LIECINIECE :HERBERTS CUKURS SLEPA ZIDUS SAVAS MAJAS BUKAISOS.

Lieciniece: ''Herberts Cukurs slēpa žīdus savās mājās Bukaišos''
Publikāciju pievienojis Aigars P. 2006/12/26 19:45:41 (311 )
Šā gada septembra nogalē politiskās organizācijas “Nacionālā Spēka Savienība” Informācijas dienests izgatavoja ievērojamā Latvijas lidotāja Herberta Cukura (1900-1965) piemiņai veltītu aploksni un vienlaikus arī pievērsa Latvijas sabiedrības uzmanību H. Cukura sadistiskās noslepkavošanas faktam Urugvajas pilsētā Montevideo 1965. gada 23. februārī. Gan piemiņas aploksnes izdošana, gan prasība rūpīgi un objektīvi izpētīt Herberta Cukura neģēlīgo slepkavību, izraisīja dažādu ebreju organizāciju un pašmāju politkorekto politikāņu, amatpersonu klepošanu par to, ka H. Cukurs ir “kara noziedznieks”, “masu slepkava”, “30 000 Rīgas ebreju bende”. Jezga bija liela, bet čiks vien no tās iznāca. Tādēļ, ka līdz pat šai dienai Latvijas sabiedrība tā arī nav iepazīstināta ar juridiski saistošiem un objektīviem dokumentiem, kas liktu ticēt, ka Herberts Cukurs 2. pasaules kara gados slepkavojis ebrejus.
Kņadai, kas radās ap Herberta Cukura personību, aktīvi līdzi seko viņa bērni. Viņiem sava tēva ebreju noziedznieku veiktā zvēriskā nogalināšana ir neizdzēšama sāpe. Viņiem sirds ik reizi asiņo, kad pašmāju poltikāņi un amatpersonas Herbertu Cukuru dēvē par noziedznieku tikai tādēļ, lai pieglaimotos starptautiskajam ļaunumam. Tomēr viņi tic Dievam un taisnības uzvarai. Taisnības vārdā H. Cukura bērni dara ko spēj, saprot un atzīst par labu esam.
Politiskās organizācijas “Nacionālā Spēka Savienība” Informācijas dienests no Brazīlijā dzīvojošā Herberta Cukura dēla Ričarda Cukura ir saņēmis apjomīgu sūtījumu ar vēsturiski vērtīgiem materiāliem, kas ļauj tuvāk iepazīt Herbertu Cukuru, kā arī ļauj iepazīt ebreju iniciētās nomelnošanas kampaņas pirmsākumus pagājušā gadsimta 50. un 60. gados. Ričards Cukurs atsūtījis vairākus unikālus Herberta Cukura fotoattēlus, H. Cukura “Dienesta gaitas sarakstu” Latvijas armijā no 1919. gada marta līdz 1940. gada jūnijam, kopijas no vairākiem H. Cukura personu apliecinošajiem dokumentiem. Personu apliecinošo dokumentu kopijas apliecina, ka H. Cukurs vienmēr un visur dzīvojis, ceļojis un lietas kārtojis ar saviem īstajiem personvārdiem, nav tos mainījis vai slēpis. Tādēļ vairāku H. Cukura nelabvēļu apgalvojumi, ka viņš pēc kara bēdzis no Latvijas un slēpies, neiztur kritiku. Jāpiebilst, ka kara nogalē no Latvijas bēgļu gaitās uz rietumvalstīm devās desmitiem tūkstošu latviešu, lai paglābtos no asinskārās boļševiku tirānijas, tai skaitā Valsts prezidentes Vairas Vīķes Freibergas vecāki.
Ričarda Cukura sūtījumā ir arī daļa no vairākiem simtiem trimdas latviešu vēstulēm, kas rakstītas pārsvarā 1950. gadā Herbertam Cukuram pēc publikācijām trimdas latviešu laikrakstos par ebreju radikāļu uzbrukumiem un apmelojumiem H. Cukuram Brazīlijā. Jau 1950. gadā dažādas ebreju organizācijas H. Cukuru apvainoja visvisādos pretebreju nodarījumos. Ažiotāža bija liela, par H. Cukuru sāka interesēties Brazīlijas tiesībsargājošās iestādes. Vēstulēs trimdā dzīvojošie latvieši ir izteikuši gatavību vajadzības gadījumā sniegt liecības tiesā, liecinot sev zināmo par H. Cukura personību, viņa gaitām pēc 1941. gada 22. jūnija, par Latvijas komplicēto stāvokli kopš PSRS okupācijas 1940. gada jūnija. Turpinājumā ir iespēja iepazīties ar atsevišķām 1950. gada avīžu rakstu publikācijām un iepriekš minētajām vēstulēm.

