HERBERTA CUKURA BIOGRAFIJA.

Izcilais latviešu aviācijas pionieris Herberts Cukurs dzimis 1900. gada 17. maijā Liepājā, mehāniskās darbnīcas īpašnieka un amatnieka Jāņa Cukura ģimenē.

Herberta Cukura māte bija Anna Cukurs, jaunavas uzvārdā Skudra. Mazais Herberts savu bērnību pavada Liepājā,


kura toreiz vēl bija Cariskās Krievijas impērijas galvenā ostas pilsēta. Kopā ar savu brāli Herberts ļoti bieži un ilgi, līdz vēlam vakaram pavada tēva mehāniskajās darbnīcās uz tagadējās Brīvības ielas. Visticamāk, ka iespaidi šajā darbnīcā arī ir iemesls H. Cukura interesei un talantam tehniskajos darbos. Jau agrā bērnībā un vēlāk jaunībā vecāki ievērojuši Herberta tieksmi uz dažādu mehānismu meistarošanu.

Herberta Cukura vārdu ir mēģināts notraipīt ar melu dubļiem ne vien reiz vien. Tā latviešu sociāldemokrātu līderis Bruno Kalniņš, savā atmiņu sējumā „Vēl cīņa nav galā!”, kas iznāca apgādā «Memento» 1983. gadā, piemin kādu jaunieti– Herbertu Cukuru, kurš 1919. gada februārī Liepājā tika izslēgts no Latvijas sociāldemokrātiskās jaunatnes savienības, jo nodarbojās tur ar boļševistisku propagandu. Viņš esot uzturējis kontaktu ar toreizējās latviešu boļševiku valdības kara komisāru K. Pētersonu.

1919. gadā Herberts Cukurs pabeidz Liepājas četrgadīgo skolu un 1919. gada 22. martā brīvprātīgi iestājas jaundibinātās Latvijas valsts nelielajā armijā. Uz to brīdi Herbertam ir tikai 18 gadu.

H. Cukurs ticis iedalīts 2. Ventspils kājnieku pulka Cēsu bataljona leģendārajā 7. rotā, kura tika nosaukta par „Urrā” rotu. H. Cukurs karoja pret boļševiku okupācijas karaspēku Latgales frontē ložmetējnieku vadā. Par izrādīto drosmi un varonību



Herberts Cukurs tika paaugstināts dienesta pakāpē par seržantu. Pēc Brīvības cīņām Cukurs iestājās Kara skolas virsnieku kursos, kur ieguva savu pirmo virsnieka pakāpi- Latvijas armijas leitnanta zīmotnes. 1921. gada 7. septembrī Cukurs pārcelts uz Aviācijas divizionu, kur sāk apmācības Aviācijas skolas lidotāju kursos. Līdz 1922. gada 22. septembrim H. Cukurs ir nolidojis gandrīz 12 lidstundas. Pēc tam Cukurs uzsāk savus pirmos patstāvīgos lidojumus. Līdz 1922. gada 10. novembrim Cukurs veic lidotāja pārbaudes lidojumus un iegūst lidotāja- novērotāja statusu.

Cukura vārds ierakstīts vēsturē ne tikai ar dalību Brīvības cīņu laikā un dienestu Latvijas aviācijas spēkos, bet arī ar lidojumiem vienatnē pāri kontinentiem un arī ar lidmašīnu projektēšanu un konstruēšanu. Tieši ar šo, it kā neredzamo darbu, Herberts Cukurs arī sāka savu ceļu aviācijā, 23 gadu vecumā uzbūvējot pirmo lidmašīnu C-1.
Dienot Aviācijas divizionā, H. Cukurs aviācijas darbnīcās uzsāk savas pirmās personiskās vieglmotora lidmašīnas C-1 būvi.



Jau 1923. gada 13. janvārī Herberts Cukurs tiek paaugstināts par virsleitnantu un viņš tiek iedalīts 1. nodaļā kā iznīcinātāju lidotājs. H. Cukuram jālido ar Vācijas Ķeizariskās armijas trofejlidmašīnām „Fokker” DVII un Itālijas ražojuma „Balila”. Dienesta laikā Herberts Cukurs dzīvo Rīgā, Baltās muižas ielā 18- 2.



