešu un bernu, kuriem izdevas noslepties dažadas vietas un brinumaina
karta izglabties.177
Otras akcijas diena – 8. decembri – geto slimnicas paligpersonals sanema paveli
sagatavot slimniekus evakuacijai. Ap pusdienlaiku slimnica ieradas vairaki esesieši
un parbaudija katru sturiti. Pie slimnicas piebrauca kravas automašinas, kas bija
paredzetas slimnieku un personala izvešanai uz nošaušanu.178 Geto saka izplatities
nepatiesas baumas, ka 30. novembri izvestie ebreji ir dzivi un atrodas kada koncentracijas
nometne. 8. decembri ebreji bija daudz mierigaki, jo domaja, ka zveribas, kuras
vini noveroja geto ielas pirmas akcijas diena, vairs nevar atkartoties. Lidzi bija atlauts
nemt 20 kilogramu smagus sainus, kurus, ka tika teikts, nogadašot noraditaja vieta ar kravas automašinu. Šoreiz geto iekšpuse nošauto skaits bija aptuveni 300 ebreju.179
8. decembri gaja boja ieverojamakais ebreju vesturnieks S. Dubnovs, kurš turpinaja
stradat pie saviem petijumiem geto apstaklos.180 Otraja Rumbulas akcija izdzivoja Frida
Fride (Mihelsone), Ella Medalje (dzim. Gutmane) un Matiss Lutrinš181 ar sievu, un vel
kada sieviete, uzvarda Hamburgera,182 ka ari nezinams pusaudzis, kuru sakuma pienema
kads apkartnes iedzivotajs, bet pec tam izdeva.183
Frida Mihelsone: “Kolonna ieplust mežina cauri šucmanu ierindai. Turpat pie
ieejas liela, augsta kaste, bet tai lidzas stav resns vacietis esesietis ar rungu un
kliedz, lai kaste sviež darglietas. Kaste krit zelta gredzeni, auskari, rokasspradzes,
pulksteni. [..]
Cits šucmanis – latvietis pavel novilkt meteli, mest to kaudze, kas jau kluvusi
ka kalns, un iet uz priekšu.
[..] Eju uz priekšu, kliegdama un plesdama sev matus, es pat nejutu, ka izrauju
tos veseliem kuškiem. Nakamais šucmanis kliedz: novilkt visu lidz apakšvelai. [..]
Izmantojot bridi [..] es metos zeme ar seju sniega un nekustigi pamiru. Nedaudz
velak dzirdu, ka virs manis latviski saka:
– Kas šeit gul?
– Laikam mirusi, – skali atbild otra balss. [..]
– Atrak, atrak! – tur dzen ebrejus: atrak, atrak. Un ebreji skrien tieši kapa. Es
dzirdu, ka man lidzas vaid sieviete: “Ai, ai, ai!” – un jutu, ka vina uzsviedusi man uz
muguras kaut kadu priekšmetu, pec tam uzsviež otru.
Sievietes balsi vairs nedzirdu, bet priekšmeti krit cits pec cita, es saprotu, ka tie
ir apavi. Driz mani apsedz vesels kalns zabaku, veltenu, botu. [..]
Laudis rugti raud, atvadas cits no cita, un tukstošiem tik skrien un skrien
bezdibeni. Ložmeteji nepartraukti tarkšk, bet šucmani tik auro un dzen: “Atrak!
Atrak!” – dauza ar rungam un nagaikam. Tas turpinas daudzas stundas. Beidzot
apklust kliedzieni, partrukst skrejiens, pierimst šaušana. Kaut kur blakus no dziluma
atplust lapstu darba skana – tur laikam aprok nošautos.
Krievu balsis vinus skubina, steidzina stradat atrak. Iespejams, šim darbam
atdzinuši padomju karagusteknus. Pec tam droši vien ari vinus nošaus.
Mani spiež apavu kalns, viss kermenis notirpis no aukstuma un nekustiguma,
bet es esmu pie pilnas apzinas. No mana kermena siltuma sniegs zem manis izkusis,
un es gulu pelke. [..]
Pekšni netalu, nostak no bedres, klusumu pargrieza berna raudas un kliedzieni:
– Mamma! Mamma!
Atskaneja nekartigi, atseviški šavieni. Berna raudašana apklusa. Noslepkavoja.
Atkal klusums.”
Ella Medalje: “Apkart, cik vien talu vareja aizsniegt skatiens, mežu aplenca brunoti
sargi, kuri staveja dažu solu attaluma cits no cita, izveidojot pie pašas šosejas
dzivus vartus – ieeju bojaejai nolemtajiem. Dzirdams, ka netalu tarkšk ložmeteji.
Ar rungam un šautenu laidem mus saka dzit ara no mašinas un nostadit talu
izstiepušas blivas laužu masas aste. [..] No priekšejam rindam atskaneja skala
raudašana, kas pargaja vaimanas un kliedzienos, saplustot nepartraukta vaidoša
dukona. Daudziem uz rokam bija berni. Drizas naves gaidas pargaja ari uz viniem,
bet berni neraudaja – bernu acis bija sirdi stindzinošas bailes. [..]
Piepeši es izdzirdeju sirdi plosošu kliedzienu – visi atskatijas. No metelu gredas
apakšas izvilka jaunu sievieti. Vina meginaja paslepties. Pie vinas uzreiz pieskreja
vairaki policisti un ka satracinati zveri saka to sist, kamer nogalinaja. [..]
Dobji – it ka no pazemes atskan nepartraukti šavieni. Es pacelu galvu un ieraudziju
skrienam rindu puskailu cilveku. [..]
[..] Arajs saka uz mani cieši skatities. [..] Vinš klainoja no vienas grupas uz otru,
bija drausmigi piedzeries degvina [..] Es rauduligi iekliedzos:
– Es neesmu židiete!
Drebeju ka drudzi. Arajs neverigi atgainajas un izkliedza:
– Šeit visi ir židi! Šodien japlust židu asinim!
[..] Es skreju pie vaciešiem. [..] Man preti no rindas iznaca kads pašapziniga
izskata labi kopts esesietis, acimredzot akcijas vaditajs. Kad vinš atradas dažu solu
attaluma, es izkliedzu vardus vacu valoda:
– Ich bin kaine Jüdin! (Es neesmu ebrejiete!)
– Weiso kommen Sie her? (Kapec tad esi šeit?) – atkliedza vinš.
– Mein Mann war Jude! (Mans virs bija ebrejs!)
– Nun Mödel wenn du lügst, wirst du morgen erschossen! (Ja tu mums melo,
meiten, tad nošausim tevi rit!)
– Nein! Nein! (Ne! Ne!) – es kratiju galvu un saku raudat. [..]
Esesietis atra runa kaut ko paveleja šucmaniem, man atnesa kadu meteli… [..]
Kolonna kluva retaka, slepkavibas beidzas.”185
Divu akciju laika Rumbula nošauto Rigas geto ebreju skaits tiek lests uz aptuveni
25 000 cilveku.186 Kopuma tur nošava 27 800 cilveku (ieskaitot nakti uz 1941. gada
30. novembri atvestos reiha ebrejus un apmeram 300 “zemes darbos” izmantotos padomju
karagusteknus).187 30. novembri un 8. decembri nošauto asinim notraipito un
ložu sacaurumoto apgerbu rupigi izškiroja un lidz ar mebelem no geto velak pardeva
vaciešiem un vietejiem iedzivotajiem.188
Uz Rigu deportetie reiha ebreji nav pieskaititi Rigas iedzivotajiem, un tadel formali
paliek aiz ši raksta tematikas ietvariem, tomer isuma japieskaras ari vinu liktenim.
Pirmais transports ar reiha ebrejiem no Berlines ieradas Škirotavas stacija Riga
nakti no 29. uz 30. novembri – Rumbulas pirmas akcijas priekšvakara. Iznemot nedaudzus
viriešus, kurus nosutija uz Jumpravmuižu tris kilometru attaluma no Škirotavas
stacijas starp Rigas–Daugavpils šoseju un Daugavu, atvestie 942 ebreji tika nogalinati
30. novembri pulksten 8 no rita Rumbula, kamer cela uz turieni devas vietejie.189 No
1. lidz 8. decembrim Latvija ieradas vel èetri transporti – kopa 3747 cilveki no Nirnbergas,
Štutgartes, Vines un Hamburgas, tos izvietoja Jumpravmuižas koncentracijas
nometne.190 Tikai 1942. gada sakuma vien uz Latviju atveda 19 000 ebreju. Apmeram
2000 vecu un vargu cilveku, kuri nespeja patstavigi parvietoties, noslepkavoja tieši
Škirotavas stacija, un pari vinu kapa vietai okupanti velak izbuveja jaunu dzelzcelu,191
kas pastav vel tagad. Kopuma no reiha, t.i., Vacijas, Austrijas un Èehijas, uz Latviju (pec
nepilnigam zinam) deporteja 24 603 ebrejus192 (no viniem Latvija nogalinaja apmeram
11 000 cilveku,193 izdzivoja 1073 cilveki194) un vel vairakus tukstošus – precizs skaits
nav noskaidrots – no Ungarijas un Lietuvas. Pec dažam liecibam, ebreji uz Latviju
deporteti ari no citam Eiropas valstim.195 Tadam skaitam cilveku nepietika dzivoklu,
tapec bija loti liela mirstiba parsalšanas un partikas trukuma del. Daudzus no šiem
ebrejiem Araja komandas dalibnieki noslepkavoja Bikernieku meža (reiha ebrejus tur
saka nogalinat jau 1942. gada sakuma196). Reiha ebreji visuma bija nakuši no uznemeju
un kvalificeto stradnieku slana un bija mazak raduši pie fiziska darba neka Latvijas
ebreji.197 Daudzi, seviški jaunie virieši, gaja boja no parmerigi smaga fiziska darba
Salaspils koncentracijas nometnes celtnieciba. Apstakli tur bija drausmigi un mirstiba
no bada un nepietiekama uztura – loti augsta.
Aleksandrs Bergmans: “[..] caur diviem žogiem es ieraudziju, ka ielas preteja
puse “vacu geto” stav saulite sievietes un ka zidainus tur uz rokam savus virus.
Ka es pec tam uzzinaju, tad tie bija virieši, kurus ar vinu gimenem ešelonos atveda
uz Rigu. Taèu vinus nosutija nevis uz geto, bet gan uz Salaspils koncentracijas
nometnes buvdarbiem. Dzivodami necilveciskos apstaklos, vienmer badojoties,
paklauti sistematiskiem pazemojumiem, virieši mira ka mušas… [..] Dzivi palikušos
pec koncentracijas nometnes celtniecibas pabeigšanas aizsutija uz geto, un es tos
ieraudziju vinu sievu rokas. Par viniem pat nevareja teikt “kauli un ada” – tik mazini
un sakrunkojušies vini izskatijas.”198
Jumpravmuiža bija škuni, zirgu stalli un citas saimniecibas ekas, kur izvietoja dažados
celtniecibas darbos stradajošos ebrejus. Nometnes komandants bija R. Zeks.
Sakuma ebreju nometnes gan iekšejo, gan arejo sardzi veica latviešu SD vieniba,
1942. gada janvari iekšejo apsardzibu parnema ebreju policija J. Levi vadiba. Ari
šeit bija ebreju komiteja, slimnica bez zalem, toties ar desmit ebreju arstiem
apkalpojošo personalu. Upuru skaits 1941.–1942. gada ziema bija loti liels. Diena no
bada un aukstuma mira videji tris cilveki. Jaunieradušos ebreju mantas konfisceja
“Lielvacijas laba”, pec tam tas saškiroja. Dalu savaca vieteja nacistu priekšnieciba un
nosutija savam gimenem uz Vaciju, bet dalu izdalija ka želastibas davanu vietejiem
kolaboracionistiem. Iznicinato Rigas ebreju atbrivotajos dzivoklos geto teritorija, kur
nometinaja reiha ebrejus, vini vareja atrast šadas tadas sev nepieciešamas mantas
un pat partikas atliekas.199

“Mazais geto”
1941. gada 10. decembri kontroli par geto uznemas SD un SS oberšturmfirers K. Krauze
pasludinaja sevi par geto komandantu. Vinš un ta adjutants M. Gimnihs izcelas ar
sevišku neželibu pret gustekniem.200 Apmeram 1000 ebreju, kuri taja diena ieradas no
Kelnes, bija pirma Rigas geto izvietota reiha ebreju grupa. 1942. gada sakuma aptuveni
ceturtdalu geto teritorijas atdeva pilsetas riciba, ari velak pastaveja tendence
geto sašaurinat. Laikposma no 1941. gada 14. decembra lidz 1942. gada 10. februarim
geto ieradas 14 reiha ebreju grupas. Ar to ebreju transporti no reiha izbeidzas. Kad
1944. gada augusta–septembri reiha ebrejus no Mežaparka (Kaiserwald) koncentracijas
nometnes nosutija atpakal uz Vaciju, apmeram treša dala no viniem vel bija dziva.201
1942. gada februari Rigas geto atradas aptuveni 11 000 reiha ebreju.202 Vinu
dzive geto bija organizeta grupas atbilstoši pilsetam, no kuram ieradušies (Berline,
Nirnberga, Štutgarte, Vine, Hamburga, Kelne, Kasele, Diseldorfa, Bilefelde, Hannovere,
Terezinštate, Leipciga,203 Dortmunde, Praga). Pec pilsetu nosaukumiem geto pat
pardeveja ielas.204 Reiha ebreju geto darbojas ebreju komiteja: vecakais – M. Leizers
(Kelne), locekli – G. Fleišels (Hannovere), Z. Bletners (Kasele), Berends (Kelne), ka
ari ebreju policija – R. Hars (Drezdene), Mildenbergs, Flatovs, Krohs, Feldmans u.c.205
Katrai grupai bija savs vecakais. Mediciniskas palidzibas sniegšanu reiha ebreju geto
vadija arsts Aufrehts.206 Katrai grupai vacieši izraudzijas specialu policistu, parstavjus
un darba kolonnu vecakos. Tiek uzskatits, ka salidzinajuma ar citiem Austrumeiropas
geto režims Rigas geto bijis nedaudz “mikstaks”. Atsevišku maju pagalmos bijuši pat
saknu darzini, saglabajušas gimenes un sabiedriskas dzives pazimes. 1943. gada geto
izveidojas diezgan daudzveidiga sabiedriska dzive, kas ietvera macibas skola, lekcijas
(ipaši literatura un vesture), maksliniecisko pašdarbibu. Tomer geto dzimušos bernus
apsardze nogalinaja.207 Darbojas sinagoga ar sveto škirstu, kura glabajas Toras tistokli,
un kantoru.208 Katolticigajiem ebrejiem no Vacijas bija pat savs lugšanu nams, tomer
vinus piemekleja tads pats liktenis ka ciltsbralus, kuri palika uzticigi judaismam.209
Salaspils koncentracijas nometni saka veidot Rigas aprinki no 1941. gada decembra
lidz 1942. gada maijam, tur galvenokart tureja ebrejus, bet pec tam no Baltkrievijas um Krievijas rietumu apgabaliem deportetos cilvekus.210 Zinas par koncentracijas nometne
ieslodzito un boja gajušo skaitu ir pretrunigas. Pedejie ebreji no Salaspils uz Rigas
geto tika nosutiti 1943. gada janvari.211 (1967. gada Salaspils koncentracijas nometnes
vieta atklaja memorialo ansambli.)
Kopš 1942. gada novembra sakuma ebrejus no Rigas geto saka izmantot mediciniskiem
eksperimentiem SS “higienas instituta”, ko nacisti izveidoja uz Latvijas
Universitates Serumstacijas bazes bijušaja Kleistu muiža (taja laika pieci kilometri no
Rigas, Daugavas kreisaja krasta). Instituta petija izsitumu tifa apkarošanas problemu,
un geto gusteknus izmantoja laboratorijas par donoriem utu barošanai.212 Visi šiem
eksperimentiem paklautie ebreji palika dzivi.
1942. gada 24. aprili geto apsardzi palielinaja lidz rotai, t.i., 144 cilveki, taèu driz
vien tas sastavu samazinaja lidz 88 cilvekiem – pa 44 maina. Maina stradaja 24 stundas,
un sargi mainijas pulksten 13. Sardze pastavigi atradas èetri vacu policisti un divi
latviešu virsnieki.213 1943. gada janvari K. Krauzi parcela uz Salaspils koncentracijas
nometni un par jauno geto komandantu kluva SS oberšturmfirers E. Rošmans.214
1942. gada 4. vai 5. februari uz nošaušanu aizveda apmeram 1500 vecaka gadagajuma
ebreju no Berlines un Vines.215 15. marts kluva zimigs ar ta saucamo Daugavgrivas
operaciju. Geto komandants K. Krauze pieprasija no katras grupas izraudzities
60–120 vecaku cilveku parcelšanai uz Daugavgrivu (pilsetas rajons pie Daugavas
ietekas Rigas lici). Tada pati operacija 13.–14. marta notika ari Jumpravmuiža. Tika
pazinots, ka ebreji it ka esot vajadzigi darbam zivju parstrades fabrika, kur darbs butu
piemerots vecakiem cilvekiem. Faktiski vinus noslepkavoja Araja komanda Bikernieku
meža pec “sardinu kartošanas” jeb F. Jekelna metodes.216 Bedres raka Rigas Centralcietuma
ieslodzitie 48 ebreji. Ši akcija geto gusteknu skaitu samazinaja par apmeram
1900 cilvekiem, Jumpravmuiža – par 1840, bet kopuma reiha ebreju skaits saruka lidz
aptuveni 11 000 (9100 geto, 1550 Salaspili un 450 Jumpravmuiža). 1943. gada februari
vinu skaits bija samazinats lidz aptuveni 8060 cilvekiem.217
Rigas “mazaja geto” darbojas pagrides pretošanas kustiba un pastavigi notika
begšanas meginajumi. Pretošanas grupa nodibinaja sakarus ar vacu virsnieku, kurš
par lielu naudu apsolija sagadat dokumentus, kas dotu iespeju pa juru noklut lidz
Zviedrijai. Taèu virsnieks izradijas SD provokators, un, kad begli uzkapa uz kuga, vinus
aresteja, bet pec tam nogalinaja.218 Pirmas pagrides grupas paradijas vel “lielaja geto”
1941. gada novembri.219 Tiek uzskatits, ka kustibas iniciatori bijuši uznemejs O. Okuns
no Daugavpils un advokats J. Jevelsons no Rigas. Viniem pievienojas I. Bags no ebreju
policijas, skolotajs I. Lats, inženieris M. Mihelsons un mehanikis I. Botvinkins.220
Pec “liela geto” likvidacijas kopš 1942. gada pavasara pagridnieki “mazaja geto” saka
ienest un slept ieroèus – galvenokart no Pulvertorna (tagad Latvijas Kara muzejs),
kur vacieši bija iekartojuši trofejieroèu noliktavu. Ieroèus izjauca un noslepa malka.
vai partikas produktu kastes, ko piegadaja geto.222 Ieroèus slepa dažadas vietas, piemeram,
Ludzas iela 58 un Liela Kalna iela 14. Viena no pedejam un pašam lielakajam
sleptuvem atradas Liela Kalna iela 66, kur dzivoja viens no pretošanas kustibas
vaditajiem O. Okuns. Pagrides grupa gatavojas sakt brunotu cinu geto likvidešanas
gadijuma. “Maza geto” teritorija slepeni raka bunkurus un slepenas ejas uz “arpasauli”
– zem geto žoga pie Liela Kalna ielas uz Ivana pareizticigo kapsetu,223 iniciators
bijis geto ieslodzitais inženieris S. Antokols.224 Kada pagraba blakus kaleja darbnicai
bija iekartota šautuve, kur macijas šaut.225 Geto pretošanas grupa nodibinaja sakarus
ar pilsetas pagrides organizacijas vaditaju padomju virsnieku ebreju B. Pismanovu no
Ukrainas, kurš bija aizbedzis no karagusteknu nometnes kopa ar karagusteknu grupu
un slepas Riga. Sakarnieks starp pretošanas grupu geto un pagrides organizaciju
pilseta bija kadas darba kolonnas vecakais Zandels. Taèu SD no saviem agentiem
uzzinaja par pretošanas kustibu geto, par tas sakariem ar ebreju policistiem, par to,
ka kustiba ieguvusi lielu daudzumu ieroèu un ka Latvijas ebreju ieslodzito grupa nodomajusi
begt ar kravas automašinu uz Augšpils rajonu (tagad Višgoroda Pleskavas
apgabala), lai apvienotos tur ar padomju partizaniem, ka ari par gatavotas begšanas
laiku.226 1942. gada 28. oktobri desmit brunoti ieslodzitie aizbega no geto ar kravas
automašinu. Taèu par gatavoto begšanu uzzinaja SD. Pusotru stundu grupa izcinija
nevienlidzigu kauju ar vacu drošibas policijas ierikoto slepni uz Rigas–Madonas šosejas.
Septini begli tika aiztureti, divi nogalinati. Atriebjoties par notikušo, 31. oktobri
Bikernieku meža noslepkavoja dažus simtus kilnieku, bet geto tika nošauti 34 gados
jauni ebreju policisti un vairak neka 50 vecaku cilveku. Paslepušos ebreju policistus
M. Damski un G. Mahtusu driz vien atrada un nogalinaja. Pec kada laika arestetais
I. Izraeloviès, nespedams izturet spidzinašanu, noradija uz partikas noliktavu, un hitleriešiem
izdevas atklat bunkurus un sleptuves ar ieroèiem un partiku Vilanu un Liela
Kalna ielas stura nama. Šos krajumus izveda no geto ar divam kravas automašinam,
bet majas iedzivotajus neželigi piekava un apcietinaja, vinu vidu bija ari O. Okuns.
28. junija aresteja I. Latu, I. Botvinkinu un citus – kopuma 185 cilvekus.227 Pretošanas
kustibas neveiksmes sekas bija tadas, ka Latvijas ebreju geto (“mazais geto”) zaudeja
autonomiju un administrativi tika ieklauts reiha ebreju (“vacu geto”) geto sastava un
paklauts “vacu geto” ebreju komitejai, ari kartibu taja kontroleja ebreju policisti no
“vacu geto”.228

Koncentracijas nometne “Kaiserwald”
1943. gada pavasari Rigas nomale Mežaparka rajona starp Viestura prospektu un dzelzcelu
(tagad apbuvets) sakas jaunas darba nometnes celtnieciba, kas sanema vesturisko
Kaiserwald (Keizarmežs) nosaukumu. Nometne tika uzcelta ar ieslodzito – parsvara
vaciešu un polu spekiem. Ieslodzitos atveda no Zaksenhauzenas koncentracijas nometnes
(30 kilometru uz ziemeliem no Berlines), kuras režims bija tads pats ka citas
nacistu koncentracijas nometnes.229 Sakotneji 2000 ieslodzitajiem paredzeta nometne
kalpoja ka vel dzivo Latvijas ebreju registracijas centrs un apmešanas vieta ebrejiem,
kuri mitinajas “kazernirungos” dažadas pilsetas vietas darba partraukumu laika. Uz
“Kaiserwald” velak parvietoja ari lielako dalu Liepajas (apmeram 800230) un Daugavpils
ebreju (ap 300231), kur geto bija slegti. Rigas geto gusteknus parvietoja uz Mežaparku
pec tam, kad 1943. gada 21. junija H. Himlers izdeva paveli par visu geto likvidaciju.232
Pirmas divas grupas uz Mežaparku parvietoja kajam julija, bet pec tam gusteknus parveda
ar automašinam. Lidz julija beigam uz Mežaparku parveda aptuveni 5000 ebreju.
Lidz 21. augustam uz šo nometni nosutija 7874 geto iemitniekus. Lidz oktobra beigam
Mežaparka nonaca geto ebreju lielaka dala. Pedeja parvietošana notika 2. novembri, un
šo datumu pienemts uzskatit par Rigas geto slegšanas dienu.233 Mežaparka nometnes
komandants bija SS oberšturmbanfirers A. Zauers.234 Nometne bija tris viriešu un tris
sieviešu barakas, telpa slimniekiem, apgerbu noliktava ar šušanas darbnicu, kaleja,
ka ari citas darbnicas, neliels radiomehaniskais cehs.235 Kad ebreji no geto ieradas
nometne, šeit vinus sagaidija bistami kaimini – vacu un polu kriminalnoziedznieki, kuri
buveja nometni.236 1943. gada decembri kriminalnoziedzniekus aizsutija atpakal uz
Vaciju.237 Mežaparka nometne bija ievietoti ebreji no Vilnas (apmeram 1700 sieviešu
un 80 viriešu238) un Èehijas. 1944. gada aprili tur atradas liels skaits ebreju sieviešu no
Ungarijas. Geto palika tikai dažas darba komandas, sirmgalvji un berni, un personals,
kas vinus apkalpoja. 1943. gada 2. novembri vecos cilvekus, bernus lidz 10 gadu
vecumam, skolotajus, slimniekus un ieslodzitos, kuri nevelejas tikt škirti no berniem,
aizveda uz Osvencimu. Iespejams, ka vinu skaits parsniedza 2000 cilveku,239 no kuriem
lidz galapunktam nonaca aptuveni 800, parejie gaja boja.240
Mežaparka koncentracijas nometnes filiale bija darba nometne “Lenta”, ko izveidoja
tada paša nosaukuma tekstilfabrikas korpusos Pardaugava, kur dažados laika periodos
atradas 600–1000 ieslodzito ebreju (komandants F. Šervics). Otra tas filiale bija Strazdu
muižas koncentracijas nometne Jugla. Tur ebreji papildu saimniecibas ekam bija izvietoti
ari netalu esošaja tekstilfabrika. Maksimali taja atradas apmeram 2000 gusteknu.
Pirms nometnes slegšanas no 1800 tas iemitniekiem 1300 iznicinaja. Nogalinaja visus,
kas bija vecaki par 30 un jaunaki par 17 gadiem.241 Pardaugava, Udens iela, atradas
adas fabrika ar kravas automašinu garažu. Ari tur tika tureti ebreji – gan virieši, gan
sievietes.242 Koncentracijas nometnes “Kaiserwald” filiales arpus Rigas, kur tapat atradas
ieslodzijuma ari Rigas ebreji, bija “Dondagen I” (Dundaga) un “Dondagen II” (Popervale,
tagad Talsu rajona), nometne Meitene–Eleja un citas sikakas nometnes.
1944. gada masu slepkavibu vietas Latvija paradijas specialas komandas, kuru
uzdevums bija izrakt un sadedzinat likus. Tas bija padotas SS štandartenfireram
P. Blobelam243 (Latvija Sonderkommando SK-1005 SS šturmbanfirera V. Helfsgota
vadiba244). Nosaciti darba komandu sauca par “atbalsta punktu” (vac. Stützpunkt).
Riga šo operaciju vadija SS oberšturmfirers Haselbahs245 – un ta sakas 1944. gada
9. aprili, kad drošibas policijas un SD priekšnieks Latvija SS oberšturmfirers R. Lange
pieškira tas riciba 30 ebreju no Mežaparka koncentracijas nometnes.246 Šim darbam
savaca navinieku grupas no ebrejiem un padomju karagustekniem. Rigas apkaime
tas stradaja Rumbula, Bikernieku meža un citas vietas. Masu kapus atraka, upuru atliekas
sadedzinaja, bet apdegušos kaulus sasmalcinaja ar specialu kaulu smalcinamo
mašinu.247 Ebreji no ši darba baidijas vairak par visu, jo zinaja, ka ta dalibnieki pec
tam turpat tiek nogalinati.248 Ta ka gustekni stradaja, saslegti važas, bet naktis pavadija
zem klajas debess turpat meža, piesieti pie koka, vini atri zaudeja darbaspejas. Tad
vinus nogalinaja un sadedzinaja pašu sakrautajos liku ugunskuros. Kopuma Stützpunkt
komanda gaja boja ne mazak par 300 ebrejiem.249 Kad slepkavošanas vietas apzinaja
Republikas Arkarteja komisija, Bikernieku meža ieplaka pie trigonometriska punkta ta
atklaja 12 kapa bedres 518 kvadratmetru kopplatiba, 340 metru attaluma no mežsarga
majam šosejas virziena, dažu metru attaluma no tas – kapa bedri 29 kvadratmetru platiba,
talak 160 metru attaluma otra šosejas puse, kur sakas siks pamežs, tam parejot
meža, – 42 kapa bedres 2338 kvadratmetru kopplatiba.250 Aprekinot bedru kubaturu,
komisija konstateja, ka tajas vareja atrasties 46 500 cilveku.251 Taèu tas ir tikai pienemums,
jo 1944. gada vela rudeni, kad padomju eksperti saka kapu izpeti, izradijas,
ka bedres ir tukšas, bet lidzas tam atrada degvielas mucas, ka ari speciali izbuvetu
sliežu celu, pa kuru degvielu pieveda liku sadedzinašanas vietai.252 Velak pec arhivu
zinam tika saskaitits, ka Bikernieku meža noslepkavots apmeram 8000 Latvijas ebreju
un 11 000–12 000 reiha ebreju, kopa aptuveni 20 000 ebreju. Bez tam tur bija nogalinats
apmeram 15 000 citu tautibu upuru, ieskaitot lidz 10 000 padomju karagusteknu.
Tadejadi Bikernieku meža noslepkavoto skaits tiek lests apmeram 35 000 cilveku.253
Rigas ebreju masveida iznicinašanas vieta bija ari Dreilinu mežs Rigas aprinki, kur,
pec Republikas Arkartejas komisijas datiem, nošauts 13 000 cilveku (cik no viniem
ebreju, nav zinams); apmeram 2000 geto gusteknu apraka Vecajos ebreju kapos; visu
Rigas geto pastavešanas laiku ta bija apbedijumu vieta pašnavniekiem un ar navi par
“parkapumiem” soditajiem ebrejiem.254
1944. gada Latvija vel bija dzivi vismaz 12 000 Latvijas un “reiha ebreju”.255 Julija
beigas – augusta sakuma, kad padomju karaspeks izlauzas pie Rigas lièa Tukuma
rajona, kadel vacu karaspeka grupejuma “Ziemeli” galvena dala uz laiku izradijas atgriezta
no aizmugures, sakas koncentracijas nometnu ieslodzito evakuacija uz Vaciju.256
Ebreji no Mežaparka satelitnometnem tika atvesti atpakal Mežaparka. Lielako dalu pa
juru aizsutija uz Vaciju tieši no Rigas, bet citus – no Liepajas. Transporti ar ebrejiem
devas uz Vaciju 6. augusta, 25. un 29. septembri.257 Ebreji no Štuthofas koncentracijas
nometnes (kuru vidu bija ari ebreji no Rigas) trijos kugos pašas pedejas kara dienas
no Dancigas (Gdanska) devas uz Vaciju. Divus kugus nogremdeja sabiedroto aviacijas
uzlidojuma laika, bet tos nedaudzos “pasažierus”, kuriem izdevas notureties uz udens,
apšava un noslicinaja hitlerieši.258 Pedejo transportu ar aptuveni 100 cilvekiem nosutija
2. oktobri – 10 dienas pirms Sarkanas armijas ienakšanas Riga.259
Aleksandrs Bergmans: “[..] mus sagaidija nevis kruiza brauciens pa Baltijas
juru, bet gan pats smagakais fiziskais un psihiskais parbaudijums visa karalaika…
Mes bijam divi tukstoši gusteknu – viriešu un sieviešu, bet kuga kravas telpa, kura
atradamies, nekadi nevareja uznemt tadu cilveku skaitu. Mes ne tikai nevarejam
izvietoties gulus, bet [..] pat sežot cits citam blakus [..] Dala gusteknu kugošanas
laiku pavadija, parmainus stavot un sežot.
[..] Tualetes kuga kravas telpa, protams, nebija, un visas dabiskas vajadzibas
tika nokartotas turpat, var teikt, zem sevis. Mus baroja ar salitam zivim [..], bet
udeni nedeva. Var iedomaties, kadas slapes es cietu un cik tuvu biju arpratam
[..] Spraugas kravas telpa bija aiztaisitas. Sasmacis gaiss, neticama smirdona ka
divtukstoš cilveku izkarnišanas rezultats. [..]
Mani tas uzvedinaja domai, ka mus grib iznicinat ka gazes automobili vai gazes
kamera.”260
Daži gustekni tika tureti Liepaja lidz 1945. gada sakumam.261 Daudzi dzivi palikušie
Rigas geto gustekni gaja boja Štuthofas koncentracijas nometne (Polijas teritorija) un
katorgas darbos Vacija. Tapat vini tika tureti un mira Buhenvaldes, Zaksenhauzenas,
Osvencimas, Treblinkas, Dahavas, Ravensbrikas, Terezinštates koncentracijas nometne,
bet pirms pašam kara beigam piedalijas “naves maršos”, t.i., kad hitlerieši
dzenaja gusteknus no nometnes uz nometni lidz speku izsikumam, lai vini nenoklutu
sabiedroto rokas. Spekus zaudejušos upurus apsardze piebeidza.262 Tomer dažus
simtus Rigas ebreju no nacistiskas nebrives izglaba Sarkanas armijas un sabiedroto
karaspeka vienibas.
Kad 1944. gada 13. oktobri Riga ienaca Sarkana armija, pilseta dzivi bija palikuši
nepilni divi simti ebreju, kuri bija aizbeguši un kurus izglaba vinu lidzpilsoni cittautieši.
No 285 Rigas ebrejiem, kurus meginaja glabt, izdzivoja apmeram 240 cilveku.263 Vairak
neka 50 ebreju (bezprecedenta gadijums Latvija) no iznicinašanas paglaba Ž. Lipke
un vina dzivesbiedre, F. Binenfelds, Ž. Briedis, A. Graubinš, A. Dagarova, M. Kellere
ar deliem, Ž. Millers ar masu, V. Putrina, Ž. Rozentals, F. Rozentals, J.Undulis,
K. Jankovskis.264 Rigas ebrejus glaba ari A. Apse, K. Vanaga, P. Vasilonoks, Vilumsonu
gimene, T. Hartmane, A. Gerasimovs, M. Gribinš, A. Dute, A. Ježkova, Kaminsku
gimene, M. Kolesnikova, Kumerovu gimene, K. Luminš, K. Nagis, A. Penkova, A. Pole
(nacisti vinu sodija ar navi), Cukurinu gimene,265 A. Didrihsons, J. Kaukitis, A. Kruminš,
Priedes gimene u.c.266 Kopuma nacistisko okupaciju pardzivoja nepilns tukstotis Rigas
ebreju.267
Absolutais vairakums Rigas ebreju slepkavu un mocitaju kara beigas aizbega uz
Rietumiem (R. Štiglics, A. Danckops, R. Osis un daudzi citi). 1942. gada 23. marta padomju
partizani Pleskavas apgabala nogalinaja V. Štalekeru. F. Jekelnu publiski sodija
ar navi (vinu pakara) Riga 1946. gada 3. februari pec tiesas procesa sprieduma. Uz
Braziliju aizbegušo H. Cukuru 1965. gada izsekoja un notvera Izraelas izlukdienesta
darbinieki Montevideo, tacu, ta ka nebija iespejams nogadat vinu tiesašanai uz Izraelu,
H. Cukuru nogalinaja Montevideo. V. Araju aresteja Vacija 1975. gada 10. julija;
tiesa 1979. gada 21. decembri piesprieda vinam muža ieslodzijumu (miris 1988. gada
13. janvari). Pec kara uz ASV aizbegušais V. Hazners 1976.–1977. gada tur tika apsudzets
kara noziegumos, bet vinu attaisnoja nepietiekamo pieradijumu del.268 Dažada
laika Vacija tiesas priekša stajas H. Loze, O. Tuhels, M. Neimans, M. Gimnihs, K. Mige,
A. Zauers, R. Zeks, G. Obervinders, E. Hemikers un citi vacu policisti un militarpersonas.
Lielu dalu apsudzeto attaisnoja.
Atsauces
2 Ezergailis A. Araja komanda // Latvijas PSR Zinatnu Akademijas Vestis, 1988, 10. nr., 2.–49. lpp.;
3 Vestermanis M. Holokausts Latvija: historiografisks apskats // Holokausta izpetes problemas Latvija:
starptautiskas konferences referati, 2000. gada 16.–17. oktobris, Riga, un petijumi par holokaustu
Latvija (Latvijas Vesturnieku komisijas raksti, 2. sej.). – Riga, 2001, 36.–48. lpp.
4 Sk.: Ezergailis A. Holokausta petišanas problemas Latvija // Latvijas Vestures Instituta Žurnals,
1993, 1. nr., 126.–130. lpp.; 2. nr., 131.–139. lpp.
5 Ezergailis A. The Holocaust in Latvia, 1941–1944: The Missing Center. – Riga, 1996; Ezergailis A.
Holokausts vacu okupetaja Latvija, 1941–1944. – Riga, 1999.
7 Sk.: Kaufmann M. Churbn Lettland: Die Vernichtung der Juden Lettlands. – München, 1947;