Laikraksta “Latvija” 1950. gada 13. septembra numurā ievietots speciālraksts no Brazīlijas “Cīņa pret Herbertu Cukuru”:
“Nez’ vai kādreiz Brazīlijas prese tik bieži pieminējusi latviešus kā pēdējos mēnešos. Brazīlieši, kas labākā gadījumā pazina latviešus tikai vārda pēc, tagad jau noteikti zina, ka tā ir tauta pie Baltijas jūras, kas pārdzīvojusi komūnistu un vācu okupācijas, un ka Latvijā, tāpat kā daudzās citās vācu okupētās zemēs, otrā pasaules kara laikā smagas nedienas piedzīvojuši žīdi, kas vēl arvien meklē vainīgos. Tā žīdu uzbrukumi vērsušies arī pret mūsu pazīstamo lidotāju Herbertu Cukuru, kas jau vairākas nedēļas ir Brazīlijas preses uzmanības degpunktā. Brazīlijas žīdu organizāciju vadošās personas uzsākušas plašu apvainojumu kampaņu pret Cukuru, vedot to sakarā ar vācu pastrādātām noziedzībām pret žīdiem vācu okupācijas laikā Latvijā. Šī kampaņa pēdējā laikā kļuvusi tik asa, ka jau izvērtusies vardarbībā, vairāk kā 100 demonstrantiem iebrūkot Cukura vadītā izpriecu parkā Riodežaneiro plūdmalē. Tur nopostīts viņa ūdens sporta uzņēmums, nodarot zaudējumus 50 000 kruzeiru apmērā. Ierodoties policijai, tā paguvusi apcietināt tikai 3 iebrucējus. Vietējā prese piemetina, ka padomju vara Latvijā Cukuru ieskaitījusi par kara noziedznieku Nr. 17.
H. Cukurs Brazīlijā ieradās drīz pēc Vācijas kapitulācijas, 1946. gada sākumā, kad tas apmēram pusgadu bija uzturējies Francijā. Riodežaneiro tam neradās ne pajumte, ne darbs. Atlikās vienīgā iespēja uzsākt kaut ko pašam uz savu roku. Miljonu pilsētas plūdmalē viņš uzcēla dēļa būdu, kur novietoja ģimeni – sievu ar trim bērniem un sievas māti.
Pagatavojis dažas sporta laivas, viņš izīrēja tās ūdenssporta cienītājiem. Pirmos līdzekļus šim pasākumam viņš ieguva par pārdoto foto aparātu. Jaunā veida pasākums brazīliešos guva tādu piekrišanu, ka uzņēmums strauji plauka.
Bet tad sākās nedienas. Gruntsgabals, uz kura Cukurs bija iekārtojies, piederēja kādam brazīlietim, kas padzina rosīgo uzņēmēju no savas zemes. Tad Cukurs pārcēla savu būdu uz plosta un dzīvoja tur, turpinādams laiviņu izīrēšanu. Pasākums paplašinājās ar ūdens slēpošanas sportu, velkot slēpes ar motorlaivu. Tāpat modernizēja laiviņas, apgādājot tās ar kājmināmiem dzinējiem. Brazīlijā tas bija jaunums un modināja publikā lielu interesi. Drīz vien arī Cukurs iekārtoja arī publikas vizināšanu pa gaisu, laižot darbā paša konstruētu lidmašīnu. Visu šo daudzveidīgo pasākumu apkalpoja Cukura ģimenes locekļi bez sveša darba spēka palīdzības. Tā Cukurs 4 gadus netraucēti dzīvoja uz sava plosta, uz kura iekārtoja sev un ģimenei ērtu “apartamentu”, kā arī bāru ūdens un gaisa sporta cienītājiem. Ienākumi vairojās, un Cukurs jau domāja par pastāvīgu dzīvi Brazīlijā, ievadot arī pavalstniecības iegūšanu. Lielu interesi Cukura uzņēmumam pēdējā laikā veltīja arī Brazīlijas prese. Tā populārais žurnāls “O Kruzeiro” uzņēmuma darbību aprakstīja pieci lappusēs ar daudz ilustrācijām, kurās redzami Cukura ģimenes locekļi darbā un parādīts arī, kā norit Brazīlijas galvaspilsētas iedzīvotāju izpriecas latvieša organizētā pasākumā. Žurnāls iepazīstināja savus lasītājus arī ar Latvijas valsts pēdējo gadu notikumiem un trimdinieku likteni.
