HERBERTS CUKURS BIJA NEVAINIGS.

Vesturnieks Edvins Bruvelis kopa ar Robert Klimovic

Saruna ar vēsturnieku Edvīnu BRŪVELI

– DDD: Jūs pirmais esat uzdrošinājies rakstīt patiesību par Herbertu Cukuru grāmatā “Latvijas aviācijas vēsture”, kas veltīta aviācijai Latvijas Republikā līdz krievu okupācijai 1940.gadā.

– Edvīns Brūvelis: Jā. Es iepazinos ar Herbertu Cukuru pēc Gambijas lidojuma 1936.gadā. Tad man bija kādi 13-14 gadi, es viņam palīdzēju tīrīt lidmašīnu un stiept benzīnu. Viņš bija ļoti neparasts cilvēks. Ap Herbertu Cukuru vispār pulcējās ļoti interesanta sabiedrība – daudz puiku, jo viņš bija vienīgais, kas prata ar viņiem cilvēcīgi sadarboties. Viņam bija lieliskas spējas kontaktēties ar jebkuru cilvēku.
Pēc tam mēs sagaidījām Cukuru atlidojam arī no Tokijas, un šī sagaidīšana izvērtās par grandioziem svētkiem. Laikā no 1935.gada viņš kļuva par Latvijas tautas varoni. Puikas gribēja sekot viņa paraugam. Nav neviens vecākās paaudzes cilvēks, kurš nezinātu, kas ir Cukurs.
– DDD: Tātad Herberts Cukurs bija īpaša personība pirmskara Latvijā?

– E.B.: Viņš tajā laikā bija aviācijas pionieris – tas, kurš pirmais kaut ko paveicis šajā jomā. Es pat teiktu, ka viņš ir ievērojamākais aviācijas pionieris visā Latvijas aviācijas vēsturē. Viņš pats būvēja lidmašīnas un veica tajā laikā Ginesa rekorda cienīgus pārlidojumus, bija arī lielisks pilots, kurš šajos pārlidojumos pierādīja savas spējas.

– DDD: Kas ar viņu notika vācu okupācijas laikā?

– E.B.: Aizsargi sāka Herbertu Cukuru uzskatīt par nodevēju. Aizbrauca viņam pakaļ, apcietināja, viņš pilnā uniformā tika atvests uz daļu, kur saimniekoja vācu okupācijas drošības dienests. Tur Cukurs satika Arāju, kurš apcietinātājiem uzdeva jautājumus – “Vai tad jūs nezināt, kas tā ir par personību? Kā jums nav kauna Latvijas virsnieku apcietināt un apvainot šādās lietās?” – un piedāvāja Cukuram sadarbību ar Arāja komandu. Viņš šajā komandā skaitījās ieroču meistars un arī transporta vadītājs. Ar to brīdi it kā sākās viņa sadarbība ar Arāju.

– DDD: Kā tad tā īsti izpaudās?

– E.B.: To ir ārkārtīgi grūti noteikt. Lietai jāpieiet objektīvi. Vieni viņu ļoti apvaino. Apvaino galvenokārt žīdu izcelsmes personas. Kādēļ? Tādēļ, ka pirmās krievu okupācijas laikos Cukuram bija izdevies izvairīties no čekas nagiem. Viņi nedabūja Cukuru rokā. Šīs okupācijas laikā viņš bija darbojies kā nacionālais partizāns. Un, kā jau jūs zināt, čekā, tā saucamajās troikās, nospiedošā vairākumā darbojās žīdu tautības cilvēki, kuri bija ārkārtīgi dusmīgi, jo neizdevās Cukuru apcietināt. Tajā laikā apcietināja daudzus bijušos Latvijas lidotājus, aviācijas pulka lidotājus, kurus aizveda uz Krieviju, piesprieda un izpildīja viņiem nāvessodus. Tās baumas par žīdu šaušanu, kuras par Herbertu Cukuru tiek izplatītas, attiecas uz laikposmu no 1941.-1943.gadam, kad Latvijā notikusi žīdu iznīcināšana. Amerikas vēsturnieks Ezergailis ļoti sīki ir izpētījis šo jautājumu. Viņš arvien vairāk sāk aizstāvēt uzskatu, ka Cukurs tieši pie šaušanām nav piedalījies, bet bijis atbildīgs par transportu un ieročiem.
Vēl Cukuram piedēvē sinagogas dedzināšanu Gogoļa ielā. Es vakar runāju ar kādu profesoru, kurš pats tajā laikā kā puika tur ir apkārt klīdis, un viņš kā liecinieks pastāv uz to, ka nekāda cilvēku iznīcināšana tur nav notikusi. Citi avoti apgalvo, ka sinagogā esot iznīcināti divi tūkstoši žīdu – bet patiesībā tajā nemaz tik daudz cilvēku nevar saiet iekšā...