ëîøàäè. – Ðèãà, 1976; Schneider G. Journey into Terror: Story of the Riga Ghetto. – New York, 1979;
Levenstein M. On the Brink of Nowhere. – [S.l.], 1983;
Press B. Judenmord
in Lettland, 1941–1945. – Berlin, 1988;
Muted Voices / ed. G. Schneider. – New York, 1989; Iwens
How Dark the Heavens. – New York, 1990; The Unfinished Road / ed. G. Schneider. – New York,
1997; Kacel B. From Hell to Redemption: A Memoir of the Holocaust. – Colorado,
1998; Ratz J. Endless Miracles. – New York, 1998; Rabinovici Sh. Thanks to My Mother. – New
York, 1998; Michelson M. City of Life, City of Death: Memoires of Riga. – Colorado, 2001; è äð. –
Vairakas nepublicetas atminas par Rigas geto glabajas Riga, muzeja “Ebreji Latvija” (Sk.: Muzeja
“Ebreji Latvija” krajuma materialu apskats. – Riga, 2002, 29.–42. lpp.; Guide to the Collection of the
Museum “Jews in Latvia”. – Riga, 2002, pp. 33–57).
8
Par šadu avotu ipašibam sk
291–307. – Apskatu par problemu kopuma sk.:
9 Par darbaspeka migraciju sk.:
10 Piemeram: Andersons E. Latvijas vesture, 1920–1940, II: Arpolitika. – [Stokholma], 1984,
522. lpp.
11 Aprekinats pec: Spridzans B. Ta sakas Latvijas iedzivotaju masveida represijas // Represeto saraksts:
1941, 1. – Riga, 1995, 2., 3. lpp.
13 Stranga A. Ebreju begli Latvija, 1933–1940 // Holokausta izpetes problemas Latvija .., 319. lpp.
14 Ezergailis A. Holokausts .., 209. lpp.
16 Ezergailis A. Holokausts .., 209. lpp.
18 Ezergailis A. Holokausts .., 209. lpp.;
21 Hazners V. A. Varmacibas torni: Atminas. – Lincolna (Nebr.), 1977, 252. lpp.; u.c.; Óíè÷òîæåíèå
27 Muzejs “Ebreji Latvija” (turpmak – MEL), III/65 (telnieka E. Rivoša piezimes), 5. lp.
; Ezergailis A. Holokausts .., 227. lpp.
30 Turpat, 246. lpp.
32 Tevija, 1941, 4. jul.
34 Ezergailis A. Holokausts .., 206. lpp.
38 Ezergailis A. Holokausts .., 269. lpp.
39 Blakis Â. Medalas otra puse. – Buenosairesa, [b.g.], 8. lpp.
42 Kaufmann M. Op. cit., 50.–54. lpp.; MEL, III-118, 2. lpp. (R. Šeferes-Lubockas atminas).
44 Tevija, 1941, 2. jul.; MEL, III/65, 8. lp.
47 Tevija, 1941, 23. aug.
48 Ezergailis A. Holokausts .., 210. lpp.
59 Kaufmann M. Op. cit., 57., 58. lpp.;
62 Ezergailis A. Holokausts .., 365. lpp.
63 Latvijas Valsts vestures arhivs (turpmak – LVVA), 1376. f., 1. apr., 6. l., 7. lp.
c. 44.
66 MEL, III/65, 7. lp.
67 Ezergailis A. Holokausts .., 219.
111
MEL, III/65, 7. lp.
71 Ezergailis A. Holokausts .., 269. lpp.
73 Izvestnijs Z. Fakti un dokumenti apsudz // Salaspils naves nometne. 3. izd. – Riga, 1973, 10.,
11. lpp.
74 Ereignismeldungen, 16. Juli, S. 6 (MEL, B-435).
75 Ezergailis A. Holokausts .., 219. lpp.
77 Ezergailis A. Holokausts .., 258. lpp.
81 Tevija, 1941, 24. jul.
82 Ezergailis A. Holokausts .., 364. lpp.
85 Bobe M. Di idn in Letland. – Telaviva, 1972, 201. lpp. (Ebreji Latvija, jidiša val.).
90 Turpat, 72., 73. lpp.
91 MEL, III-30, 156.–159. lp.
93 Tevija, 1941, 23. aug.
94 Ezergailis A. Holokausts .., 391. lpp.
96 Ezergailis A. Holokausts .., 391. lpp.
9
103 Bobe M. Op. cit., 210. lpp.
104 Tevija, 1941, 23.
105 Ìû îáâèíÿåì .., c. 75.
106 Sk.: Viksne R. Ebreju iznicinašana Auce 1941. gada julija // Holokausta izpetes jautajumi Latvija:
starptautiska seminara referati, 2001. gada 29. novembris, Riga, un 2001.–2002. gada petijumi par
holokaustu Latvija (Latvijas Vesturnieku komisijas raksti, 8. sej.). – Riga, 2003, 106. lpp.

108 Ezergailis A. Holokausts .., 394. lpp.
110 Ezergailis A. Holokausts .., 369., 370. lpp.
113 Turpat, 78., 121. lpp.
114 MEL, III/65, 93.–95. lp.
115 Bobe M. Op. cit., 225., 226. lpp.
117 Ezergailis A. Holokausts .., 397., 412. lpp.
118 Aculiecinieku M. Vestermana (2003. g.) un A. Bergmana (2005. g.) mutiskas liecibas.
120 Turpat.
122 Ezergailis A. Holokausts .., 371. lpp.; Ôðèäìàí Ã. Óêàç. ñî÷., c. 96.
124 Ezergailis A. Holokausts .., 219., 398. lpp.
125 MEL, I-1168, 7.–12. lpp.
126 Ezergailis A. Holokausts .., 369. lpp.
127 Bobe M. Op. cit., 208., 216. lp.
129 Bobe M. Op. cit., 208., 213. lpp.
130 MEL, III/65, 25. lp.
131 Stranga A., Vestermanis M. Rigas geto ieslodzito noslepkavošana Rumbula 1941. gada 29.–30. novembri
un 1941 gada 8. decembri: Isa vesturiska izzina (MEL, 1. lp.).
132 Krausnick H., Wilhelm H.-H. Die Truppe des Weltnaschauungskrieges: Die Einsatzgruppen der
Sicherpolizei und des SD, 1938–1942. – Stuttgart, 1981, S. 567.
133 Ezergailis A. Holokausts .., 274. lpp.
135 Ezergailis A. Holokausts .., 303., 275. lpp.
137 MEL, III/65, 53., 54. lp.
138 Turpat, 81. lp.
141 MEL, III/65, 76. lp.
142 Turpat, 68., 99., 100. lp.; Ïðåññ Á. Óêàç. ñî÷., c. 296, 301, 302.
146 Stranga A., Vestermanis M. Op. cit., 2. lp.
147 Ezergailis A. Holokausts .., 277. lpp.
148 Turpat, 283., 365., 280. lpp.
; Ezergailis A. Holokausts .., 283. lpp.
152 Stranga A., Vestermanis M. Op. cit., 2. lp.
153 Ezergailis A. Holokausts .., 283., 284. lpp.
154 Stranga A., Vestermanis M. Op. cit., 2. lp.
155 Turpat, 279. lpp.
157 Turpat, 146., 147. lpp.
158 Turpat, 147. lpp.; Ezergailis A. Holokausts .., 284., 287. lpp.
159 Turpat, 289. lpp.
162 Ezergailis A. Holokausts .., 287. lpp.
164 Turpat.
165 Ezergailis A. Holokausts .., 288. lpp.
167 Ezergailis A. Holokausts .., 274. lpp.
168 Turpat, 275. lpp.
169 Krausnick H., Wilhelm H.-H. Op. cit., S. 565.
170 MEL, III/65, 65. lp.
aculiecinieka M. Vestermana lieciba (2003. g.).
172 Ezergailis A. Holokausts .., 289. lpp.
173 MEL, III/65, 71.–73. lp.
175 MEL, III/65, 65. lp.
176 Ezergailis A. Holokausts .., 290. lpp.
179 MEL, III/65, 68. lp.; Ezergailis A. Holokausts .., 293. lpp.
180 MEL, III/65, 46. lp.
182 Muzeja “Ebreji Latvija” dati.
184 Turpat, 81.–85. lpp.
186 Stranga A., Vestermanis M. Op. cit., 1. lp.
190 Ezergailis A. Holokausts .., 220. lpp.
192 Buch der Erinnerung: Die ins Baltikum deportieren deutschen, österreichschen und tschechoslowakischer
Juden / Bearb. von W. Scheffler u. D. Schulle. – München, 2003, Bd. 1, S. 47.
193 Ezergailis A. Holokausts .., 407. lpp.
194 Muzeja “Ebreji Latvija” dati.
197 Ezergailis A. Holokausts .., 409. lpp.
201 Ezergailis A. Holokausts .., 410., 411. lpp.
202 Schneider G. Journey into terror .., p. 45.
203 Turpat, 155. lpp.
205 Ezergailis A. Holokausts .., 410. lpp.
206 Bobe M. Op. cit., 215. lpp.
207 Katz J. One who Came Back: The Diary of Jewish Survivor. – New York, 1973, pp. 69, 70.
210 Sk.: Strods H. Salaspils koncentracijas nometne (1941. g. okt.–1944. g. sept.) // Latvijas Okupacijas
muzeja Gadagramata 2000: Komunistu un nacistu juga. – Riga, 2001, 87.–153. lpp.
213 Ezergailis A. Holokausts .., 370. lpp.
214 Turpat, 414. lpp.
215 Turpat, 411. lpp.; Ôðèäìàí Ã. Óêàç. ñî÷., c. 105.
216 Ezergailis A. Holokausts .., 414. lpp.
217 Turpat.
218 Turpat, 412. lpp.
219 Bobe M. Op. cit., 218. lpp.
115
228 Bobe M. Op. cit., 220. lpp.
Vestermanis M. Koncentracijas nometne “Riga-Kaiserwald” (daži nometnes
vestures aspekti) // Holokausta izpete Latvija: starptautisko konferenèu materiali, 2003. gada
12.–13. junijs, 24. oktobris, Riga, un 2002.–2003. gada petijumi par holokaustu Latvija (Latvijas
Vesturnieku komisijas raksti, 12. sej.). – Riga, 2004, 32.–39. lpp.
230 Muzeja “Ebreji Latvija” dati.
231 Turpat.
233 Bobe M. Op. cit., 224. lpp.
235 Katz J. Op. cit., 140. lpp.
237 Ezergailis A. Holokausts .., 418. lpp.
239 Ezergailis A. Holokausts .., 415. lpp.; Vestermanis M. Koncentracijas nometne “Riga-Kaiserwald” ..,
35. lpp.
240 Muzeja “Ebreji Latvija” dati.
241 Ezergailis A. Holokausts .., 422., 423. lpp.
242 Turpat, 298. lpp.
244 Vestermanis M. Memorials nacisma terora upuriem Bikernieku meža Riga: Vesturiska izzina (MEL,
1. lp.).
245 Ezergailis A. Holokausts .., 415. lpp.
246 Vestermanis M. Memorials nacisma terora upuriem Bikernieku meža .., 2. lp.
249 Vestermanis M. Memorials nacisma terora upuriem Bikernieku meža .., 2. lp.
250 LVVA, 132. f., 30. apr., 35. l, 5., 6. lp.
251 Turpat, 36. apr., 4. l., 1., 2. lp.
253 Vestermanis M. Memorials nacisma terora upuriem Bikernieku meža .., 4. lp.
254 LVVA, Ð-132. f., 30. apr., 26. l., 19. lp. o.p.; 27. l., 49., 50. lp.; 35. l., 26. lp.; 39. l., 1. lp.
255 Ezergailis A. Holokausts .., 418., 419. lpp.
257 Katz J. Op. cit., 180. lpp.
261 Katz J. Op. cit., 180. lpp.
c. 52.
263 Muzeja “Ebreji Latvija”
Sk.: Zilbermans D. Ka zvaigzne tumsa: Atminas par Jani (Žani) Lipki. – Riga, 2005.
266 Rivošs E. Pagrabs // Literatura un Maksla, 1991, 6. dec., 4. lpp.; Ôðèäìàí Ã. Óêàç ñî÷., c. 171,
241–243.
268 Ezergailis A. Holokausts .., 268., 304. lpp.



Aigars Urtans
Ebreju tautibas civiliedzivotaju slepkavošana
Kuldigas aprinki



Kuldigas aprinki pirms Otra pasaules kara bija divas pilsetas – Kuldiga un Saldus un
divdesmit pagastu. Pec 1935. gada ceturtas tautas skaitišanas datiem, ebreju tautibas
iedzivotaju ipatsvars šaja aprinki bijis neliels. Proti, Kuldiga dzivoja 646 ebreji jeb apmeram
9 procenti pilsetas iedzivotaju, bet Saldu – 329 ebreji jeb apmeram 7,5 procenti
šis pilsetas iedzivotaju. Ebreji dzivoja visos Kuldigas aprinka pagastos – visvairak
Skrundas pagasta (45).1
Otra pasaules kara laika, kad Latviju okupeja nacistiska Vacija, Kuldigas aprinki,
tapat ka citur Latvija, sakas merktieciga ebreju iznicinašana. Ši petijuma merkis ir noskaidrot
noziegumu apstaklus, apjomu, ka ari apzinat visparejo tragedijas problematiku
un ar to saistitos petniecibas aspektus šaja Latvijas province.
Vestures avoti un literatura
Veicot petijumu par holokausta norisem province, viens no svarigakajiem avotiem ir
Latvijas Valsts arhiva (turpmak teksta – LVA) 1986. fonda 1. apraksta esošas noziegumos
pret padomju varu apsudzeto un sodito personu kriminallietas, taèu, caurskatot
personu kriminallietu raditaju,2 jakonstate, ka par holokausta noziegumiem Kuldigas
aprinki tiesato personu skaits ir niecigs. Ari tiesato vidu lielakoties ir tikai ierindas
pašaizsardzibnieki, iznemot dažu pagastu pašaizsardzibas vienibu komandierus, kuru
kriminallietas holokausta epizožu vai nu nav, vai ari tas minetas ka nenozimiga apsudzibas
dala. Ta, piemeram, Varmes pagasta pašaizsardzibas vienibas komandiera Žana
Libermana kriminallieta3 holokausta epizožu nav, lai gan par vina lidzdalibu noziegumos
pret ebrejiem liecina vairaki citi pec kara tiesatie ši pagasta pašaizsardzibnieki.4 Ari
Andrejs Nomels-Nomalis ir apsudzets par lidzdalibu pašaizsardziba un paligpolicijas
“C” grupa, ka ari par darbibu SS-Jagdverband grupas sastava.5 Taèu apsudziba nav
ne varda par vina lidzdalibu 1941. gada julija akcijas pret Kuldigas ebrejiem, par ko
var lasit vina visai plašaja kriminallieta. Lidzigi ari bijušajam Kuldigas aprinka saldus policijas iecirkna priekšniekam Amandus Andersonam, kurš 1941. gada julija bija viens
no Saldus pašaizsardzibas vienibas vaditajiem un tieši piedalijas noziegumos pret
ebrejiem, apsudziba celta tikai par dalibu pašaizsardziba, lai gan, caurskatot vina
kriminallietu, atklajas vairaki butiski fakti par Saldus ebreju nošaušanu.6
Apsudzibas par piedališanos ebreju slepkavošana nav bijuša Kuldigas aprinka
pašaizsardzibas komandanturas, velak aprinka policijas kancelejas priekšnieka Petera
Krutaina kriminallieta. Vinš pratinašana liecinaja, ka vina pienakumos gan pašaizsardzibas
komandantura, gan velak policijas kanceleja bija visas dokumentacijas parzinašana,
nevis piedališanas civiliedzivotaju arestos.7
Noziegumos pret padomju varu apsudzeto un sodito personu kriminallietu raditaja
izmantošanu sarežgi ta uzbuves ipatniba. Proti, personu kriminallietu raditaja ir
mineta apsudziba, taèu bieži vien nav noradita vieta, kur notikušas apsudziba aprakstitas
darbibas. Labi, ja ta sakrit ar raditaja minetas personas dzimšanas vietu,
tapat labi, ja par dalibu holokausta noziegumos Kuldigas aprinki apsudzeto personu
kriminallietas ir norades uz vel citam aizturetajam personam, kas piedalijušas noziegumos
pret ebreju tautibas civiliedzivotajiem, tad ir iespejams iegut papildu – bieži
vien butisku – informaciju, kas par arestetajam un tiesatajam personam nav atrodama
kriminallietu raditaja.
Svarigs vestures avots, kas papildina citu dokumentu sniegto informaciju, ir Viktora
Bernharda Araja kriminallieta.8 Starp daudzajiem tas sejumiem un nopratinato personu
liecibam ir bijuša Araja komandas dalibnieka Genadija Murnieka lieciba par apmeram
300–400 Kuldigas ebreju noslepkavošanu piepilsetas meža. Neviena cita vietejo pašaizsardzibnieku
kriminallieta nav zinu par Araja komandas lidzdalibu Kuldigas ebreju
slepkavošanas akcijas, taèu, salidzinot mineto avotu informaciju, notikumu gaita sakrit.
No ta var secinat par Araja komandas lidzdalibu viena no vairakam Kuldigas ebreju
slepkavošanas akcijam.
Vienlaikus ar padomju drošibas iestadem pec kara darbu saka Republikas Arkarteja
komisija, kas vaca liecibas ari par holokaustu. Par Kuldigas aprinki šis komisijas
materialos, kas glabajas Latvijas Valsts vestures arhiva (turpmak teksta – LVVA),9 ir
atrodama vispareja informacija un dažu personu liecibas par holokausta norisem. Tomer
daži materiali ir vertigi, jo sniedz nepieciešamo informaciju, piemeram, par notikumiem
Kuldigas aprinka pagastos, un no tas ir iespejams izdarit butiskus secinajums.
Fragmentara informacija par holokaustu ir atrodama Kuldigas pilsetas valdes
dokumentos.10 Par varas mainu pilseta liecina Kuldigas pilsetas valdes 1941. gada
1. julija sedes protokols nr. 1, ka ari daži dokumenti par ebreju nekustama ipašuma
parnemšanu. No šis informacijas ir nojaušams, kas notika ar ebreju ipašumiem ne tikai
Kuldiga, bet ari Saldu un citas aprinka pašvaldibas.
Kuldigas aprinka policijas dokumentos nav nekadu zinu par holokaustu, jo LVVA
2230. fonda dokumenti sniedz informaciju par laiku, kad visi Kuldigas aprinka ebreji
jau bija noslepkavoti. Toties šajos dokumentos ir informacija par to, ka 1941. gada
augusta otraja puse sakusies pašaizsardzibas dienesta reorganizacija un aprinka
policijas strukturas veidošana – nodibinaja divus policijas iecirknus ar “A”, “B” un
“C” grupu.
Holokausta atsevišku epizožu apraksti par Kuldigas aprinki dokumenteti un glabajas
muzeja “Ebreji Latvija”. Turpat atrodamas ari liecibas par ebreju glabšanu.
Rezumejot jasecina, ka dokumentu kratuves Latvija glaba tikai fragmentaru informaciju
par holokaustu Kuldigas aprinki, tapec, kritiski analizejot un vertejot, maksimali
jaizmanto gan publicetie, gan nepublicetie materiali par notikumiem un situaciju šaja
Kurzemes aprinki 1941. gada vasara.
1941. gada julija, kad daudzos Latvijas aprinku centros saka izdot vietejos laikrakstus,
Kuldigas aprinki neizprotamu iemeslu del nav neviena laikraksta. Lidz ar to
ir gruti restauret vacu okupacijas sakumposma notikumus Kuldigas aprinki. Turpreti
citos aprinkos laikraksti ir vertigs informacijas avots gan par junija beigu un julija sakuma
notikumiem un tajos iesaistitam personam, gan ari par jaunas okupacijas varas
rikojumu – starp tiem pret ebrejiem verstu rikojumu – saturu.
Andrieva Ezergaila fundamentalaja petijuma par holokaustu Latvija11 ir norade uz
vairakiem literariem darbiem par holokausta norisem Kuldiga.12 Tie ir bijuša kuldidznieka
Eduarda Freimana stasti, kas balstiti uz paša pieredzeto. E. Freimanis 1941. gada julija
Kuldiga bija pašaizsardzibas vienibas dalibnieks, vinš parzinaja ieroèus un municiju
un izsniedza to ebreju slepkavam.13 Stastos ar dažadu literaro telu palidzibu ir atteloti
1941. gada julija notikumi Kuldiga. Ir svarigi, ka E. Freimana rakstitais liela mera sakrit
ar vestures avotu sniegto informaciju.
Holokausta tematika Kuldigas aprinki skarta vel vairakos literaros darbos un
publikacijas prese gan latviešu trimda, gan Padomju Latvija, gan atjaunotas Latvijas
Republikas laika.14
Padomju Savienibas un Vacijas kara sakuma vermahta vienibas Kuldiga ienaca
1941. gada 1. julija. Kopa ar vacu karaspeku pilseta ieradas bijušais “Perkonkrusta”
lideris Gustavs Celminš, kas Vacija piespiedu emigracija bija nokluvis pirms kara, tur
nodibinajis sakarus ar militaro resoru un kara sakuma vermahta rindas ka zonderfirers
(t.i., ipašu uzdevumu virsnieks bez militaras pakapes) pat bija piedalijies kaujas pie
Liepajas. Kuldiga G. Celminš kluva par vermahta akceptetu latviešu pašaizsardzibas
dienesta vaditaju jeb t.s. latviešu komandanturas komandantu. Gan vinš pats, gan
vina tuvakie lidzgaitnieki un domubiedri, gan ari vina politiskie pretinieki ir atstajuši
plašu memuarliteraturu par vacu okupacijas laiku Latvija.15 Tomer laiks lidz 1941.gada 10. julijam, kad G. Celminš ieradas Riga, šaja literatura skarts minimali. Pats G. Celminš
par to neruna gandriz nemaz. Vienigi laikraksta “Kurzemes Vards” 1942. gada
14. janvari vinš piemin, ka 1941. gada vasara “židu jautajuma kartošana darba ir bijis
papilnam”16. Citi autori savos darbos rakstijuši, ka G. Celminš no Kurzemes Riga
ieradies ar lielam ambicijam, jo vinš pats un “Perkonkrusta” viri ar darbiem bija pieradijuši,
ka vinu darbibas un cinas merki ir lidzigi nacistu darbibas programmai un
cinas merkiem.
Organizacija “Perkonkrusts” un tas darbiba gan neatkarigas Latvijas Republika
pirms kara, gan nacistu okupetaja Latvija ir saistijusi vairaku petnieku uzmanibu.
Vispirms jamin Haralda Bieza petijums “Gustava Celmina Perkonkrusts dokumentu
gaisma”17, kur autors pieminejis ari G. Celmina darbibu Kurzeme, konkreti – Kuldiga.
Par G. Celmina darbibu Kuldiga 1941. gada julija sakuma zinas neatrast uz dažadiem
vestures avotiem balstitaja Armanda Paegla monografija par “Perkonkrustu”.18 Taèu
tas nav atturejis autoru izdarit dažus secinajumus, ko var uzlukot ari par meginajumu
norobežot perkonkrustiešus no lidzdalibas holokausta un ta idejiska atbalstišana. Šads
perkonkrustiešu darbibas vertejums acimredzami ir saniknojis Ebreju genocida un geto
vestures biedribas aktivistu profesoru Leo Maiju, kurš 1999. gada izdotaja brošura skatijis
šo organizaciju no savam pozicijam un iesaistijies polemika ar A. Paegli, atklatiba
publicedams ari dažus datus par ebreju iznicinašanu Kuldigas aprinki. Šie dati gan
nav pamatoti ar vestures avotiem. Lidzigi, bez noradem uz vestures avotiem ir veidota
padomju autoru B. Arklana, J. Dzirkala un J. Silabrieža gramata “Vini bez maskas”19,
kur informacijas par notikumiem Kuldigas aprinki gan ir pavisam maz, toties perkonkrustieši,
starp tiem G. Celminš, deveti ka vieni no aktivakajiem holokausta istenotajiem
Latvija. Šeit nepieciešama A. Ezergaila precizejoša piebilde, ka perkonkrustieši bija
antisemitiskas frontes viri, kuru uzdevums nebija ebrejus nogalinat, bet to pieprasit
un attaisnot Latvijas sabiedribas acis.20
Ta ka par G. Celmina darbošanos Kuldiga ir pavisam nedaudz informacijas, ši
petijuma ietvaros ipaša uzmaniba pieversta liecibam par G. Celmina darbibu Kuldiga
lidz 1941. gada 10. julijam. Starp citu, uz to savulaik aicinaja H. Biezais, rakstidams,
ka negativi par G. Celmina darbibu Kuldiga vacu okupacijas pirmajas dienas izteikušies
komunistu vestures propagandisti, taèu, zinot par dokumentu viltojumiem, japarbauda
dokumenti, uz ka balstiti šie izteikumi.21
Notikumi Kuldigas aprinki 1941. gada junija beigas un julija sakuma, ka ari okupacijas
varu maina ir aplukota Latvijas vestures instituta petnieka Jura Pavlovièa un
vesturnieka Elmara Pelkaua petijumos par Vacijas Brunoto speku iebrukumu Latvija un
latviešu nacionalo partizanu organizešanos un cinu.22 Šo notikumu izraisitos apstaklus
var uzskatit par fonu turpmakajiem notikumiem.

Daži aspekti par okupacijas varu mainas apstakliem
(1941. gada junijs–julijs)
Vienlaikus ar vacu karaspeka iebrukumu Latvijas teritorija un Sarkanas armijas atkapšanos
lauku pagastos un dažas pilsetas saka organizeties vietejo iedzivotaju brunotas
grupas – nacionalo partizanu vienibas, kuras velak atbilstoši vacu prasibam pardeveja
par pašaizsardzibas vienibam. Ir zinams, ka Kuldigas aprinki vairakas šadas partizanu
grupas izveidojas 1941. gada junija beigas, pirms vel vacu karaspeks bija ienacis
aprinka teritorija. Partizanu grupas 1941. gada junija beigas bija izveidotas Kursišu,
Zvardes, Cieceres, Gaiku, ka ari citos pagastos. To galvenais uzdevums bija – traucet
padomju aktivistu un sarkanarmiešu atkapšanos, apšaudit un gustit sarkanarmiešus.23
Ta, piemeram, 1941. gada 25. junija apmeram 20 cilveku liela partizanu grupa izveidojas
Gaiku pagasta un vel pirms vacu karaspeka ienakšanas ienema pagasta
izpildkomitejas eku, aiztureja izpildkomitejas darbiniekus un izkara sarkanbaltsarkano
karogu.24 Cieceres un Zvardes pagasta partizanu grupa A. Andersona vadiba 29. junija
devas uz Saldu, lai pirms vacu karaspeka ienakšanas tur parnemtu varu. Šai grupai
tas izdevas bez cinas, jo sarkanarmieši pilsetu jau bija pametuši. A. Andersons kopa
ar Mikeli Lilienšteinu parnema varu Saldu, izveidoja latviešu komandanturu un lidz ar
vacu karaspeka ienakšanu 29. junija saka formet vietejos latviešu pašaizsardzibas
spekus, kur isa laika pieteicas apmeram 80 viru, kas velak iesaistijas noziedzigajas
akcijas pret Saldus ebrejiem.25
Kuldiga vacu karaspeks ienaca 1941. gada 1. julija rita.26 Ari tur saka organizeties
pašaizsardzibas vieniba, jo latviešu pašaizsardzibas dienesta komandanturas
izdotaja rikojuma bija teikts, ka jaregistrejas visiem, kas pirms kara Latvijas Republika
stradajuši policija vai bijuši Aizsargu organizacija.27 Jau minets, ka latviešu pašaizsardzibas
spekus Kuldiga saka organizet vermahta akceptetais zonderfirers G. Celminš,
kurš reize pildija ari latviešu pašaizsardzibas komandiera amatu aprinki.28 Tas, ka
G. Celminam bija vacu vermahta ipašas pilnvaras Kuldiga, varetu but izskaidrojums,
kapec 1941. gada 10. julija latviešu pašaizsardzibas vadibas zinojuma par latviešu
pašaizsardzibas vienibam aprinkos un to vaditajiem29 nav minets Kuldigas aprinka
pašaizsardzibas dienesta komandiera vards. G. Celminš bija militara resora paklautiba,
bet šaja zinojuma minetos pašaizsardzibas komandierus kontroleja Einsatzgruppe
A komandiera Valtera Štalekera parzina pec 1941. gada 8. julija organizetais Latviešu
pašaizsardzibas dienesta štabs Riga (komandieri tika apstiprinati amata sazina ar
V. Štalekeru).30 Vel viens izskaidrojums, kapec minetaja zinojuma nav Kuldigas aprinka
pašaizsardzibas vienibu komandiera uzvarda, varetu but tas, ka 1941. gada
10. julija G. Celminš no Kuldigas devas uz Rigu un šaja laika, iespejams, Kuldigas
aprinka pašaizsardzibas vadibu parnema Ventspils aprinka pašaizsardzibas koman-
dieris pulkvedis-leitnants Karlis Lobe. Lidzigi notika Valmieras un Valkas aprinki, kur
ari aprinku pašaizsardzibas vienibas kadu laiku vadija viena persona – pulkvedisleitnants
Julijs Kristaps Jaunsnikers,31 tapec 1941. gada 10. julija zinojuma nav minets
ari Valkas aprinka pašaizsardzibas komandiera uzvards.32