Drīz pēc tam Brazīlijas žīdu organizācijas uzsāka savu apsūdzības kampaņu. Tas žurnālam “O Kruzeiro” deva jaunu ieganstu vēlreiz atgriezties pie Cukura un viņa uzņēmuma, - šoreiz jau stipri sensacionālā veidā. Pa visu žurnāla lappusi bija ievietoti Cukura un žīdu federācijas darbinieka attēli līdz ar abu intervijām. Starp daudzajām ilustrācijām bija lasāmi virsraksti: “Žīdu federācija apsūdz Herbertu Cukuru pēdējā kara lielajos noziegumos”, “Brazīlijas autoritātēm ir pienākums lietu noskaidrot”, “Nevainīgais aizstāvams, pārkāpums sodāms” utt. Apsūdzībā, kas bija iespiesta 46 žīdu organizāciju vārdā, uzskaitītas jau zināmās vācu vardarbības pret žīdiem vācu okupācijas laikā Latvijā. Žīdu apvainojumus žurnāls līdzsvaroja ar informāciju, ka pēc boļševiku 1940. gada jūnija iebrukuma bojā gājuši un savai zemei atrauti vairāki desmit tūkstoši latviešu. Cukuru žurnāls raksturo kā izcilu aviātoru, pieminot tā lidojumus Āzijā un Centrālajā Āfrikā un nodēvējot to par latviešu Lindbergu, kam piederējusi goda vieta arī Starptautiskajā aviācijas līgā. Pāris nedēļas pēc šī publicējuma sekoja jau minētais iebrukums un Cukura uzņēmuma izpostīšana. Spriežot pēc vietējās preses atreferējumiem, demonstrāciju atbalstījuši arī komūnisti. Vēl nav zināms, kādu virzienu ņems žīdu ierosinātā sūdzība, un cik lielu vērību tai veltīs Brazīlijas valdība. Izdošana komūnistiskai Latvijas valdībai Cukuram nevar draudēt, jo arī Brazīlija, līdzīgi citām demokrātijām, nav atzinusi Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā. Turklāt vēl Brazīlija ir zeme, kur nedarbojas padomju pārstāvniecības, un kur komūnistu partija atzīta par nelegālu.”

Ziņas par ebreju teroru pret Herbertu Cukuru laikraksta “Laiks” 1950. gada 25. oktobra numura publikācijā “Esmu jau piekusis” apkopojis žurnālists Kārlis Ledājs:
“Kā jau agrāk “Laikā” ziņots: pret bijušo lidotāju Herbertu Cukuru Brazīlijā turienes žīdu organizācijas vērsušas smagu apsūdzību par Cukura līdzdalību kara noziegumos Latvijā vācu okupācijas laikā. Ko par šo apsūdzību saka pats Cukurs? Uz to atbildi dod sekojošais “Laika” speciālkorespondenta ziņojums, ko sniedzam mūsu lasītājiem. Mans pirmais gājiens ir uz Lago Rodrigo de Freitas plūdmali, kur Herberts Cukurs jau pirms četriem gadiem iekārtojis izpriecu vietu ūdenssporta cienītājiem. Bet plūdmalē valda drūms klusums, kas iestājies jau kopš tām dienām, kad šinī vietā bija iebrukuši 100 demonstrantu un izpostījuši visu uzņēmumu, nodarot zaudējumus par 50 000 kruzeiriem. Vēl nesadauzītās laiviņas no krasta novāktas, ūdens bārs un restorāns slēgts, motorlaivas klusē un hidroplānam ir aplauzti spārni.
Epitacio Pessoa avenijā auto piestāj pie numura 574. Nama trešo dzīvokli apdzīvo Herberts Cukurs ar savu sešgalvaino ģimeni – pats ar kundzi, veco māti un trīs bērniem.
Tikai pēc ilgākas vilcināšanās gausi paveras dzīvokļa priekšdurvis, kad kāds neuzticīgs acu pāris caur “novērošanas lūku” jau labu brīdi rūpīgi pētījis zvana pogas nospiedēju. Mani saņem Herberts Cukurs pats. “Nevar jau zināt ar kādu nolūku katrs nāk”, viņš nopietni saka.