– DDD: Ir dzirdēts par tiesu, kas atzinusi Herbertu Cukuru par nevainīgu.

– E.B.: Tur jau tā lieta, ka tiesa vispār nav bijusi, un neviena tiesa pret viņu nekad nav izvirzījusi nekādas apsūdzības. Kad Cukurs emigrēja uz Brazīliju, sākās viņa tramdīšana, un viņš pats centās panākt, lai tiktu sarīkota tiesa. Kad kādi žīdi jau vienreiz bija izdemolējuši viņa darbnīcu, viņš griezās pie Brazīlijas valdības, lai viņam organizē oficiālu tiesas procesu. Tas netika organizēts, bet piedāvāts apsargāt viņa māju, no kā viņš atteicās.

– DDD: Kas viņu vajāja? Vai Izraēlas specdienests “Mossad”?

– E.B.: Nē, tie bija uz Brazīliju emigrējušie žīdi. Par to, kā Cukuram izcēlās konflikts ar turienes žīdiem, man izstāstīja viņa meita. Proti, pēc Gambijas lidojuma tika ražotas nelielas konfektes, iepakotas tādā kā mazā zemeslodītē, uz kuras bija uzzīmēts Cukura lidojums uz Gambiju un atpakaļ. Šo komercpasākumu, pelnot naudu ar šādi noformētu konfekšu pārdošanu, bija uzsākuši kādi žīdi bez paša Cukura ziņas un atļaujas. Tad arī sākās Cukura nesaprašanās ar viņiem. Tad lūk – viņš šos savus “ekonomiskos pretiniekus” satika Brazīlijā, un tur viņi esot “saķērušies”.
Tajā laikā modē bija tāds “Vīzentāla centrs”, kurš meklēja visus, kuri ir darījuši žīdiem pāri, lai viņus sodītu. Tad bija kampaņa pret tādu Eihmani. Viņš bija augsts vācu SS dienesta virsnieks, kuram Himlers uzdeva “nokārtot” žīdu jautājumu. Viņš tika sameklēts Brazīlijā, piespiedu kārtā atvests uz Izraēlu, tur notiesāts uz nāvi, un nāvessods arī izpildīts. Tai organizācijai bija uzdevums ķert arī visus citus. Ģenerālmēroga plāns bija jāizpilda, jo viņi šajā lietā tika finansēti. Tad viņi ķērās klāt Cukuram.

– DDD: Vai Vīzentāla centrs?

– E.B.: Jā, Vīzentāla centrs, Izraēlas valdība un tā tālāk. Kādēļ? Cukurs bija jau evakuējies uz Brazīliju ar savu ģimeni, ar automašīnām. Viņiem likās aizdomīgi, kāpēc viņš ir evakuējies caur Franciju, Spāniju, nevis kā parasti – caur Vāciju, kā to parasti mūsējie darīja. Izskaidrojums tam ir tāds, ka lidojuma laikā uz Gambiju, viņš bija nodibinājis ļoti labas attiecības ar Francijas un Spānijas aviāciju. Tur viņam notika pirmās avārijas, tika remontēta viņa lidmašīna, ielikts jauns motors. Francijas starptautiskā aviācijas savienība viņam piešķīra tādu kā atzinības balvu kā labākajam Latvijas lidotājam tādā un tādā gadā.

– DDD: Tātad minētie žīdi paši uz savu roku uzsāka vajāt cilvēku, kuru neviena tiesa nebija atzinusi par vainīgu, piesprieda viņam “nāvessodu” un izpildīja to?