1924. gada tradicionālo Latvijas aviācijas svētku laikā 15. jūnijā Herberts Cukurs savu lidmašīnu ir gandrīz nobeidzis un izstāda to publiskai apskatei zem nosaukuma „Auseklītis”.

Tā bija pirmā brīvi nesošā zemplākšņa lidmašīna Latvijas aviācijā vispār. Lidmašīnai bija tikai 12 ZS motors.
Patiesībā šo lidmašīnu varēja arī nodēvēt par motoplanieri. Pilnībā lidaparāts tika nobeigts 1924. gada 15. jūlijā, kad pirmo reizi Cukurs ar to arī izlidoja. Uz lidmašīnas konstrukciju lielu iespaidu bija atstājis vācu aviokonstruktors Dr.ing. Verners fon Langsdorfs. Herberta Cukura projektēto un uzbūvēto C-1 Langsdorfs aprakstījis žurnālā „Flugoche” 1925. gada marta numurā. C-1 bija izgatavots no koka un aviācijas finiera,


kuru toreiz ražoja tepat Latvijā un eksoprtēja pat uz Vāciju. Lidmašīnai bija lieliskas planēšanas spējas. Nelielais motors (pirmais motors bija ”Harley Davidson” motocikla dzinējs,

ko plaši izmantoja arī citu valstu aviatori- tai skaitā ASV) bija iemesls lidmašīnas apgrūtinātajam ieskrējiem un pacelšanās manevram. Kaut Latvijas aviatori un lidotāji pret šo Cukura lidmašīnu izturējās, maigi sakot, skeptiski un rezervēti, vēlākā avioindustrijas attīstība pierādīja, ka tieši šāda tipa lidmašīnām ir lemts nomainīt tradicionālos divplākšņus. Tieši Latvijas vadošo aviatoru un lidotāju stagnātisko uzskatu dēļ, ka divplākšņi ir stabilāki un drošāki, Latvijas armijas un civilās aviācijas vajadzībām tika iepriktas šādu tipu lidmašīnas, ieskaitot Latvijas tālaika modernākās kaujas lidmašīnas- angļu iznīcinātājus "Gloster Gladiator".


Savu C-1 „Auseklīti” Cukurs velāk pārdod savam kolēģim Kārlim Konstantam, kurš jauniegādātajam „Auseklītim” uzmontēja jaudīgāku dzinēju- 25 ZS „Anzani”. 1932. gada 15. aprīlī ar šo pārtaisīto lidmašīnu iet bojā students Jānis Feizaks. H. Cukurs gan J. Feizaku bija apmācījis lidot ar jauno C-3, taču patstāvīgi lidot ar šo lidmašīnu viņš vēl neuzticēja. Tomēr tas netraucēja J. Feizakam pārgalvīgi doties patstāvīgā lidojumā ar pārbūvēto „Auseklīti”. Sekas tam, protams bija traģiskas, jo nepieredzējušais Feizaks netika galā ar vadību... Pēc katastrofas K. Konstants gan sadauzīto „Auseklīti” atjaunoja, uzstādot tajā vēl jaudīgāku dzinēju un pārdēvējot par „Peka-Peka”. Savu lielisko lidspēju dēļ, lidmašīna tika ekspluatēta līdz pat 1937. gadam.

Cukurs blakus C-2 Peka-Peka.
1924. gada 20. novembrī Herberts Cukurs atvaļinās no Latvijas armijas un atgriežas savā dzimtajā pilsētā Liepājā. Atvaļināšanās notiek it kā "uz paša gribas" un tas arī publiski tiek ziņots, taču patiesībā pamats tam bija Herberta Cukura pārgalvīgā braukšana zem Kalpaka tilta





un braukšana pa Liepājas ielām ar lidmašīnu. Bez visa tā Cukuram esot bijušas problēmas ar redzi, kas lidotājiem ir vitāli svarīga...