Manā priekšā stāv stalts vīrs, pusmūža gados ar gludi pāršķirtiem matiem un iesirmiem deniņiem. “Pašlaik strādāju”, viņš it kā atvainodamies saka, noņemot melnās raga brilles.
Dzirdējis mana apciemojuma nolūku, Cukurs pasmaida: “Te jau ik dienas mēģina ielauzties desmitiem preses vīru un fotogrāfu, lai intervētu lielāko “nezvēru”, kāds jebkad pasaulē parādījies.
Cukurs arī tūliņ pastāsta, kādus apvainojumus 47 Brazīlijas žīdu organizācijas pret viņu cēlušas. “Vispirms”, saka viņš, “mani apvaino, ka esmu bijis Nirnbergas tribunālam izbēgušais kara noziedznieks Nr. 17, ka esmu bijis okupācijas spēku virspavēlnieks un tāpēc atbildīgs par Rīgas geto 30 000 žīdu noslepkavošanu naktī uz 1941. gada 29. novembri un 7. decembrī, ka 1941. gada 7. decembrī esmu Rīgā apgānijis žīdu kapsētas, ka 1941. gada 4. jūlijā esmu nodedzinājis Rīgā sinagogu Gogoļa ielā, ka tā paša gada jūlijā un augustā esmu Bauskā sterilizējis 300 žīdu un vēlāk tos nogalinājis, ka tajā pašā laikā Kuldīgā noslīcinājis 1200 žīdu, ka pašrocīgi esmu nogalinājis 500 žīdu utt. Kā redziet esmu pastrādājis tik šaušalīgi daudz noziedzību, ka vācieši Latvijā okupācijas laikā, liekas, nav darījuši ne mazākā ļaunuma”, runātājs nīgri saka un noliek pie malas vairākas aprakstītas papīra lapas.
“Šajos nejēdzīgajos un absurdos apvainojumos pret mani vairs tiešām nav tālāk kur iet!” viņš izsaucas. “No Nirnbergas procesa atreferējumiem laikrakstos, kā arī no izdevumiem “Baigais gads” un Max Kaufmann “Die vernichtung der Juden Lettlands” ir zināmi tie drausmīgie upuri, ko Latvijas tauta cieta okupācijas gados. Tāpat zināms, ka vācu nacionālsociālisti žīdus iznīcināja ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā, un kas par to ir atbildīgs. Visa mana dzīve Latvijā bija veltīta aviācijai un tagad šeit, Brazīlijā, darbam,” uzsver Cukurs. Tālāk Cukurs stāsta, ka apsūdzības izmeklēšana polītiskā policijā nobeigusies viņam par labu. Pašlaik Tieslietu ministrija esot pieprasījusi vēl ziņas no Ārlietu ministrijas. Pēdējā, pēc Cukura domām, ievākšot informāciju no Sabiedrotiem. Izmeklēšanas laikā policija Cukura uzņēmumu slēgusi.
“Es esmu jau piekusis, piekusis bez gala”, saka Cukurs. “Man vajadzīgi spēcīgi pretargumenti, kas nepieciešami manai pretofensīvai. Man no milzīga svara būtu saņemt Max Kaufmann grāmatu “Die vernichtung der Juden Lettlands”, jo grāmatu, kas bija manā rīcībā, kāds kungs tieslietu ministrijā paņēma ieskatam un esot “nozaudējis”. Man vajadzīgs “Baigais gads” un pretkomūnistiskā literatūra, kāda iznākusi trimdā. Svarīgi būtu cilvēki, kas bijuši Bukaišu, Bēnes, Tērvetes, Mežmuižas partizāņos un atcerētos, ka es vismaz līdz 1941. gada 14. jūlijam biju Bukaišos, un kas zina par pirmajām Rīgas okupācijas dienām, kad neesmu bijis ne virspavēlnieks, ne žīdu iznīcinātājs. Bauskenieši, kas mani labi pazīst, varētu liecināt, ka kara laikā Bauskā un apkārtnē neesmu nemaz bijis, nezinu arī ka Kuldīgā žīdi slīcināti.” Cukura cīņa tātad vēl nav beigusies un arī šīs cīņas uzticīgā preses pavadmūzika nav apklususi. Cukurs pats tagad augas dienas nemitīgi dauza rakstāmmašīnas taustiņus, lai sagatavotu desmitām lokšņu pretapsūdzības materiālu vairākās kopijās. Tā ir nevienāda cīņa, kuras vienā pusē stāv advokātu biroji un līdzekļi, bet otrā viens pats par ubagu pārvērsts vīrs.