– E.B.: Es jums varu parādīt kādu dokumentu. Te ir liela grāmata par Nirnbergas procesu, kurā ir publicēti visu kolaboracionistu vārdi, kuri tika apvainoti kā kara noziedznieki. Redziet, sarakstā uz burta “C” – Cukura vārda nav. Tātad Nirnbergas procesā viņš nav apvainots kā starptautiskais kara noziedznieks.
Otrs pierādījums, ka viņš nav vainīgs. Jūs jau droši vien zināt, ka Arājs tika tiesāts Rietumvācijā, Hamburgā kā vainīgs žīdu iznīcināšanā. Tiesas protokolos nekur neparādās Cukura vārds, viņš netiek apvainots. Process noritēja ilgus gadus, Arājam piesprieda mūža ieslodzījumu, un viņš cietumā arī nomira. Tas bija laiks, kad tika tiesāti visi lielākie kara noziedznieki, Hitlera līdzgaitnieks Hesse. Šo grāmatu atrada Cukura meitas vīrs, portugālis, kura profesija ir jurists. Viņš aizbrauca uz Nirnbergu un meklēja to lietu. Un nekādu oficiālu apsūdzību nav! Tātad Cukurs tiek apvainots bez tiesas sprieduma! Viņa ģimene, kas dzīvo Brazīlijā, ir ļoti patriotiska, sarunvaloda tajā vēl joprojām ir latviešu valoda. Viņu mērķis ir panākt, lai Cukuru reabilitētu un varētu viņa mirstīgās atliekas pārvest uz Latviju. Bet, tā kā pašlaik mūsu augstākā valsts vadība ir ļoti prožīdiski noskaņota, tad ir par agru gaidīt piepildāmies viņu sapni.
Mana grāmata par Latvijas aviāciju, kaut arī tajā ir aprakstīts periods līdz 1940.gadam, ir pirmais mēģinājums reabilitēt Herbertu Cukuru. Manuskriptā es par viņu rakstīju: “Viņu noslepkavoja žīdu teroristi”, bet grāmatā tika pārtaisīts “ebreju” teroristi.
Arī prokuratūras materiālos nav nekā konkrēta pret Cukuru. Ir teikts, ka viņš tur ir bijis, bet nav liecinieku, ka viņš būtu kādu šāvis, ka viņš būtu par to apvainots un sodīts. Kad Latvijā tiesāja vienu otru no Rumbulas meža notikumu līdzdalībniekiem, – šajos procesos arī Cukura vārds nav minēts.
Viņa vārds minēts tikai safabricētajās žīdu liecībās. No Izraēlas, kur man ir pazīstams kāds aviācijas vēsturnieks, esmu dabūjis žīdu “liecības” pret Cukuru. Te ir visādas muļķības sarakstītas.

– DDD: Bet ne jau slepkavoja tur cilvēkus un, kā teikts žīdu “liecībās”, šķaidīja pret sienu zīdaiņus. Kam ar to viņi vēlas aizmālēt acis, no kādas patiesības novērst uzmanību?

– E.B.: Saistībā ar Rīgas geto ir kāda interesanta lieta – arī starp žīdiem nav bijusi vienprātība, jo paši žīdi tika iecelti par nometnes administrāciju. Viņi, lai paši izdzīvotu, bijuši ļoti naidīgi noskaņoti pret to lielāko žīdu masu. To man stāstīja viens liecinieks, – viņš ir vedis pārtiku uz turieni, un saticies ar ieslodzītajiem žīdiem. Tie viņam esot ieteikuši neielaisties ar tiem žīdiem, kuri izpilda vācu okupācijas dienesta uzdevumus. Un fakts ir tāds, ka pārējos aizveda uz Rumbulu, bet tos žīdus, kuri vāciešiem palīdzēja uzturēt kārtību geto, – neaizveda. Viņus pat aizsūtīja uz atsevišķu koncentrācijas nometni, kas atradās Viestura dārzā. Tur viena žīdu daļa tika izpirkti. Žīdi arī šķirojās bagātajos un nabagajos žīdos. Bagātie žīdi esot devuši noteiktas naudas summas, lai vācieši varētu iepirkt automašīnas. Sakarus starp bagātajiem žīdiem un vāciešiem esot organizējis grāfs Bernadots. Pēc tam, kad krievi ieņēma Aušvicas nometni, viņš mistiski pazuda. Viņš bija ieslodzīts krievu koncentrācijas nometnē un pazuda – iespējams tāpēc, ka viņš būtu varējis izstāstīt, kā bagātie žīdi esot pārdevušies vāciešiem, lai viņus nenolikvidē.

