LR GENERAL PROKURATURAI IESNIEGTS PAZINOJUMS PAR HERBERTA CUKURA SLEPKAVIBU.

P/O "Nacionālā Spēka Savienība Valdes loceklis Guntars Landmanis šā gada 28. septembrī Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrai nosūtījis iesniegumu par Latvijas pavalstnieka Herberta Cukura slepkavību.
"Šā gada augustā izlasīju grāmatu “Rīgas bendes nāve” (izdevniecība “Aplis”, Rīga, 2000. gads, 240 lpp.), kurai kā autori norādīti Antons Kincle un Gads Šimrons. Grāmata “Rīgas bendes nāve” latviski tulkota no vācu valodas (Anton Künzle und Gad Shimron “Der Tod des Henkers von Riga”), tās pirmpublicējums izdots ivritā 1997. gadā Jeruzalemē.
Pēc iepazīšanās ar grāmatas “Rīgas bendes nāve” saturu, nācu pie pārliecības, ka grāmatā izklāstītie fakti un apstākļi liecina par to, ka Urugvajas pilsētā Montevideo 1965. gada 23. februārī notikusi sadistiska un maniakāla Latvijas pavalstnieka Herberta Cukura slepkavība. Viens no grāmatas “Rīgas bendes nāve” autoriem, kurš izmantojis pseidonīmu Antons Kincle, bija arī viens no Herberta Cukura slepkavības plānotājiem, organizētājiem un veicējiem. Tādējādi grāmata “Rīgas bendes nāve” uzskatāma par lietisko pierādījumu. Minētajā grāmatā rodamas ziņas par Latvijas pavalstnieka Herberta Cukura slepkavības plānošanu, organizēšanu, veikšanu laika posmā no 1964. gada septembra līdz 1965. gada martam. Grāmatā rodamas norādes par nozieguma organizētājiem, plānotājiem, veicējiem - tie ir ebreju tautības personas, kas domājams darbojušies ciešā saiknē ar Izraēlas slepeno dienestu “Mossad”; tie grāmatā uzrādīti ar sekojošajiem personvārdiem, iesaukām – Antons Kincle (viņš arī Jitčeks), Joavs, Mihaels, Osvalds Tausigs, Dovale, Arije, Adi. Grāmatā norādītas arī vietas, kurās notikušas Herberta Cukura slepkavības plānošanas, organizēšanas, veikšanas darbības: Francijas pilsētā Parīzē, Nīderlandes pilsētā Roterdamā, Šveices pilsētā Cīrihē, Brazīlijas pilsētā Sanpaulu, Urugvajas pilsētā Montevideo. Vairākkārt grāmatā uzsvērts noziedznieku pastrādātā nozieguma motīvs – Herbertu Cukuru viņi sadistiski un maniakāli noslepkavojuši tādēļ, ka viņš ir bijis tiešs līdzdalībnieks (slepkava) 30 000 ebreju nāvei Rīgā Otrā pasaules kara laikā, ka H. Cukura slepkavība domāta kā taisnīga atmaksa un reizē biedinājums un brīdinājums citiem domājamajiem ebreju bendēm. (Neesmu ne vēsturiskajā literatūrā, ne arī kur citur lasījis vai dzirdējis juridiski saistošas norādes uz dokumentiem, kas liecinātu, ka Herberts Cukurs būtu vainīgs viņam noziedznieku piedēvētajos nodarījumos pret ebreju tautības personām.)