“Tagad es sākšu izšķīrēju pretofensīvu”, saka atvadoties Herberts Cukurs. “Ja ir vēlēšanās citeim tautiešiem nākt man talkā, - lūdzu, ja nē – Dievs ar jums visiem!” “

Pēc šīm un vairākām citām publikācijām presē Herberts Cukurs no trimdas latviešiem saņēma simtiem atbalsta vēstuļu. Daļu no tām mums atsūtīja Ričards Cukurs. Iepazīstināšu ar dažām no tām, citējot būtiskāko.
Anglijā dzīvojošais Jānis Bringins 1950. gada novembrī H. Cukuram rakstīja: “(..)Varu apliecināt Brazīlijas tiesā to, ka es biju klāt pie visiem geto ugunsgrēkiem, kuri notika Rīgā un Rīgas apriņķī. Tur Jūsu personību neredzēju. Tāpat varu nodot liecību par žīdu lielo slepkavošanu, kas notika Rīgā un Rīgas apriņķī. Kad sākās geto dedzināšana, tad es atrados Rīgas ugunsdzēsēju komandā kā šofers un ūdens sūkņa motorists. Mūs vienmēr izsauca uz geto ugunsgrēkiem un tamdēļ man bija izdevība redzēt šo geto dedzinātāju personas. Tie visi bija bruņojušies SS vīri, kas neļāva mums dzēst, bet pavēlēja apsargāt ar ūdeni blakus esošās mājas. Tur nebija klāt neviens latvietis un arī vācu SS vīri nelaida nevienu vīru tuvāk par 50 soļiem.
Žīdu slepkavošana. Trīs naktis man bija izdevība redzēt Biķernieku mežā žīdu šaušanu. Arī tur neredzēju Jūsu seju, bet visi bija vācu SS vīri.(..)”

1950. gada 30. novembra vēstulē ASV mītošā Elizabete Graudiņš rakstīja: “(..)Katram latvietim kaunā un sašutumā jānodreb par zemiskajiem un nekrietnajiem apvainojumiem, kādi tiek uzkrauti nepelnīti šim cienījamajam Latvijas armijas virsniekam un slavenajam lidotājam.
(..)Man bija gods pazīt Cukura kungu personīgi, dzimtenē sastopoties ar viņu virsnieku un studentu sabiedrībā. Pazinu arī viņa ģimeni un varu apgalvot, ka viņš bija gādīgs ģimenes tēvs un krietns latvietis, kuram stāja un morāle neļautu kaut vai domās akceptēt šīs nelietīgās vardarbības. Noteikti zinu, ka kapteinis Cukurs nekad nav bijis organizācijas “Pērkoņkrusts” priekšnieks, nedz arī šīs biedrības loceklis. Nekad un nekur nav piedalījies žīdu vajāšanā, šaušanā vai līdzīgās izdarībās. Apliecināt gan varu tieši pretējo. Tas bija 1941. gada jūlijā, kad ilgāku laiku nebiju sastapusi Cukura kungu. Viņš šai laikā uzturējās Bukaišu pagastā un ieradās Rīgā tikai kad vācu armija bija okupējusi Latviju. Tas varēja būt ap 10.-15. jūliju, kad Rīgā sastapu kapteini Cukuru. Tanī laikā jau tika pieredzētas hitleriskās varas izdarības, sevišķi pieskaroties žīdu tautībai. Sarunā par šo jautājumu Cukura kungs bija ļoti satriekts un sašutis, nebeidza nosodīt Hitlera varu un rīkojumus. Pārcilāja sarunā eventuelas palīdzības iespējas saviem draugiem, kādu tam netrūka arī žīdu aprindās.(..)”

ASV, Vašingtonā mītošais Alfrēds Līrums savā 1950. gada 14. decembra vēstulē rakstīja:
“(..)Herberts Cukurs nekad nav bijis ne “Pērkoņkrusta” priekšnieks, ne okupācijas spēku virspavēlnieks un ne viņam, ne arī kādam citam latvietim nevarēja būt nekāda noteikšana pie geto un žīdu iznīcināšanas vispār.
Bēgot no komunisma vajāšanām, 1941. gada janvārī pārcēlos uz dzīvi Bauskā, kur dzīvoju līdz 1941. gada oktobrim. Nekad neesmu dzirdējis, ka Herberts Cukurs būtu bijis tai laikā Bauskā un būtu piedalījies kādās žīdu iznīcināšanās vai to rūnīšanā. Vāciešiem ienākot Bauskā, tur 300 žīdu vairs nemaz nebija, jo žīdi devās līdzi bēgošajiem komunistiem un Bauskā bija palikuši tikai daži desmiti žīdi, kuri nebija varējuši izbēgt.(..)”