– DDD: Tas ir kārtējais apliecinājums, ka žīdi līdzīgi latviešiem nav pasargāti no cilvēces lielākā posta – savas tautas nodevības, kuras rezultātā pašu nelieši palīdz ienaidniekam iznīcināt un represēt godīgo un vienkāršo tautas daļu. Bet kā jūs vērtējat pašlaik izvērsto vajāšanas akciju pret latviešu lidotāja Herberta Cukura vārda piemiņu, skandālu, kas sacelts vienas aploksnes dēļ, uz kuras redzams viņš ar savu sievu un dēliņu?

– E.B.: Par noziedznieku drīkst saukt tikai to, kas ir notiesāts. Kamēr vaina nav pierādīta, viņu par noziedznieku nevar saukt. Te viss notiek otrādi – nosauc par noziedznieku, vajā šo cilvēku, viņa piederīgos.

– DDD: Cukurs tika noslepkavots, taču slepkavas pēc tam nenoķēra?

– E.B.: Jā. Daudzi emigrācijas latvieši publicējuši rakstus emigrācijas presē viņa aizstāvībai. Pret viņu bija pozitīva attieksme gan Brazīlijā, gan Francijā, gan citur pasaulē.

– DDD: Bet kāpēc pat Latvijas latvieši nostājas nepatieso apsūdzētāju un linčotāju pusē?

– – E.B.: Vietējie latvieši ir divējādi noskaņoti. Oficiālās varas personas izvairās ķerties klāt šādam jautājumam, lai pašiem nebūtu jācieš dēļ tā. Bet ir arī deputāti, vēsturnieki, kas par viņu izteikušies pozitīvi, arī interneta diskusijās tas ir redzams. Ir atsevišķas personas, kuras cieši saistītas ar noteiktām žīdu aprindām un vēl pašlaik atrodas viņu iespaidā. Par ko Sorosam piešķīra Trīszvaigžņu ordeni..? Arī pret leģionāriem tagad izturas necienīgi. Es domāju, ja tādu leģionāru nebūtu, tad diezin vai prezidentei būtu izdevies aizbēgt uz Rietumiem. Un nezin, vai viņa tagad būtu bijusi tā, kas viņa ir. Viņai būtu jāpateicas leģionāriem, nevis jānosoda viņus kā fašistus.

– DDD: Kā jūs vērtējat mūsdienu politiku Latvijā, nenovērstās okupācijas sekas?

– E.B.: Ļoti negatīvi, es pat balsot neeju.

– DDD: Neticat vēlēšanām?

– E.B.: Tā visa ir māžošanās. Šitie visi ir kolaboracionisti, kas sadarbojas ar amerikāņiem.

– DDD: Tātad Amerikai pašlaik nav izdevīgi, ka Latvijā nodibinās taisnīgums, tiek likvidētas okupācijas sekas?

– E.B.: Viņi vēl arvien paši neizprot un negrib izprast – kā viņi varēja tik tālu nonākt, ka totalitārais komunisms bija viņu sabiedrotais. Kādu valodu viņi runāja pirms Otrā pasaules kara? Ne par velti Padomju Savienību izsvieda ārā no Tautu savienības par Somijas padarīšanām. Krievi bija vieni no pirmajiem, kas sāka bombardēt civilos iedzīvotājus Helsinkos.

– DDD: Tātad jūs atzīstat: ja viss notiktu kā nākas, būtu jāveic Latvijas dekokolonizācija, deokupācija, jādabū atpakaļ Abrene?

–E.B.: Noteikti! Un neļautu Latvijā darboties piektajai kolonnai krievu labā. Ir šausmīgi klausīties Saeimas debatēs, kurās PCTVL lec gaisā un latviešu nacionālos partizānus sauc par fašistiem. Viņi ir panākuši to, ka demokratizācijas miglā ir tikuši Saeimā, un nepārtraukti kaitē Latvijai.

Pierakstīja Līga KRIEVIŅA