Liepājā viņš intensīvi turpina lidojumus ar savu C- 1 pilsētas pludmalē, līdz pat 1926. gadam veicot vairāk nekā 100 lidojumu! Ar savu entuziasmu un aktīvo darbību aviācijas lauciņā Cukurs izraisa ārkārtīgi lielu Liepājas jaunatnes interesi. Jaunieši sāk pulcēties jaunizveidotajā aeroklubā kapteiņa Freimeņa vadībā pie Ventspils 2. kājnieku pulka. Tikmēr pats Cukurs bija atsācis militāro dienestu.

1925. gada 12. janvārī Herberts Cukurs tiek norīkots dienestam uz Liepāju, kur bāzējās mūsu valsts Jūras aviācija.

Te Herberts Cukurs kalpo līdz 1927. gada 14. novembrim. Dienot Jūras aviācijā, Herberts Cukurs sāk domāt un strādāt pie savas nākamās lidmašīnas C-3 radīšanas, kas vēlāk pārtop par leģendāro „Kurzemes hercogieni”, ar ko viņs aizceļoja uz bijušo Kurzemes koloniju Gambiju. Lai uzsāktu jaunās lidmašīnas būvi, Cukuram bija nepieciešami diezgan lieli līdzekļi. Šī vajadzība pēcāk kalpo par iemeslu Cukura aiziešanai no armijas otro reizi...

Dienot Jūras aviācijā, 1925. gada decembrī Herberts Cukurs uzsāka priekšdarbus pie savas jaunās C-3 lidmašīnas radīšanas. Visus savus aprēķinus un pašu būves gaitu Herberts Cukurs aprakstījis pirmskara Latvijas superpopulārajā grāmatā „Mans lidojums uz Gambiju”.

Cukurs C-3 bija iecerējis kā divvietīgu lidmašīnu ar ārkārtīgi augstām prasībām un lidspējām, lai ar to spētu veikt augstākās pilotāžas elementus.

Tālie lidojumi H. Cukuram vēl nebija padomā. Uz C-3 viņš plānoja uzstādīt 35 ZS motoru, kas spētu attīstīt ātrumu 125 km/h. Cukurs lidmašīnu projektēja tā, lai tajā varētu pārmonēt arī jaudīgāku dzinēju, ko vēlāk arī izdarīja. Būvdarbi pie jaunās c-3 varēja sākties 1926. gada decembrī, kad Liepājas aerokluba enerģiskais priekšnieks kapteinis Freimanis bija sagādājis 800 latu pamatkaptālu. Tika sameklētas nepieciešamās telpas tepat Liepājā. Par palīgiem pieteicās flotes instruktoru skolas kaprāļi- Limbahs, kas gatavoja lidmašīnu apkalumus, Lediņš un Spole, kas bija galdnieki. Tā kā neērtības sagādāja biežā braukāšana no dienesta un dzīvesvietas Karostā uz pilsētas centru, kur atradās darbnīcas, lidmašīnas būvēšana tika pārnesta uz H. Cukura dzīvokli Karostā. Kad lidmašīnai tika izgatavots un samontēts korpuss, stūres iekārta, par palīgu pieteicās vēl jaunmatrozis Plēsums, bet dzīvoklis lidmašīnas būvei kļuva par šauru. Darbi tika pārnesti atpakaļ uz darbnīcām. Kad likās, ka lidaparāta būve iet raiti, strauji sāka pietrūkt līdzekļi darbu turpināšanai, jo visi materiāli tika pirkti par Herberta Cukura jūras aviācijas virsleitnanta pamatalgu un aviācijas biedrības palīdzību. Alkstot beigt sava lolojuma C-3 būvi, Cukurs atvadās no dienesta Jūras aviācijā un ar uzņēmēja Iknera palīdzību viņš kļūst par šoferi Glūdas dzelzsceļa jaunbūvē. Nomainot prestižo, bet diemžēl ne tik labi apmaksāto dienestu armijā, Cukurs kā kravas automašīnas šoferis vadā akmeņus, granti, dzelzceļa gulšņus. Tad Cukurs iegādājas kravas automašīnu savā īpašumā un turpina smagi strādāt, līdz tas atnes augļus- Cukurs kļūst par ekspeditoru un transoprta daļas vadītāju. Labais atalgojums ir pamats tam, lai varētu atsākties C-3 lidmašīnas būve. Tomēr vairāku apsvērumu dēļ darbi pēc neilga laika atkal ir jāpārtrauc. Cukurs nolemj pārcelties uz dzīvi Rīgā, tuvāk Spilves lidlaukam, kas nākotnē kļūst par galveno Cukura lidmašīnu būves vietu. Tālākā C-3 būve turpinājās visu 1929. un 1930. gadu, līdz 28. aprīlī C-3 tika ielidota.