Ebreju slepkavošanas sagatavošana un norise
(1941. gada julijs)
Kuldiga
PSRS un Vacijas kara sakuma no Latvijas rietumu dalas – no Kurzemes, pec A. Ezergaila
aplesem, uz austrumiem evakuejas apmeram 25 procenti ebreju.33 No Kuldigas
pilsetas uz austrumiem devas apmeram desmita dala Kuldigas ebreju.34 Palikušie
piedzivoja tragediju.
Republikas Arkartejas komisijas savaktajas liecibas ir minets, ka pirmos rikojumus
pret Kuldigas ebrejiem izdevis latviešu pašaizsardzibas komandiers G. Celminš, kurš
šajas liecibas vairakkart devets par vacu militaro komandantu. Šie rikojumi noteica,
ka kuldidznieki, ka ari pilseta iebraukušie pie ebrejiem nedrikst ne iepirkties, ne ari
tiem ko pardot. Ari pašiem ebrejiem aizliedza iepirkties pilsetas veikalos.35 Ka jau
minets, Kuldiga nebija neviena preses izdevuma, tapec rikojumus izlika pilsetas
publiskajas vietas.
Driz pec tam pilseta sakas ebreju aresti, ko pec vietejas latviešu pašaizsardzibas
komandanturas rikojuma veica Kuldigas pašaizsardzibnieki.36 Bijušais kuldidznieks
Meijers Levenšteins publikacija, kur apkopotas peckara laika savaktas atminas, raksta,
ka jau ebreju arestu laika bijuši pirmie upuri – vairakus nošava vai nosita arestešanas
bridi, bet daži izdarija pašnavibu.37
Arestetos ebrejus izvietoja vairakas vietas, ka ari sinagoga Ventspils iela 6.38 Dažas
vietas kopa ar ebrejiem ieslodzija ari arestetos padomju aktivistus.39
Avotu trukuma del ir gruti noskaidrot datumu, kad tieši ebrejus aresteja, taèu
var gandriz droši apgalvot, ka tas notika neilgi pirms G. Celmina aizbraukšanas uz
Rigu – tatad isi pirms 10. julija. Aresteto ebreju nogalinašanas nakamajas akcijas
G. Celminš vairs nepiedalijas.
Šeit jamin kada nianse, uz ko noradijis H. Biezais, kurš sava petijuma par “Perkonkrustu”
izmantojis vacu dokumentus par vacu attiecibam ar perkonkrustiešiem
1941. gada vasara un rudeni. Proti, 1941. gada 17. augusta “Perkonkrusts” aizliegts
tapec, ka daži vacu amatos ieceltie bijušie perkonkrustieši (Vai tas attiecas ari uz
G. Celminu? Iespejams.) patstavigi devuši rikojumus apcietinat ebrejus, ka to bija
konstatejušas vacu SD un drošibas policijas institucijas.40 Tadejadi var pienemt,kA vacu militara resora paklautiba esošais G. Celminš, budams parliecinats par savas
darbibas atbilstibu vacu merkiem, lidz 1941. gada 10. julijam bija rikojies pec savas
iniciativas un, ieradies Riga, loloja iluzijas, ka ir pietiekami izkalpojies vacu varai, jo
paveicis, ka pats velak rakstija, “židu jautajuma priekšdarbu kartošanu”41. Ari Felikss
Cielens savas atminas par šo laiku raksta, ka G. Celminš jau bijis sev pasutijis jaunu
fraku un smokingu, ceredams, ka vacu vara vinu iecels par Latvijas Ministru prezidentu.42
Lidzigi par G. Celminu petijuma “Gustava Celmina Perkonkrusts dokumentu gaisma”
izsakas ari H. Biezais. Vinš raksta: “Soditais, izraiditais un pazemotais Latvijas brivibas
cinitajs redzeja savu ceribu piepildijumu ar vacu palidzibu, un šo kopibas sajutu vel
vairak kapinaja apzina par kopigu cinu pret bolševismu un židiem.”43
Ka redzams, apsudzibas, kuras, atsaucoties uz padomju autoru sacerejumu
“Vini bez maskas”, par nepietiekami pamatotam nosauc monografijas ““Perkonkrusts”
par Latviju ..” autors A. Paeglis,44 nemaz tik nepamatotas nav. Cita lieta, ka
ir precizi jadefine, ciktal bijušais perkonkrustiešu vadonis ir atbildigs par holokausta
noziegumiem. Skaidrs, ka ar G. Celmina tiešu lidzdalibu Kuldiga saka versties pret
ebrejiem, jo pec vina pavelem un rikojumiem notika ebreju aresti. Taèu nav faktu, kas
apstiprinatu, ka to dara profesors L. Maijs,45 ka G. Celminš bijis iesaistits Kuldigas
ebreju masu slepkavošana. Ta sakas apmeram julija vidu, kad G. Celminš bija jau
pametis Kuldigu un atradas Riga. Republikas Arkartejas komisijas savaktajas liecibas
ir mineti fakti, ka daži padomju aktivisti un ebreji pec G. Celmina paveles nošauti
4., 5. un 6. julija,46 taèu neviena cita avota par to nekas nav minets, ka ari nav zinama
nedz vieta, kur tas noticis, nedz apstakli, ka tas noticis. Iespejams, ka šajos datumos
aresteti pilsetas ebreji, kad, ka to noradijis M. Levenšteins, bijuši pirmie ebreju upuri,
taèu šie cilveki boja gaja nevis pec G. Celmina paveles, bet gan citu iemeslu del, ka
minets iepriekš.
Nav skaidrs, kurš parnema Kuldigas aprinka latviešu pašaizsardzibas dienesta
vadibu pec G. Celmina aizbraukšanas. Par notikumu iespejamo gaitu, kad Kuldigas
aprinka latviešu pašaizsardzibas vadibu parnema Ventspils aprinka latviešu pašaizsardzibas
speku vaditajs pulkvedis-leitnants K. Lobe, jau minets. To apstiprina padomju
autoru gramata “Vini bez maskas” 89. un 90. lapaspuse publicetais dokuments. Ta ir
K. Lobes 1941. gada 10. septembri izpildita anketa, kura rakstits, ka vinš SS oberšturmfirera
Erharda Grauela pilnvarojuma veicis ebreju tirišanas akcijas Ventspils un
Kuldigas aprinki. Tatad vadijis vietejas latviešu pašaizsardzibas vienibas, kas, ka bus
redzams turpmak, bija iesaistitas Kuldigas pilsetas un aprinka ebreju slepkavošana.
To pašu K. Lobe 1942. gada 24. aprili raksta sava vestule vacu Kartibas policijas
komandierim Latvija.47 Tomer citos dokumentos, galvenokart bijušo Kuldigas pašaizsardzibas
dalibnieku kriminallietas, K. Lobes vards nav minets, tapec neskaidriba
joprojam paliek.
Kuldigas aprinka pašaizsardzibas komandiera, ka ari latviešu komandanturas citu
amatpersonu, kas 1941. gada julija piedalijas Kuldigas ebreju slepkavošana, uzvardi mineti
E. Freimana literarajos darbos, taèu tie ir tikai literarie teli ar izdomatiem personvardiem.
Gramata “Vini bez maskas” lasam, ka Kuldigas aprinka latviešu policiju vadijis
Karlis Vitenbergs, taèu nav zinams, kad tieši tas ir bijis.48
Avotu trukuma del nav precizas atbildes uz iepriekš uzdoto jautajumu, kurš isti bijis
latviešu pašaizsardzibas komandieris Kuldigas pilsetas un aprinka ebreju slepkavošanas
laika. Ta paša iemesla del ir gruti noskaidrot slepkavošanas datumus un sniegt
detalizetu nozieguma norisi.
Aizbraukdams uz Rigu, G. Celminš Kuldiga atstaja simtiem arestantu, kas, ka
minets, bija ieslodzits vairakas vietas. Aresteto bija daudz, un telpas nebija vietas, jo
cilvekiem, ka raksta E. Freimanis, lidzi bijis milzum daudz dažadu iedzives mantu.49
Daudzam aresta telpam truka sargu,50 tapec ebreju nošaušanu acimredzot vajadzeja pasteidzinat.
Tas tika paveikts apmeram no julija vidus lidz julija beigam (varbut ari augusta
sakuma).51 E. Freimanis min, ka visus Kuldigas ebrejus nogalinaja divas nedelas.52
Kuldigas ebreju slepkavošanas organizešana un tas istenošana nebija vietejas
pašaizsardzibas iniciativa, lai gan “apstakli bija spiedigi” – aresteti vairaki simti cilveku.
Tas bija vacu iestažu – visticamak Liepajas SD organizets un ar vietejas pašaizsardzibas
atbalstu un lidzdalibu paveikts noziegums.53
Sanemot vacu instituciju noradijumus, Kuldigas latviešu pašaizsardzibas komandantura
acimredzot nolema, ka pilsetas ebrejus šaus vairakas reizes, izraudzijas nogalinašanas
vietas un izstradaja planu, ka tas notiks.
Turpmak aprakstita notikumu gaita dokumentu trukuma del, iespejams, nebus hronologiski
preciza seciba un dateta, taèu ir zinams, ka Kuldigas ebreji vairakas reizes
slepkavoti vismaz trijas dažadas vietas pilsetas mežos.
1. Viena no Kuldigas ebreju slepkavošanas vietam bija Kuldigas tuvuma (Ventspils
virziena) esošais Padures mežs jeb Kraèu Priedes,54 kur vairakas reizes (kads liecinieks
Republikas Arkartejai komisijai liecinaja, ka uz šo mežu ebreji no Kuldigas ar kravas
automašinam vesti èetras reizes55) dienas laika tika nošauts vairak neka 300 ebreju.56
Šis notikums pieminets gan M. Levenšteina publikacija,57 gan ari aprakstits E. Freimana
literarajos darbos.58 M. Levenšteins apraksta dažas zveriskakas nozieguma epizodes,
bet E. Freimanis sniedz plašaku notikuma aprakstu. Proti, autors raksta, ka pirms
akcijas sakuma Kuldigas pilsetas pašaizsardzibnieki un to vadiba ieradusies ieroèu
un municijas izsniegšanas punkta59 (tur tolaik stradaja ari E. Freimanis) un teikusi:
“[..] mums ar SS [visticamak, SD. – A. U.] viriem bus sevišks uzdevums Padure.”60
Vietejie pašaizsardzibnieki, sanemuši ieroèus un municiju, devas pildit apsardzes un
konvoja pienakumus. Iepriekšeja vakara pilseta ar zilo autobusu bija ieradusies Araja
komandas 40–45 viru liela vieniba, ko komandeja leitnants Felikss Dibietis. Šai vienibai
bija janogalina ebreji.61 Kuldiga ieradas ari pats Viktors Arajs.62 Ebrejus, parsvara sievietes,
bernus un vecus cilvekus,63 no pilsetas izveda ar vairakam kravas automašinam.64
Katra bija tikai daži sargi. Ebrejiem pateica, ka vinus parvietos, tapec akcijas sakuma
viss norisinajas mierigi. Taèu, kad automašinas iebrauca meža un ebrejus izdzina no
automašinam, izcelas panika, jo kluva skaidrs, kas notiks. Dažus cilvekus nošava turpat
pie automašinam. Ebrejiem lika izgerbties, tad grupas pa 10–15 dzina pie iepriekš izraktam
bedrem. Šaveju grupa – apmeram 10–15 slepkavu, kas laiku pa laikam mainijas
un kam pec V. Araja uzaicinajuma pievienojas ari vairaki vietejie pašaizsardzibnieki, ar
šautenu zalvem visus nošava. Akcijas norisi komandeja V. Arajs un F. Dibietis; vini ar
pistolem nošava ievainotos.65 Vietejie pašaizsardzibnieki apbera likus ar hlorkalki un
bedres aizbera. Kada bijuša Kuldigas pašaizsardzibnieka kriminallieta minets, ka pec
šis šaušanas akcijas pecpusdiena no meža uz Kuldigu atnakušas divas jaunas ievainotas
ebrejietes un devušas uz pašaizsardzibas komandanturu. Uz izbrinas pilnajiem
jautajumiem abas atbildejušas, ka nav jegas dzivot šaja šausmu pilnaja pasaule, kur
nošauti visi vinu tuvinieki. Abas ebrejietes aizveda uz kadu atbrivoto aresta telpu, un
nakamaja rita vinas no jauna aizveda uz mežu un nošava.66
2. Kuldigas pagasta Kalnamuižas mežs (Silenieku un Rumbenieku maju apkartne),
apmeram piecus sešus kilometrus no Kuldigas Rigas virziena pie Riežupes, bija vel
viena ebreju iznicinašanas vieta, kur dienas laika (priekšpusdiena apmeram no pulksten
9 lidz 11) vairakas reizes vietejie pašaizsardzibnieki noslepkavoja vel dalu Kuldigas
ebreju.67 Šaja vieta noslepkavoto skaits nav zinams, bet Republikas Arkartejas komisijas
materialos minetos datus – apmeram 600 ebreju68 – var apšaubit – tas vairak atbilst
kopejam (cita laika un citas vietas) Kuldiga nošauto ebreju skaitam.
3. Meža apmeram sešus kilometrus no Kuldigas (Kuldigas–Aizputes cela mala,
apmeram 200 metru no cela) tika nogalinati 24 Kuldigas ebreji – virieši.69 Vispirms
kadas dienas rita 10 brunoti latviešu pašaizsardzibnieki uz šo mežu ar kravas automašinu
atveda sešus ebrejus; tur viniem lika izrakt bedri, pec tam nošava un apraka.
Tas pašas dienas vakara no Kuldigas uz to pašu vietu ar kravas automašinu atveda
vel 18 ebrejus, kuriem tapat vispirms lika izrakt bedri, pec tam apmeram 15 minušu
laika nošava un apraka.70 Iespejams, ka tieši par to raksta M. Levenšteins.71 Proti, šaja
akcija tika nošauti daži ebreju specialisti, kas bija palikuši dzivi pec pilsetas ebreju
slepkavošanas akcijam Padures un Kalnamuižas mežos.

Saldus
Vacu karaspeks Saldu ienaca 1941. gada 29. junija, kur, ka minets, jau bija izveidota
latviešu pašaizsardzibas vieniba, kas velak piedalijas noziegumos pret pilsetas ebrejiem.
Apmeram 10 ebrejiem izdevas pamest pilsetu un evakueties uz austrumiem pirms
vacu karaspeka ienakšanas.
Pirmos jau julija sakuma (4. vai 5. julija)73 aresteja Saldus ebreju kopienas vaditajus
un vel dažus desmitus ebreju viriešu, kurus vietejie pašaizsardzibnieki driz pec
tam nošava Saldus tuvuma – Veides meža (Vecaja ebreju kapseta netalu no Silu
majam).74 Dažas dienas velak pec šiem notikumiem sakas parejo Saldus ebreju aresti.
Apcietinatos ievietoja Saldus cietuma un sinagoga.75 Datums, kad sakas Saldus ebreju
nogalinašana, nav precizi noskaidrojams, jo dokumentos un citos materialos ir dažadas
liecibas. Ta, piemeram, vairakas bijušo Saldus pašaizsardzibas dalibnieku kriminallietas
un Republikas Arkartejas komisijas materialos ir minets, ka apmeram 150–200 Saldus
ebreju (57 gimenes76) nošaušana Cieceres pagasta Ulpes meža pie Baltezera (èetri
kilometri no Saldus) notikusi 1941. gada julija beigas.77 Laikraksta “Padomju Zeme”
1974. gada 10. marta numura Saldus muzeja direktore K. Freimane min, ka tas noticis
26. augusta. Ticamakais laiks, škiet, ir julija beigas.
150–200 Saldus ebreju slepkavošana piedalijas pilsetas pašaizsardzibnieki, kas
konvojeja un apsargaja ebrejus, kad tos nakti ar vairakam kravas automašinam izveda
no pilsetas,78 bet šaušanu paveica nezinama šaveju komanda – it ka no Jelgavas,79 it
ka no Liepajas,80 kas butu ticamak, jo Kurzemes rietumdalas pilsetas un ciemi (Kuldiga,
Saldus, Skrunda) atradas Liepajas SD paklautiba.81
Pec Saldus ebreju noslepkavošanas izlaupija un nodedzinaja sinagogu un pie
pilsetas robežam paradijas uzraksts “Frauenburg. Judenfrei” (“Saldus. Brivs no ebrejiem”).
82

Kuldigas aprinka pagasti
Pirms Otra pasaules kara ebreji, ka minets petijuma ievada, dzivoja gandriz visos
Kuldigas aprinka pagastos, ka ari ta lielakaja miesta Skrunda.
1941. gada junija beigas un julija Kuldigas aprinki notika gan padomju aktivistu, gan
ebreju aresti. Pec kara dažadas aprinka vietas Republikas Arkarteja komisija konstateja
vairakas slepkavibu vietas. Nogalinato skaits gan minets visai pretrunigs – no dažiem
desmitiem lidz paris simtiem.83
Dokumentu trukuma del pilnigu ainu par pagastos noslepkavotajiem ebrejiem nav
iespejams iegut, taèu atseviškas liecibas par norisem vairakos pagastos, škiet, uzrada
galvenas tendences.
1941. gada julija pec vietejas pašaizsardzibas vaditaja paveles tika arestets Gaiku
pagasta iedzivotajs lopu tirgotajs Iciks Hiršmans. Aresteto konvojeja uz Saldu, bet pa
celam apmeram piecus kilometrus no pagasta centra cela mala it ka par begšanas
meginajumu vinu nošava.84
1941. gada julija aresteja Kuldigas pagasta ebrejus un ievietoja aresta telpas
Kuldiga. Arestu laika pašaizsardzibnieki nošava ebreju veikalnieka Cimmermana divus
delus un izvaroja meitu.85
Vairaki Varmes pagasta pašaizsardzibnieki 1941. gada julija Kabiles pagasta pie
Karogu majam piedalijas ebreja Goèalka gimenes nošaušana.86 Goèalki (mate Cipe,
vinas tris deli – Mozus, Arons, Hiršs un meita Estere) lidz karam dzivoja Kuldiga.
Kad sakas karš, gimene 1941. gada junija beigas pameta Kuldigu un apmetas pie
pazinam Varmes pagasta Krastmalos. Cipe Goèalka nakamaja diena devas atpakal uz
Kuldigu un vairs neatgriezas, jo pilseta tika aresteta, bet palikušie šajas lauku majas
nodzivoja divas dienas, lidz tos pamanija pagasta pašaizsardzibas dalibnieks Fricis
Bieznieks un aresteja. Aresteja ari maju ipašnieku Juri Guthofu. Vinu apvainoja ebreju
slepšana, taèu velak atbrivoja.87 Pec mineto ebreju apcietinašanas Varmes pagasta
pašaizsardzibas vienibas vaditajs Žanis Libermanis pa telefonu sazinajas ar Kuldigas
pašaizsardzibas vadibu (iespejams, ar G. Celminu, jo aprakstitais gadijums notika
1941. gada julija sakuma) un sanema paveli, ka arestetie ebreji janošauj. Ž. Libermanis
izveidoja konvoja grupu, kurai deva rikojumu ar kravas automašinu vest ebrejus uz
Kuldigu un kada piemerota vieta nošaut.88 Tas ari tika izdarits Kabiles pagasta netalu
no Karogu majam.
Bez šis slepkavibas pašaizsardzibnieki Varmes pagasta 1941. gada julija
nedela ar dažu dienu starplaiku nošava vel vairakus ebrejus. Iespejams, ka
pagasta pašaizsardzibas vienibas priekšnieks Ž. Libermanis bija iedvesmojies
no telefonsarunas ar Kuldigu, jo kads pec kara arestetais ši pagasta pašaizsardzibnieks
atstastijis komandiera teikto, ka tos dažus pagasta ebrejus nav
verts vest uz Kuldigu.89 Ta Varmes meža netalu no Buitu (Buižu) majam vietejie
pašaizsardzibnieki nošava piecus ebrejus – Kuldigas ebreju Iciku Jozefsonu, kurš
stradaja pie Buitu (Buižu) saimnieka Jana Jankovska, un èetrus bernus vecuma
no pieciem lidz èetrpadsmit gadiem, kas lidz tam atradas pagasta valdes nama,
jo kopa ar vecakiem bija beguši no Kuldigas, bet pa celam nezinamos apstaklos
pazaudejuši vecakus.90 Taja paša laika pie Kulu majam pašaizsardzibnieki nošava
vel devinus ebrejus.91
1941. gada julija Pampalu pagasta pie Abrupites vietejie pašaizsardzibnieki
nakti nošava kristita ebreju arsta Rostovska èetru cilveku gimeni no Sudrabu
majam, ka ari aptiekas provizoru Jakovu Novoselski, kurš dzivoja Darznieku
majas.92
No šiem zinamajiem gadijumiem var secinat, ka lidzigi ebrejus nogalinaja ari
citur. Proti, pagastos dzivojošos ebrejus uz aprinka centru neveda, bet nogalinaja
netalu no vinu dzivesvietas. To apstiprina ari Republikas Arkartejas komisijas
dokumenti – 1941. gada julija ebreji nošauti Skrundas pagasta Spalu birzi cela
Skrunda–Ezere mala (Feldu gimene – pieci cilveki; Evoskaru gimene – èetri cilveki
un Abrams Blumbergs), Lutrinu pagasta (Fleišneru gimene no Jaunmuižas – septini
cilveki) un Saldus pagasta (Bobu gimene no Kaleju majam – cetri cilveki).
129

Nogalinato ebreju skaita apleses
Lai aprekinatu Kuldigas aprinki noslepkavoto ebreju skaitu, jasak ar Latvijas Republikas
1935. gada ceturto tautas skaitišanu. Pec tas datiem, Kuldigas aprinki pirms
kara dzivoja vairak neka 1100 ebreju. PSRS un Vacijas kara sakuma, t.i., pec pieciem
gadiem, ebreju skaits Kuldigas aprinki daudz neatškiras no mineta un vareja but tuvu
tam. 1941. gada 14. junija padomju varas istenotaja deportacija uz PSRS austrumu
apgabaliem Kuldigas aprinka ebreji tikpat ka necieta – deporteja tikai piecus Kuldigas
ebrejus,94 bet, ka noradits iepriekš, pirms vacu karaspeka ienakšanas uz austrumiem
paspeja evakueties apmeram desmita dala ebreju. Tatad Kuldigas aprinki 1941. gada
julija palika apmeram 1000 ebreju, no kuriem lielaka dala dzivoja divas pilsetas – Kuldiga
(apmeram 500–600) un Saldu (apmeram 200–250). Latvija palikušos vairakas
akcijas noslepkavoja. Lauku pagastos dzivojošos ebrejus noslepkavoja netalu no
dzivesvietas. Tadejadi puslidz droši var apgalvot, ka Kuldigas aprinki vacu okupacijas
laika 1941. gada vasara noslepkavoja ne vairak ka 1000 ebreju.
Nosledzot šos aprekinus, japiemin ari tas, ka pazistamajam latviešu lidotajam
Herbertam Cukuram, kurš pec kara dzivoja Brazilija, dažadas šis valsts ebreju organizacijas
un privatpersonas savulaik izvirzija pilnigi nepamatotu apsudzibu par
1200 ebreju noslicinašanu Venta pie Kuldigas,95 jo šadam apgalvojumam nav dokumentala
pamatojuma.

Ebreju atstatie nekustamie un kustamie ipašumi
Kuldigas pilseta un aprinki ebreju arestiem jau kopš 1941. gada julija sekoja vinu
ipašumu izlaupišana.96 Tas bija verojams daudzviet Latvija.
Ebreju ipašumu izlaupišanu Kuldiga, vismaz 1941. gada julija, neaizkaveja pat
tas, ka 7. julija Kuldigas pilsetas valde saka parnemt sava parzina bezipašnieka (ari
aresteto ebreju) mantu.97
Liela dala ipašumu pec cilveku noslepkavošanas piepilsetas mežos palika aresta
vietas. Visvairak to palika sinagoga, kur atradas vairakums ieslodzito. Šis, ka ari tas
mantas, kas pec ebreju nošaušanas palika mežos,98 Kuldigas pašaizsardzibnieki parveda
uz noliktavam. Formali tas skaitijas pilsetas pašaizsardzibas parzina. Par to liecina
Kuldigas pilsetas valdes 1941. gada 25. augusta sedes protokols.99 Šaja sede pienemts
lemums, ka atbilstoši Kurzemes apgabala komisara 1941. gada 14. augusta izsniegtajam
pilnvarojumam rikoties ar ebreju atstato ipašumu Kuldigas pilsetas valde parnem ari
to ipašumu, kas atrodas Kuldigas aprinka policijas un pašaizsardzibas riciba (ta rakstits
dokumenta, un tas liecina, ka augusta beigas notiek pašaizsardzibas speku reorganizacija
un aprinka policijas strukturas veidošana). Taja paša sede nolema pardot ebreju
ipašuma esošos majputnus, jo pilsetas valdei saimnieciski neatmaksajas tos uzturet.
Kuldigas pilsetas valde lidz 1941. gada 18. julijam apsaimniekoja ari pilseta uzskaititos
335 nekustamos ipašumus, kas agrak bija piederejuši ebrejiem, bet pec
ši datuma saskana ar generalkomisara Riga rikojumu ebreju bijušos nekustamos
ipašumus pilsetas valde nodeva Grundstückgesellschaft Lettland G.m.b.H. Liepajas
nodalas parvaldijuma.100 Šo kartibu juridiski apstiprinaja okupeto austrumu apgabalu
generalkomisara Hinriha Lozes 1941. gada 13. oktobra Rikojums par židu ipašumu
kartošanu austrumu apgabalu valsts komisara parvaldita apgabala.101
Ta ka rikojumi par ebreju atstatajiem kustamajiem un nekustamajiem ipašumiem
bija centralizeti, var pienemt, ka lidzigi ar vinu ipašumu rikojas ari citur Kuldigas aprinki,
taèu dokumentalu pieradijumu tam nav. Ir skopas zinas, ka dažos pagastos ebreju
kustamais ipašums pec ipašnieku noslepkavošanas tika savakts un izpardots.102

Nobeiguma piebildes
Šis petijums par holokaustu Kuldigas aprinki ir vertejams tikai ka ieskats šaja problematika,
jo pilnigu situacijas atainojumu nav iespejams dot avotu trukuma del. Tomer
uz pieejamo avotu bazes ir iespejams atklat noziegumu gaitu un uzsvert raksturigako
Kuldigas aprinkim.
1. Savdabiga persona holokausta notikumos (to sagatavošanas posma) Kuldigas
pilseta ir bijis kadreizejais perkonkrustiešu lideris G. Celminš. Kopa ar vermahta
karaspeka dalam Latvija vinš ieradas 1941. gada junija beigas un piedalijas kaujas
pie Liepajas. 1941. gada 1. julija vacu militaras iestades G. Celminu apstiprinaja par
Kuldigas pilsetas latviešu pašaizsardzibas vienibu komandantu. Lidz 10. julijam, kad
G. Celminš devas uz Rigu, pilseta pec vina pavelem sakas ebreju aresti, taèu nav tiešu
liecibu, ka šaja laika pec G. Celmina paveles Kuldiga notiktu ari ebreju slepkavošana,
lai gan dažus ebrejus arestešanas bridi nogalinaja pašaizsardzibnieki. Tapat vairakas
epizodes liecina, ka ebreji 1941. gada julija sakuma pagastos nošauti pec noradijumu
sanemšanas no Kuldigas, iespejams, pec G. Celmina paveles. Spriežot pec petnieku
riciba esošiem dokumentiem, G. Celminš nepaklavas Einsatzgruppe A komandiera
V. Štalekera pec 1941. gada 8. julija parzina esošajam Latviešu pašaizsardzibas dienesta
štabam Riga, bet gan vacu militarajam resoram. Tas atspeko M. Levenšteina
pienemumu, ka represijas pret ebrejiem Kuldiga sakas bez tiešu direktivu sanemšanas
no vacu institucijam.103
2. Vacu okupacijas sakuma citos Latvijas aprinkos iznaca vietejie preses izdevumi.
No tiem vareja uzzinat gan pret ebrejiem verstos rikojumus, gan ari liecibas par vietejo
antisemitisko histeriju. Kuldigas aprinki šada preses izdevuma nebija.
3. Kuldigas pilsetas ebreju noslepkavošana 1941. gada julija (iespejams, ari vel
augusta sakuma) bija vacu iestažu, visticamak, Liepajas SD organizeta un ar vietejo pašaizsardzibnieku
tiešu lidzdalibu paveikts noziegums. Dažadas vietas un vairakas reizes
Kuldigas tuvuma meža noslepkavoja apmeram 500–600 pilsetas ebreju. Viena akcija
apmeram 300–400 ebreju noslepkavošanu paveica V. Araja komandas vieniba no Rigas.
4. Dokumentu trukuma del nav iespejams noskaidrot ebreju šaušanas gaitu Kuldigas
aprinka pilseta Saldu, tacu ir zinams, ka apmeram 200–250 Saldus ebreju nošava
divas akcijas piepilsetas mežos.
5. Aprinka pagastos dzivojošie ebreji (daži simti vai pat vel mazak – desmiti), ka
liecina daži zinami gadijumi, piemeram, Gaiku, Kabiles un Varmes pagasta, tika nošauti
netalu no dzivesvietas, bet avotu trukuma del nav iespejams uzzinat sikak par šiem
noziegumiem un to istenotajiem.
6. Tikpat ka nav liecibu par Kuldigas aprinki izglabtajiem ebrejiem. No ta secinams,
ka Kuldigas aprinki ebrejiem sniegta nieciga palidziba.
Ir zinams, ka kuldidzniekam Janim Burkovskim izdevas izglabt 1924. gada dzimušu
ebreju zenu Maksimu Levensonu, kuru vinš uzdeva par savu arlaulibas delu un
adopteja.104 Tapat ir zinams, ka neveiksmiga bijusi Kuldigas ebreju Goèalku gimenes
slepšanu Varmes pagasta (par to minets iepriekš), bet kadu no Kuldigas izbegušu
ebreju apcietinaja un nošava kopa ar Saldus ebrejiem 1941. gada julija.105
7. Dokumentos par ebreju slepkavošanu Kuldigas aprinki nepilniga informacija
atrodama ari par èiganu slepkavošanu dažos pagastos. Turpmak uzskaititas epizodes,
iespejams, ir neprecizas (nepreciza slepkavibu hronologija, to norises vieta u.c.
apstakli), jo ierobežoto vestures avotu del nav iespeju šos faktus parbaudit.
• Vienu èiganu gimeni jau 1941. gada julija kopa ar ebrejiem aresteja Varmes
pagasta. Šis gimenes liktenis bija tads pats ka arestetajiem ebrejiem. Varmes
pagasta pašaizsardzibnieki šos cilvekus nošava meža pie Kulu majam.106
• Cieceres pagasta, Namiku meža, 1941. gada decembri nošava 101 èiganu, ko
atveda no Liepajas.107
• 1942. gada aprili vienu èiganu gimeni aresteja Gaiku pagasta, aizveda uz Saldu
un tur nošava.108
• 1943. gada maija notika Saldus pilsetas èiganu aresti. Zinams, ka pilsetas
policijas darbinieki grupas pa diviem trijiem cilvekiem aresteja èiganus (katrai
šadai grupai bija jaareste piecas sešas èiganu gimenes). Pec tam arestetos
95 èiganus izveda arpus pilsetas un Cieceres pagasta Namiku meža nošava.109

Atsauces un komentari
1 Ceturta tautas skaitišana Latvija 1935., IV sej.: Tautiba. – Riga, 1937, 297., 301., 354., 355. lpp.
2 No NKVD lidz KGB. Politiskas pravas Latvija (1940–1986): Noziegumos pret padomju valsti apsudzeto
Latvijas iedzivotaju raditajs / R. Viksnes, K. Kangera red. – Riga, 1999.
3 Latvijas Valsts arhivs (turpmak – LVA), 1986. f., 1. apr., 41294.
4 Turpat, 1293. l., 57., 60. lp.
5 Turpat, 25498. l.
6 Turpat, 15340. l.
7 Turpat, 4231. l., 17. lp.
8 Turpat, 45285. l.
9 Latvijas Valsts vestures arhivs (turpmak – LVVA), P-132. f., 30. apr., 20. l.; 26. apr., 15. l.
10 Turpat, 5542. f., 4. apr., 1. l.
11 Ezergailis A. Holokausts vacu okupetaja Latvija, 1941–1944. – Riga, 1999 (turpmak – Ezergailis A.).
12 Freimanis E. Divas pasaules. – Toronto, 1976 (turpmak – Freimanis E. Divas pasaules); Freimanis
E. Ticiba. – Lincoln; Nebraska, 1978 (turpmak – Freimanis E. Ticiba); Freimanis E. Visadais
Jepis. – Autora izdevums, 1990 (turpmak – Freimanis E. Visadais Jepis).
13 Ezergailis A., 42. lpp.
14 Aluts I. 1940.–1941. gada notikumi Saldu // Padomju Zeme, 1989, 17. janv.; Celminš A. Pa kuru
laiku… Laikmeta hronika 1941.–1991. – Kuldiga, 2004; Dunsdorfs E. Gramata par Saldu. – Melburna,
1995; Freimane K. 1941.–1945. gads Saldu // Padomju Zeme, 1974, 10. marts; Jaunrodzinš J. Lenas
naves dzirnavas. – Riga, 1971; Kevlis A. Vestures lappuses // Lauku Avize, 1989, 14. jul.; The City
of Kuldiga // Levenstein M. On the brink of nowhere. – New York, 1983, pp. 37–40; Ziemelis J.
Mana zeme – mans liktenis // Padomju Zeme, 1979, 30. janv.
15 Celminš G. Eiropas krustcelos. – Eslingene, 1947; Cielens F. Laikmetu maina, 5. gram.: Latvija
Eiropas tragedija. – Stokholma, 1964 (atkartots izdevums 1999; turpmak – Cielens F., 1999); Šilde A.
Ardievas Rigai. – Nujorka, 1988; Zemgals B. Dienas baltas nebaltas: stasts par Alfreda Valdmana
darbu tautai un tevzemei. – Riga, 1998.
16 Celminš G. No Memeles lidz Rigai // Kurzemes Vards, 1942, 14. janv.
17 Biezais H. Gustava Celmina Perkonkrusts dokumentu gaisma // Treji Varti, 1989, 127. nr., 28.–37. lpp.;
128. nr., 28.–34. lpp.; 129. nr., 34.–38. lpp.
18 Paeglis A. “Perkonkrusts” par Latviju (1932–1944). – Riga, 1994 (turpmak – Paeglis A.).
19 Arklans B., Dzirkalis J., Silabriedis J. Vini bez maskas. – Riga, 1966 (turpmak – Arklans B. u.c.).
20 Ezergailis A., 105. lpp.
21 Biezais H. Gustava Celmina Perkonkrusts dokumentu gaisma // Treji Varti, 1989, 127. nr., 37. lpp.
(1. atsauce 28. lpp.).
22 Pavloviès J. Nacistiskas Vacijas okupacijas karaspeks Latvija – ienakšanas hronologijas precizešana //
Latvijas Vestures Instituta Žurnals, 2004, 3. nr., 94.–113. lpp. (turpmak – Pavloviès J.); Pelkaus E.
Cina un ceriba: Partizani Latvija 1941. gada vasara. – Riga, 2004 (turpmak – Pelkaus E.).
23 Pelkaus E., 38., 39. lpp.
24 LVA, 1986. f., 1. apr., 2182. l., 37., 38., 52., 53., 100. lp.; P-1938. l., 1. sej., 5. lp.; 2. sej., 498. lp.
25 Turpat, 772. l., 99.–101. lp.; 15340. l., 18., 19., 70.–72. lp.; 5840. l., 9., 11. lp.; Pelkaus E., 38.,
39. lpp.
26 Pavloviès J., 101. lpp.
27 LVA, 1986. f., 1. apr., 44638. l., 99. lp.
28 Turpat, 43633. l., 15. lp.
29 Biezais H. Nacionalie partizani // Latvijas Vestures Instituta Žurnals, 1992, 4. nr., 138. lpp.
30 Ezergailis A., 149.
31 Pavloviès J. Okupacijas varu maina Valmieras aprinki 1941. gada vasara // Holokausta izpetes
jautajumi Latvija: Starptautiska seminara referati, 2001. gada 29. novembris, Riga, un 2001.–
2002. gada petijumi par holokaustu Latvija (Latvijas Vesturnieku komisijas raksti, 8. sej.). – Riga,
2003, 316. lpp.
32 Biezais H. Nacionalie partizani, 137. lpp.
33 Ezergailis A., 329. lpp.
34 LVA, 1986. f., 1. apr., 2913. l., 84. lp.; The Nahum Goldmann, Museum of the Jewish Diaspora. – Jeruzaleme,
[b.g.] (turpmak – The Nahum Goldmann).
35 LVVA, P-132. f., 30. apr., 20. l., 7., 10. lp.
36 LVA, 1986. f., 1. apr., 2361. l., 40., 49., 74., 89. lp.; 44638. l., 11. lp.
37 Ëåâåíøòåéí Ì., c. 116.
38 LVA, 1986. f., 1. apr., 44638. l., 11., 38. lp.; LVVA, P-132. f., 30. apr., 20. l., 6. lp.
39 LVVA, P-132. f., 30. apr., 20. l., 10. lp.; Freimanis E. Visadais Jepis, 82.–84. lpp.
40 Biezais H. Gustava Celmina Perkonkrusts dokumentu gaisma // Treji Varti, 1989, 127. nr., 31.,
32. lpp.
41 Celminš G. No Memeles lidz Rigai // Kurzemes Vards, 1942, 14. janv.
42 Cielens F., 1999, 83. lpp.
43 Biezais H. Gustava Celmina Perkonkrusts dokumentu gaisma // Treji Varti, 1989, 129. nr., 37. lpp.
44 Paeglis A., 185., 186. lpp.
45 Maijs L., 4. lpp.
46 LVVA, P-132. f., 30. apr., 20. l., 2., 3., 6. lp.
47 Turpat, P-82. f., 1. apr., 1. l., 14. lp.
48 Arklans B. u.c., 118. lpp.
49 Freimanis E. Visadais Jepis, 86., 87. lpp.
50 Turpat, 100. lpp.
51 LVA, 1986. f., 1. apr., 2361. l., 49., 59. lp.; 44638. l., 11., 38. lp.; Celminš A. Pa kuru laiku…, 38.,
47. lpp.
52 Freimanis E. Visadais Jepis, 110. lpp.
53 LVA, 1986. f., 1. apr., 8878. l., 53., 63. lp.; 44638. l., 212. lp.
54 Turpat; LVA, 1986. f., 1. apr., 25498. l., 3. sej., 193., 271., 333., 334. lp.
55 LVVA, P-132. f., 30. apr., 20. l., 7. lp.
56 Turpat, 6., 11. lp.; LVA, 1986. f., 1. apr., 44638. l., 11., 15. lp.
58 Freimanis E. Visadais Jepis, 103., 104. lpp.; lidziga aina ari: Freimanis E. Ticiba.
59 Par šada vacu militaras parvaldes ierikota ieroèu un municijas izdales punkta esamibu Kuldiga
min Ezergailis A. (148. lpp.), atsaucoties uz vermahta 291. kajnieku divizijas komandiera izdotajiem
“Seviškajiem noteikumiem latviešu pašaizsardzibas speku organizešanai”, kas pilna apjoma publiceti
H. Bieza raksta. Sk.: Biezais H. Nacionalie partizani, 134., 135. lpp.
60 Freimanis E. Visadais Jepis, 94. lpp.
61 LVA, 1986. f., 1. apr., 45285. l., 2. sej., 260. lp.
62 Turpat.
63 Turpat, 261. lp.; 44638. l., 11., 15. lp.
64 LVVA, P-132. f., 30. apr., 20. l., 6.
65 LVA, 1986. f., 1. apr., 45285. l., 2. sej., 261. lp.
66 Turpat, 44638. l., 11., 15., 27. lp.
67 LVA, 1986. f., 1. apr., 2361. l., 49., 59., 99., 70., 111. lp.; 44638. l., 110., 125., 126., 189., 190. lp.;
LVVA, P-132. f., 30. apr., 20. l., 6., 11. lp.
68 Turpat.
69 Precizs nošauto skaits ir minets 1949. gada 27. julija ekshumacijas akta. – LVA, 1986. f., 1. apr.,
2913. l., 116. lp.
70 Turpat, 27., 28., 38., 51., 65., 66., 129., 149. lp.; 44638. l., 15., 17. lp.
72 The Nahum Goldmann.
73 LVA, 1986. f., 1. apr., 15340. l., 19. lp.
74 LVVA, P-132. f., 30. apr., 20. l., 12. lp.; Freimane K. 1941.–1945. gads Saldu // Padomju Zeme, 1974,
10. marts.
75 LVA, 1986. f., 1. apr., 5840. l., 11., 20., 29. lp.
76 Freimane K. 1941.–1945. gads Saldu.
77 LVA, 1986. f., 1. apr., 2182. l., 5. sej., 227., 237. lp.; 6. sej., 295. lp.; 15340. l., 19. lp.; LVVA, P-132. f.,
30. apr., 20. l., 12. lp.
78 LVA, 1986. f., 1. apr., 15340. l., 46., 70. lp.
79 Turpat, 2182. l., 2. sej., 218. lp.
80 Turpat, 44638. l., 212. lp.
81 Ezergailis A., 331. lpp.
82 LVA, 1986. f., 1. apr., 772. l., 17., 23., 158. lp.; Aluts I. 1940.–1941. gada notikumi Saldu // Padomju
Zeme, 1989, 17. janv.; Freimane K. 1941.–1945. gads Saldu; Ziemelis J. Mana zeme – mans liktenis //
Padomju Zeme, 1979, 30. janv.
83 LVVA, P-132. f., 30. apr., 20. l., 10., 12. lp.
84 LVA, 1986. f., 1. apr., 2182. l., 55., 56., 111. lp.
85 Celminš A. Pa kuru laiku…, 38., 47. lpp.
86 LVA, 1986. f., 1. apr., 1293. l.
87 Turpat, 1205. l., 65., 66. lp.
88 Turpat, 112., 113. lp.; 1293. l., 31. lp.
89 Turpat, 1293. l., 57. lp.
90 Turpat, 58., 78., 113., 114., 123., 184., 348. lp.
91 Turpat, 32., 221., 222. lp.; 1205. l., 44., 60. lp.
92 LVVA, P-132. f., 26. apr., 15. l., 134. lp.; Gaidas Strazdovskas lieciba, Muzejs “Ebreji Latvija” (turpmak
– MEL), 9347, inv. nr. 2641.
93 LVVA, P-132. f., 26. apr., 15. l., 35., 161., 168., 175. lp.
94 Aizvestie: 1941. gada 14. junijs. – Riga, 2001, 295.–314. lpp.; Represeto saraksts: 1941, 1. – Riga,
1995, 89. lpp.
95 Kara lidotajs Cukurs aizstavas… // www.cukurs.lv
96 LVA, 1986. f., 1. apr., 2361. l., 40., 49. lp.; 44638. l., 21., 101. lp.
97 LVVA, 5542. f., 4. apr., 1. l., 4. lp.
98 Freimanis E. Divas pasaules, 52. lp.
99 LVVA, 5542. f., 4. apr., 1. l., 13.
100 Turpat, 80. lp.
101 Daugavas Vestnesis, 1941, 24. okt.
102 Gaidas Strazdovskas lieciba, MEL, 9347, inv. nr. 2641.
104 B. Sandlera lieciba, glabajas muzeja “Ebreji Latvija”.
105 Kevlis A. Vestures lappuses.
106 LVA, 1986. f., 1. apr., 1205. l., 44., 60., 171. lp.; 1293. l., 32. lp.
107 LVVA, P-132. f., 30. apr., 20. l., 12. lp.
108 LVA, 1986. f., 1. apr., 2182. l., 25. lp.
109 Turpat, 76. lp.


