ILMARS LATKOVSKIS:TURPINAJUMS SARUNAI PAR HERBERTU CUKURU.

Ilmārs Latkovskis hansamedia.

19. marts 2006




Negribu pārliecināt muļķus un aprēķinātājus. Pēc pirmās sarunas par Herbertu Cukuru (Delfi, 12.03.2006) netrūkst galēju viedokļu izkliedzēju. Vieni sauc: tāda ir žīdu daba. Citi atkal izmanto saukļus par antisemītisma tendencēm un holokausta upuru piemiņas zaimošanu, ja par Herbertu Cukuru nerunā tikai sliktu vien.

Atgādinu, ka visas šīs kaislības izsauc mēģinājumi apšaubīt līdz šim vienīgās versijas nekļūdīgumu. Šī versija aprakstīta H. Cukura slepkavas A. Kincles (pseidonīms) grāmatā “Rīgas bendes nāve”. Cukuru nogalina 1965. gadā Montevideo “tie, kas neaizmirst”. Nāve ir it kā ir taisnīgs sods par desmitiem tūkstošu ebreju noslepkavošanu. Taču vēsturnieki šajā grāmatā ir atraduši vairākas faktu kļūdas.
Cukura līdzdalība bēdīgi slavenajā Arāja komandā un klātbūtne Rīgas ebreju geto, protams, ir nopietns pamats ļoti nepatīkamām aizdomām par Cukura tiešu saistību ar noziegumiem. Taču te jāpiesauc līdzība ar piedalīšanos VDK darbos. VDK ir pastrādājusi noziegumus pret cilvēci. Bet, vai tas mums dod tiesības bez tiesas slepkavot katru VDK virsnieku, cietumsargu, ziņotāju? Es būtu priecīgs, ja Herberts Cukurs izrādītos bez vainas ebreju slepkavošanā. Taču es arī negribu vēlamo uzdot par esošo, jo pagaidām man nav drošas pārliecības, ka Cukurs ir pilnīgi bez vainas. Šķiet, aptuveni tā domā vairums latviešu, kuri mēģina iedziļināties šajā lietā.

Panākt tiesisku Cukura vainas pierādījumu vai noliegumu nav vienīgais iemesls, kāpēc jāturpina daudzpusīgi runāt par Cukura lietu. Neatkarīgi no Cukura vainas pierādījumiem, ir ne mazums citu būtisku jautājumu, kas prasās pēc iztirzājuma.

Kādas bija Herberta Cukura, latviešu nacionālā varoņa, attiecības ar padomju varu tās pirmās okupācijas gadā? Kas viņam lika iesaistīties Arāja komandā? Kāda ir personas iekšējo pretrunu cīņa? Vieni piesauc faktus par ebreju spīdzināšanu un nogalēšanu, citi tos noraida un min ebreju glābšanas faktus. Vai tas var sadzīvot vienā cilvēkā? Vieni saka – viņš slēpās Brazīlijā, citi – viņš dzīvoja ar savu vārdu, atklāti un pat skaļi. Tāpat Cukura nāves soda operācija kā to apraksta A. Kincle, arī izraisa daudzus jautājumus.

Maigākie pārmetumi, ko izpelnās nepievienošanās līdz šim valdošajai Kincles grāmatā izklāstītajai versijai, ir pārmetumi, ka netiek proporcionāli vienādi aplūkoti pretēji viedokļi. Taču līdz šim ir bijusi pilnīga disproporcija, tāpēc arī pilnīgi saprotama šķiet pretreakcija pret Kincles absolūto pareizumu.

Pirms kāda laika ievērību izpelnījās Herbertam Cukuram veltītā filma un izstāde “Nevainības prezumpcija”, kuras autors Kalle Bjoršmarks ir stipri patālu no latviešu nacionālisma pozīcijām. “Nevainības prezumpcijas” galvenā ideja – nevar sodīt cilvēku, kura vaina nav pierādīta.

Roberta Kļimoviča un Raita Valtera pieejā šim jautājumam ir daudz emociju un intuīcijas, kas radušās Brazīlijā, tiekoties ar Herberta Cukura bērniem. Taču viņu rīcībā ir arī daudz faktu, kas neiekļaujas Kincles scenārijā. Tās ir Cukura draudzīgās attiecības ar ebrejiem ne tikai pirms un pēc kara, bet atsevišķās epizodēs arī kara laikā. Pretstatā Kincles aprakstītajam, Cukuram Brazīlijā ir ļoti veiksmīgs bizness, ko apliecina publikācijas presē. Interesants ir arī kāds biznesa konflikts, kur, iespējams, pret Cukuru tiek izspēlēta holokausta kārts. Cukurs pats pieprasa, lai par viņu tiek spriesta likumīga un taisna tiesa. Roberts Kļimovičs atsaucas uz kādu vēstuli, kas liek apšaubīt paša Kincles pārliecinātību par Cukura vainu. Visbeidzot, tas, kā Kincle apraksta Cukura noslepkavošanu, liek izvirzīt papildus jautājumus gan par pašu Kincli, gan par Cukuru, gan par izlūkdienestu darba metodēm.

Intervijas ar Raitu Valteru un Robertu Kļimoviču 2. daļu skatieties raidījumā "Viss Notiek" LTV1 pirmdien, plkst. 21.55 vai tv.lv.