Šajā pašā laikā arī tika nodibināta Latvijas Aviācijas biedrība, kas palīdzēja Cukuram būvēt topošo lidmašīnu. Herberts Cukurs arī bija otrais cilvēks neatkarīgās Latvijas vēsturē, kurš pēc neveiksmīgā studenta- lidotāja Upmaļa lidojuma, kas 1923. gadā avarēja Kolkas apkaimē, sāka nodarboties ar bezmotora lidaparātu problēmu risināšanu. Pē C-1 un C-3 uzbūvēšanas, Cukurs Rīgā uzbūvē pirmo Latvijas planieri C-4. C-4 ir būvēts pēc vācu „Zoglin” parauga. Planiera būvei Cukurs izmantoja norakstīto kara lidmašīnu detaļas. H. Cukura konstruētais un būvētais iesācēja tipa planieris C-4 plašākai apskatei tika izstādīts Latvijas ražojumu izstādē esplanādē 1932. gadā. Pēcāk Cukurs šo planieri pārdeva Jelgavas aizsargu planieristu kopai.
Kad pazīstamais latviešu lidotājs Pūliņš 1933. gada maijā Vācijā cieta neveiksmi brauciena laikā uz Gambiju, Cukurs tā paša gada 28. augustā pārņēma stafeti pārlidojumam uz Gambiju.

Bez liekas ažiotāžas (kaut visas Latvijas avīzes togad izplatīja dažnedažādas baumas un puspatiesības par Cukuru) viņš ar savu C-3 „Kurzemes hercogieni”, kas kopš 1930. gada bija pamatīgi izmēģināta un iztestēta, izlidoja uz tālo Gambiju. Diemžēl vecais C-3 „Renault” dzinējs bija sācis nestabili strādāt, jo bija pamatīgi izdilis. Pēcāk šis dzinējs Cukuram sagādāja nevienu vien problēmu un avārijas, taču Herberts Cukurs, pats būdams arī teicams mehāniķis, spēja mašīnu tik labi salabot, ka ar to bija iespējams turpināt ceļu. Cukurs uzskatīja, ka viņa lidojums ir ne tikai milzīga avantūra un paša mērķis, bet arī visas Latvijas aviācijas gods un prestižs, tāpēc jebkādu atgriešanos Latvijā viņš izslēdza. Pārlidojums uz Gambiju bija svarīgs arī tādēļ, ka tas bija simbolisks akts kurzemnieku lepnumam par savu hercogisti un tās hercogu Jēkabu, kas valdīja hercogistē no 1642 līdz 1682. gadam. Tā kā Cukurs bija kurzemnieks, viņa romantiski patriotiskās jūtas bija saprotamas. Pēc 282 gadiem un 14 dienām, kopš Holande atkaroja šo Kurzemes koloniju, 1933. gada 3. novembrī viens no visdižākajiem kurzemniekiem visā tās vēsturē- Herberts Cukurs, nolaidās Gambijā ar savu pašbūvēto C-3 lidmašīnu. Par šo smago un briesmu pilno ceļojumu uz bijušo Kurzemes koloniju var lasīt Herberta Cukura 1934. gadā izdotajā grāmatā „Mans lidojums uz Gambiju”.