Turpat, 80. lp.
101 Daugavas Vestnesis, 1941, 24. okt.
102 Gaidas Strazdovskas lieciba, MEL, 9347, inv. nr. 2641.
104 B. Sandlera lieciba, glabajas muzeja “Ebreji Latvija”.
105 Kevlis A. Vestures lappuses.
106 LVA, 1986. f., 1. apr., 1205. l., 44., 60., 171. lp.; 1293. l., 32. lp.
107 LVVA, P-132. f., 30. apr., 20. l., 12. lp.
108 LVA, 1986. f., 1. apr., 2182. l., 25. lp.109 Turpat, 76. lp



Eva Treige-Treide, Eriks Prokopoviès, Andis Jekabsons
Valdemarpils ebreju kopienas liktenis
un ebreju ipašuma ekspropriacija


Ja gadas but pievilcigaja Kurzemes pilseta – Talsos, izmantojiet izdevibu iepazities
ar tas apkartni, lai atklatu ne tikai dabasskatus, bet ari jaunas sajutas, kadas rodas,
iepazistot lidz šim svešas vietas un to vesturi. Puscela starp Talsiem un Roju atrodas
maza pilsetina Valdemarpils, kas lidz 1926. gadam bija zinama ka Sasmaka.1
Valdemarpili blakus baznicai nevar nepamanit divas celtnes, kas ar savdabigo stilu
izcelas starp apkartejiem namiem. Tas ir sinagogas – ebreju pulcešanas vietas, kas
ir vieniga redzama laikmeta lieciba un apstiprinajums tam, ka Valdemarpili dzivojuši
ebreji.2
Ši raksta uzdevums ir ieskicet Valdemarpils ebreju kopienas vestures notikumus
20. gadsimta 30. un 40. gados – laika, kad Latvijas iedzivotajos valdija izmisums un
nezina par turpmakajiem liktena paversieniem, kurus izraisija divu totalitaro režimu
cina par varu Latvija, ciniski pazemojot Latvijas tautu centienos saglabat savu valsti.
Raksta izmantoti Latvijas Valsts vestures arhiva un Latvijas Valsts arhiva dokumenti,
laikabiedru atminas, periodiska prese un Valdemarpils novadpetnieka E. Prokopovièa
apkopotie materiali, ari vacu okupacijas varas laika sastaditie originaldokumenti, kas
glabajas muzeja “Ebreji Latvija” fondos.
Valdemarpils ebreju kopienai, tapat ka Kurzemes ebrejiem kopuma, ir sena
vesture – tagadejo Kurzemes teritoriju ebreji saka apdzivot jau 14. gadsimta beigas
– 15. gadsimta sakuma. 17. gadsimta epidemija boja gaja gandriz visi Sasmakas
ebreji, tomer turpmakajos gadsimtos vinu skaits palielinajas, maksimumu sasniedzot
19. gadsimta, kad Sasmaku apdzivoja 1197 ebreji, kas sastadija 67 procentus no miesta
iedzivotaju skaita. 19. gadsimta nogale un 20. gadsimta sakuma ebreju ipatsvars
ne tikai Talsu aprinki, bet ari Kurzeme vispar bija samera liels – lidz 1918. gadam
ebrejiem bija aizliegts apmesties Vidzeme un Riga, tadejadi Kurzeme bija pievilciga
apmešanas vieta, to veicinaja ari 1863. gada latviešu zemniekiem pieškirta parvietošanas
briviba. Demografiska situacija mainijas, sakoties Pirmajam pasaules karam,
kad, frontei tuvojoties, Krievijas armijas virspavelnieciba 1915. gada vasara izdeva
paveli visiem ebrejiem piespiedu karta evakueties uz Krievijas iekšieni,3 ka Del ebreju skaits Sasmaka strauji samazinajas. Kad ebreji pec kara atgriezas, to skaits vairs
nekad nesasniedza iepriekšejo – 1920. gada Sasmaka dzivoja vairs tikai 169, bet
1925. gada – 156 ebreji.4 Turpmakajos gados ebreju ipatsvars ne tikai Valdemarpili,
bet ari visa Talsu aprinki kopuma palika nemainigs vai ari turpinaja samazinaties.
Ebreji galvenokart nodarbojas ar tirdzniecibu – lielai dalai piedereja veikali un tirgotavas,
ka ari amatnieciba (ebreji bija loti prasmigi skardnieki, drebnieki, kurpnieki un
stikla griezeji). Ebreju kopienai samazinoties, grutak klajas pauniniekiem, jo kopiena
daleji atbalstija visus tas loceklus. Aprakstot ebreju dzivi Talsu aprinki, novadpetnieks
T. Dzintarkalns (Zaudmanis) savas atminas rakstijis: “Katram židam bija savs rajons,
kuru vinš apmekleja. Matei vistuvak staveja vecais, baltbardainais Leizars ar palaidnigo
delu Bencku un kurlmemo meitu Aiku. Leizars allaž guleja uz musu krasnslenka, un
mate pirka no vina adatas, virbus, perves, cermu zales, piparus u.c. Tad vel “Lonastos”
brauca iekša Kalmans ar Abramu, divi dušigi židi ar dažadam drebju precem. Kad
meitam un sievam ka truka, tad želojas – ka nu drizak Kalmans ar Abramu iebrauktu.
Tad brauca zirgu tirgotajs Kains – stalts žids ar spidošu, melnu bardu un tadiem pašiem
matiem. Ka par brinumu, pagajušaja 1931. gada Kainu vel redzeju Talsos (tomer
pazinu). Vinam vajadzeja but ap 90 gadu, jo pusmuža virs vinš bija 1881. gada. Kajam
naca Mendels – slaiks, garš jauneklis ar lielu paunu uz muguras, kas sastaveja no
lezenam kastitem, sabaztam maisa. No maisa apakšas lidz augšai gaja divi dvieli,
aiz kuriem aizbaza rokas, un ta paunu nesa uz muguras. Kastites bija dažadas sikas
lietinas: dažadas kurpes, diegi, adatas, kemmes, perves, lakatini un daudzas citas
mantas. Mendels kraja naudu, lai noklutu uz Afriku, uz kurieni vinš ari aizbrauca. Visi
šie židi dzivoja Sasmaka.”5
Neatkarigas Latvijas valsts pastavešanas laika Valdemarpili un tas apkartne (Arlavas
pagasts) dzivoja aptuveni 165 ebreji, turklat saglabajas tendence ebreju skaitam
samazinaties.6 K. Ulmana autoritara režima “nacionalistiska” gara noskanotais izdevums
“Talsu novads”, kas naca klaja 1935. gada un par kura tapšanu un izdošanu bija gandarita
redakcijas kolegija, ar nesleptu gandarijumu secinaja, ka ebreju “skaits ar katru
gadu Talsu aprinki samazinas un pedejos gados tie sak parversties par izmirstošu
tautu, jo viniem nav vairs dabiska pieauguma”7. Ari demokratiskas parvaldes apstaklos
ebreju ipatsvars tirdznieciba bija stabils. 1935. gada Valdemarpili darbojas 37 dažadu
preèu tirdzniecibas uznemumi, no kuriem 19 piedereja ebrejiem. A. un B. Verbelovu
rupniecibas preèu veikals – lielakais produkcijas izplatitajs – ar plašo sortimentu bija
pazistams visa Talsu aprinki; vienigais drogu veikals, kas atradas iretas telpas Lielaja
iela 9, piedereja Z. Talai; Cindelu gimenes divritenu veikals bija vienigais ne tikai
pilseta, bet ari tuvakaja apkaime; no sešiem galas un galas izstradajumu veikaliem
èetros preci sagatavoja un pardeva ebreji. Jau kopš seniem laikiem Sasmaka bija
darbojušies daudzu profesiju meistari, un liela dala šo amatu nebija zaudejusi savu nozimi lidz pat Otra pasaules kara sakumam. 1940. gada Valdemarpili ražoja preces
vai sniedza pakalpojumus 43 amatnieku un viena meistara darbnica. No tam devinas
(20,09%) piedereja ebrejiem. Skardnieka darbus pilsetina veica tikai ebreju kopienas
locekli savas èetras darbnicas – divas piedereja Cindelu gimenei, divas – Šraderiem
un Veinbergiem. No septinam kurpnieku darbnicam tris bija ebreju (Giršovu, Jakobsonu
un Verbelovu). Vienigaja stiklinieku darbnica darbojas V. Buhbinders ar savu gimeni.
Viena no èetram maizes ceptuvem piedereja ebreja F. Grilla gimenei. Mazaja pilsetina
ar aptuveni 1100 iedzivotajiem darbojas piecas (!) frizetavas, no tam divas piedereja
ebrejiem – Levinu un Rozenbergu gimenei. Kopienas loceklu ipašuma visvairak bija
jaukto preèu un manufakturas veikalu. Zirgu tirdznieciba pilnigi atradas ebreju rokas – ar
to nodarbojas piecas gimenes – Benceli, Edelšteini, Kani, Levensoni un Leviusi. Ebreji
jau no seniem laikiem tradicionali nodarbojas ari ar preèu iepirkšanu un vairumtirdzniecibu
– galvenokart labibu un adas. Ebreju sekmes tirdznieciba – naudas un preèu apgrozijums,
kas ebreju uznemumos parsniedza apgrozijumu latviešu uznemumos, tadejadi
radot ieverojamu parsvaru par latviešu uznemumiem un konkurenci, – bieži parauga
skaudiba – lauku rajonu iedzivotajiem tik raksturigaja ipašiba. Skaudiba apvienojuma
ar tradicionaliem stereotipiskiem aizspriedumiem pret ebrejiem nereti veicinaja antisemitiska
satura baumas, kas lidz ar labeji un labeji šovinistisku ideju nostiprinašanos (“Perkonkrusts”
un tam lidzigas ievirzes organizacijas) pasaules ekonomiskas krizes seku
del dažreiz parauga atklata verbala un – loti reti – ebreju fiziska aizskaršana. Ebrejiem
nesimpatizejošie parasti pieprasija ebreju uznemumu boikotu, ekonomiska ipatsvara
ierobežošanu un demokratijas norieta uzplaukuša “Perkonkrusta” sakapinataja šovinisma
pat to, lai ebreji atstatu Talsu aprinki. Tomer neatkarigas Latvijas valsts pastavešanas
gados par antisemitismu ka pastavigu vai visaptverošu sabiedribas izpausmi Talsos
un Talsu aprinki runat nevar. Kopuma starpetniska vide bija stabila. Ta, piemeram,
1919. gada nodibinataja pilsetas pamatskola no 1919./20. lidz 1940./41. macibu gadam
vienkopus macijas Valdemarpils un tas apkartnes visu tautibu un religiju berni (neatkarigas
valsts pastavešanas perioda no videji 175 berniem 22 bija ebreju berni). Lai
gan 1884. gada celtaja eka šauras telpas apgrutinaja macibu procesu, ebreju berni
netika diskrimineti, bet gan tika ieverota religiska piederiba un tradicijas – Mozus
ticibas macibu ebreju berniem pasniedza atseviški (20. gadu sakuma – H. Šteinbergs,
30. gadu vidu – H. D. Lifšics). Mazaja un klusaja, bet vienlaikus ari rosigaja pilsetina
Otra pasaules kara sakuma mierigi savas dienas vadija Valdemarpils ebreju kopienas
locekli – darbojas, mileja, stridejas, turejas kopa, cienot savas tautas etniskas un
religiskas tradicijas.
Tipiski agrara un truciga sociala vide ar tai raksturigo zemo izglitibas limeni noteica
ari politisko kursu – kreisas idejas, orientetas uz dzives limena celšanu un socialas
aprupes jautajumu risinašanu, valdija Valdemarpils iedzivotaju vairakuma politiskaja
apzina. Salidzinajuma ar kandidatu sarakstiem, kuros bija apvienotas nacionali konservativas
vertibas, ieverojamu parsvaru pilsetas parvalde parasti ieguva socialdemokratu
saraksts, kura sastaveja ari ebreji.
1934. gada 15. maija valsts apversuma “parvertibas” skara ari Valdemarpili – nomainija
pilsetas parvaldes sastavu – demokratiski ieveleta Brivpratigas ugunsdzeseju
biedribas priekšnieka K. Ausfelda vieta K. Ulmana režims “tautas vienotibas stiprinašanai”
iecela nacionalistiski noskanoto K. Birni. Amatu zaudeja vairaki citi vadoši
darbinieki un specialisti, kas vairaku gadu garuma bija iemantojuši pilsetas iedzivotaju
lojalitati, tadejadi parmainam bija visnotal negativas sekas dažadas nozares, piemeram,
veselibas aprupe nomainija Sarkana Krusta punkta vaditaju. Jaunais vaditajs vairs
nevelejas finanset arstu ebreju, un tieši ši iemesla del nacas aiziet spejigajam arstam
I. Fainam, kurš bija pazistams ne tikai Talsu aprinki, bet ari Riga, kur Leipcigas un
Terbatas universitati beigušais terapeits bija stradajis. Vairakums vietejo iedzivotaju
I. Fainu atzinigi verteja ne tikai ka medicinas specialistu, bet ari ka sabiedriski aktivu un
loti atsaucigu cilveku – I. Fains vairakas reizes bija ievelets par Valdemarpils domnieku,
1925. gada pat par domes priekšsedetaju. Veselibas aprupes kadru izvele Valdemarpili
problemas bija visu K. Ulmana režima pastavešanas laiku, un tieši nacionalais faktors
bija noteicošais arstu apstiprinašanas politikas pamata – 1939. gada oktobri Valdemarpils
arsts Kazmers stajas Latvijas obligataja militaraja dienesta, tadejadi atstajot
vakantu pilsetas arsta vietu. Valdemarpils pašvaldiba jaunu kandidatu brivajai vietai
nemekleja, vel sliktak, kad uz šo vakanci pieteicas arsti I. Fains un Eèins, pašvaldiba
abu kandidaturas noraidija, motivejot lemumu ar to, ka kandidati esot ebreji. Ši iemesla
del Valdemarpili gadu nebija pilsetas arsta.8
Kopuma vertejot, Valdemarpils pirms PSRS okupacijas bija tipiska Latvijas provinces
mazpilseta bez attistibas perspektivas. Nabadziba (pilsetas gada budžets 1939. gada
bija tikai 25 000 latu) bija šis pilsetinas lielaka nelaime – 1939. gada Valdemarpili nebija
ne kanalizacijas, ne centralapkures – no 422 dzivokliem tikai 102 bija elektriba, tikai
viena dzivokli – udensvads. Pilsetina bija tikai viena pirts, un ta piedereja ebrejiem. Cilveki
parvietojas galvenokart ar velosipediem, talakiem braucieniem visbiežak izmantoja
zirgu pajugu, pilsetinas lepnums bija divas kravas un viena viegla automašina. Slikto
zemescelu un neliela pasažieru skaita del pasažieru autobuss cauri pilsetai izripoja tikai
reizi diena. Toties mazpilsetu škersoja šaursliežu dzelzcela linija Stende–Talsi–Valdgale
–Valdemarpils–Roja, pa kuru kurseja divi pasažieru vilcienini, biežak parvietojas
sastavi ar kravu.
1940. gada junija Padomju Savieniba prettiesiski okupeja Latviju, 15. julija Valdemarpili
darbu saka A. Kirhenšteina valdibas iecelta pilsetas pagaidu izpildkomiteja ar
K. Blumfeldu priekšsedetaja amata.9 Vinš nomainija bijušo pilsetas vecako tirgotaju
K. Birni.10 Jau jaunas varas pirmajas dienas bija verojama atsevišku pilsetnieku
Aktiva lidzdarbošanas un agitacija par labu jaunajai iekartai. Aktivakais organizators bija
skolotajs J. Zalitis. 5. septembri noorganizeja Valdemarpils komjaunatnes nodalu, kur
darbojas apmeram 20 jauniešu, ari pieci ebreji – G. Rainesa, L. Cindele, B. Cindele,
Z. Kane un A. Cindelis,11 un kuru organizatoriski un ideologiski stiprinaja J. Zalitis.12
Šie pieci ebreji bija vienigie Valdemarpili, kas sadarbojas ar komunistiem, parejie bija
pasivi.13 Lidz ar to jasecina, ka ebreji Valdemarpili nebija padomju okupacijas varas
lidzskrejeji un atbalstitaji – 1940.–1941. gada Valdemarpili dzivoja apmeram 150 ebreju,
14 no kuriem tikai pieci (aptuveni 3,3%) aktivi atbalstija okupantus.
Ja iedzivotaju mazakums sajusminajas par padomju varu, tad lielaka dala to uztvera
ar dalitam jutam, izradot jaunajai kartibai neuzticibu un nepatiku. Nepatika izpaudas
gan slepti, gan atklati15 un izrieteja no vairakiem faktoriem.
Pirmkart, provinciali laucinieciska, konservativa sabiedriba nebija elastiga un gatava
pienemt jaunas “reformas”, piemeram, uzspiesto taisnibas, bralibas un vienlidzibas
principu. Šaja zina K. Ulmana režima uzspiestais nacionalisms bija nostiprinajis ticibu
pašu spekiem, gandarijumu un nesleptu lepnumu par padarita darba augliem, pec
kuriem tagad karoja citi.
Otrkart, iedzivotaju neapmierinatibu vairoja padomju varas istenota privatipašumu
nacionalizacija. 1940. gada 1. novembri Valdemarpils izpildkomiteja pazinoja, ka Valdemarpili,
ka ari Arlavas pagasta sakta ipašumu atsavinašana. Ipašumus nacionalizeja
ne tikai latviešiem, bet ari citu tautibu namsaimniekiem (iznemot ebrejus) – kopuma
15,3 procentus namu (23 no 150 ipašumiem), bet ebrejiem – 65 procentus (13 no
20 ipašumiem). Okupacijas režims nacionalizeja pareizticigo draudzes bijušas pareizticigo
skolas ekas Liela iela 26, kuras bija izvietota Valdemarpils pamatskola un kuras
lidz tam pašvaldiba bija nomajusi no draudzes. Štolceru gimene bija spiesta škirties
no aptiekas, kas bija pilsetas simbols, – jau kopš 1905. gada Štolceri bija aptieka pienemuši
par macekliem ari ebrejus, no kuriem vairak neka desmit pabeidza macibas
un turpinaja darboties farmacija dažadas Latvijas aptiekas.16 Valsts ipašuma nodoto
aptieku lidz vacu okupacijai parvaldija F. Kogans-Kane ar asistenti G. Edelšteini un
asistenta vietas izpilditaju I. Špunginu. Kopš 1941. gada junija Valdemarpili vairs nav
stradajis neviens medicinas darbinieks ebrejs.
Treškart, sabiedribas neatgriezeniski negativu, pat launu un naidigu attieksmi padomju
vara iemantoja pec represivajam akcijam 1941. gada 14. junija, kad no Latvijas
tika deporteti 15 424 cilveki. Kopuma padomju varas pirmas okupacijas bilance bija
šada: no Valdemarpils un tuvakas apkaimes izsutišanai tika paklauti 17 cilveki – no
tiem piecus izsutija uz Kirovas apgabala Vjatlagu, bet vinu gimenu loceklus – uz
Krasnojarskas novadu.17 Izsutiti tika ari divi ebreji – M. un R. Veinbergi. Daleja informacijas
noplude izsutamo personu sarakstu sastadišanas laika, ko, bez šaubam, veica
latvieši, palidzeja dažiem aizbegt un paslepties, tadejadi izvairoties no izsutišanas.
Ta, piemeram, Talsu aprinka Arlavas pagasta aizsargu nodalas vaditajs A. Feldbergs,
uzzinajis, ka izsutamo saraksta ieklauts vinš un vina gimene, paslepas meža. Tapat
darija ari vina pazinas – aizsargi P. Graudinš un H. Krišlauks, kuri tomer nespeja izglabt
savus piederigos.18
Pec nacistiskas Vacijas un Padomju Savienibas kara sakuma, pamatojoties uz
27. junija evakuacijas paveli, padomju vara atstaja Talsu aprinki. Padomju varas
parstavji bega haotiski un preteji vacu okupacijas propaganda velak izskanejušajam
zinam nepaspeja iztukšot Valdemarpils pilsetas valdes finanšu lidzeklus.19 27. junija
pecpusdiena Valdemarpili aktivakie bijušie aizsargi J. Zikmanis (vinš ari Zihmanis),
F. Zebergs, T. Purinš, B. Unterbergs, R. Anderdorfs un citi, kooperejot savu darbibu ar
ugunsdzesejiem, pec savas iniciativas “ienema” pilsetas un tas apkartnes svarigakos
punktus – Valdemarpils pasta un telefona centrali, pilsetas valdi, Arlavas pagasta Mašinu
un traktoru staciju, pagastnamu un sterkeles fabriku, Lubezeres spirta bruzi u.c.,
vienlaikus nodibinot Valdemarpils pilsetas valdes telpas apsardzibas štabu. Par štaba
priekšnieku iecela virsseržantu J. Zikmani.20 Valdemarpils aizsargu izveidoto jauno
strukturu nosauca par apsardzibu, lai gan to vareja nosaukt ari citadi, piemeram, par
komandanturu, jo šis jedziens latviešiem kopš 1919. gada lauku komandanturu pastavešanas
nebija svešs. “Ienemšana” visticamak aprobežojas ar aizsargu klatbutni
minetajas vietas, jo aizsargi, iznemot tos, kuri lidz padomju varas evakuacijai bija
slepušies, nebija apbrunoti vai ari apbrunojums bija loti niecigs.21
1941. gada 27. junija vakara vai 28. junija aizsargi deklareja Valdemarpils atjaunoto
neatkaribu, pilsetas laukuma uzvelkot nacionalo karogu. Apsardzibas štaba, kas sakotneji
pildija drošibas garanta funkcijas, izvirzija jautajumu par civilvaras neseja – pilsetas
vecaka amata atjaunošanu. Pec savstarpejas kildošanas, kas radas pretendentu
ambiciju del, ka ari izvertejot kandidatu darbibu padomju režima laika, apsardzibas
štaba locekli nolema par pilsetas vecako apstiprinat R. Berzinu, kurš autoritara režima
laika, ka ari pirms tam bija Valdemarpils pilsetas valdes loceklis. Lemumu pamatoja ar
to, ka juridiski pilnvarotais pilsetas vecakais K. Birnis paklauts padomju varas represijam
un izsutits.22 R. Berzinš savas atminas raksta, ka cina par varu Valdemarpili šajas
dienas norisinajusies starp vinu un skolotaju Blumbergu, “kurš bija launs un asinskars
cilveks” un sagrabis varu ta, ka “Berzinam šo varu gandriz ar varu vajadzeja atnemt”.
R. Berzinš parstaveja Namsaimnieku sarakstu un 1934. gada maija vel pirms apversuma
vareja klut par Valdemarpils pilsetas vecako pec tam, kad savu kandidaturu bija
atteicis R. Bokmanis.
Lidz ar R. Berzina apstiprinašanu bez apsardzibas štaba saka darboties ari Valdemarpils
pilsetas pagaidu valde. Šada kartiba – vismaz škietami – liecinaja par jaunas
varas politiskas prakses veidošanu uz starpkaru perioda nostiprinatas politiskas kulturas,
tadejadi radot daleju kontinuitati.
Interesi izraisa jaunas valdes pirmais pilsetas iedzivotajiem adresetais dokuments
– apkartraksts nr. 18-1, datets ar 1941. gada 1. vai 2. juliju.23 29. vai ticamak
30. junija frontes linija škersoja Valdemarpili. Par to liecina vacu virspavelniecibas
rikojums nolaist nacionalos karogus.24 Apkartraksta pirmaja paragrafa apsardzibas
priekšnieks aicina: “Sakara ar frontes attalinašanos musu apgabalam uzaicinu notirit
rutis no papira stremelem.” Tatad frontes linija jau bija škersojusi Valdemarpils pilsetu,
neapturot pagaidu valdes un apsardzibas darbibu. No ta secinams, ka apkartraksts
izdots pec 30. junija un bijis aprite lidz 3. julijam, ka tas paredzets. Jebkura gadijuma
tas bija vietejo pašaizsardzibnieku islaicigs lielo nakotnes viziju laiks. Škietami viss
bija nokartojies “brinumaini”: “krievu okupanti – aizbeguši, nacionala neatkariba – atjaunota,
un pilsetas parvaldes priekšgala tie, kas, šadiem apstakliem neizveidojoties,
tur nekad nevaretu atrasties,” – ta R. Berzinš.
Apkartraksta 3. paragrafa ierakstits: “Uzdodam nacionalizeto namu setniekiem
savu darbu turpinat lidzšineja gaita.”25 Ar to jasaprot, ka jauna pilsetas valde
negrasijas denacionalizet padomju varas laika nacionalizetos ipašumus, tostarp ari
ebreju ipašumus. Protams, tie, kas atradas pilsetas parvalde, nevelejas atjaunot
pirmspadomju laika ebreju ietekmi tirdznieciba. Ka velak pieradija šo personu piedališanas
ebreju iznicinašana, ka ari ebreju mantu piesavinašanas, pagaidu valdes
politika nebutu bijusi parak draudziga ebrejiem un visticamak butu veicinajusi
ebreju izcelošanu no Valdemarpils, ka to darija, piemeram, Talsu pilsetas ebreji
30. gadu beigas.
Apkartraksta 2. paragrafs paredzeja ziedojumus pilsetas nespejniekiem un ari
tiem, “ko aizbegusi padomju vara atstajusi bezizejas stavokli”. Lidz ar socialo gadibu
pilsetas valde netieši noradija, ka tas riciba nav finanšu lidzeklu socialas labklajibas
nodrošinašanai, un slepa, ka tas riciba nonakušas padomju varas atstatas finanses.26
Pilsetas valdes sakotnejo gruto un nestabilo finansialo stavokli skaidroja ar to, ka komunisti
aizbeguši, iztukšojot visas kases, kas tomer nebija patiesiba. Kurš parnema
izpildkomitejas finanšu lidzeklus, ta ari nav skaidrs, iespejams – jaunas pagaidu valdes
locekli. Naudas grutibas turpinajas – vel 1941. gada 24. julija R. Berzinš zinoja Talsu
aprinka priekšniekam V. Karklinam, ka “pilsetas valdes naudas lidzekli ir loti niecigi”.
Iedzivotaji valdes lugumam bija atsaucigi – 7.–8. julija saziedotos lidzeklus valde sadalija
un pec saraksta izsniedza trukumcietejiem, iznemot ebrejus. Pilsetas ebreju
kopiena ziedoja 115 rublu, ko valde 7. julija izsniedza Valdemarpils sinagogas valdes
priekšniekam Š. Kopenhageram, kurš naudu sadalija un izsniedza astoniem ebreju
nespejniekiem.27
No Pagaidu valdes apkartraksta satura iespejams vertet Valdemarpils jaunas militaras
un civilas varas nostaju pret pilsetas ebrejiem. Jasecina, ka šaja zina tas merki
atškiriba no begulojošo padomju aktivistu jautajuma risinašanas, kam tika ieradita primara nozime apsardzibas darbiba, neparedzeja ebreju diskriminaciju vai fizisku
izrekinašanos. Gruti gan spriest par turpmako šis neatkarigas pašparvaldes attieksmes
stabilitati ebreju jautajuma. Iespejams, ja nerastos apstakli jaunas – okupacijas
varas izveidei ar tai raksturigu antisemitisku propagandu, ebreju jautajuma risinašana
nebutu aktuala. Atgadinasim, ka padomju varas atnemtie ipašumi netika atdoti to
likumigajiem ipašniekiem, kas no tiesibu viedokla jauzskata par parkapumu.
Nav šaubu, ka sakuma jaunos okupantus iedzivotaji uzskatija par atbrivotajiem.
Komunistu režims un ta represijas bija radijušas neizdzešamu naidu pret visu padomisko
un krieviem kopuma. Pec novadpetnieka E. Prokopovièa no notikumu aculieciniekiem
iegutajam zinam, vacu armijas militarpersonas, kas islaicigi uzturejušas
Valdemarpili, bijušas draudzigas. Nacistu patiesie noluki izgaismojas tikai velak, un
lidz ar to mainijas ari iedzivotaju attieksme. Pirmie par nacistu nodomiem, protams,
uzzinaja pilsetas vadibas parstavji J. Zikmanis un R. Berzinš. Zinams, ka J. Zikmanis
paveles un noradijumus telefoniski sanemis no Talsu aprinka priekšnieka V. Karklina.
Liekas, ka gan Zikmanis, gan Berzinš saprata, kadu speli viniem naksies spelet un
kada bus vinu patiesa loma kartibas nodrošinašana Valdemarpili.
Citada attieksme bija pret bijušajiem komunistiska režima dalibniekiem un atbalstitajiem.
Piederigo un materialo zaudejumu del radies naids kluva par pamatu konkretas
darbibas uzsakšanai – ar navi soditi tika skolotajs J. Zalitis, Arlavas pagasta
pagaidu izpildkomitejas loceklis J. Šleiners, komjaunietes R. Bukovska, L. Cindele,
ka ari citi padomju aktivisti.28 R. Berzinš šaja sakara savas atminas raksta: “Velaka
dažu redzamako komunistu varas viru sodišana ar navi, ka Arlavas pagasta un
biedribas bijušo valdes locekli skolotaju Zaliti, vairak bija Talsu pašaizsardzibas
viru darbs un ari nosodito pašu vaina, jo nepaslepas no saniknoto un cietušo laužu
acim pirmsakuma.”29 Talsu pašaizsardzibai noteikti bija ietekme uz Valdemarpils
apsardzibu – nacistu izveidotaja varas vertikale aprinka militaras parvaldes vaditajs
bija augstaks neka pagastu militaras parvaldes vaditajs. R. Berzina centieni reabilitet
valdemarpiliešus javerte no dažadiem aspektiem – vaina par paveiktajiem
noziegumiem gulstas ari uz Valdemarpils apsardzibas viriem, kuri palidzeja Talsu “kolegiem”
atrisinat jautajumu par begulojošajiem komunistu atbalstitajiem. Valdemarpils
apsardzibas loceklu riciba, izrekinoties ar bijušajam režimam lojalajam personam,
gan nav saistama ar K. Ulmana autoritara režima laika nostiprinatam politiskam
tradicijam, jo Ulmana režims ieveroja 1929. gada noteikto navessoda aizliegumu,
turklat Ulmana merena režima pastavešanas laika nebija ne izplatita, ne populara
izrekinašanas ar politiskajiem pretiniekiem, fiziski tos iznicinot.30 Tadejadi komunistu
iznicinašana neliecina par neatkarigas valsts pastavešanas laika nostiprinato tradiciju
pectecibu šaja aspekta, bet drizak gan vertejama specifisko okupacijas apstaklu
seku konteksta.
Pec Vacijas veiktas Latvijas teritorijas okupacijas un centralizetas varas izveidošanas
pagaidu pašparvalžu periods nosledzas, pakapeniski nostiprinoties vacu okupacijas
varai. Situacija mainijas. Ta, piemeram, Talsu aprinki varas aparatu izveidoja,
saglabajot lidz tam esošas institucijas. 1941. gada 9. julija Talsos no Rigas ieradas
jau 7. julija A. Plensnera norikotais pulkvežleitnants A. Veveris kopa ar adjutantu.31
A. Veverim, kurš bija iecelts par Talsu (latviešu) pašaizsardzibas priekšnieku, formali
tika paklauti Talsu civilas un militaras varas institutu vaditaji – A. Jansons (aprinka vecakais)
un V. Karklinš (aprinka priekšnieks). Citiem vardiem, lidz ar A. Vevera ierašanos
Talsos izveidoja pašaizsardzibas komandanturu, kas “pec vacu militaras sistemas
parauga bija pašaizsardzibu pamatvieniba”32. Trukst zinu par vacu komandanturas
nodibinašanas laiku un personala sastavu, tomer nav šaubu, ka tai tika paklautas gan
A. Vevera, gan V. Karklina un A. Jansona parstavetas formacijas. Pec komandanturas
izveidošanas aprinka centra atbilstoši administrativajam iedalijumam analogas tika
dibinatas pilsetas un pagastos.
No 7. lidz 10. julijam Talsu komandanturai atbilstošu vacu komandanturu nodibinaja
Valdemarpili. Tas administracija padzina Valdemarpils pamatskolu no pareizticigo
draudzes ekam un izvietoja tur savas apakšvienibas. Ta beidza pastavet
1919. gada dibinata Valdemarpils pamatskola. Pirmskolas skoleniem L. Feldmanei,
C. M. Hiršsonei, N. Hiršsonam, L. Verbelovai un vel 19 vecako klašu ebreju skoleniem
1940./41. macibu gads bija pedejais vinu isaja muža.33
Tiklidz telpas bija “parnemtas”, Valdemarpils vacu komandantura nekavejoties
izdeva pirmo paveli.34 Iespejams, ka Valdemarpils vacu komandanturai analogas bija
nodibinatas ari citos Ziemelkurzemes apdzivotajos centros – Dundaga, Kolka un
piejuras ciematos. Tas vareja but mobilas, islaicigas vacu karaspeka vienibas, kuru
uzdevums bija noverot, zinot un noverst iespejamas, pret okupacijas varu verstas
darbibas. Pavele nr. 1 minetas èetras loti nozimigas prasibas, kas detalizetak jaiztirza,
jo iespejams, ka lidziga satura paveles tika izdotas, dibinot jebkuru komandanturu.
Galvenokart tika uzsverts, ka “pilsetas valdei, pašaizsardzibas vienibai un visam
privatam personam jaklausa – jaseko komandanturas rikojumiem un pavelem”35.
Tatad pašiniciativas cela 27. vai 28. junija nodibinata Valdemarpils militara un civila
vara pec 10 vai 13 dienam zaudeja savu dalejo neatkaribu lemumu pienemšana un
istenošana. Ar šo varu saistitas turpmakas norises javerte vacu okupacijas varas nostadnu
konteksta. Pasludinot sevi par augstako varu pilseta, vacu komandantura nebut
nelikvideja lidz tam pastavejušas institucijas – pilsetas valdi un policejiskas nozimes
apsardzibu, bet gan paklava šo iestažu darbibu savai kontrolei.
Nakama prasiba – “visi ieroèi un municija, ari medibu bises un mazkalibra pistoles
janodod komandantura” – skara ne tikai apbrunotos apsargus, bet ari civiliedzivotajus,
kuru riciba vareja atrasties vacu okupacijas varai bistami ieroèi. Ši rikojuma nepildišanas gadijuma tika paredzets sods “pec vacu kara laika likumiem ar nošaušanu”.
Velak tika izdota papildu pavele par “latviešu pašaizsardzibas vienibu apbrunošanu”
36. Pec padomju varas evakuacijas situacijai stabilizejoties, valdemarpilieši
bija paspejuši nodrošinaties ar ieroèiem, atvedot tos galvenokart no Ventspils vai ari
izmantojot citas iespejas.37 Norade uz medibu ieroèu un mazkalibra pistolu nodošanu
atsedz vacu okupacijas varas rupigo pieeju atbrunošana atškiriba no padomju okupacijas.
Tas, iespejams, tika darits, lai neatkartotu precedentu, kads bija radies komunistu
nolaidibas del, kad visi iedzivotaji nenodeva ieroèus.
Nekas jauns un originals netika pateikts begulotaju, komunistu un sarkanarmiešu
lieta – vacu komandanturas prasibas bija tadas pašas, kadas šaja sakara bija izvirzijis
Valdemarpils apsardzibas priekšnieks J. Zikmanis apkartraksta nr. 18-1.
Jaunums, ko lidz ar paveles izdošanu ieviesa vacu komandantura un kas lidz tam
Valdemarpili nebija piedzivots, bija ebreju diskriminacija, kam tagad bija likuma speks:
“Visiem židiem, abeju dzimumiem, ka pazišanas zime janesa uz krutim un muguras labi
saskatamas dzeltenas krasas ripa, izgatavota no drebes, ne mazaka ka 8 cm caurmera.
Visas satikšanas un tirgošanas židiem ar kristigiem noliegtas. Židu tirgotajiem veikali
jasledz, un drikst preces vienigi židiem izsniegt. Židiem noliegts nodarboties pilsetas
pašvaldibas, atklatos uznemumos, amatnieciba, noliegts praktizet židu advokatiem,
skolotajiem u.t.t.”38
Vacieši neatnesa antisemitismu ka principialu novitati. Antisemitisms Valdemarpili
bija sacies vienkaršu, stereotipisku aizspriedumu del, kuri apkartejo iedzivotaju apzina
izauga no ebreju sekmigas darbibas tirdznieciba. Vitalitati ši procesa attistiba
neapšaubami pieškira perkonkrustieši Talsos – T. Dzintarkalns Valdemarpili nodeveja
par “Babeles trimdu – Betlemi”. Talsi vina priekšstatos, protams, bija “Jeruzaleme”.39
Antisemitiskie uzskati Valdemarpili turpinaja saglabaties ari komunistu režima laika
– “Talsu aprinka Zinotajs” 1940. gada septembri zinoja, ka “antisemitisms pilseta
nav likvidets”40.
Pec paveles nr. 1 izdošanas Valdemarpili pilsetas valde uzskaitija pilseta dzivojošos
ebrejus un sastadija sarakstu ar 112 personam.41 Neskaitot arstu gimenes Hercfeldu
zidaini Borisu, berni lidz pusotra gada vecumam saraksta netika ieklauti (saraksta
visjaunaka bija gadu un septinus menešus veca F. Hiršsone). Acimredzot saraksts
sastadits pirms 1941. gada 10. julija, jo tas izmantots, atlasot pilsetas darbspejigos
ebrejus, kuri saraksta bija atzimeti un piespiedu darbos nosutiti 10. julija (saraksta
septinas personas svitrotas – acimredzot tas pilseta neatradas).
1941. gada 10. julija Valdemarpils pilsetas vecaka vietas izpilditajs E. Grauss, atsaucoties
uz Talsu aprinka vecaka rikojumu, izdeva rikojumu nr. 14, kura pret parakstu
uzdeva saraksta minetajiem 56 darbspejigajiem ebrejiem (ari vienpadsmitgadigajai
H. Verbelovai) taja paša diena pulksten 14.30, lidzi nemot “darbam piemerotus apavus
un apgerbu”, ierasties pilsetas valde, neierašanas gadijuma piedraudot ar sodu pec
kara laika likuma.42 No pilsetas valdes ebrejus brunotu pašaizsardzibnieku – F. Zeberga,
K. Jankevica, Ž. Kestera, G. Pumpura, H. Krišlauka, Ž. Kalnmala u.c. pavadiba aizveda
uz E. Grausam piederošo Jaundreimanu škuni Valdemarpils pievarte, no kurienes vinus
ar divam kravas automašinam nogadaja apmeram piecus kilometrus attalaja kudras
purva pie Mežgravu majam.43
Atgriežoties pie iepriekšeja jautajuma, ko par nacistu planiem zinaja Valdemarpils
valdes parstavji, uznemoties pilsetas vadibu, redzam, ka ar Talsu aprinka vecaka rikojumu
nr. 14 E. Grausu iecela par Valdemarpils pilsetas vecaka vietas izpilditaju, nomainot
R. Berzinu, kurš bija sacis nojaust vaciešu patiesos planus, tadel jau 10. julija meginaja
norobežoties no piedališanas ebreju jautajuma “risinašana”. Pec ebreju nošaušanas
R. Berzinš 31. julija atteicas no pilsetas vecaka pienakumiem. Vacieši, manidami
Berzina “šupošanos”, pilsetas vecaka amatam virzija E. Grausu. To netieši apstiprina
ari E. Grauss, kurš ebreju izmitinašanu paša škuni pamatoja ar Talsu aprinka policijas
priekšnieka sanemto instrukciju un Valdemarpils policista Pinkas ierosinajumu, – vinš
ka pilsetas galva piedalijies vienigi ebreju apmetnes ieradišana.44 Trukst Talsu aprinka
priekšnieka 1941. gada julija raksta nr. 68, kura, iespejams, pamatota R. Berzina atkapšanas
vai atstadinašana no pienakumu veikšanas. Ari R. Berzinš par ebrejiem nebija
labas domas – budams Arlavas pateretaju biedribas vaditajs, vinš sapigi pardzivoja
ebreju sekmigo tirdzniecibu un parakumu konkurence, tomer piedalities ebreju slepkavošana
vinš negribeja. E. Grauss liecinaja, ka aprinka vecakais A. Jansons izsaucis
vinu pie sevis un piedavajis Valdemarpils pilsetas vecaka amatu.45 Neapšaubami, ka
E. Grauss – R. Berzina vietnieks, pašaizsardzibas vienibas komandiera paligs – bija
izpelnijies daudz lielaku uzticibu neka Berzinš. Japiebilst, ka vaciešu lojalitati bija
iemantojusi lielaka dala aprinka “dižviru”. Tas ietekmeja ari vinu karjeru, piemeram,
aprinka priekšnieks V. Karklinš ar Kurzemes apgabala komisara V. Alnora rikojumu
1941. gada 27. augusta tika iecelts par Ventspils aprinka vecako. Vienlaikus Talsu
aprinka priekšnieka pienakumi tika uzlikti aprinka vecakajam A. Jansonam, tadejadi
abus amatus pildija viena persona, bet Talsu pašaizsardzibas priekšnieku (vinš ari
Talsu pilsetas vecakais) pulkvežleitnantu A. Veveri 1943. gada iecela par Kuldigas
aprinka policijas priekšnieku.46
Valdemarpils vadiba, Berzinš – noteikti, pilniba neizprata vaciešu planu un paklausigi,
škietami brivpratigi istenoja vaciešu insceneto scenariju. Skaidrs, ka valdei
nebija lielas izveles, tomer atteikties no sadarbibas ar jaunajiem okupantiem ta vareja.
1941. gada 15. julija pilsetas valde sanema vacu komandanta vacu valoda rakstitu
rikojumu, kura bija teikts, ka komandantura “atstaj telpas Valdemarpili 15. julija”47. Ta
ka pavele nr. 1 bija noteikts, ka “ši pavele par augšminetiem rikojumiem jaizpilda lidz
14. julija pulksten 18”48, no 15. julija rikojuma secinams, ka vacieši rikojas pec iepriekš izstradata plana. Pavele nr. 1 tika atstata speka, un par tas izpildes nodrošinataju
iecela pilsetas vecako. Pilsetas vecakajam un policijai rikojuma paredzeja tiesibas
parbaudit iedzivotaju dokumentus, personas bez dokumentiem apcietinat un nometinat
koncentracijas nometne lidz personibas noskaidrošanai, ka ari izdarit atzimi ebreju
dokumentos. Tadejadi pilsetas vecakajam nacas uznemties atbildibu ari par pašaizsardzibas
darbibu. Nav skaidrs, kadel R. Berzinš neatkapas no amata tulit pec rikojuma
sanemšanas, ta izvairoties no piedališanas ebreju slepkavošanas nodrošinašana, jo
formali pec rikojuma sanemšanas par visiem turpmakajiem notikumiem Valdemarpili
atbildigs bija tikai vinš. Zimigi, ka pavele par Talsu pašaizsardzibas paklaušanu vietejai
vacu komandanturai tika izdota tikai 1941. gada 15. augusta.49
Pec darbspejigo Valdemarpils ebreju nosutišanas uz kudras purvu, pilseta palika
darba nespejigie – vecie, nevarigie, mazi berni un invalidi. Tagad, kad vacu komandantura
pilsetu bija atstajusi, formali varu nododot pilsetas vecakajam un pašaizsardzibai,
izsledzot gan vinu iespejamas ricibas novirzišanos no okupantu nosprausta kursa,
atstadama speka paveli nr. 1, 19. julija Valdemarpils pilsetas valde pienaca aprinka
priekšnieka vietas izpilditaja V. Karklina un sekretara vietas izpilditaja E. Purina
parakstitais 18. julija “Rikojums pilsetu un pagastu valdem par židu mantas registraciju”.
50 Tas nozimeja ebreju ipašumu konfiskaciju, ko vajadzeja veikt lidz 1941. gada
1. augustam, atstajot ebreju riciba nepieciešamako divu nedelu iztikai.51 Rikojuma
3. punkts paredzeja: “Visiem židiem piederoša manta iznemama no vinu ricibas un
parvaldišanas, iznemot personigai eksistencei nepieciešamo – ka gulta, galds, kresls,
piemerots daudzums velas un drebju, trauki un produkti 2 nedelu iztikai un nauda
Rbl. 500.– uz gimeni. Visa pareja mantiba registrejama un novietojama apsargatas
telpas vienkopus par visu administrativo vienibu (pagastu, pilsetu). Sikas mantas,
kuru uznemšana rada grutibas, novietojamas atseviški sapakotas (kastes, skapjos,
kumodes), aizzimogotas un akta atzimejamas ka viena vieniba (piem., aizzimogots
skapis ar velu un drebem). Dzivais inventars, ka lopi, nododami izmitinašanai kadai
no lielinieku varas izlaupitai saimniecibai. Atri bojajošies produkti nododami izlietošanai
nespejnieku patversmei vai no lielinieku varas cietušam un trukuma nonakušam
gimenem.”52 Kadel partikas produkti paredzeti tieši divam nedelam un 500 rublu uz
gimeni – tam nav logiska skaidrojuma, jo veikali ebrejiem bija atnemti, “kristiešu”
veikalos iepirkties – aizliegts, pat tikties ar latviešiem nebija atlauts, ka to paredzeja
pavele nr. 1.
Ebreju mantu registraciju V. Karklinš aprinka iedzivotajiem skaidroja ta: “Ta ka
piederejusi manta viscauri ir ieguta negodigas tirdzniecibas un krapšanas cela, tad
no židu lietošanas tiek iznemti luksus priekšmeti un mantas, kas nekalpo tiešo dzives
vajadzibu apmierinašanai. Šis mantas pašvaldibas registre un novieto slegtas noliktavas.”
Konfiskacija paredzeja detalizetu atskaiti, informejot par paveikto aprinka policijas
priekšnieku lidz 2. augustam. Konfisceto naudu ieskaitija Latvijas Bankas Talsu nodalas
aprinka priekšnieka depozita rekina nr. 215012, bet vertslietas – “nogadajamas aprinka
priekšnieka kanceleja Talsos”54.
Šim darbam izveidoja sešu cilveku grupas – apbrunots pašaizsardzibas virs, kravejs
un èetras sievietes. Akcija iesaistija 21 škutnieka pajugu registreto mantu parvešanai uz
noliktavu – sinagogu. Vismaz tris škutnieki bija pašaizsardzibas locekli – to apstiprina
“Atalgojuma izmaksas saraksts židu mantu parnemejiem un škutniekiem Valdemarpils
pilseta 1941. gada 22. un 23. julija”.55
No pašaizsardzibas dalibniekiem ebreju ipašumu atsavinašana aktivi piedalijies
E. Grauss, F. Zebergs, Ž. Kesteris, H. Krišlauks, E. Heninš, A. Unterbergs, E. Tiltinš,
K. Jankevics un citi – kopuma vairak neka 15 pašaizsardzibnieku,56 ka ari H. Heninš,
L. Priedite, E. Nackalne, S. Šakale u.c.
No valdemarpiliešu atminu stastijumiem gustam priekšstatu par “lieko” mantu “iznemšanu”
no vairakiem ebreju dzivokliem. Tris cilveku grupa ieradusies dzivokli, kur
visiem iedzivotajiem likts sapulceties vienkopus, pec tam tie sadziti kadas telpas kakta,
lai nenotiktu vertibu slepšana. To, starp citu, paredzeja V. Karklina 1941. gada 18. julija
“Rikojuma pilsetu un pagastu valdem par židu mantas registraciju” 3.a punkts: “Pilsetu
un pagastu valdem jacenšas konstatet gadijumi, kad butu notikusi židiem piederošas
mantas bedzinašana vai noglabašana un citu ebreju bridinašana.”
24. julija Talsu aprinka priekšniekam R. Berzinš nosutija divus dokumentus – lugumus
paskaidrot, kam jaatalgo Valdemarpils pilsetas pašaizsardzibas nodalas priekšnieks,
kurš vienlaikus pilda ari Arlavas, Nogales un Lubezeres pagasta pašaizsardzibas
nodalas priekšnieka pienakumus (šaja gadijuma aprinka priekšnieka 19. julija raksts
pilnvaroja Valdemarpils pilsetas pašaizsardzibas priekšnieku izmaksat algu sev pašam),
no kadiem lidzekliem segt pašaizsardzibas darbinieku un ebreju mantas konfiskacija
nodarbinato algas.57 R. Berzinš, pamatojot, ka pilsetai nav lidzeklu, ludza aprinka priekšnieku
“paskaidrot, kam pienakas atalgot Valdemarpils nodalas priekšnieku, kura darbibas
rajona ietilpst: Valdemarpils pilseta, Arlavas, Nogales un Lubezeres pagasti”58. No
ši zinojuma izriet, ka Valdemarpils pašaizsardziba “rupejas” ari par tuvakas apkartnes
pagastiem, no kuriem ebreji dzivoja tikai viena – Arlava un ari tikai tris cilveki. Otraja
zinojuma nr. L14 R. Berzinš želojas: “Sakara ar židu ipašumu un mantu iznemšanu un
novietošanu atseviškas telpas pilsetas valdei bija janodarbina vairaki stradnieki un stradnieces
no pilsetas iedzivotajiem, tapat vietejas apsardzibas nodalas darbinieki nema
dalibu pie židu dzivoklu apsardzibas. Ludzam pazinot, vai šos izdevumus nevaretu
segt no židu apgrozibas iznemtam naudam.”59 26. julija aprinka priekšnieks V. Karklinš
(Rikojums nr. 66) pazinoja R. Berzinam: “Atlauju nodarbinatiem stradniekiem/cem/ un
škutniekiem izmaksat atlidzibu par piedališanos židu mantu apsardziba un vešana no summam, kas sanemtas no židiem.”60 Savadi, ka V. Karklina 26. julija rikojumu nr. 66
pilsetas valde registreja tikai 30. julija, lai gan samaksu par padarito, atsaucoties uz
rikojumu, pilsetas valde noteica jau 29. julija sede: “Atalgojums – jautajums židu un
komunistu mantas parnemejiem un škutniekiem, tapat ari sardzei sinagogas novietoto
mantu apsardzibai. Nolema: pamatojoties uz Talsu apr. priekšnieka š.g. 28. julija rakstu
nr. 66 par atlidzibas izmaksu no židiem nonemtas naudas, izmaksat – grupas vaditajam
un visiem paligiem Rbl. 15.– diena, sinagogu apsargam 8 rubli par nakti, škutniekam
Rbl. 30.– diena.” Minetaja valdes sede pilsetas vecakais R. Berzinš, starp citu, zinoja,
ka “židu mantu iznemšana no židu lietošanas noslegta un mantas novietotas slegtas
telpas un aizzimogotas”. Tas nozimeja, ka pec 19. julija sanemta aprinka priekšnieka
rikojuma 29. julija nekavejoties sakta mantu atsavinašana pirms paredzeta termina
– 1. augusta bija pabeigta.
1941. gada 22. julija Valdemarpils pilsetas valde sanema Talsu aprinka priekšnieka
V. Karklina rikojumu nr. 4c,61 ar kuru tika noteikta visu pilsetas ebreju koncentracija
vienuviet zem apsardzes. 25. julija Valdemarpils pilsetas valde informeja aprinka priekšnieku:
“Uz Jusu š.g. 21. julija rikojumu nr. 4c pilsetas valde zino, ka Valdemarpils
pilsetas židu gimenes novietotas Cunces iela nr. 2, 4, 8 un 15, Ambrakas iela nr. 6.
Arpus satiksmes centra un celiem židu gimenes nav iespejams novietot, lai netiktu
aizskarti latviešu iedzivotaju apdzivotie nami.”62 No mineta izriet, ka aprinka vadiba
bija noteikusi ebrejus koncentret pec iespejas talak no citu iedzivotaju redzesloka.
Majas, kuras nometinaja Valdemarpils darba nespejigos ebrejus (apmeram 70), agrak
bija piederejušas ebrejiem, un tas apsargaja ar šautenem brunoti pašaizsardzibas
viri – R. Anderdorfs, B. Unterbergs, G. Pumpurs, K. Berzinš.63 Citi pašaizsardzibnieki
pulcejas J. Silina edienu veikala un viesnicas telpas, kur “iestiprinajas” ar alkoholu. Ap
pulksten 21 Valdemarpili ieradas papildspeki – Talsu pašaizsardzibas viri.64 Dzeršana
turpinajas lidz pusnaktij, kad saka ebrejus transportet uz nošaušanas vietu – meža
plavinu Jaunciema–Kaltenes cela mala (pirms tam uz Jaunciema un Kaltenes cela tika
izveidoti pašaizsardzibas posteni, ta nodrošinoties pret nevelamu personu iespejamo
ierašanos). Nakti no 25. uz 26. juliju Valdemarpils darba nespejigie ebreji, ieskaitot
bernus, tika nošauti. Tuvuma esošas Kamparu mežsarga majas iedzivotaji nakti apmeram
pulksten 3 bija dzirdejuši kliedzienus un šavienus, kas turpinajušies lidz apmeram
6 rita. Valdemarpils pilsetas vecakais R. Berzinš, saprazdams, kads liktenis
sagaida vel dzivos ebrejus, 31. julija galigi izškiras par amata atstašanu. Akts, ar kuru
R. Berzinš nodeva un E. Grauss pienema Valdemarpils pilsetas vecaka pienakumus,
atsedz ebreju mantu konfiskacijas rezultatus.65 Kopuma akta uzradita tikai no 14 personam
konfisceta naudas summa – 13 090,71 rublis. Salidzinajumam: akta minetas
Valdemarpils pilsetas valdes kase bija 4225,02 rubli. Tatad 14 personu naudas lidzekli
tris reizes parsniedza pilsetas budžetu! R. Berzinš informeja ari par iznemto metala um sudraba naudu – cariskas Krievijas 12 sudraba rubliem un 367 sudraba latiem. Starp
akta minetajam personam turigakas bija H. Verbelova, B. Verbelova, Š. Kopenhagers
un H. Veinberga. Protams, ka R. Berzinš un E. Grauss visu atnemtas naudas summu
nenoradija aiz savtigas iedzivošanas kares. Visi Valdemarpils ebreji nebija tik turigi,
tomer patiesibas slepšana ne tikai liedz noskaidrot piesavinatas naudas apjomu, bet
tolaik ari saniknoja vaciešus.
7. augusta Valdemarpils pilsetas valde nosutija Talsu aprinka priekšniekam “sarakstu
par židiem nonemtam vertslietam, tapat ari visparejas židu mantas parnemšanas
aktus, 38 gabalus”66. Akta noradito 13 090,71 rubli pilsetas valde patureja, lai
norekinatos ar konfisceto mantu škutniekiem un škirotajiem. V. Karklina paveli par
konfiscetas naudas ieskaitišanu Latvijas Bankas Talsu nodalas aprinka priekšnieka
depozita rekina nr. 215012 lidz 1941. gada 2. augustam Valdemarpils valde ta ari
nekad neizpildija.
1941. gada 7. augusta vakara noslepkavoja kopš 10. julija Mežgravu kudras
purva stradajošos ebrejus. To pierada kudras purva apsardze norikoto Valdemarpils
pašaizsardzibnieku algu saraksti67 par laiku no 25. julija lidz 7. augustam un liecina,
ka apsardze no 8. augusta partraukta, tatad ebreji purva vairs netika izmantoti. Ari
apkartnes maju (Medni u.c.) iedzivotaji liecinaja, ka dzirdejuši šavienus un redzejuši
noslepkavoto apbedijumu.68 Lidz ar Valdemarpils darbspejigo ebreju iznicinašanu bija
beigusi pastavet pilsetas ebreju kopiena, kuras vesturiskas saknes stiepjas lidz pat
17. gadsimtam.
1941. gada 17. augusta Arlava sakara ar komunistu padzišanu Valdemarpils
pašaizsardzibas nodala sarikoja koncertu, kura ka loti gaiditi viesi ieradas Talsu aprinka
priekšnieks V. Karklinš, aprinka vecakais A. Jansons un Talsu pašaizsardzibas
priekšnieks A. Veveris. Augstajiem viesiem, Valdemarpils pašaizsardzibas nodalas
viriem un vieteja vacu garnizona karaviriem klatesot, koncertu sniedza Valdemarpils
soliste S. Lepazepa, Arlavas rajona arsts Zemanis u.c. Slepeni bija paveikts lielakais
noziegums Valdemarpils vesture, tomer visi jutas apmierinati par necereto makslas
sniegumu, ko “pec gadu ilgiem kulturas un dailuma žnaugiem, pec komunistu sniegtiem
kulturas surogatiem” vareja baudit jauka augusta novakare.69
Valdemarpils pilsetas valdes deklareto ebrejiem atnemto naudu izlietoja, pirmkart,
mantu konfiscetaju, škirotaju un vedeju algam (stradniekiem); otrkart, pašaizsardzibas
speku un pilsetas parvaldes darbinieku algam; treškart, pilsetas pensionaru pabalstiem
(socialam vajadzibam).
Pec ebreju kustama ipašuma konfiskacijas un novietošanas sinagogas vel
1941. gada augusta un septembra menesi, ka ari oktobri turpinajas kaudzes sagazto
atsavinato sadzives priekšmetu, amatnieku darbariku, darbnicu aprikojuma, veikalu
preèu un iekartu škirošana, tirišana un kartošana. Pieprasitas mantas veda uz Talsiem Konfisceto mantu bija daudz, tadel to škirošanai un kartošanai norikoja valdemarpiliešus,
galvenokart pašaizsardzibniekus un vinu gimenes loceklus.
Nodarbinato personibu, ka ari darba un samaksas apjomu atklaj algu saraksti – “Atalgojuma
izmaksu saraksts židu mantu parnemejiem un škutniekiem Valdemarpils pilseta
22. un 23. julija”,70 “Židu mantu savakšana un tirišana nodarbinato stradnieku un
brauceju saraksts”,71 ka ari “Darba algas izmaksas saraksts ebrejiem konfisceto mantu
kartotajiem Valdemarpili 1941. gada 1.–15. septembri.”72 Finanšu problemas darba algu
nodrošinašana vairs nebija – aprinka priekšnieks bija atlavis tas izmaksat no ebrejiem
atnemtas naudas, ka ari akceptejis, ka daleji atklata summa – 13 090,71 rublis paliek
pilsetas valdes riciba, lai segtu visus izdevumus.
Vislielakais cilveku skaits tika iesaistits ebreju ipašumu atsavinašana un nogadašana
sinagogas – pavisam piedalijas 39 cilveki. No algu sarakstiem redzams, ka
visvairak naudas izmaksats pašaizsardzibas viriem, kuriem tas bija “papilddarbs”.
Kopuma aprinka priekšnieka paveles izpilde, atsavinot un sinagogas novietojot
ebreju mantu, izmaksaja 1200 rublu. Augusta parvadašanas, kartošanas, škirošanas
un tirišanas darbos 12 nodarbinatie sanema 1251,69 rublus. Visvairak sanema
šoferis J. Andersons – 420 rublu; tas bija loti daudz, jo aprinka priekšnieks
V. Karklinš ar rikojumu nr. 27, ko Valdemarpils pilsetas valde sanema 1941. gada
22. julija, bija noteicis, ka pilsetas un pagastu pašaizsardzibas nodalas vaditajiem
meneša alga ir 400 rublu.73 Septembri ebreju mantu kartošana bija nodarbinati vairs
tikai astoni cilveki, kuriem kopuma izmaksaja 1433,50 rublus. Videja dienas maksa
stradniecem svarstijas no 8 lidz 18 rubliem, stradniekiem – no 12 lidz 22 rubliem,
bet škutniekiem – no 30 lidz 40 rubliem. No Valdemarpils pilsetas valdes finanšu
parskata 1942. gada 1. janvari redzams, ka no ebrejiem konfiscetajam naudas summam
dienas stradniekiem sešu menešu laika (julijs–janvaris) izmaksaja vairak par
6000 rubliem.74
1941. gada oktobra sakuma viss atsavinatais kustamais ipašums bija saškirots,
sakartots, iztirits un ta pieprasitajiem aizvests. Stradnieki par savu darbu tris menešu
laika kopa bija sanemuši 4947 rublus.
Secinot, ka pilsetas valdes riciba nonakusi ieverojama summa, ko Talsu aprinka
priekšnieks lauj izlietot pec valdes loceklu ieskatiem, pilsetas valde nekavejoties jau
1941. gada 29. julija sede pienema lemumu noteikt valdes amatpersonam un darbiniekiem
jaunas algas: “Pilsetas vecakajam rbl. 350, vina biedram [E. Grausam. – A. J.]
rbl. 300, nacionalizeto namu parzinim rbl. 400, sekretaram rbl. 350 un zinnesei-mašinrakstitajai
rbl. 200 menesi.”75 Kadel pilsetas vecakais sanema tikpat, cik valdes sekretars?
Škiet, ka pilsetas vecakais jau bija krietni iedzivojies no nedeklaretas naudas,
un, lai atrak izlietotu atnemto naudu, maksimali lielas algas noteica administracijai.
Nepieciešamiba atri izteret ebrejiem atsavinatos finanšu lidzeklus atklajas taja paša
29. julija sede, kad pilsetas valde nolema: “1941. gada julija un augusta meneša
Valdemarpils pilsetas budžeta pienemt ienemumu kopsummu rbl. 12 520 un tadu pat
izdevumu kopsummu.” Tatad ebreju naudu divu menešu laika vajadzeja izteret. Ka
redzesim, ši steiga velak izradijas loti pamatota. Bez algam pilsetas valdei no ebrejiem
konfiscetas naudas tika maksats ari slepkavošanas organizetajiem – pašaizsardzibas
viriem.
Kad stradnieki darbus bija beiguši, pilsetas valdei maksimala menešalga noteikta,
izradijas, ka lidzeklu vel ir pietiekami daudz. Tad pilsetas valde izškiras par patiešam
celu un dasnu ricibu – oktobri nolema pilsetas pensionariem socialajos pabalstos
izmaksat 12 380 rublu. Ši pabalstiem paredzeta summa parsniedza iepriekšejos
menešos izmaksato summu. Pilsetas valde kopš augusta beigam, ka to paredzeja
29. julija sedes lemums, rikoja atsavinato, uz Talsiem neaizvesto ebreju kustamo ipašumu
izsoles. Izsolits tika ne tikai kustamais, bet ari nekustamais ipašums, piemeram,
auglu darzi. Mantu bija daudz, cenas – parak niecigas, konkurences – nekadas. Ta,
piemeram, 1941. gada 1. augusta izsole Funku auglu darzu pilsetas centra pardeva
par 205 rubliem (sakumcena – 200 rublu), Verbalovu darzs – ari pilsetas centra – tika
nosolits par 201 rubli (sakumcena – 200 rublu). Mazliet talak no pilsetas centra cenas
bija daudz mazakas – Blumberga ipašumu kads Grosvalds iegadajas par nieka
31 rubli (sakumcena – 30 rublu).76 Apmekletaju izsoles netruka, un pilsetas valde par
realizetajam mantam, ražu, majputniem, auglu darziem un citiem ipašumiem ienema
vairak neka 15 000 rublu.
1941. gada oktobri vacieši attapas, ka pielavuši rupju kludu, 15. julija pametot
Valdemarpili, vietejo parvaldi atstajot pilsetas vecaka parraudziba un laikus neatjaunojot
kontroli par pilsetu. Vacieši konstateja ari, ka vietejie latvieši sagrabuši ebrejiem atsavinatos
ipašumus, kas jau sakotneji bija paredzeti reiha vajadzibam. Visticamak, ka
šada situacija bija izveidojusies daudzviet Latvija, jo par to uztraucies bija pat Ostlandes
reihskomisars H. Loze. Valdemarpils pilsetas valde 1941. gada 25. oktobri sanema
Kurzemes apgabala komisara V. Alnora rikojumu, kura vinš, atsaukdamies uz H. Lozes
rikojumu, noradija, ka “židu ipašumi, kuri pec nosacijuma viniem nepaliek, parnemami
valsts laba un valsts laba novertejami”77. Lai izpilditu reihskomisara rikojumu – parnemt
ebreju ipašumus vaciešu kontrole, V. Alnors bija spiests meligi taisnoties – vinš tikai
tagad esot uzzinajis, ka ebreji Kurzeme iznicinati (“Ka es uzzinaju, židi ir no valsts
apgabala attalinati.”78), un ludzis aprinka vecakos kopa ar policiju ebrejiem konfisceto
kustamo ipašumu sakopot viena vieta, ka ari nekavejoties iesniegt ipašumu stingru
uzskaites sarakstu. Ka redzams, par ebreju mantam Liepajas apgabala atbildiga bija
vacu civilparvalde, ari par uzdevuma izpilditajiem tika norikotas civilvaras vertikale
zemak subordinetas amatpersonas (aprinku vecakie, nevis priekšnieki). Formali par
radušos problemu atbildigi bija pagastu un pilsetu vecakie – ta to bija noteikusi vacu
komandantura, atstajot Valdemarpili. Visticamak, ka Valdemarpils parvaldes uz pašiniciativu
balstitais ebrejiem konfisceta ipašuma izsaimniekošanas scenarijs tika atkartots
ari citas Kurzemes pilsetas un pagastos, jo V. Alnors sava 11. oktobra raksta minejis
ari Liepaju.
Pec V. Alnora 11. oktobra raksta Kurzemes aprinku, pilsetu un pagastu pašparvaldes
sanema vairakus rikojumus par nelikumigi piesavinato mantu atgušanu. Valdemarpils
pilsetas valde sanema Kurzemes apgabala komisara vietnieka Lesinga tris rikojumus,
kuros, atsaucoties uz Ostlandes reihskomisara 13. oktobra rikojumu, detalizeti tika
noradits, ka turpmak rikoties, lai ebrejiem konfiscetais ipašums nonaktu vaciešu kontrole.
Vispirms Lesings noteica, ka Kurzemes apgabala ar ebreju ipašumiem veiktas
operacijas pec 1941. gada 22. junija ir nelikumigas. (“Visi pirkumi, davinajumi un visi
parejie židu mantu atsavinajumi pec 1941. gada 22. junija tiek anuleti.”79) Skaidrs, ka
lidz ar šadas normas ieviešanu atklajas vacu okupacijas režima politikas vismaz daleja
pretruna – 15. julija uz nenoteiktu laiku atstajot Valdemarpili un tuvako apkartni, vacu
komandantura par atbildigo iecela Valdemarpils pilsetas vecako, kas formali bija atbildigs
par paveles nr. 1 izpildi – tatad ari par ebreju diskriminaciju. Pec aprinka priekšnieka
rikojuma Valdemarpils pilsetas vecakais nodrošinaja Valdemarpils un apkartejo
pagastu ebreju ipašumu atsavinašanu un ebreju nošaušanu, tadejadi vienlaikus izpildot
ari paveli nr. 1. 1941. gada oktobri izradijas, ka vacu parvalde nav bijusi informeta par
ebreju iznicinašanu, turklat Valdemarpils pilsetas vecakais, izpildot aprinka priekšnieka
rikojumus par ebreju ipašumiem, rikojies nelikumigi. Tatad nelikumigi bija rikojies ari
aprinka priekšnieks. Trukst dokumentu, kas liecinatu par Talsu aprinka priekšnieka un
vecaka sakariem ar augstakam amatpersonam, tomer nav šaubu, ka politiku Kurzeme
noteica vacieši.
Lesings noteica, ka “visas židu mantas japieteic”, ka ari ikvienam, kura ipašuma
atrodas šadas mantas, tas “obligati japieteic”. Pieteikuma veidlapas uzdeva izpildit
ari vacu karaspeka un vacu civilparvaldes iestadem, ka ari Vacijas pavalstniekiem.
Par pieteikuma beigu terminu noteica 1941. gada 15. novembri – tatad 15 dienu laika
visiem Kurzemes apgabala iedzivotajiem vajadzeja izpildit pieteikuma veidlapu, preteja
gadijuma pec reihskomisara 13. oktobra rikojuma 9. paragrafa draudeja sods.
Strikti tika noteikts, kas aprinku vecakajiem janodod: “a) iekšzemes un arzemju nauda;
b) vertspapiri un katra veida dokumenti, ka akcijas, paradu zimes, vekseli, paradu
raksti, banku un krajkasu gramatinas utt.; c) darglietas, dargmetali, kalta vai nekalta
veida, retas lietas, dargakmeni utt. Skaidra nauda, banku un krajkasu ieguldijumi,
ka ari vertspapiri lidz 100,– RM kopvertibai nav janodod.”80 Talsu aprinka vecakais
A. Jansons 1941. gada 4. novembri, izpildot Lesinga rikojumus, nosutija Valdemarpils
pilsetas valdei apkartrakstu, ka turpmak rikoties ar ebreju kustamo ipašumu, paredzot
ta nodošanu.
Acimredzot soda draudi neattureja iedzivotajus piesavinaties ebrejiem konfisceto
ipašumu – vel 1941. gada decembri Valdemarpili tas tika dalits un pardalits. Ta,
piemeram, K. Kundzinš ar pilsetas vecaka 21. decembri parakstitu kviti lietošana sanema
Z. Blumbergai kadreiz piederejušo velosipedu;82 1942. gada 18. maija velreiz
tika apstiprinatas Kundzina tiesibas uz jau 1941. gada 28. augusta izmantošanai
sanemto ebreja Šradera zirgu. Novietnes ar konfiscetajam mantam pec 1941. gada
oktobra vairs netika apsargatas, tadel tas bieži tika izlaupitas. Aprinka laikraksts “Talsu
Vestis” vel 1942. gada 24. septembri zinoja: “Sabile. Zog židu mantas. No Sabiles
sinagogas izzagtas 4 šujmašinas, dzelzs gulta un elektribas skaititajs. Šis mantas ka
židu ipašums atradas Sabiles pilsetas valdes parzinašana.” Saskana ar informaciju,
ko E. Prokopovièam sniedza Valdemarpils iedzivotaji, tad, kad abas Valdemarpils sinagogas
vertigakais jau bijis panemts, durvis bijušas atvertas un cilveki varejuši nemt
jebko bez samaksas.
Ar Valdemarpils un tas apkartnes ebreju nošaušanu saistitas Valdemarpils pilsetas
valdes un aprinka parvaldes finanšu attiecibas beidzas 1942. gada 9. janvari, kad pilsetas
valde parskaitija Latvijas Bankas Talsu noda las aprinka vecaka konta ebrejiem
konfiscetas naudas atlikumu – 2045,35 reihsmarkas.83
Valdemarpils un tuvakas apkartnes ebreju iznicinašana 1941. gada vasara tomer
nepielika punktu nacistu okupantu un vietejo iedzivotaju ciniskajam aktivitatem. Ebrejiem
konfiscetais ipašums vel turpmakos menešus nodarbinaja ne tikai nacistu okupacijas
režima civilparvaldi, bet ari Talsu aprinka vietejas pašvaldibas. Valdemarpils ebrejiem
piederošo ipašumu konfisceja un piesavinajas vietejie iedzivotaji, neiejaucoties vaciešiem.
Šaja zina kludains ir vesturnieka A. Ezergaila secinajums, ka “jebkura gadijuma
vacieši pie ebreju mantam tika pirmie”84. Šada vietejo latviešu riciba pret saviem lidzcilvekiem
tur, kur dzivojis tautu – it ipaši ebreju un latviešu – savstarpejas cienas un
sapratnes veicinatajs atmodas darbinieks Krišjanis Valdemars, apkaunoja visu lidz tam
tolerances un internacionalisma vertibu izkopšana sasniegto.