Grāmatā “Rīgas bendes nāve” norādīta Herberta Cukura slepkavības vieta un laiks – Urugvajas pilsētā Montevideo 1965. gada 23. februārī, aprakstīts pats slepkavības notikums, ko šeit citēšu fragmentāri: “ (..) Un tūdaļ vīri metās Cukuram virsū. Viens viņu sagrāba no aizmugures, lai pielietotu sitienu ar plaukstas malu, bet abi pārējie uzlēca virsū no sāniem.
Cukura reakcija bija zibenīga. Savā vecumā viņš tiešām vēl bija labā formā, un apziņa, ka cīņa notiek uz dzīvību un nāvi, viņa spēku acīmredzot dubultoja. Viņš cīnījās par savu dzīvību. Kaut arī Cukurs vairākas reizes bija nogāzts gar zemi, viņam ar mežonīgām kustībām izdevās uzbrucējus nokratīt un tikt līdz durvīm. Cukurs cīnījās kā ievainots zvērs. Viņš atbrīvoja vienu savu roku un mēģināja atraut vaļā durvis. Mēs viņu rāvām atpakaļ un centāmies izgrūst istabas vidū.
(..)Vīri atkal metās Cukuram virsū, un Joavs sāpēs klusu iekliedzās. Pēkšņi vienam no mums rokās parādījās veseris, un viņš iesita ar to nacistiskajam noziedzniekam pa galvu. Uz visām pusēm pašķīda asinis.
(..)Viens no mums pielika Cukuram pie galvas revolveri un divreiz izšāva. Trokšņa slāpētāja un cīņas trokšņa dēļ šāvienus diez vai varēja dzirdēt. Divas lodes pielika punktu Cukura dzīvībai. Viņš sabruka uz grīdas. Asinis šķīda uz visām pusēm. Bija otrdiena, 1965. gada 23. februāris, pulkstenis rādīja 12.30.
(..)Atmosfēra istabā bija saspringta. Mums nebija laika ne priecāties, nedz arī citam citu apsveikt ar paveikto.
(..)Tad mēs pacēlām Cukura līķi un ielikām kastē ar zāģu skaidām un trim atslēgām, kuras Osvalds bija nopircis. Lai līķi dabūtu iekšā kastē, bijām spiesti “notiesātajam” nedaudz saīsināt kājas.
(..)-Viss jāiztīra un jāpazūd, - kāds teica. Mēs nomazgājām no sienām un grīdas asinis, nomazgājāmies paši un uzvilkām tīru apģērbu. Beidzot, vēlreiz pārliecinājušies, vai viss ir kārtībā, mēs notīrījām no durvīm un kastes pirkstu nospiedumus un atstājām māju.”

Pēc grāmatas “Rīgas bendes nāve” izlasīšanas sapratu, ka tajā aprakstīta sadistiska un maniakāla nozieguma – Herberta Cukura slepkavības – plānošanas, organizēšanas un veikšanas gaita. Esmu sašutis, ka noziegums vēl līdz šim nav nopietni izmeklēts. Tādēļ šā gada 6. septembrī LR Tieslietu ministrijā vērsos ar iesniegumu, kurā lūdzu ministrijas darbiniekus man paskaidrot, kas jādara pilsonim, ja viņam ir ziņas par kāda Latvijas pavalstnieka vardarbīgu nāvi kādā no ārvalstīm. Šā gada 21. septembrī LR Tieslietu ministrijas Tiesu sistēmas politikas departamenta direktore E. Stivriņa sniedza man atbildi, kurā cita starpā norādīja “(..)ja personai ir informācija par kāda Latvijas Republikas pilsoņa vardarbīgu nāvi, tad personai jāvēršas valsts policijā, prokuratūrā vai tiesā ar iesniegumu, kurā jānorāda visas ziņas par noziedzīgā nodarījuma apstākļiem un faktiem.”
Šajā pieteikumā par Herberta Cukura slepkavību norādīju ziņas par uzzinātajiem noziedzīgā nodarījuma apstākļiem un faktiem, kas ietverti Antona Kincles un Gada Šimrona sarakstītās grāmatas “Rīgas bendes nāve” saturā. Pieteikumam pievienoju pielikumā arī grāmatas “Rīgas bendes nāve” eksemplāru, jo vērtēju to kā lietisko pierādījumu, kas sekmēs noziedzīgā nodarījuma izmeklēšanu un atklāšanu.
Tā kā Herberts Cukurs ir arī ievērojama personība Latvijas aviācijas vēsturē, godājams Latvijas pavalstnieks, aicinu LR Ģenerālprokuratūru informēt gan mani kā pieteikuma iesniedzēju, gan Latvijas sabiedrību par lietas izskatīšanas gaitu."

Guntars Landmanis, Liepājā
2004. gada 27. septembrī