Nīderlandē dzīvojošā Erna Bergmanis 1950. gada decembrī H. Cukuram adresētajā vēstulē rakstīja:
“Ar šo apliecinu, ka vācu okupācijas laikā strādāju kā darbvede-slimnieku pieņēmēja Rīgas pilsētas bērnu slimnīcā Torņkalnā. 1941. gada vasarā Jūs kādu dienu atvedāt ar automašīnu kāda lauku ārsta pavadībā savu saslimušo dēliņu, lai to ievietotu slimnīcā. Jūsu dēlam bija grūta un ilga slimība – ja nemaldos – viņš bija saslimis ar bērnu trieku vai mugurkaula smadzeņu iekaisumu. Manā atbildībā atradās slimnīcas kartotēka un par katru bērnu-slimnieku vedu atsevišķu kartiņu, kurā no vecāku dokumentiem izrakstīju ziņas par bērna vārdu, vecumu, dzīves vietu un vecāku nodarbošanos. Noteikti atceros, ka no Jums iesniegtiem dokumentiem redzēju, ka Jūs dzīvojat uz laukiem. Tā kā Jūs bijāt pazīstams lidotājs un Jūs pēc vārda labi pazinu, tad manī šis apstāklis sacēla mazu izbrīnu un es Jums jautāju, ar ko Jūs patreiz nodarbojaties, ja dzīvojat uz laukiem. Jūs rādījāt man savas sastrādātās rokas un sacijāt, ka nodarbojoties ar zemkopību lauku saimniecībā. Kad jautāju Jums, vai lauku vientulība Jūs pārāk negarlaiko, Jūs atbildējāt, ka Jūs komandējot arī lauku partizānus. Šī paša iemesla dēļ Jums esot arī aizkavējusies Jūsu dēla ievietošana slimnīcā. Ja nemaldos, Jūs bijāt iebraucis no Bukaišu pagasta, Jūsu automašīna bija lauku ceļu dubļiem notriepta. Bērnu Jūs apmeklējāt reti, Jūs nekad neieradaties no slimnīcas vadības noteiktā apmeklēšanas laikā, bet kā Jums pagadījās. Jūs sūdzējaties, ka Jūsu pašu konstruētā automašīna Jums tālajā ceļā – no laukiem līdz Torņkalnam – sabojājoties un tādēļ Jūs nokavējot slimnieku apmeklēšanas laiku. Ar izteikto apliecinu, ka šai laikā Jūs Rīgā noteikti nedzīvojāt, bet gan uz laukiem, un žīdu apgalvojumi, it kā Jūs šai laikā būtu dzīvojuši Rīgā un piedalījušies vācu akcijā pret žīdiem, nesaietās ar patiesību.”

ASV dzīvojošā Karmena Frīdenberga savā 1960. gada 2. oktobra vēstulē kādam Brazīlijas latvietim A. Skujiņam saistībā ar kārtējo ebreju melu kampaņu pret H. Cukuru rakstīja:
“(..)Dabūju zināt, ka mūsu tautietis Herberts Cukurs tiek atkal vajāts. Tas ir drausmīgi un tam ticēt nevaru, jo esmu lieciniece, ka viņš savās mājās Bukaišos slēpa žīdus, jo tai laikā, kad tur viesojos, pati to redzēju. Jau 10 gadus atpakaļ piedāvājos par liecinieci. Bet tās lietas aprima un kā redzu viņu vajā atkal.(..)”
Par ko liecina šīs Ričarda Cukura sagādātās ziņas? To, ka godīgiem un lietpratīgiem vēsturniekiem laiks ķerties pie darba, lai atmaskotu ebreju teroristu netīros un pretīgos melus par Herbertu Cukuru. To, ka dažiem Latvijas politiķiem un amatpersonām laiks izbeigt laizīties ap Jūdasa grašiem un izdabāt naidīgiem svešiniekiem.
Es personīgi par tiem latviešiem, kuri Herbertu Cukuru sauc par noziedznieku, lūdzu Dievu, lai Viņš attīra to dvēseles no tumšajiem, ļaunajiem instinktiem un ved tos pa patiesības ceļu kopā ar tautu.

Publikāciju sagatavoja NSS Valdes loceklis Guntars Landmanis