Atsauces un komentari
1 Par godu ieverojamajam jaunlatviešu kustibas dalibniekam Krišjanim Valdemaram (1825–1891),
kura vecaki kopš 1835. gada dzivoja Sasmaka un kurš pats Sasmaka Cunces iela 23, bija stradajis
par skolotaju ebreju berniem, Sasmaku 1926. gada pardeveja par Valdemarpili. – Sk.: Valdibas
Vestnesis, 1926, 126. nr.; Gurtinš A. Krišjana Valdemara dzimtene // Talsu Balss, 1924, 1112. nr.
2 Vacu dzejnieks Ulrihs fon Šlipenbahs, kurš jaunibu pavadija Arlavas muiža, par apmekleto Sasmakas
miestu 1807. gada žurnala Ruthenia rakstija: “Bez baznicas, sinagogas un divam vejdzirnavam tur
ir tikai desmit maju, gandriz visas ebreju apdzivotas. Paris no tam pavisam sabrukušas, citam veco
balku pelekumu atdzivina sarkani krasotas logu aizviras.” Pec ši apraksta var spriest, ka sinagoga
miesta bijusi jau pirms 1807. gada, jautajums, kad ta celta. Pec cilveku zaudejumiem mera epidemija,
kas nav parvareti vel 19. gadsimta sakuma, dažam gimenem miesta tik dargas un darbietilpigas
buves nebija iespejamas. Var but, ka sinagoga celta pirms 1710. gada mera epidemijas, tomer vai
18. gadsimta sakuma Sasmakas miesta dzivoja tik daudz turigu ebreju, ka speja uzcelt sinagogu?
Vairakums petnieku uzskata, ka Valdemarpils sinagoga ir 19. gadsimta sakuma celta, pamatojot to
ar sinagogu maksliniecisko evoluciju, – lidz 19. gadsimtam sinagogas cela laikmetiga stila (romanika,
gotika utt.), bet velak vairakam Latvijas sinagogam piemita Austrumu motivi. Cela Egiptes, pec
tam islama stila, bet kupoli veidoti bizantiska stila tradiciju gara. Reizem vienlaikus izmantoja ari
neoromanu un gotisko stilu (piemeram, Liepajas un Jelgavas sinagogas). Sasmakas miesta uzcela
sinagogu no laukakmeniem, kurai raksturigs divpakapju jumts, kas atsedz ebreju kopienas lugšanu
nama nozimi (šeit japiemin, ka makslinieciski visvertigakas ir vecas koka sinagogas, diemžel tas
gandriz visas nodedzinatas).
3 Dribins L. Nacionalais jautajums Latvija. – Riga, 1997, 95. lpp. – Lidz ar citiem ebrejiem Latviju
1915. gada pameta ari ieverojamais starpkaru perioda Latvijas politikis M. Nuroks. – Sk.: Gordons F.
Pirmskara Latvija un Izraelas valsts tapšana // Baltijas valstis liktengriežos: Politiskas, ekonomiskas
un tiesiskas starptautiskas sadarbibas problemas uz XXI gadu simtena sliekšna (Rakstu kraj.) /
T. Jundža red. – Riga, 1998, 434. lpp. – Talsu gimnazijas kulturvestures muzeja dibinatajs skolotajs,
bijušais Talsu pilsetas galva un izteikts antisemits – T. Dzintarkalns (lidz 1920. gadam pazistams ka
Teodors Zaudmanis) Talsu perkonkrustiešu izdevuma “Talsu Avize” visa tas 19 numuru izdošanas
laika (1934. gada 4. janvaris – 17. maijs) ar pseidonimu R. Avots publiceja rakstu “Talsu un apkartnes
židi”, kura pieversas ari ebreju 1915. gada izsutišanai, raksturojot to ka “satriecošu zibens kerienu,
jo savu [ebreju. – Aut.] veikalu tik isa – 24 stundu – laika likvidet nebija iespejams”. – Sikak sk.:
Talsu Avize, 1934, 15. marts.
4 Skujenieks M. Latvija – zeme un iedzivotaji. – Riga, 1927, 162., 310. lpp.
5 Šmelte E. Sniedzes. Atminas par teva majam un tuvako novadu. – Autora izdevums, 1999, 5. lpp.
6 Pec 1935. gada tautas skaitišanas datiem, Valdemarpili dzivoja 159 ebreji, Arlavas pagasta – tris, kas
salidzinajuma ar citam apdzivotajam vietam Talsu rajona (piemeram, Sabile – 281, Talsu pilseta – 499)
bija maz. – Sikak sk.: Talsu novads. Enciklopedisks rakstu krajums. – Riga, 1935, 504. lpp.
7 Turpat, 544. lpp.
8 Sikak par to sk.: Talsu aprinka Zinotajs, 1940, 12. jul., 20. dec.
9 Blumfeldi bija pazistami ka bolševiku un padomju iekartas atbalstitaji vel pirms Latvijas valsts dibinašanas
– Talsu komandanturas lauka karatiesa 1919. gada 17. aprili piesprieda Karlim Blumfeldam
(Karla Blumfelda, jaunaka, tevam) navessodu nošaujot par to, ka “[..] vinš ka bolševiku agitators
vadijis vervešanas biroju, tadejadi darbodamies bolševiku organizacija”, bet Ernestam Blumfeldam
(Karla Blumfelda, jaunaka, tevocim) tadu pašu sodu par to, ka “[..] vinš, nododams bolševiku tribunalam
birgermeistaru Hibneru, atbildigs par vina noslepkavošanu”. – Ka tas bija. Dokumenti un
materiali (Ka latviešu buržuazija naca pie varas). – Riga, 1968, 139., 140. lpp.
10 Talsu aprinka Zinotajs, 1940, 5. dec. – K. Birni amata iecela tapat ka K. Blumfeldu – no “augšas”.
1934. gada 5. junija iekšlietu ministrs atcela no amata demokratiski ieveleto Valdemarpils pilsetas
vecako K. Ausfeldu, likvideja pilsetas domi, atlaida valdi un pilsetas vecaka amata iecela K. Birni.
– Talsu novads .., 566. lpp.
11 Rainesa G. Ta mes sakam // Mes jaunu pasauli sev celsim: Socialistiska revolucija Latvija 1940. gada
(Rakstu kraj.) / red. P. Baugis. – Riga, 1972, 1. sej., 298., 299. lpp.; Talsu aprinka Zinotajs,1940.
13. sept. – Jautajuma par Valdemarpils ebreju iesaistišanos padomju okupacijas režima jasecina,
ka minetie jaunieši parstaveja trucigas, neizglitotas Valdemarpils ebreju gimenes. Valdemarpils
Latvijas Darba jaunatnes savienibas organizešanas sapulce sanakušo aptuveni 20 jauniešu vidu
L. Cindelei vienigajai bija videja izglitiba. Sapulces priekšsedetaja G. Rainesa, kuras vecaki dzivoja
Valdemarpili, tikko bija atgriezusies no Rigas, kur pec 1939. gada tiesas sprieduma par nelegalu
darbibu Komunistiskaja partija atradas apcietinajuma ka politiski ieslodzita. G. Jakobsone-Rainesa
Otra pasaules kara laika bija 1. latviešu partizanu brigades medmasa, pec 1945. gada studeja
Latvijas Valsts universitate Vestures un filologijas fakultate, kur ieguva vestures zinatnu kandidates
gradu; stradajusi par macibspeku Rigas Tehniskaja universitate.
12 “Skolotajs J. Zalitis bija atsaucigs un atlava pulceties skola. Vinš sagatavoja ari koncertprogrammu
jauniešiem un to iestudeja. Materialus koncertam skolotajs bija ieguvis, klausoties Maskavas radioparraides.”
– Rainesa G. Ta mes sakam, 298. lpp.
13 Ka E. Prokopovièam liecinaja bijušais Valdemarpils izpildkomitejas priekšsedetajs K. Blumfelds,
pirmas padomju okupacijas varas pastavešanas laika pilsetas parvaldes strukturas nesastaveja neviens
ebrejs. – Sk. ari ieceltas Valdemarpils pagaidu izpildkomitejas sastavu: Talsu aprinka Zinotajs,
1940, 5. dec. – Tiesa, 1940. gada decembri par Talsu aprinka pagaidu izpildkomitejas Veselibas
aizsardzibas nodalas vaditaju apstiprinaja Valdemarpils bijušo arstu ebreju I. Fainu. – Turpat, 20. dec.
14 1935. gada tautas skaitišana Valdemarpili uzskaitija 159 ebrejus. – Ceturta tautas skaitišana Latvija
1935. IV sej.: Tautiba. – Riga, 1937, 297., 298. lpp.; Ezergailis A. Holokausts vacu okupetaja Latvija,
1941.–1944. – Riga, 1999, 504. lpp. – 1941. gada situacija nevareja but radikali mainijusies un ebreju
skaits Valdemarpili vertejams apmeram 150 cilveku.
15 Piemeram, Valdemarpils dzelzcela stacijas priekšnieks Neimanis un sverejs Dauburis atklati pazinoja
priekšniecibai, kas bija ieradusies iepazities ar atsavinatas zemes sadališanas projektu, ka “neatzist
ne NKPS paveli, kas paredz atsavinatas zemes sadališanu, ne vienlidzibu ar parejiem”, uzsverdami,
ka “.. neatdošot no savas iepriekšeja gada zemes platibas ne pedas, un, kam nav saknu dobes, lai
ed zali”. – Talsu aprinka Zinotajs, 1941, 23. maijs.
16 Var minet Z. Hercbergu, H. Izraelsoni, M. J. Judelovièu, A. Zalakranu u.c.
17 Aizvestie: 1941. gada 14. junijs. – Riga, 2001, 595. lpp.
18 Turpat, 595., 596. lpp. – Atškiriba no A. Feldberga un P. Graudina gimenem H. Krišlauka gimeni
neizsutija.
19 Par to savas atminas, kas daudzviet sniedz nekorektu un neobjektivu informaciju, raksta bijušais
Valdemarpils pilsetas vecakais vacu okupacijas sakuma R. Berzinš. (R. Berzina atminu burtnicas
pieejamas muzeja “Ebreji Latvija”.) – Sal. sk. ari: Talsu Vards, 1941, 7. aug.: “Sapigakais ir tas, ka
visam biedribam darbiba jasak ar tukšam kasem.”; u.c.
20 LVA, 1986. f., 2. apr., P-10813. l., 231. lp.; Talsu Vards, 1941, 17. jul.
21 Jautajums par aizsargu apbrunojumu šaja laika joprojam ir neskaidrs. Var pienemt, ka apbrunojums,
ja tads pastaveja, bija loti niecigs, kas izriet, pirmkart, no Latvijas Pagaidu valdibas 1940. gada
23. junija lemuma, kura 3. punkts paredzeja, ka “Aizsargu organizacijai un tas dalibniekiem, ka ari
visiem pilsoniem apbrunojums un visada veida ieroèi, iznemot bises un mazkalibra šautenes, 3 dienu
laika pec ši lemuma speka stašanas janodod”; ieroèu nodošanas kartibu reglamenteja taja paša
diena izdota instrukcija. (Socialistiskas revolucijas uzvara Latvija 1940. gada (20. junijs – 5. augusts) //
Dokumenti un materiali. – Riga, 1963, 21., 22., 72., 73. lpp.) Otrkart, noteikta kartiba tika ieverota
tajas vietas, kur komunisti brivi rikojas ar aizsargu štaba aizsargu dienesta kartitem un, balstoties
uz tajas esošo informaciju, atsavinaja ieroèus. Aizsargu nodotos ieroèus pienema armijas garnizonu
noliktavas. Aizsargu organizacijas likvidacijas komisija darbojas armijas parstavji. – Sikak par to
sk.: Jekabsons E., Bambals A. Latvijas armijas iznicinašana un represijas pret tas karaviriem
1940.–1941. gada // Totalitarie režimi un to represijas Latvija 1940.–1956. gada: Latvijas Vesturnieku
komisijas 2000. gada petijumi (Latvijas Vesturnieku komisijas raksti, 3. sej.). – Riga, 2001, 123. lpp.
22 Talsu Vestnesis, 1934, 4. maijs; sk. ari: LVA, 1986. f., 1. apr., 5323. l., 10. lp.
23 Muzejs “Ebreji Latvija” (turpmak – MEL), inv. nr. I/661.
24 Talsu Vards, 1941, 17. jul.
25 MEL, inv. nr. I/661.
26 Turpat, inv. nr. I/635.
27 Turpat, inv. nr. I/630; I/631.
28 LVA, 1986. f., 1. apr., 800. l., 64., 65. lp.; Rainesa G. Ta mes sakam, 300. lpp.
29 MEL, rokraksts.
30 Ir zinams, ka K. Ulmana autoritara režima pastavešanas perioda Kara tiesa, kas lietas iztiesaja,
vadoties pec valsts arkartas stavokla izsludinašanas speka esoša 1917. gada t.s. Kerenska sodu
likuma, kas pielava navessodu pec kara laika soda likumiem ar atpakalejošu speku, vairakumam
politiski tiesajamo (ipaši komunistiem, kas atradas nelegala statusa) piesprieda navessodu. – Sk.,
piemeram: Latvijas Valsts vestures arhivs (turpmak – LVVA), 3404. f., 1. apr., 554. l., 19., 20. lp. u.c.
lapas. Tomer lielakajai dalai navessods izpildits netika (Krievijas Pagaidu valdiba bija navessodu
atcelusi 1917. gada 2. marta). – Stranga A. Vesturnieku komisija sava atskata. Par paveikto // Latvijas
Vestnesis, 2001, 7. dec.
31 Talsu Vards, 1941, 10. jul.
32 Ezergailis A. Holokausts vacu okupetaja Latvija .., 432. lpp.
33 Bez minetajiem: 1. klases skoleni Ruve Bencelis, Estere Verbelova, Haims Verbelovs, Edelšteins,
2. klases skolnieks Levensons, 3. klases skolnieki Šmuels Edelšteins, Meiers Hiršhofs, Base Kans,
Rafaels Kans, 4. klases skolnieki Mozus Giršovics, Henohs un Abrams Verbelovi, 5. klases skoleni
Peše Giršovica, Civje Šraders, Miša Tals un 6. klases skoleni Šove Buhbinders, Mendels Edelšteins,
Gitija Levensone un Olgerts Veinbergs tika nošauti 1941. gada 26. julija agra rita.
34 Ši dokumenta originalu sk.: MEL, inv. nr. I/655.
35 Turpat. – Zimigi, ka ari šeit jedziena “apsardziba” vieta ka tiešs tulkojums no vacu valodas (Selbstschutz)
lietots vards “pašaizsardziba”. – Sal.: Ezergailis A. Pašaizsardzibu komandanturu loma
holokausta // Latvijas Vesture, 1999, 3. (35) nr., 30. lpp.
36 Šadu paveli, ko 1941. gada 4. julija izdeva vermahta aizmugures iecirkna komandieris pulkvedisleitnants
Althofs, piemin vesturnieks M. Vestermanis: “Latviešu pašaizsardzibas dienests drikst nesat
tikai šautenes un pistoles [..] Latviešu pašaizsardzibas dienests nav karaspeka dala, bet paligpolicija
vacu karaspeka atbalstišanai. Pašaizsardzibas dienesta vaditajiem japiesakas pie karaspeka iecirkna
komandiera, kuram tie ir paklauti un kura rikojumi japilda. [..] Pec iecirkna komandiera atsaukšanas
pašaizsardzibas dienests ir paklauts uz vietas esošajam karaspeka dalam un vienibam. Atalgojumu
un uzturu paligdienestam pedejais nokarto pec sava ieskata.” – Vestermanis M. Ta rikojas vermahts
(Vacu militaristu loma nacistisko okupantu noziegumos Latvija 1941–1945). – Riga, 1973, 72. lpp.
37 Sk., piemeram: Talsu Vards, 1941, 17. jul.
38 MEL, inv. nr. I/655.
39 Talsu Avize, 1934, 15.marts.
159
40 Talsu aprinka Zinotajs, 1940, 13. sept.
41 MEL, inv. nr. I/654. – Saraksta noradits vards, uzvards, dzimšanas gads un adrese. Pielaujam, ka
saraksts nav pilnigs – tam trukst nobeiguma – sastaditaja dati, ka ari sastadišanas datuma, turklat
iespejams, ka saraksta bija vairak par 112 personam.
42 MEL, inv. nr. I/632. – Autoru riciba nav mineta Talsu aprinka vecaka A. Jansona, kurš parstaveja
aprinka civilvaru, izdota rikojuma. Pilsetas valdes izdoto rikojumu ka pilsetas vecaka vietas izpilditajs
apstiprinajis E. Grauss – velakais (no 1941. gada 1. augusta; sk.: Talsu Vards, 1941, 7. aug.)
Valdemarpils pilsetas vecakais.
43 LVA, 1986. f., 1. apr., 5323. l., 10.–14. lp. – Mežgravu purvs bija loti liels – aptuveni 200 hektaru, ta
izmantojamais dzilums – apmeram èetri metri. “[..] purva virsejais slanis samera maz sadalijies, tadel
tas noder ka labs pakaišu materials. Grutak pieejama dedzinama kudra, jo ta jamet uz karjera malu
no 2 un vairak metru dziluma. Šeit butu nepieciešama mašina ar elevatoru. Purvs sava apmera zina
spej apmierinat visus Talsu aprinka pieprasijumus. Tas atrodas ari labas satiksmes tuvuma, tomer
netiek vel pietiekoši izmantots.” – Talsu aprinka Zinotajs, 1941, 13. jun.
44 Sikak sk.: LVA, 1986. f., 1. apr., 5323. l., 11., 12., 14. lp.
45 Turpat, 9. lp.
46 Talsu Vards, 1941, 28. aug., 11. sept.
47 MEL, inv. nr. I/511.
48 Turpat, inv. nr. I/655.
49 LVVA, 6868. f., 1. apr., 74. l., 1. lp.
50 MEL, inv. nr. I/633.
51 Turpat.
52 Turpat.
53 Talsu Vards, 1941, 24. jul.
54 MEL, inv. nr. I/633.
55 Turpat, inv. nr. I/637.
56 LVA, 1986. f., 1. apr., 800. l., 24. lp.
57 MEL, inv. nr. I/635; I/738.
58 Turpat, inv. nr. I/738.
59 Turpat, inv. nr. I/635.
60 Turpat, inv. nr. I/636.
61 Autoru riciba nav ši dokumenta, par ta saturu iespejams spriest vienigi pec pilsetas valdes atbildes.
Iespejams, ka rikojuma numurs 4c liecina par lidziga satura dokumentu piesutišanu citam aprinka
administrativajam vienibam, kur dzivoja ebreji, piemeram, Kandavai vai Sabilei.
62 MEL, inv. nr. I/642.
63 LVA, 1986. f., 2. apr., P-10813. l., 231., 232., 279. lp.
64 Šoferi bija vairaki – J. Andersons, A. Ekšteins, Ž. Smukalns, E. Reinbergs (MEL, inv. nr. I/739),
A. Frelihs. Nav noskaidrots, kurš no viniem parvadaja ebrejus liktenigajas dienas. Apsudzetais
A. Frelihs pratinašana noliedza, ka butu piedalijies ebreju transportešana, paskaidrojot: “Ta ka
esmu šoferis, Valdemarpils pašaizsardzibas grupas vaditajs mani nozimeja par šis grupas transporta
vaditaju draudu cela, nepaklausibas gadijuma man draudeja ar represijam.” – LVA, 1986. f.,
2. apr., P-10813. l., 250. lp. – Ta, protams, nebija taisniba – A. Frelihs viens no pirmajiem bija izradijis
aktivu lidzdalibu jaunas varas nodibinašana (Talsu Vards, 1941, 17. jul.), labi sapratas ar citiem pašaizsardzibas dalibniekiem, turklat gruti iedomaties sociali trucigiem, mazizglitotiem (B. Unterbergam
– tris, R. Anderdorfam – èetru, G. Pumpuram – septinu, A. Freliham un K. Berzinam – èetru
klašu izglitiba) cilvekiem vel lielaku iespeju nopelnit.
65 MEL, inv. nr. I/656.
66 Turpat, inv. nr. III/1442.
67 Turpat, I/640.
68 Apbedijums atrodas Mežgravu–Kiviškroga cela kreisaja puse, meža, nepilnu kilometru pirms Mednu
majam aptuveni 100–150 metru no cela. Pec 10. julija sastadita Valdemarpils ebreju saraksta (MEL,
inv. nr. I/632) spriežot, nošauti 56 Valdemarpils ebreji. Tas neizsledz iespeju, ka purva tika nodarbinati
ari citu apdzivoto vietu ebreji, taèu to nevar pieradit un sikak izpetit dokumentu trukuma del.
69 Talsu Avize, 1941, 21. aug. – Jaatzist, ka verienigu kulturas pasakumu organizešana vienlidz aktivas bija
abas okupacijas varas – ta bija neatnemama propagandas sastavdala. Valdemarpili ienakot padomju
okupantiem, pilsetnieki tika aicinati apmeklet kinofilmas, ko izradija zem klajas debess (Rainesa G. Ta
mes sakam, 298., 299. lpp.), ka ari organizeti plaši 1. maija svetki. – Talsu aprinka Zinotajs, 1941, 1. maijs.
70 MEL, inv. nr. I/637.
71 Turpat, inv. nr. III/1434.
72 Turpat, inv. nr. I/675.
73 Turpat, inv. nr. I/634.
74 Turpat, inv. nr. III/1432.
75 Turpat, inv. nr. I/638.
76 Turpat, inv. nr. III/1439.
77 Turpat, inv. nr. I/652.
78 Turpat.
79 Turpat, inv. nr. I/653.
80 Turpat.
81 Turpat, inv. nr. I/514.
82 Turpat, inv. nr. III/1440.
83 Turpat, inv. nr. I/650, I/651.
84 Ezergailis A. Holokausts vacu okupetaja Latvija .., 4. lpp.




Andris Tomašuns
Jelgava nogalinatie ebreji:
padomju un nacistu dati


Darba merkis ir noskaidrot vacu okupacijas laika Jelgava nogalinato vietejo ebreju
skaitu, jo gan padomju, gan nacistu atstatajos dokumentos minets dažads boja
gajušo ebreju skaits.
1945. gada Padomju Latvija tika ierosinata kriminallieta pret Jelgavas pilsetas
galvu Kristapu Frickausu un vina vietnieku Fjodoru Kalninu, apsudzot vinus sadarbiba
ar vacu okupacijas varu, ka ari par Jelgavas pilsetas un aprinka mierigo iedzivotaju
arestiem un iznicinašanu.1 Kriminallietai pievienota Jelgavas pilsetas izpildkomitejas
1945. gada 20. junija izzina nr. 327, kura noradits vacu okupacijas laika iznicinato
Jelgavas ebreju skaits – 5964.2 1968. gada Vacijas Federativas Republikas Kelnes
apgabaltiesa izskatija kriminallietu par Alfreda Beku (Alfred Becu) un Vilhelma Adelta
(Wilhelm Adelt) lidzdalibu Jelgavas ebreju noslepkavošana.3 1971. gada tiesa Ludvigsburga
izskatija lietu par nacionalsocialistu pastradatajiem noziegumiem Jelgavas
pilseta un tas apkartne Otra pasaules kara laika.4 Izmeklešanas laika nopratinaja
lieciniekus, vaca dokumentus, kas atklatu noziegumu apmerus un upuru skaitu. No
dokumentiem, kurus tiesa izskatija, lai noskaidrotu boja gajušo ebreju skaitu, minami
divi – Jelgavas pilsetas izpildkomitejas 1945. gada sagatavota izzina un vacu drošibas
dienesta operativas grupas priekšnieka Valtera Štalekera 1941. gada rakstitie
zinojumi.5 Tiesa nema vera padomju zinojuma mineto, ka Jelgava lidz karam dzivojuši
5964 ebreji. Lai ari V. Štalekers savos zinojumos ir noradijis, ka Jelgava un tas
apkartne, pec 1935. gada tautas skaitišanas datiem, ir 2198 ebreji (Zinojums no
PSRS, 1941. gada 15. oktobris, 16. pielikums), tiesa, palaujoties uz padomju zinam,
mekleja izskaidrojumu, ka vareja palielinaties pirms kara Jelgava dzivojošo ebreju
skaits. Tiesa šo faktu izskaidroja ar to, ka Jelgava pirms kara un kara sakuma
iepluduši daudzi begli, kas mekleja patverumu no nacionalsocialistiem un uzbrukošas
vacu armijas. Einsatzgruppe A (EG A) 1941. gada 1. augusta Zinojuma no PSRS
nr. 40 noradits, ka Jelgava un tas apkartne vel esošie 1550 ebreji pilniba iznicinati.6
V. Štalekera zinojuma 8. pielikuma noradits kopejais lidz 1941. gada 15. oktobrim
Zemgales apgabala nogalinato personu skaits – 3576, atseviški neizdalot ebrejus.
Kuriem datiem ticet? Vai vispar ir iespejams noteikt Jelgava nogalinato ebreju skaitu?
Ka radušies vacu un padomju okupacijas varas dati par nogalinatajiem ebrejiem
Jelgava?