Ceļš uz mājām Cukuram bija smags un grūts. Jau 1934. gada 17. maijā Cukurs izlido finiša taisnē- no Austrumprūsijas uz Liepāju. Liepājā ātri izplatās ziņa, ka H. Cukura pilotētā lidmašīna tuvojas Liepājai. Ap pulksten 19 Liepājas Kara ostas lidlaukā sapulcējušies jau vairāk nekā 7000 liepājnieku.

Blakus skrejceļam bija sakurināti trīs lieli ugunskuri, lai atvieglotu C-3 nosēšanos. Drīzumā Liepājas debesīs arī parādijās leģendārais H. Cukura C-3, par kuru ik dienas tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju lasīja „Jaunākajās ziņās”.




Cukura lidmašīna apmeta ap Liepāju vairākus goda apļus un tad nolaidās ļaužu pārpilnajā lidlaukā. Herbertu Cukuru sveica ģimene- tēvs Jānis Cukurs, sieva Milda Cukurs (jaunavas vārdā Bērzupe), dēlēns Gunārs Cukurs, Latvijas Aviācijas biedrības vadītājs un aviācijas veterāns Nikolajs Sudmalis, Cukura draugs un viņa darbības atbalstītājs Liepājas Aerokluba vadītājs kapteinis Freimanis, bijušie biedri no Liepājas Jūras aviācijas diviziona. Pēc jūsmīgas sagaidīšanas Herbertu Cukuru uz rokām aiznesa līdz automašīnai, ar kuru tas devās apraudzīt savu slimo māti Annu Cukurs un jaundzimušo meitiņu Antineaju Cukurs.

Pēc kara 1946. gada 4. martā Cukurs ar ģimeni ieradās Brazīlijā - Riodižaneiro pludmalē sāka laiviņu un lidmašīnu nomāšanas uzņēmumu un vēlāk kļuva arī dažu muižu un banānu plantāciju īpašnieks. Rio de žaneiro Cukuram, viņa sievai, trīs bērniem un vecajai mātei neradās ne pajumte, ne darbs. Atlikās vienīgā iespēja uzsākt kaut ko pašam uz savu roku. Miljonu pilsētas plūdmalē viņš uzcēla dēļa būdu, kur novietoja ģimeni – sievu ar trim bērniem un sievas māti. Pagatavojis dažas sporta laivas, viņš izīrēja tās ūdenssporta cienītājiem. Pirmos līdzekļus šim pasākumam viņš ieguva par pārdoto foto aparātu. Jaunā veida pasākums brazīliešos guva tādu piekrišanu, ka uzņēmums strauji plauka. Vēlāk Cukura piedāvātās izpriecas paplašinājās ar ūdens slēpošanu un publikas vizināšanu pa gaisu, laižot darbā paša konstruētu lidmašīnu. Lielu interesi Cukura uzņēmumam pēdējā laikā veltīja arī Brazīlijas prese. Tā 1950.g. populārais žurnāls “O Kruzeiro” uzņēmuma darbību aprakstīja pieci lappusēs ar daudz ilustrācijām, kurās redzami Cukura ģimenes locekļi darbā un parādīts arī, kā norit Brazīlijas galvaspilsētas iedzīvotāju izpriecas latvieša organizētā pasākumā. Žurnāls iepazīstināja savus lasītājus arī ar Latvijas valsts pēdējo gadu notikumiem un trimdinieku likteni. Drīz pēc tam Brazīlijas žīdu organizācijas uzsāka savu apsūdzības kampaņu. Tam sekoja arī apmēram 100 vandāļu iebrukums Cukura uzņēmumā un tā izpostīšana. Uzbrukumi un apvainojumi holokausta noziegumos tikai pastiprinājās. Par Cukuru stingri iestājās trimdas latvieši. Pats viņš uzrakstīja plašu aizstāvības rakstu, tomēr līdz tiesai nenokļuva. 1965. gada 23. februārī viņš ieradās Montevideo, kur jau nākamajā dienā tika atrasts nogalināts. Viņu nežēlīgi noslepkavoja Izraēlas slepenā dienesta MOSSAD aģenti.