Avotu analize
Petot pieejamos dokumentus, lai noskaidrotu nogalinato Jelgavas ebreju skaitu, par
pamatavotiem jaatzist vacu okupacijas laika rakstitie V. Štalekera zinojumi ar informaciju
par noslepkavotajiem 1550 ebrejiem un Jelgavas izpildkomitejas izzina par Jelgava nogalinatajiem
5964 ebrejiem. Ta ka abos avotos skaitli atškiras, tad ir svarigi noskaidrot,
ka radušies šie dokumenti un tajos minetie skaitli.
1935. gada Latvijas tautas skaitišana uzradija, ka Jelgava registreti 2039 ebreji.8
Registra redzams, ka no 2039 Jelgava registretajiem ebrejiem:
Latvijas pilsoni 2004
Rumanijas pilsoni 1
Lietuvas pilsoni 20
Polijas pilsoni 3
Igaunijas pilsoni 4
PSRS pilsoni 2
Bez noteiktas pilsonibas 5
Registreti ka militarpersonas 41
Atrodas Jelgavas psihoneirologiskaja slimnica 18
Atrodas ebreju bernunama 10
Registrs rada, ka iedzivotaju skaits ir mainigs un skaitlis 2039 nav apliecinajums
ebreju skaitam Jelgava kara sakuma. Arvalstu pilsoni, armija dienejošie, slimnica
ievietotie ir mainigs iedzivotaju kontingents. Meginot noskaidrot, cik ebreju vareja
but 1941. gada vasara Jelgava, kad to okupeja vacu karaspeks, tas neizdevas, jo
preciza uzskaite netika atrasta. Tuvojoties vacu karaspekam, dala Jelgavas ebreju
aizbega no pilsetas, pilseta atradas caurbraucot iestreguši ebreju begli no Lietuvas.
Veicot aptaujas veco jelgavnieku, Otro pasaules karu pardzivojušo ebreju vidu, tika
mineti gadijumi, kad ebreji no Jelgavas bega uz Rigu ceriba tur patverties no nacistu
vajašanam. Vacu laika iznakušaja Jelgavas prese “Nacionala Zemgale”9 un “Zemgale”
atrodamas liecibas, ka Jelgava bijuši ebreju begli ari no Lietuvas. Vieteja prese uzmanibu
saista divas zinas, kas publicetas “Nacionalaja Zemgale”. Avizes redaktors
ir Martinš Vagulans.
1941. gada 29. julijs, otrdiena. Kads “n.p. zino par Jelgavas iedzivotaju skaita
samazinašanos, t.sk. no Jelgavas izraiditi 1200 židi un izbeguši esot 1000. 25. julija
Jelgava ir 33 700 iedzivotaji. To skaits samazinajies par 4000.
1941. gada 5. augusts, otrdiena. Sludinajums: “Lugums personai, kas panemusi
koferiti židu reg., nodot to atpakal Kirsanovièam Jelgava, Stacijas iela 7–9.”
Šis publikacijas liecina, ka jau pirmajas vacu okupacijas dienas veikta iedzivotaju
stingra uzskaite. Vacu okupacijas sakuma notika speciala ebreju uzskaite, ko veica
M. Vagulana vaditais Zemgales drošibas dienests. Šie dati ari publiceti “Nacionalaja
Zemgale” 1941. gada 29. julija – menesi pec tam, kad vacu armija bija no Jelgavas
padzinusi padomju varu. Var pienemt, ka lidz 29. julijam ir nogalinati Jelgavas ebreji,
par ko liecina ieraksts “izraiditi no Jelgavas”.
Kad 1941. gada 22. junija sakas karš starp nacistisko Vaciju un Padomju Savienibu,
Jelgava jau pirmajas kara stundas vacu aviacija bombardeja Jelgavas aerodroma novietotas
padomju lidmašinas. Vacu karaspeks strauja trieciena Jelgavu sasniedza jau
nedelu pec kara sakuma. Sarkana armija Jelgavu nemeginaja noturet un, saspridzinot
tiltus, atstaja pilsetu. To, kas notika Jelgava vacu okupacijas pirmajos menešos, kad iznicinaja
Jelgavas ebreju kopienu, restauresim, izmantojot vietejo laikrakstu zinas. Jelgava
bija viena no pirmajam pilsetam Latvija, kur, ienakot vacu okupantiem, atjaunoja vietejas
pašvaldibas darbu, izveidoja vietejo drošibas policiju, saka izdot vietejo laikrakstu. No
1941. gada 30. junija lidz 16. augustam izdeva laikrakstu “Nacionala Zemgale”, pec tam
lidz 1944. gada julija beigam – laikrakstu “Zemgale”. Laikraksta “Nacionala Zemgale”
izdevejs un redaktors bija M. Vagulans – agronoms, žurnalists, perkonkrustieties. Jau
29. junija vacu drošibas dienesta (SD) specialas iznicinataju vienibas AG komandieris
V. Štalekers bija M. Vagulanu apstiprinajis par Jelgavas drošibas dienesta vaditaju, un
droši vien bez V. Štalekera zinas nebus ari dota atlauja izdot laikrakstu. M. Vagulans
jau kara sakuma bijis partizanos Elejas puse, un pirms vaciešu ienakšanas vinam bijuši
tieši sakari ar vaciešiem. Par to liecina Jelgavas Skolotaju instituta bijušais audzeknis
Arturs Neparts, kurš, karam sakoties, vadija instituta pretošanas grupu. A. Neparts pa
telefonu sazinajas ar M. Vagulanu un sniedza vinam zinas par stavokli Jelgava Sarkanas
armijas atkapšanas laika. A. Neparts ar M. Vagulanu tikas pie majas Liela iela 42,
kas bija paligpolicijas un M. Vagulana vadita latviešu drošibas dienesta mitne.10 Turpmak
teksta pec laikraksta “Nacionala Zemgale” informacijas sagatavota notikumu hronika
palidzes labak izprast situaciju Jelgava, kad tika vajati, tiesibas ierobežoti un pec aresta
nogalinati Jelgavas ebreji.11
1941. gada 29. junijs, svetdiena.
Jelgava pulksten 14.30 (publicets 30. junija) ierodas vacu karaspeks un Jelgavu ienem
bez kaujam. Oberleitnanta fon Franciusa vaditais motomehanizetais pulks ienak Jelgava no
Elejas puses. Sarkanas armijas sedzejvienibas atrodas pie Jelgavas Meitenes un Zalas muižas
virziena. “Nacionala Zemgale” 6. julija parpublice rakstu no vacu “Die Front” par Jelgavas atbrivošanu,
ko sarakstijis kara zinotajs Franks Gotce (Frank Goetze). Vinš raksta, ka Jelgava
29. junija pulksten 12.50 pirmie ielauzas velosipedisti, kuru uzdevums bija noturet tiltus. Vakara
Jelgava notiek stihiska manifestacija, sveic vacu karavirus.
1941. gada 30. junijs, pirmdiena.
Sak iznakt agronoma Martina Vagulana redakcija laikraksts “Nacionala Zemgale”. Sabiedribu
informe, ka Martinš Vagulans ir iecelts par drošibas dienesta priekšnieku.
Drošibas dienesta adrese Liela iela 42. Drošibas dienesta ludz pieteikties aizsargus,
bijušos policistus.
Jelgava no pirmspadomju pilsetas valdes palikuši pilsetas vecakais K. Frickauss, valdes
loceklis E. Ezers, sekretars V. Švanbergs.
1941. gada 1. julijs, otrdiena.
Publicets pazinojums, ka no pulksten 15.00 izpildvaru pilseta parnem vacu Kara lauku
komandantura 818.
Rikojums. Židiem aizliegts turet partikas veikalus, un tos nedrikst nodarbinat partikas
veikalos par pardevejiem.
Rikojums, kas liek Jelgava registret Drošibas dienesta parvalde Liela iela 42 visas namos
dzivojošas un nedzivojošas personas.
Drošibas dienesta štaba Liela iela 42, 9. istaba, japiesakas personam, kas stradajušas policija,
bijušas virsdienesta, aizsargiem, cietumsargiem, kas stradajuši lidz 1940. gada 15. junijam.
1941. gada 2. julijs, trešdiena.
Uznemumiem un iestadem jasaglaba algas tiem, kas iesaukti drošibas dienesta, neuzskatot
tos ka atlaistus.
Jelgava ieviesta komandanta stunda. Civiliedzivotajiem no ausmas lidz 22.00. Židiem
no 18.00.–7.00.
1941. gada 3. julijs, ceturtdiena.
Židiem aizliegts iegadaties jebkadas preces. Ja kads viniem ko pardos, tad to sola sodit
pec kara laika likumiem.
Židi jaatbrivo no darba visas fabrikas, rupniecibas un tirdzniecibas uznemumos bez iznemumiem.
Drošibas dienesta nozimes ir sarkanbaltsarkana lente ap kreiso roku.
1941. gada 4. julijs, piektdiena.
Veikalu izlaupišana Jelgava mitejusies.
Latvijas koka tupelu, pastalu un zirgu lietu taisitaju artelis Jelgava, Lietuvas iela 7, atbrivojies
no židiem, kas izslegti no artela.
1941. gada 5. julijs, sestdiena.
Lidz 18.00 židiem japamet dzivokli un darba vietas ielas un rajonos – Driksa–Zvejnieku
iela–Lapskalna iela–Kazarmes iela–Pulkveža Brieža iela–Dobeles iela visa garuma–Valnu
iela–Lietuvas iela lidz Platones ielai–Dzelzcelš lidz Lielupei un visa jaunas Jelgavas dala laba
Lielupes krasta.
Židu tautibas pilsoniem aizliegts apmeklet teatrus, kino, publiskos parkus, muzejus, makslas
iestades, sarikojumus.
1941. gada 6. julijs, svetdiena.
Židiem aizliegts uzstadit un lietot radioaparatus. Tie janodod Liela iela 42.
1941. gada 7. julijs, pirmdiena.
Pirmais raksts, ko paraksta Ed. Ulmanis, Jelgavas aprinka vecaka vietas izpilditajs.
1941. gada 8. julijs, otrdiena.
Jelgavas kurpnieku artelis Liela iela 40 izsledzis no artela visus židus.
Zemgales drošibas dienesta priekšnieka Martina Vagulana pirmais rikojums pagasta
pašvaldibam. Jasastada pagastu drošibas dienesta loceklu saraksti un jaiesuta Jelgava
Zemgales drošibas dienesta priekšniekam. Visi židi jasavac vienkopus un jaregistre.
Saraksti jasuta uz Jelgavu. Židus var izmantot ka darbaspeku celu un tiltu kartiba savešanas
darbos.
1941. gada 9. julijs, trešdiena.
Jelgavas aprinka vecaka v.i. Ed. Ulmanis informe, ka darbu aprinki atjaunojušas 30 pagastu
valdes.
1941. gada, 10. julijs, ceturtdiena.
Jelgavas pilsetas valdes locekli stajušies darba. Pilsetas vecakais K. Frickauss, valdes
locekli V. Vairogs, Ed. Ezers, P. Bendrups. Iztrukst valdes loceklis Kuikulitis, kas ar gimeni
izvests uz Krieviju.
1941. gada 12. julijs, sestdiena.
Jelgavas aprinka apsardzibas dienesta priekšnieks liek iesniegt pagastos drošibas dienesta
sastavošo personu sarakstus, ka ari pagasta valžu loceklu sarakstus.
1941. gada 15. julijs, otrdiena.
Pazinojums, ka Jelgava un tas apkartne izbeigta karadarbiba, sarkano bandas iznicinatas.
Janodod ieroèi.
1941. gada 16. julijs, trešdiena.
Židiem aizliegts ienemt dzivoklus vai darbnicas jau iepriekšminetaja teritorija, ja kads
parkapis šos noteikumus, tad jazino drošibas dienesta štaba židu registratoram Liela
iela 40.
1941. gada 17. julijs, ceturtdiena.
Lauku komandanturas pazinojums par Virspavelnieka rikojumu, ka, škersojot kara apgabala
robežas, vajag caurlaidi.
1941. gada 18. julijs, piektdiena.
Veršanas pret cilvekiem, kas aizstav židus vai pienem glabašana židu mantu.
Jelgavas aprinkis sadalits astonos rajonos. Informe Jelgavas aprinka vecaka vietas izpilditajs
Ed. Ulmanis.
167
1941. gada 19. julijs, sestdiena.
Aizliegums nesat formas terpu tam civilpersonam, kas nav drošibas dienesta locekli, ar
atlauju nesat formu un apliecibu, nacionalo lenti ar lauku komandanturas zimogu. Rikojums
stajas speka no 19. julija.
Jelgavas pilsetas valde informe, ka vacu Brunoto speku Propagandas nodalas uzdevuma
Pašvaldibu departaments uzdod vakt informaciju par lielinieku laika izdaritajiem noziegumiem.
Zinas jaiesniedz lidz 23. julijam.
1941. gada 21. julijs, pirmdiena.
Atbildiba par židu dzivoklu un mantas saglabašanu uzlikta namu ipašniekiem, parvaldniekiem,
setniekiem.
1941. gada 22. julijs, otrdiena.
Pilsetas valde liek novakt virs veikaliem bolševiku laiku izkartnes un židu veikalu izkartnes.
1941. gada 24. julijs, ceturtdiena.
Jelgavas tirdzniecibas uznemumam ir 107 veikali, no tiem 70, kas parnemti no židiem.
Jelgavas pilsetas valdes ipašuma nodala liek namu ipašniekiem, parvaldniekiem un setniekiem
zinot par tukšajiem dzivokliem un mantam, ko pametuši židi un krievu virsnieki.
1941. gada 26. julijs, sestdiena.
Vacu armijas militara virspavelnieka rikojums par ieroèu nodošanu, Sarkanas armijas
krajumu nodošanu, veršanos pret tiem, kas izplata militaras zinas, klausas aizliegtos radioraidijumus,
cel cenas u.t.t. Ipaši aizliegumi ebrejiem. Židi nevar turet radioaparatus, atrasties
uz ielam no 20–6, atstat savu dzives vietu.
1941. gada 29. julijs, otrdiena.
Kads n.p. zino par Jelgavas iedzivotaju skaita samazinašanos, t.sk. no Jelgavas izraiditi
1200 židi un izbeguši esot 1000. 25. julija Jelgava ir 33 700 iedzivotaji. To skaits samazinajies
par 4000.
1941. gada 31. julijs, ceturtdiena.
Informacija, ka Jelgava 29. julija vakara ieradies Zemgales apgabala komisars standartenfirers
brivkungs fon Medems (Standartenführer Freiherr von Medem). Kopa ar vinu apgabala
parvaldes štaba priekšnieks Fere (Fehre), personiskais adjutants fon Grabe (von Grabe), parvaldes
inspektors Ruperts, pilsetas inspektors Bekers un Volmara kungs. 30. julija M. Vagulanam
tikšanas ar štaba priekšnieku Feri. Medems Jaunaja viesnica tiekas ar M. Vagulanu pulksten
18.00 30. julija.
29. julija Latvijas Lauksaimniecibas akademijas padomes sede nolemj studentus – židus
izslegt no augstskolas.
Raksts par drošibas dienesta darbinieku bijušo karaviru Eriku Kazeku, kurš 20. julija aizturets
uz Dobeles šosejas izvedam zagtas mantas no ebreju pamestajiem dzivokliem. Zagto
mantu izvešana iesaistiti kada cepla stradnieki, kas par palidzibu dabujuši zagtas mantas.
E. Kazeks arestets, policija turpina izzinas darbu.
30. julija uz sanaksmi Zemgales apgabala saimnieciskais vaditajs Kristiansmeijers aicina
Jelgavas apkartnes pagasta vecakos. Sanaksme piedalas saimniecibas vaditaja vietnieks Buda,
Jelgavas aprinka saimnieciskais vaditajs Abelmanns, Jelgavas aprinka priekšnieks M. Vagulans,
aprinka vecaka vietas izpilditajs Ed. Ulmanis un visi aprinka agronomiskie vaditaji.
1941. gada 1. augusts, piektdiena.
Jelgavas aprinka priekšnieks un Jelgavas paligpolicijas dienesta vaditajs Martinš Vagulans
liek visiem bijušajiem drošibas dienesta dalibniekiem un privatpersonam, kas bez attiecigas atlaujas
pievakušas vai tur parzina izbegušo komunistu vai ebreju mantas, nogadat tas lidz 3. augustam
pulksten 10.00 aprinka priekšnieka kanceleja Liela iela 42, 10. istaba. Laukos šis mantas
nododamas pagastu valdes. 4. augusta saraksti par mantam janodod aprinka priekšniekam.
Jelgavas aprinka priekšnieka un Jelgavas paligpolicijas dienesta vaditaja M. Vagulana
rikojums – židiem pilseta un aprinki lidz 2. augustam pulksten 12.00 atstat pilsetas un aprinka
robežas.
1941. gada 2. augusts, sestdiena.
Latvijas generalkomisara Oto Heinriha Drekslera pazinojums par 1941. gada 17. julija
Hitlera rikojumu, ar kuru iecelot vinu par generalkomisaru, ka ari par brivkunga fon Medema
iecelšanu par komisaru Zemgales apgabala.
1941. gada 4. augusts, pirmdiena.
Zemgales apgabala komisara brivkunga fon Medema pirmais rikojums par vecsaimniekiem
un jaunsaimniekiem. Vairaki citi vina pazinojumi.
Par Jelgavas Valsts tirdzniecibas uznemuma direktoru iecelts notars Lula, bet par vina
paligu pulkvedis Apsitis, par Tirdzniecibas dalas vaditaju izraudzits T. Apšenieks. Uznemuma
vairs nav neviena ebreja, bijušie ebreju veikali parnemti, veikali izlaupiti, inventars bojats, notiek
inventarizacija.
Veikalos vairs nevarot noverot tirgotajus židus, bet vel neesot novaktas izkartnes ar tirgotaju
židu vardiem.
1941. gada 5. augusts, otrdiena.
Sludinajums: Lugums personai, kas panemusi koferiti židu reg., nodot to atpakal Kirsanovièam
Jelgava, Stacijas iela 7–9.
1941. gada 12. augusts, otrdiena.
Zemgales apgabala komisars brivkungs fon Medems iecelis kapteini V. Jursonu par Jelgavas
aprinka priekšnieku, kurš stajies amata 11. augusta.
Pazinojums, ka privatajiem uznemejiem Jelgavas Valsts tirdzniecibas uznemums iznoma
ebreju veikalu inventaru.
1941. gada 13. augusts, trešdiena.
Kada kl. replika, ka ir patikami lasit pie pilsetas robežam, ka Jelgava briva no židiem.
Vel tikai firmu un veikalu uzraksti janomaina. Japazud vinu vardiem – izakovièi, klaštorniji,
abramovièi u.c
169
1941. gada 14. augusts, ceturtdiena.
Apgabala parvalde ieiet jaunas telpas – Jelgavas pili. Pirma sede. Piedalas ari kara komandants
majors Šefers.
1941. gada 15. augusts, piektdiena.
Zemgales apgabala komisars brivkungs fon Medems pasludina laikrakstu “Nacionala
Zemgale” par savu oficiozu.
M. Vagulana ievadraksts “Es”, kura minets, ka, iebraucot Zemgales metropole, plakats vesti
“Židu Jelgava nav”, un kura vinš pateicas vacu karaviriem par palidzibu pie židu padzišanas
no apgabala.
1941. gada 16. augusts, sestdiena.
Iznak pedejais – 42. “Nacionalas Zemgales” numurs.
Publikacijas liecina, ka bridi, kad Jelgava ieradas vacu okupacijas varas civilparvalde
ar Zemgales apgabala komisaru brivkungu Valteru Eberhardu fon Medemu
priekšgala, Jelgavas ebreji bija jau no pilsetas izvesti un nogalinati. Zemgales drošibas
dienesta priekšnieks M. Vagulans driz tika atbrivots no darba gan drošibas dienesta, gan
avize “Nacionala Zemgale”. Vinš savu darbu okupantiem bija paveicis – ebreji aresteti
un nogadati lidz nogalinašanas vietai, vinu ipašumi uzskaititi un nodoti jaunajai varai.
Veicot šo petijumu, nebija pieejams Jelgavas ebreju registrs, kas atradas Zemgales
drošibas dienesta arhiva, un pieejamais Jelgavas ebreju nekustamo ipašumu registrs
nedeva atbildi uz jautajumu, cik Jelgavas ebreju nogalinaja 1941. gada julija. 29. julija
publicetas zinas, ka Jelgavas iedzivotaju skaits ir samazinajies par 4000 cilvekiem,
balstitas uz datiem, ko ieguva Zemgales drošibas dienesta par padomju varas represetajiem
iedzivotajiem, par vacu okupacijas varas arestetajiem un nogalinatajiem
vai padomju varai lidzi aizbegušajiem jelgavniekiem. Šie dati ir diezgan tuvu tiem, ko
uzrada V. Štalekers savos zinojumos, ka ari sakrit ar Vacijas tiesu izmeklešanas un
nopratinašanas materialiem.12
Ludvigsburga (Ludvigsburg), 1971. gada 18. janvaris
Nobeiguma zinojums
Šis tieslietas butiba ir Jelgavas pilseta (Mitau) un tas apkartne, kad Latviju bija okupejusi
vacu armija, nacionalsocialistu pastradatie noziegumi, ciktal tie vel ir paklaujami kriminalvajašanai.
Iznemums ir nacionalsocialistu noziegumi. Ka tieslietas priekšmeti tie attiecas
uz kriminallietu, kas izvirzita pret Alfredu Beku (Alfred Becu) un Vilhelmu Adeltu
(Wilhelm Adelt) (Ziemelreinas-Vestfalenes (Nordrhein-Westfalen) centrale Dortmunde (Dortmund)).
Lielaka dala nacionalsocialistu noziegumu Jelgava un tas apkartne veikta jau vacu okupacijas
sakumposma. No 1941. gada junija beigam, kad Jelgavu iekaroja vacu karaspeks,lidz 1941. gada julija beigam Jelgava un tas apkartne tika nogalinati ebreju iedzivotaji. Šaja laika
nogalinaja ari daudzus politiskos ieslodzitos. Turpmakaja vacu okupacijas laika, kas ilga lidz
1944. gada vasarai, tika pastradati daudzi citi nacionalsocialistu noziegumi. Vairakas masu
iznicinašanas akcijas parsvara nogalinaja psihiski slimus cilvekus un èiganus.
1) Kriminallietas pret Becu un Adeltu butiba.
Einsatzkommando 2 (EK 2) loma Jelgavas ebreju iznicinašana atklaj šis vienibas dalas
Alfreda Beku vadiba veiktas masu iznicinašanas akcijas, verstas pret dalu Jelgavas ebreju,
kas bija likumigi slegtas kriminallietas pret Alfredu Beku un Vilhelmu Adeltu butiba. Kelnes apgabaltiesas
zverinata tiesa 1968. gada 8. julija Beku par lidzdalibu slepkaviba piesprieda tris
gadus, bet Adeltam vienu gadu un sešus menešus labošanas darbu iestade.
Dažas dienas pec EK 2 ierašanas Riga – 1941. gada 4. julija vienibas dalu Beku vadiba
nosutija uz Jelgavu, lai nogalinatu Jelgavas ebrejus. Vienibas dala sastaveja no vairakiem EK 2
un Riga izvietotas 9. policijas rezerves bataljona 1. rotas vada dalibniekiem. Latviešu paligpolicija
ebrejus (viriešus, sievietes un bernus) apcietinaja un no pilsetas nogadaja lidz eksekucijas
vietam. Nedelas laika vairakas dienas veica masu iznicinašanas akcijas, kuras piedalijas ši
vienibas dala. Šaveji bija EK 2 un latviešu paligpolicija, taja laika 9. policijas rezerves bataljona
1. rota upurus apsargaja un norobežoja eksekucijas vietas. Viena gadijuma ari vacu policisti
tika norikoti pie šaušanas. Vel kada gadijuma, vienibas dalai ierodoties, latviešu paligpolicija
masu iznicinašanu jau bija paveikusi.
2) Citas Jelgavas ebreju masu iznicinašanas – pardomas par upuru
skaitu.
Beku vadita EK 2 vieniba 1941. gada julija viena nedela nogalinaja tikai dalu Jelgava
un tas apkartne dzivojošo ebreju. Šaja tieslieta janoskaidro, kas ir atbildigs par parejo ebreju
slepkavibam, sakot ar 1941. gada junija beigam lidz julija beigam, lai ari tas butu noticis pirms
vai pec masu iznicinašanas akcijam, kuras veica Beku vadita EK 2 vieniba.
Jelgava dzivojušo ebreju skaitu salidzinot ar Beku vaditas EK 2 vienibas nogalinato upuru
skaitu, atklajas, ka Jelgava acimredzot notikušas ari citas masu iznicinašanas akcijas.
Kriminallieta pret Beku un Adeltu zverinato tiesa secinaja, ka šis vienibas dalas nošava
vismaz 200 cilveku. Turpretim vairaku bijušo šis vienibas policijas rezervistu, kurus pratinaja
ka lieciniekus, izteikumi norada, ka upuru skaits bijis daudz lielaks, iespejams, lidz pat 1000 cilvekiem.
Jelgavas pilsetas domes 1945. gada zinojuma noradits, ka pirms vacu karaspeka ienakšanas
Jelgava dzivojuši 5964 ebreji. Pec vacu karaspeka aiziešanas – neviens. Dala ebreju
vareja but aizbegusi no Jelgavas vel pirms vacu karaspeka ierašanas. Lielaka dala tomer bus
palikusi Jelgava. Tapat ka citos Baltijas apvidos, ari šeit daudziem ebrejiem laikus aizbegt bus
traucejis straujais vacu karaspeka uzbrukums un krievu armijas atkapšanas raditie satiksmes ierobežojumi.
1935. gada karte par Baltija dzivojošiem ebrejiem (16. pielikums ta saucamajam Štalekera
zinojumam – kopejais EG A Zinojums no PSRS lidz 1941. gada 15. oktobrim) minetais
skaitlis 2198 (Jelgava un tas apkartne dzivojošie ebreji) 1941. gada junija jau bija novecojis.
Jelgava dzivojošo ebreju skaita pieaugumu lidz iepriekš minetaja krievu zinojuma noraditajam
skaitam – 5964 var izskaidrot ar to, ka nacionalsocialistiskas nostajas del ta saucamaja ebreju
jautajuma jau ilgu laiku pirms kara pret PSRS daudzi ebreji no vacu un citam vacu armijas
okupetam teritorijam bega uz Latviju.
Tiesas pienemumam par arvalstu ebreju beglu lielo skaitu Jelgava nav atrodami
apstiprinajumi ne padomju laika dokumentos, ne tiesu lietas esošajas liecinieku
liecibas. Vacu tiesas parstavji bez pieradijumiem uzticejas Jelgavas izpildkomitejas
sniegtajai meligajai izzinai, kas uzrada tik lielu boja gajušo ebreju skaitu bez jebkada
pamatojuma.
Ta ka Jelgava dzivojušo ebreju skaits pirms vacu karaspeka ienakšanas ir tikai aptuveni
nosakams, tad no ta nevar secinat ari ebreju upuru skaitu. Lidz šim pieejamas zinas norada,
ka 1941. gada no junija beigam lidz julija beigam nogalinati gandriz visi Jelgava dzivojošie
ebreji. Jelgavas ienemšanas laika tur vel dzivo ebreju skaitam tadejadi vajadzetu sakrist ar
upuru skaitu. 1941. gada 1. augusta Zinojuma no PSRS nr. 40 noradits, ka Jelgava (Mitava)
un tas apkartne esošie 1550 ebreji tikuši pilniba iznicinati, tatad tie acimredzot bija paglabušies
no jau notikušajam iznicinašanas akcijam. Vairaki nopratinatie liecina, ka pec dažam nedelam
Jelgavas nomales paradijas izkartnes ar uzrakstu “Jelgava bez ebrejiem” (“Mitau Judenfrei”).
Ari Makss Kaufmans sava gramata par Latvijas ebreju iznicinašanu zino, ka Jelgavas ebrejus
vacieši un latvieši nogalinajuši jau 1941. gada julija.
Ta saucama Štalekera zinojuma 8. pielikuma noradits kopejais lidz 1941. gada 15. oktobrim
Jelgavas apgabala nogalinato personu skaits – 3576, atseviški neizdalot ebrejus un citas personu
grupas. Tomer ebreji bus bijuši upuru vairakums. Šis skaitlis attiecinats uz visu Jelgavas apgabalu
– Zemgali, tatad tikai dala šo upuru ir no Jelgavas rajona. Zemgales apgabala bez Jelgavas
rajona bija vel èetri rajoni, kuros tapat – varbut ne tik daudz – dzivoja ebreji (sk. 16. pielikumu
Štalekera zinojuma). Riga, Liepaja un Daugavpili ierikoja geto, bet mazajas pilsetinas un laukos
ebrejus nogalinaja jau vacu okupacijas sakumposma. Štalekera zinojuma uz Zemgali attiecinato
upuru skaitu, kas salidzinajuma ar agrako Jelgava vien dzivojošo ebreju skaitu škiet neliels, var
skaidrot ari ta, ka nav nemti vera tie ebreji, kas gaja boja latviešu iedzivotaju rikoto grautinu laika.
Vacu tiesa uzticas V. Štalekera zinojuma paustajam nepatiesajam apgalvojumam
par vietejo iedzivotaju rikotiem grautiniem, bet Jelgava grautinu nebija. Ir bijusi publiska
sinagogu dedzinašana, bet liecinieki apgalvo, ka tas dedzinatas stingra militarpersonu
uzraudziba un vietejie bijuši ka skatitaji, kas pauduši pat lidzjutibu ebrejiem šaja nelaime.
Turklat daži fakti liecina, ka vacu okupacijas sakumposma neskaidro attiecibu del EK dalibnieku
veiktas slepkavibas varetu but nepilnigi registretas. Dalai Zemgales ebreju varetu but
izdevies begt uz kadu no jau minetajiem geto. Galu gala var but, ka dala darbspejigo ebreju
sakuma tika saudzeta un nogadata, iespejams, Riga turpmakai ekspluatacijai.
Šim pardomam vajadzetu noradit uz to, kadas robežas svarstas Jelgavas rajona ebreju
upuru skaits, lai tada veida noskaidrotu, vai bez Beku vaditas vienibas dalas 1941. gada julija
viena nedela veiktajam akcijam Jelgava nenotika citas plašas masu iznicinašanas akcijas.
Ja pienem, ka Jelgava vel dzivoja 3000–4000 ebreju, kad ieradas vacu karaspeks, un lidz
1941. gada julija beigam visi Jelgavas ebreji acimredzot bija iznicinati (sk. zinojumu nr. 40),
tad šaja sakumposma bija janotiek vel citam plašam masu iznicinašanas akcijam. Tatad Beku
vadita vienibas dala šajas akcijas, kas bija kriminallietas pret Beku un Adeltu butiba, nošava
nedaudz vairak par 1000 ebrejiem.
Liecinieku Adamovièa (Adamovitsch) un Neilanda (Nejland) nosauktais Jelgava nošauto ebreju
skaits – no 3000 lidz 4000, respektivi, vismaz 6000, noteikti ir tikai aptuvens minejums.
Iespejams, ka Jelgavas izpildkomitejas sniegtas meligas izzinas del, kur minets
lielais Jelgava nogalinato ebreju skaits, tiesa pienema, ka pratinatie liecinieki stasta
patiesibu.
Šie minejumi sniedz nepietiekamu skaidrojumu par ebreju upuriem laika no 1941. gada
junija beigam lidz julija beigam ari tapec, ka, iespejams, šie skaitli attiecas uz visu Jelgavas
okupacijas laiku. Ari pec 1941. gada julija beigam Jelgava tika slepkavoti ebreji. 1941. gada
27. septembra zinojuma nr. 96 teikts, ka vel 1941. gada 2. septembri nošauti 45 ebreji –
psihiatriskas slimnicas pacienti. Turklat liecinieces Ansons teiktais norada, ka ebreji –
arzemnieki caur Rigu un pari Lielupei nogadati uz Jelgavu un tur nogalinati. Visbeidzot oficiala
vestule, ko Jelgavas apgabala komisars 1943. gada 5. februari raksta generalkomisaram Riga,
tiek noradits, ka 1943. gada 5. janvari Jelgavas apgabala komisariata vel tika nodarbinati
289 ebreji.
Vacu tiesas izmekletajus maldinaja Jelgavas pilsetas izpildkomitejas sniegta izzina,
ko pievienoja tiesas materialiem, ka Jelgava iznicinati 5964 ebreji. Izmeklešanas laika
saskaroties ar neatbilstibu starp šaja izzina minetajiem skaitliem un citiem izmeklešana
iegutajiem skaitliem, tiesa pienema, ka ebreju skaitu Jelgava palielinaja begli, ka
bez vacu organizetas ebreju nogalinašanas bijuši masu slepkavibas gadijumi, kuros
iesaistiti vietejie iedzivotaji. Šim pienemumam nav apstiprinajuma. Vietejie iedzivotaji,
kas iesaistijas paligpolicijas un drošibas dienesta darba, ir piedalijušies ebreju arestos
un apsargaja vinus ieslodzijuma vietas. Par to ir stastijuši aculiecinieki. Nav zinu par
ebreju begliem no Vacijas, kas butu apmetušies uz dzivi Jelgava, bet ir zinas,ka, karam sakoties, caur Jelgavu beguši ebreji no Lietuvas. Cik no tiem aiztureti Jelgava
– zinu nav. Veicot šo petijumu, neizdevas atrast avotus, no kuriem varetu noteikt,
ka radas skaitlis – 5964 – Jelgava nogalinatie ebreji. Bet to izmanto gan vacu tiesa,
gan Latvijas PSR izveidota “Republikas Arkarteja komisija vacu fašistisko iebruceju un
to lidzdalibnieku pastradato noziegumu konstatešanai un izmeklešanai, ka ari Latvijas
PSR pilsoniem, lauksaimniecibai, sabiedriskajam organizacijam, valsts uznemumiem
un iestadem nodarito zaudejumu konstatešanai”. Republikas Arkartejas komisijas
1945. gada 31. julija sagatavotaja Latvija nogalinato cilveku saraksta minets, ka Jelgava
nacisti nogalinajuši 8317 cilveku.13 Konkreti par ebrejiem komisijas materialos – aktos
tiek minets skaitlis 5694.14 Iepazistoties ar Jelgava izveidotas komisijas darbibas rezultatiem,
bija jakonstate, ka komisija tai uzlikto pienakumu kvalitativi nespeja pildit.
Truka kvalificetu cilveku, Jelgava ka pilseta bija iznicinata, sagrauta un nodedzinata
kauju laika, iedzivotaju vairakums aizbedzis no pilsetas vai devies beglu gaitas. Ta ka
darbs bija japaveic noteikta termina, tad komisijas darbinieki ir snieguši neparbauditas
zinas, izdarijuši pierakstijumus, pienemumus, kas noveda pie nepamatotu skaitlu
ierakstišanas gan upuru sarakstos, gan zaudejumu aprekinos. Tas redzams, ieskatoties
pilsetas izpildkomitejas talaika sežu protokolos vai komisijas sagatavotajos aktos.
Liekas, ka nepieciešamo zaudejumu apmerus, nogalinato iedzivotaju skaitu noteikuši
padomju varas parstavji no Rigas. Šis noziegumu izmeklešanas komisijas darbs veikts,
ne jau lai patiesi noskaidrotu nacistu paveikto noziegumu apjomus, bet tikai politisku
merku vadits. Ka piemeru aplukosim Jelgavas pilsetas izpildkomitejas sedes protokolus
nr. 6 un 13.
Jelgavas pilsetas izpildu komitejas sedes15
Protokols Nr. 6 (19)
1945. gada 6. februari Jelgava, Skolotaju iela 3
Dienas kartiba:
[..]
3) Arkartejas komisijas vacu okupantu varas laika nodarito laundaribu un zaudejumu izmeklešanai
un uzskaitei atbildiga sekretara b. L. Kurta zinojums;
III. Uz b. priekšsedetaja priekšlikumu b. L. Kurts zino, ka arkarteja komisija vacu okupantu
varas laika nodarito laundaribu un zaudejumu izmeklešanai un uzskaitei lidz šim
ir atrakusi kapus èetras vietas, bet divas zinamas vietas atrodošies kapi vel nav atrakti, un
šo darbu veiks tuvakaja laika. Tad, cerams, ari galigi noskaidrosies nogalinato kopskaits.
Lidz šim ienacis 350 pieteikumu par vaciešu nodaritajam laundaribam, un personigu pieteikumu
par nodaritajiem zaudejumiem ienacis pari par 3000. Šie pieteikumi vel nav galigi,
tos jaapstrada, un par katru pieteikumu sastadami akti 2 eksemplaros, kas prasa daudz darba. Ludz izpildkomiteju nakt talka ar darbinieku speku, lai darbu varetu veikt pec iespejas
isaka laika. Tapat kapu atrakšanas darbu atrakai veikšanai butu nepieciešami transporta
lidzekli.
Biedrs priekšsedetajs dod vardu Republikas arkartejas komisijas izmeklešanas komisijas
instruktorei b. E. Brjuhoviè, kas norada, ka zaudejumu uzskaite sadalama divas dalas: pa
iestadem un uznemumiem un privatpersonam. No privatpersonam iesniegtie 3000 pieteikumi
ne visai pilnvertigi, tie attiecigi japapildina. Bez tam jaievac vel apmeram 2000 pieteikumu.
Dažas gimenes vairs nav atrodamas pilseta, vinu majas nodedzinatas, ta ka nav kam pieteikt
nodarito zaudejumu un šados gadijumos zaudejumi jakonstate pašai komisijai. Tapat ievacamas
zinas un sastadami zaudejumu akti par uz Vaciju aizdzitiem stradniekiem, jo ar to nodariti
lieli zaudejumi ka darba speka, tapat ari darba algu zina. Šis darbs ir gruts, bet tas katra zina
javeic, pie kam iestregušo darbu veikšanai japiesaista darbinieki, labi darbinieki, kas varetu labi
stradat un prastu ari krievu valodu.
Pec debatem priekšsedetajs norada, ka komisijas darbs ir atbildigs un politisks darbs un
šim darbam japieiet ar zinamu metodi. Nevar noliegt, ka komisija daudz stradajusi un daudz
ari paveikusi. Grutibas rada darbinieku trukums, jo dala darbinieku jau iesaistita cukurbiešu
nosutišanas darbos uz fabriku, un tagad atkal vairaki cilveki no izpildkomitejas nodoti komisijas
riciba. Tas loti ietekme darbinieku tiešo pienakumu pildišanu. Bet tomer, neskatoties uz visam
grutibam, darbs javeic.
Liek priekša izpildu komitejai pienemt šadus atzinumus:
1) ar sludinajumu vieteja laikraksta uzaicinat pilsetas iedzivotajus divu nedelu laika pieteikt
komisijai vaciešu nodaritos zaudejumus un laundaribas;
2) tehnisko darbu veikšanai nodot komisijas riciba 20 kancelejas un kantora darbiniekus no
izpildu komitejas nodalam un uznemumiem;
3) 12. un 13. februari kopa ar komisiju izdarit divu jaunatklatu vietu apskati, kur vacfašistu
iebruceji apglabajuši nogalinatos iedzivotajus un slimniekus no psihiatriskas slimnicas;
4) komisijai visu vacu laundaribu uzskaiti beigt lidz ša gada 20. februarim, intensivi turpinat
zaudejumu konstatešanu un šo zaudejumu ietveršanu aktos;
5) darba gaitu noklausities komisijas sedes, noturot tas ik nedelas, bet komisijas atbildigajam
sekretaram nakt ar zinojumu izpildu komitejas sede pec 2 nedelam un
6) komisijas tehnisku darbu veikšanai nozimetos 20 darbiniekus atstat komisijas riciba lidz ša
gada 15. martam.
Šiem b. priekšsedetaja priekšlikumiem izpildu komiteja vienbalsigi piekrit.
Pilsetas izpildu komitejas priekšsedetajs R. Klekers
Pilsetas izpildu komitejas sekretars J.Buks.
175
Protokols Nr. 13 (26)16
1945. gada 27. marta Jelgava, Skolotaju iela Nr. 3
Dienas kartiba:
1) Arkartejas komisijas vacfašistu okupantu laundaribu un nodarito zaudejumu uzskaitei sekretara
zinojums par darbibu;
2) [..]
Sede piedalas izpildkomitejas priekšsedetajs b. R. Klekers, priekšsedetaja vietnieks b. L. Eihmanis,
sekretars J. Buks, 1. sekretars K(b)P b. J. Straumits, Darbaspeka uzskaites un sadales
biroja vaditajs b. A. Klava, Findalas vaditajs b. V. Ansbergs, karaviru gimenu apgades dalas
vaditajs b. J. Pilags, prokurora biedrs Murnieks, Veselibas nodalas vaditaja b. L. Lencmanis,
Dzivoklu parvaldes priekšnieks b. E. Štrauss, Visparejas dalas vaditajs b. J. Abramaitis, Tautas
izglitibas nodalas vaditajs b. L. Kurts, Socialas nodrošinašanas nodalas vaditaja b. E. Buks,
Planošanas komisijas priekšsedetaja b. O. Placis, Saimniecibas nodalas vaditajs b. A. Blums,
SAGS’a vaditaja b. V. Skuja, Malkas sagades dalas (Gortop) vaditajs b. P. Daugavietis, Komunalsaimniecibas
dalas vaditajs b. E. Rozentals un pilsetas arodbiedribas priekšsedetajs
b. Barsukovs, NKVD parstavis nebija ieradies.
Sedi atklaj un vada priekšsedetajs b. R. Klekers, protokole sekretars b. J. Buks.
[..]
I. Priekšsedetaja uzaicinats, arkartejas komisijas vacfašistu okupantu laundaribu un nodarito
zaudejumu uzskaitei sekretars b. L. Kurts zino, ka komisijas darbiba turpinas divos virzienos:
1) laundaribu un 2) nodarito zaudejumu izmeklešana.
Pedeja laika apskatitas divas vietas, kur vacu fašisti apglabajuši nogalinatos slimos no
psihiatriskas slimnicas un politiskos ieslodzitos. Psihiski slimo nošauts 447 cilveki, un tie apglabati
Burinu meža Garajos kalnos aiz Baložu kapiem pieci kilometri no Jelgavas, un vairaki
simti politisko ieslodzito nošauti un apglabati meža 5 km no Jelgavas un 1/2 km no Meitenes
šosejas, kopa ar agrak atrastiem vacu fašistu laundaribas upuriem nogalinato skaits Jelgava
pieaudzis lidz 26,5 tukstošiem.
Zaudejumu konstatešanas aktu sastadišanu izdara 14 darbinieki, bet to skaits ir par mazu,
lai darbus veiktu lidz ši gada 25. aprilim, un tapec nepieciešams no iestadem un uznemumiem
sutit izmeklešanas komisija vel vismaz 10 cilveku, ka ari vajadzigs uzdot visiem iestažu, uznemumu
un organizaciju vaditajiem iekartot, ka visi viniem padotie darbinieki iesniegtu nedelas
laika rupigi izpilditus pieteikumus par nodaritajiem zaudejumiem.
Biedrs I. Straumits ienes priekšlikumu revidet iestažu un uznemumu aprekinatos zaudejumus,
jo pec ienakušam zinam zaudejumu summas uzraditas loti zemas. Sekot lemuma
izpildišanai uzdod b. A. Blumam. Noklausijušies b. L. Kurta zinojumu par vacfašistu nodarito
zaudejumu un laundaribu izmeklešanas komisijas darbibu, izpildkomiteja vienbalsigi nolemj:
1) vacfašistu nodarito zaudejumu un laundaribu izmeklešanas komisijas sekretara zinojumu pienemt
zinašanai; 2) iesaistit komisijas darba 10 darbiniekus no tiem uznemumiem um iestadem,
kas lidz šim nav tadus sutijušas; un 3) uzlikt visiem iestažu, uznemumu un organizaciju vaditajiem
par pienakumu rupeties, lai nedelas laika visi viniem padotie darbinieki iesniegtu rupigi
izpilditus un ar tinti uzrakstitus pieteikumus par nodaritajiem zaudejumiem.
Priekšstatu par Arkartejas komisijas darbinieku darba stilu sniedz šis komisijas
sastaditie akti.
Latvijas PSR. Akti – saraksti. 1944.–1945. gada Jelgavas pilsoniem vacu fašistu nodarito
zaudejumu uzskaite. 07.05.1945.17
1945. g. Mes, apakša parakstijušies, komisijas priekšnieks Straumits Janis un komisijas
locekli 1) Kurts Leonids 2) Èakste Ringolds, sastadijam šo aktu – sarakstu par to, ka ar vacu
fašistisko okupantu iebrukumu un laundarigo ricibu nodariti zaudejumi šadam minetam PSRS
pilsonu gimenem Jelgavas pilseta.
Komentars. Saraksta mineti 5011 personu uzvardi, dalai ari vards, dzivesvietas
adrese, gimenes loceklu skaits, zaudejuma summa rublos, ka ari zinas par to, vai attieciga
persona nogalinata, nomirusi, nezinama, dziva. Dažas lapas redzams, ka, pavirši
pildot un bieži mainoties lapu izpilditajiem, cietuša vards uzradits ka uzvards, uzvardam
minets tikai pirmais burts. Liekas, ka komisijas darbinieki sastadijuši sarakstu nevis
pec cietušo gimenu iesniegumiem, bet izpildot rikojumu, ka komisijai pašai jasagatavo
saraksti, ja gimene vairs pilseta nedzivo. Redzams, ka komisijai nav bijuši pieejami
kadi nogalinato Jelgavas iedzivotaju saraksti. Šaja saraksta starp cietušajiem minets
ari M. Vagulans (saraksta 1135. numurs, adrese Uzvaras iela 49, 80 m2 liels dzivoklis,
zaudejumi 305 000 rublu, tris cilveki), kurš vacu okupacijas sakuma vadija latviešu
drošibas dienestu un palidzeja iznicinat pilsetas ebrejus. M. Vagulans ar gimeni bija
izbraucis uz Vaciju un nevareja atrasties Jelgava komisijas darbibas laika. 1939. gada
Jelgavas telefonu abonentu gramata noradits, ka M. Vagulana dzivesvieta ir Valnu
iela 2, bet 1941. gada augusta – Akademijas iela 25. Ta paša gada rudeni laikraksta
“Zemgale” kada raksta minets, ka M. Vagulans pirms kara no Icika Zilbermana nopircis
apbuves gabalu Austrumu iela 7. Salidzinot tikai pirmo simtu saraksta esošo personu
uzvardus, adreses, gimenes loceklu skaitu ar 1935. gada tautas skaitišana iegutajiem
datiem par Jelgavas ebrejiem, redzams, ka vairak ir neatbilstibu neka sakritibu. Ši saraksta
tapšana acimredzot izmantoti kadi agrak sastaditi Jelgavas iedzivotaju saraksti,
jo uzvardu atbilstiba ir samera liela, tie parrakstiti dažados laikos dažados rokrakstos
vai ari vienlaikus, rakstot vairakiem cilvekiem. Tikai saraksta sakuma paradas atzimes
par atseviškiem cilvekiem vai gimenem – nogalinats, dzivs, miris –, bet lielakajai dalai
zinas par minetam personam ir noradits “nezinams”. Diemžel neprecizie dati izraisija
sekas, jo no tiem velak aprekinaja nogalinato cilveku, t.sk. Jelgava vacu okupacijas
laika holokausta boja gajušo ebreju skaitu, ko izmantoja tiesas pravas Padomju Savieniba
un Vacija pret slepkavibas apsudzetajam personam.
177
Izraksts no saraksta, 1935 Izraksts no saraksta, 1945
Nr. p.k.
saraksta
Vards, uzvards Adrese Jelgava Gimenes
locekli
Zinas par
personam
Vards, uzvards,
cilveku skaits
Gimenes
locekli
1. Abramsons T. Liela iela 40 4 cilveki nogalinati
2. Abramsons H. Valnu 35 2 ”
3. Blumbergs L. Katolu 7 4 ”
4. Brande L. Katolu 2 6 ” Brande 5
5. Cvilings M. Liela 17 4 ”
6. Cvilings I. Liela 20 4 ”
7. Damelings Š. Liela 53 4 ”
8. Dancigers A. Katolu 26 2 ”
9. Dannemans H. Katolu 24 4 ”
10. Davidsons G. Lapskalna 7 7 ”
11. Disenciks H. Liela 49 3 ”
12. Disenciks M. Akademijas 44 3 ”
13. Jakobsons P. Liela 45 4 ”
14. Efraimsons K. Liela 45 2 miruši
15. Falks A. Poruka 4 6 nogalinati
16. Feldhuns A. Katolu 49 5 nezinami
17. Feldhuns Jakobs Vienibas pr. 38 4 ”
18. Feldhuns Izaks Katolu 41 6 ”
19. Feldhuns Izidors Katolu 48 6 ” Feldhuns Jankels 1
20. Feldhuns Maksis Bisenieka 29 8 ” Eframs Mendels 8
21. Machiahs Haims Valnu 2 4 dzivi Macliahs Honens 4
22. Fels F. Bisenieka 42 5 nogalinati
23. Fels A. Bisenieka 41 2 ”
24. Gotlibs I. Dika 15 5 ” Gotlibs Taube 5
25. Grinfeldts H. Liela 5 4 ”
Padomju okupacijas varai ienakot Latvija, notika daudzi aresti. Bijušajam Zemgales
drošibas dienesta vaditajam M. Vagulanam, kurš varetu sniegt precizas zinas par
Jelgavas ebreju likteni, kara beigas izdevas ar gimeni izcelot uz Vaciju, pec tam uz
Australiju.18
Toties padomju represivo iestažu rokas nokluva bijušais Jelgavas pilsetas galva
Kristaps Frickauss un vina vietnieks Fjodors Kalninš. Ari vinu apsudziba tika izmantotas
Jelgavas pilsetas izpildkomitejas sniegtas zinas par nogalinato ebreju skaitu
Jelgava.

Izzina
sakara ar lietu par Jelgava okupacijas laika vacu – fašistisko iebruceju veikto Jelgavas mierigo
iedzivotaju iznicinašanu.
Veiktaja izmeklešana noskaidrots, ka ar pirmajam okupacijas dienam vacu iebruceji kopa
ar vinu dienesta esošajiem šucmaniem un aizsargiem keras pie planveidigiem Jelgavas pilsetas
un aprinka mierigo iedzivotaju arestiem un iznicinašanas.
[..] Reize ar padomju aktiva un stradnieku arestiem 1941. gada 30. junija sakas pilnigi visu
pilsetas ebreju iedzivotaju aresti. Pec vacu okupacijas varas paveles visiem ebreju iedzivotajiem
bija jaierodas policijas iecirkni, no kurienes tos izvietoja tukšajas majas, kas bija pielagotas
ka geto, no kurienes pec iznirgašanas, aplaupišanas, jauno ebreju meitenu izvarošanas pec
2–3 dienam sakas masu nošaušanas.
Ka liecina lieciniece Marina Neilande: “1941. gada julija sakuma es personigi redzeju, ka
divu dienu laika gar manu maju pabrauca ap 25 atklatas kravas automašinas ar ebrejiem. Katra
mašina bija ap 50 cilveku, kurus nosutija uz nošaušanu šautuves laukuma.”
[Petijuma laika iegutas liecibas apstiprina zinas, ka uz nošaušanas vietu ebreji dziti
kajam, nevis vesti ar automašinam. Ši lieciba ir nepatiesa. – A. T.]
Pec tam divu nedelu laika katru dienu 2–3 reizes diena pa partijam 200–300 cilveku uz šo
pašu nošaušanas vietu kajam dzina Jelgavas pilsetas, Tukuma un Dobeles ebrejus. Visi vini
nošauti minetaja lauka. Pec vaciešu atkapšanas 1944. gada augusta Jelgava nebija palicis
neviens ebrejs” [..]
Šos pašus faktus apstiprina liecinieki, Jelgavas iedzivotaji: Eihmans L. P. [..], Ivanovs V. K.
[..], Zalitis N. J. [..], Adamoviès J. A. [..], Skudra E. A. [..] un daudzi citi.
Tada veida šaujamlauka èetros masu kapos, katrs kaps 65 × 3 un kaps 85 × 4, vacu cilvekedaji
iznicinajuši vairak neka 6000 ebreju iedzivotaju. No visiem šaujamlauka nonavetajiem
5964 ir Jelgavas ebreji, sk. pievienoto Izpildkomitejas izzinu nr. 327 no 1945. gada 20. junija
(parejie ir ebreji no Tukuma aprinka).
Ka apstiprinajums vaciešu veiktajai Jelgavas ebreju tautibas iedzivotaju pilnigai iznicinašanai
1941. gada augusta sakuma ir liecinieka Eihmana, ka ari citu liecibas.
“1941. gada augusta sakuma pie visam iebrauktuvem Jelgava bija izlikti apali dzelteni
plakati ar uzrakstiem “Mitava briva no ebrejiem”.”
Pec tam lidz Sarkanas armijas atnakšanai Jelgava nebija neviena ebreja [..].
Lai sleptu nozieguma pedas, pirms atkapšanas vacu iebruceji atraka vienu kapu un
meginaja sadedzinat likus šaujamlaukuma. Sarkanas armijas strauja uzbrukuma del vacieši
nenoveda lidz galam maskešanas planu – pat atrakta kapa dibena atrasti cilveku kauli, cela
kauls ar damas zeki, kurpe, sieviešu mati. Kapa mala pie cela 12 × 10 m laukuma redzami pelni.
Daudz apdegušu cilveka kaulu, zobu protežu, metala pogu, brillu ramju u.c. Bez minetajiem
nošautajiem ebrejiem vacu okupanti 1941. gada 2. septembri izveda no Jelgavas psihiatriskas
slimnicas Gintermuižas 45 cilvekus – ebreju tautibas psihiski slimos un nošava meža aiz Nikolaja
kapiem (sk. slimnicas direktora 1945. gada 19. junija izzinu nr. 348 (pielikums 91)).
1945. gada 26. junija
Jelgava NKVD Latvijas PSR un AK pilnvarotais
Kapteinis Bundzis
Apstiprinu Apstiprinu
Latvijas PSR iekšlietu tautas komisara Latvijas PSR NKVD karaspeka
vietnieks, pulkvedis Sieks kara prokurora vietnieks,
justicijas gvardes majors
1946. gada 8. februari Dmitrijevs
1946. gada 16. februari
Bijuša Jelgavas pilsetas galvas Kristapa Frickausa nopratinašanas protokola
fragmenti.20
Riga 1946. gada 9. janvari
[..]
Jautajums: Kadas vacu okupacijas laika laundaribas Jelgava laika no 1941. lidz 1944. gadam
piedalijas pilsetas pašvaldiba un jus personigi ka pilsetas vecakais?
Atbilde: Ka jau iepriekš noradiju, ka, ienakot Jelgava vacu karaspekam, mani uzreiz izsauca
uz komandanturu un piedavaja ienemt pilsetas vecaka posteni, nokomplektet pilsetas pašparvaldi
ar ieredniem un veikt pasakumus, lai visas iestades un uznemumi, kas atradas pilseta,
uzsaktu darbu.
Driz es uzrakstiju aicinajumu vietejiem iedzivotajiem, lai vini uzsak darbu. Šis mans aicinajums
tika nopublicets vieteja avize “Zemgale”.
Pec dažam dienam, kad es jau saku pildit pilsetas vecaka pienakumus un pašparvaldes
aparats bija nokomplektets, es devu rikojumu komunalas nodalas vaditajam, lai visa bezipašnieka
manta, t.i., mebeles, vertigas lietas un citu, padomju iestadem un privatpersonam, kuri
evakuejušies uz PSRS, piederoša manta tiktu attiecigi uzskaitita un uzglabata.
Par ebreju arestiem un nošaušanam es lidz 1941. gada oktobrim ne no viena netiku
dzirdejis [..]
Tikai oktobri vai septembri taja paša gada no 2–3 personam, kuru uzvardus šaja bridi nosaukt
nevaru, es uzzinaju, ka vacieši savacot visus ebrejus un liekot kapt smagajas automašinas,
lai vestu uz nometni “Salaspils”. Tapat stastija, ka atseviška dala šo ebreju esot nošauta kaut
kur meža pie Jelgavas. Šo vietu es personigi nekad neesmu redzejis un tur neesmu bijis.
Pecak pie manis 1941. gada oktobri ar zinojumu ieradas pilsetas parvaldes kartinu biroja
vaditajs Vavere, kurš zinoja, [ka] sanemtas kartinas ebrejiem nav kam izdalit, jo pilseta dzivo
tikai Viena ebrejiete.
Es painteresejos, kur vareja pazust no pilsetas ebreju iedzivotaji, kuru, pec 1939. gada
uzskaites, bija apmeram divi ar pusi tukstoši. Vavere atbildeja, ka dala ebreju nošauta, bet
parejie izvesti.
No savas puses es toreiz uzskatiju to par lielu nirgašanos un neželibu, ko vacieši izdarija
ar ebrejiem.
Par to, t.i., ka vacieši izveda un nošava dalu no viniem, stastija uzraksti, kas bija pie stabiem
pie Jelgavas, uzlikti septembri, tie vestija, ka ebreju Jelgava vairs nav.
Jautajums: Kada ir jusu personiga un pašvaldibas ierednu lidzdaliba ebreju izdzišana un iznicinašana?
Atbilde: Es atkartoju, ka ne tiešu, ne netiešu dalibu ebreju un citu iedzivotaju iznicinašana neesmu
nemis, ebreju sarakstus nepiestadiju, transportu nepiegadaju, ka ari nekadus rikojumus
par ebreju mantu neesmu devis.
Iespejams, ka pilsetas pašvaldibas komunala nodala, pildot manu rikojumu par bezsaimnieka
mantas uzskaiti un glabašanu, 1941. gada julija sakuma uzskaitija ebreju ipašumus, bet
par to man nezinoja, un es ar to, t.i., ebreju ipašumu, neesmu rikojies. Pecak, kad 1941. gada
beigas gebitskomisars deva rikojumu nodot visu bezsaimnieka mantu, kas atradas pilsetas pašvaldibas
komunalas nodalas glabašana, es devu rikojumu iepriekšminetas nodalas vaditajam,
lai tas tiktu izpildits [..]
K. Frickauss pratinašanas centas izvairities no atbildem un, atbildot uz jautajumiem,
kas skara ebreju arestus un nogalinašanu, kludas laika norades, faktos, kas vinam ka
pilsetas galvai vareja but zinami, jo vinš bija sacis savu dienestu vacu okupetaja Jelgava
laika, kad notika ebreju aresti un nogalinašana. K. Frickauss noraidija apgalvojumus,
ka Jelgava nogalinati 5964 ebreji, ka ari noradija, ka pilseta, pec 1939. gada datiem,
bijuši apmeram divarpus tukstošu ebreju. Tiesa nema vera tikai Jelgavas pilsetas izpildkomitejas
sniegto izzinu. Padomju tiesa un tas izmekletaji nodemonstreja, ka tos
neinterese lietas patiesie apstakli – cik Jelgavas ebreju nogalinaja. Gan bijušais pilsetas
galva K. Frickauss, gan vina vietnieks F. Kalninš tika notiesati par sadarbibu ar vacu
okupacijas varu un dzimtenes – PSRS nodevibu.

Secinajumi
Padomju varas atstatie dokumenti nesniedz patiesu ainu par nacistu izdarito noziegumu
patiesiem apmeriem. Tajos ir parspilejumi, nepatiesi fakti, politiskas frazes. Tos rakstot,
netika izmantoti vacu dokumenti, ari upuru kapu atrakšana nedeva precizu informaciju
par nogalinato ebreju skaitu. Pat rupigi veicot kapu atrakšanu un upuru atpazišanu,
tas nebija iespejams, jo vacu varas iestades kapus bija daleji atrakušas un upurus
sadedzinajušas. Pec Jelgavas ebreju iznicinašanas 1941. gada julija kA atseviška
akcija ir notikusi Jelgavas psihiatriskas slimnicas 45 ebreju nogalinašana septembri.21
Zemgales apgabala komisars brivkungs V. E. fon Medems ir sniedzis informaciju, ka
1943. gada 5. janvari Jelgavas apgabala komisariata vel bija nodarbinati 289 ebreji. Veicot
aptauju veco jelgavnieku vidu, atradas lieciniece, kas informeja par arzemju ebreju
izmantošanu Jelgavas dzelzcela linijas Jelgava–Eleja buvniecibas darbos. Šie ebreji
bija nometinati Svetes stacija netalu no Rullu kalniem. Pat pienemot, ka nodarbinatie
arzemju ebreji gajuši boja, diez vai nogalinato ebreju skaits Jelgava 1942.–1944. gada
sniegtos vairakos tukstošos. Skopa un neparbaudama informacija ir par atseviškiem
karu pardzivojušiem ebrejiem. Nav atrodamas zinas, cik ebreju paspeja izbraukt no
Jelgavas uz PSRS iekšzemes apgabaliem kara sakuma; cik Jelgavas ebreju izbega no
Jelgavas vacu okupacijas sakuma uz Rigu, ceredami tur paslepties; cik gaja boja velak
Rigas geto. Nav zinams, cik Jelgava vacu vara bija palicis no Lietuvas begošo ebreju,
kuri netika talak uz PSRS. Padomju zinas par 5964 nogalinatiem Jelgavas ebrejiem
nav patiesas. Tas tapušas birokratu kabinetos un, izpildot padomju varas funkcionaru
prasibas, falsificetas. Vacu zinas par 1550 nogalinatajiem ebrejiem augusta sakuma
Jelgava un tas apkartne ir diezgan ticamas, jo sakrit ari ar Jelgavas avize “Nacionala
Zemgale” publicetajam zinam, kur minetais skaitlis 1200 – no Jelgavas “izraiditie” ebreji
– balstits uz Jelgavas iedzivotaju registracijas datiem, ko pec vacu varas rikojuma
veica Jelgavas pašparvalde. Diemžel nav bijusi petijuma laika pieejama Jelgavas
drošibas dienesta sagatavota kartoteka Židu registrs, kas dotu atbildi uz jautajumu,
cik Jelgava 1941. gada julija sakuma bija ebreju, kurus nogalinaja bijušaja Jelgavas
kajnieku pulka šautuve, ko musdienas jelgavnieki deve par Naves mežu.
Petijuma nav rasta skaidra atbilde uz jautajumu, cik Jelgavas ebreju nogalinaja
vacu okupacijas laika, taèu bija iespejams noskaidrot, kad un ka noslepkavoja Jelgavas
ebrejus 1941. gada vasara, sakoties vacu okupacijai,22 un ka pec kara radas vestures
literatura minetais Jelgava nogalinato ebreju skaits.
Atsauces un komentari
1 Latvijas Valsts arhivs (turpmak – LVA), 1986. f., 2. apr., P-11089. l., kriminallieta nr. 2754.
2 Izzina ir balstita uz Republikas Arkartejas komisijas datiem.
3 1968. gada Kelnes apgabaltiesas kriminallieta. Apsudziba pret Alfredu Beku un Vilhelmu Adeltu,
muzejs “Ebreji Latvija” (turpmak – MEL), III-14.
4 Turpat, Vacijas tiesu materiali. Ludvigsburga, 1971. Nobeiguma zinojums par nacionalsocialistu
pastradatajiem noziegumiem Jelgava un tas apkartne.
5 Ereignismeldung UdSSR. Der Chef d. Sicherheitspolizei und des SD, Berlin, 15.10.1941. – Visu
zinojumu kopijas, iznemot nr. 2 un nr. 158, atrodamas: MEL, B-413–B-628.
6
Turpat.
Ceturta tautas skaitišana Latvija 1935. IV sej.: Tautiba. – Riga, 1937. – Petijuma laika izmantoti dati
no LVA arhivares Irinas Veinbergas sagatavotajiem ebreju sarakstiem pec tautas skaitišanas laika
izpildito kartišu zinam.
9 “Nacionala Zemgale” ir pirmais laikraksts, kurš Latvijas teritorija sak iznakt ar vacu okupacijas varas
atlauju. Ta redaktors un izdevejs bija Martinš Vagulans, kurš vienlaikus bija apstiprinats ari par
Jelgavas drošibas dienesta priekšnieku. Laikraksts iznaca no 1941. gada 30. junija lidz 16. augustam.
Tad M. Vagulanu atstadinaja no visiem amatiem, avizi sledza un tas vieta saka izdot laikrakstu
“Zemgale”.
10 Neparts A. Atminas par okupacijas laiku, 1940–1945. – Milforda, 1998.
11 Nacionala Zemgale, nr. 1–42, iznaca no 1941. gada 30. junija lidz 16. augustam.
12 MEL, III-14, Vacijas tiesu materiali. Ludvigsburga, 1971. Nobeiguma zinojums par nacionalsocialistu
pastradatajiem noziegumiem Jelgava un tas apkartne.
13 Vacu fašistisko iebruceju un to lidzdalibnieku pastradato noziegumu konstatešanai un izmeklešanai
ieceltas Republikas Arkartejas komisijas zinojums par vacu iebruceju noziegumiem Latvijas Padomju
Socialistiskaja Republika. – Riga, 1945.
14 LVA, 132. f., 1.–32. l., Jelgava, Republikas Arkartejas komisijas savaktie materiali.
15 Zemgales valsts arhivs, Jelgavas izpildkomitejas sežu protokoli, 1945. gads.
16 Turpat.
17 LVA, 132. f., 22. apr., 2. l.
18 Martina Vagulana biografija izmantotas zinas no Žana Unama sastadita biografiska raditaja “Es
vinu pazistu” 1938. gada Riga un 1975. gada Mièigana izdevniecibas Grand Haven izdevuma,
korporacijas “Talavija” 1925. un 1965. gada albumiem, Andrieva Ezergaila gramatas “Holokausts
vacu okupetaja Latvija, 1941–1944”.
M. Vagulans dzimis 1905. gada 29. marta Dignajas pagasta Vagulanu majas. 1923. gada absolvejis
Daugavpils valsts vidusskolu un iestajies Latvijas Universitate. 1924. gada iestajies studentu
korporacija “Talavija”. 1924.–1925. gada stradajis Valsts budžeta nodala, pec tam Zemkopibas
ministrija par jaunako zemes taksatoru. 1929. gada pargajis darba laikraksta “Pedeja Bridi”. Avizes
uzdevuma apcelojis Vaciju, Lietuvu, Franciju, Poliju. Divus semestrus bijis Lauksaimniecibas
fakultates Studentu biedribas priekšnieks. 1930. gada atradies obligataja karadienesta 9. Rezeknes
kajnieku pulka. Beidzis virsnieka vietnieka kursus karaskola, pildot nodalas virsseržanta pienakumus.
1931. gada izturejis valsts parbaudijumus Latvijas Universitate, profesora Augusta Kirhenšteina vadiba
izstradajis diplomdarbu “Sviesta kludas un to noveršana”. 1934. gada ieguvis agronoma gradu.
1932. gada stradajis par lopkopibas inspektoru Latgale, 1933. gada bijis Bauskas aprinka agronoms,
reize vadot Bauskas darba biroju un redigejot nedelas laikrakstu “Bauskas Vestnesis”. 1937. gada
pargajis uz Jelgavu par Lauksaimniecibas kameras Iestažu un sacensibu biroja sekretaru. Stradajis
ari par dienas laikraksta “Zemgales Balss” redaktoru. 1939. gada no iekšlietu ministra Vila Gustava
Gulbja iecelts par Iekšlietu “Ministrijas Vestneša” redaktoru, bet tam nav piekritis prezidents Karlis
Ulmanis un sabiedrisko lietu ministrs Alfreds Berzinš, ka iemeslu minot M. Vagulana piederibu
studentu korporacijai un Perkonkrusta organizacijai. Ir bijis aizsargs, Aizsargu bataljona seviško
uzdevumu rotas komandieris. 1940. gada pec Latvijas inkorporacijas Padomju Savieniba atstajis
darbu Lauksaimniecibas kamera un laikraksta, dzivojis un saimniekojis savas lauku majas Jelgavas
aprinka Lielvircavas pagasta Ludinos. Ienakot vacu karaspekam, ir bijis zinotajs par notikumiem
padomju aizmugure un sniedzis zinas vacu karaspekam, piedalijies cinas pret sarkanarmiešiem
pie Elejas Meitenes stacijas apkartne. Jau pirmaja vacu okupacijas diena iecelts par Jelgavas
drošibas dienesta vaditaju, piedalas Jelgavas ebreju iedzivotaju iznicinašanas sagatavošana. Ir
laikraksta “Nacionala Zemgale” redaktors. Isu laiku ienem Zemgales apgabala drošibas dienesta
priekšnieka amatu. Pec atstadinašanas no ši amata dieneja Viktora Araja komanda. Par ebreju
sievietes izvarošanu Minska 1943. gada islaicigi ieslodzits Rigas Centralcietuma. Sava biografija
noradijis, ka cinijies legiona ka leitnants Baltkrievija un Volhova pulkvežleitnanta Voldemara Veisa un
pulkvežleitnanta Karla Lobes pulka. Ievainots, apbalvots ar Dzelzs krustu. Pec ievainojuma atvalinats
un kopa ar gimeni 1944. gada 8. oktobri izbraucis uz Vaciju. Dzivojis Vacija, Gubina pie Oderas,
Arnštate Tiringene, Vircburga. 1948. gada izceloja uz Australiju, divus gadus pavadija Adelaida, tad
parcelas uz dzivi Sidneja. Vadija kokmaterialu transporta uznemumu, uzcela maju, garažu, kuras
viena gala ierikoja telpas Sidnejas talaviešu konventa vajadzibam. M. Vagulans miris 1982. gada
Australija, psihiatriskaja slimnica.
19 LVA, 1986. f., 2. apr., P-11089. l., kriminallieta nr. 2754, Frickausa Kristapa Andreja d., Kalnina Fjodora
Andreja d. u.c. lieta.
20 Turpat.
21 Turpat, 132. f., 30. apr., Par Jelgavas psihoneirologiskas slimnicas ebreju pacientu nošaušanu
2.09.1941.42.; sk.: Viksne R. Garigi slimo iznicinašana Latvija nacistiskas okupacijas laika //
Holokausta izpetes jautajumi Latvija: Starptautiska seminara referati, 2001. gada 29. novembris,
Riga, un 2001.–2002. gada petijumi par holokaustu Latvija (Latvijas Vesturnieku komisijas raksti,
8. sej.). – Riga, 2003, 324.–350. lpp.
22 Tomašuns A., Martinsons M. Jelgava 1941. gada vasara – holokausts. Macibu paliglidzeklis Latvijas
vesture. Videofilma vidusskoleniem. – Jelgava, 2004.

Turpinajums sekos....

Nenhum comentário: