HERBERTS CUKURS BIJA VARONIS.

2005.gada 23.februārī apritēja 40 gadi kopš izcilā latviešu lidotāja Herberta Cukura nolinčošanas Urugvajā. To paveica pieci žīdu tautības teroristi. Šīs operācijas vadītājs pat sarakstīja un 1997.gadā Telavivā izdeva Herbertu Cukuru apmelojošu grāmatu “Rīgas bendes nāve”, detaļās izklāstot visas toreiz jau 65 gadus vecā latvieša slepkavības nianses: kā tā izplānota un kā paveikta.

Saruna ar latviešu lidotāja Herberta Cukura dēlu ILGVARU CUKURU

– DDD: Jūsuprāt, kāpēc pret jūsu tēvu ir tāda attieksme, ka pat viena aploksne ar viņa attēlu izraisa bezmaz vai valstiska mēroga skandālu?

Ilgvars Cukurs: Ziniet, to es jums nevaru pateikt. Es pats arī esmu tiesāts.

– DDD: Par ko?

– I.C.: To es vēl šodien nezinu. Mani tiesāja it kā es būtu bijis Arāja komandā. Es par to komandu uzzināju tikai tad, kad atbraucu atpakaļ no Sibīrijas 1956.gadā.
– DDD: Tad jūs notiesāja krievi?

– I.C.: Jā, mani krievi notiesāja 1947.gadā. Apsūdzībā tika uzrādīts, it kā es būtu piedalījies ebreju nošaušanā, lai gan man par to nekādas jēgas nebija. Es biju leģionā nevis Arāja vienībā. Mani iesauca leģionā, es biju frontē. Tēvs it kā esot bijis Arāja Drošības policijā. Bet tā kā no 1942.gada es dzīvoju savu patstāvīgu dzīvi, es pat nevaru pateikt, vai viņš vispār ir bijis Arāja vienībā. Man čekā uzrādīja un stāstīja apsūdzībā to pašu, ko runā par viņu. Es neticu, ka viņš ar tādām lietām ir nodarbojies. Domāju, ja viņš būtu tāds kara noziedznieks, par kādu viņu pasludina, pēc kara viņš būtu slēpies zem cita uzvārda.

– DDD: Tad arī pret jums bija izvirzītas dažādas apsūdzības?

– I.C.: Jā, šausmīgas apsūdzības. Tās uzturēja Valsts Drošības Komiteja, tā saucamā čeka. Es tiku sodīts par “dzimtenes nodevību”.

– DDD: Lasīju, ka Latvijas laikos jūsu tēvs zēnu acīs bija īsts varonis?

– I.C.: Ne tikai zēnu acīs. Viņš bija varonis Latvijas valsts mērogā. Ja mēs salīdzinām tos laikus Latvijā ar padomju laikiem, tad viņš bija tāds pats varonis kā padomju laikos kosmonauts Jurijs Gagarins. Tēvs dienēja Latvijas aviācijā un vienlaikus arī propagandēja Latvijas valsti. Lidoja uz Gambiju, uz Japānu. Par lidojumu uz Gambiju, viņu apbalvoja ar Trīszvaigžņu ordeni. Vēl viņš pašrocīgi ir uzbūvējis sešas lidmašīnas.

– DDD: Kādu jūs viņu kā dēls atceraties?

– I.C.: Viņš izšķīrās ar manu māti trīsdesmitajos gados un apprecējās otrreiz, arī mana māte apprecējās otrreiz. Tad dzīve ritēja brīžiem pie tēva, brīžiem pie mātes. Latvijas laikā tēvs dienēja armijā, mājās parādījās tikai sestdienās, svētdienās, vēlu vakaros. Mēs, bērni, spēlējāmies, ko gan es daudz varu par viņu pastāstīt.

– DDD: Kad sākās padomju okupācija, vai jums bija sakari ar viņu?

– I.C.: Tajā laikā es biju pie mātes, mani sakari ar viņu pārtrūka. Pēc tam es 1942.gadā apprecējos, dzīvoju Cēsīs, viņš ar savu ģimeni – Rīgā, nekādu tādu kontaktu starp mums nebija.

– DDD: Bet pēc tam taču jūs dzirdējāt kaut ko par viņu?

– I.C.: Vācu laikā es nedzirdēju nekā. Uzzināju par visiem šiem “varoņstāstiem” tikai pēc tam, kad atgriezos no Krievijas, kad mani 1947.gadā čekā sāka pratināt. Tad es sāku uzzināt visādus brīnumus. Mani pratināja, vai es esmu bijis tēva vienībā un tamlīdzīgi. Kad 1956.gadā es atgriezos mājās Latvijā, sāku interesēties par to, kas ir noticis. Man sāka stāstīt, ka viņš esot piedalījies geto apsardzībā Rīgā, it kā piedalījies ebreju iznīcināšanā. Tas ir tikai tas, ko man par viņu stāstīja, personīgu kontaktu ar viņu nebija.
Tad, kad mani notiesāja, sieva sacēla lielu jezgu, rakstīja uz Maskavu. Lietu skatīja vēlreiz, un 1955.gadā mani reabilitēja.

– DDD: Cik liela nozīme jūsu notiesāšanā bija tam, ka jūsu tēvs bija Herberts Cukurs?

– I.C.: Es domāju, ka simts procentu. Redziet, neviens leģionārs netika tiesāts. Visus leģionārus pēc kara saņēma gūstā. Mēs izgājām divus gadus filtrācijas nometnē, kur nu kurš: pie Maskavas, Sahalīnā. Kad mūs palaida vaļā, tika konstatēts, ka mēs neesam brīvprātīgi gājuši vācu armijā. Es tiku iesaukts Sarkanarmijā, dienēju Tallinā. Tur atkal pa jaunam kratīja dokumentus. Un izrādījās, ka esmu lidotāja Herberta Cukura dēls. Tad mani atveda uz Rīgu un sāka par jaunu tirdīt čekā. Man sēja klāt Arāja lietu, par kuru man nebija ne mazākās sajēgas, kas tas Arājs bija tajos laikos.

– DDD: Tad jau sanāk, ka čeka un žīdi ir uz vienu roku pret jūsu tēvu?

– I.C.: Droši vien. Viņi taču šobaltdien neliek man mieru. Apmēram pirms diviem gadiem te pie manis ieradās vesels bars žīdu. Man piezvanīja no prokuratūras, lai gaidu ciemiņus.

– DDD: Tā arī pateica?

– I.C.: Jā. Es prasīju, kas tie par ciemiņiem? Viņi teica – ciemiņi būs no Anglijas. Es teicu, ka nevienu pa durvīm iekšā nelaidīšu. Man teica, lai es neuztraucos, no prokuratūras būs līdzi cilvēki. Viņi uzdeva jautājumus nevis vairs par manu tēvu, mani, bet sāka pratināt par visādiem cilvēkiem, kas dzīvo Anglijā, Vācijā. Vai es tādus pazīstu?

– DDD: Kas tie bija par uzvārdiem? Vai latviešu?

– I.C.: Jā, latviešu. Vienu es vēl atceros, viņi man prasīja par Taureni. Nosauca kādus 11-12 cilvēkus. Tad viņi atzīmēja, ka es viņus nepazīstu.

– DDD: Izklausās jau traki.

– I.C.: Protams! Tā taču tiek pārkāptas cilvēktiesības. Es esmu izcietis savu netaisnīgo sodu, galu galā taču amnestēts, atnācis mājās – liec tu man beidzot mieru, bet nekā! Tas tā nenotiek...

– DDD: Kā “ciemiņi”, kuri ieradās pie jums pirms diviem gadiem, pamatoja savu ierašanos?

– I.C.: Viņi ieradās pie manis tā, it kā es tomēr būtu Arāja vienības dalībnieks. Man nevar “piesiet” to, ka es tajā esmu bijis, nu bet tomēr, varbūt es pateikšu, ka tādus cilvēkus pazīstu. Viņi prasīja, vai tie nav Arāja vienībā. Tas bija tajā laikā, kad Austrālijā vajāja vienu veco zaldātu...

– DDD: Vai jūs domājat Kalēju?

– I.C.: Jā, Kalēju.

– DDD: Tātad jūs sekojat līdzi tam, kas pašlaik notiek politikā?

– I.C.: Protams. Es dzirdēju pa radio visu to brēku, ko sacēla ap aploksni ar mana tēva attēlu. Jēkabsons teica, ka vajag vienreiz pielikt punktu un piežmiegt visu šo kustību. Es klausos radio, jo tas ir man vienīgais sakaru līdzeklis. Es neredzu un vairs ne televīziju, ne grāmatu lasīt nevaru.

– DDD: Es saprotu, ka pašlaik Brazīlijā dzīvo jūsu radinieki, jūsu pusmāsa?

– I.C.: Jā, arī pusbrāļi.

– DDD: Tad jau viņi visi piedzīvoja to laiku, kad sāka vajāt jūsu tēvu?

– I.C.: Jā, viņi to piedzīvoja. Vai jūs esat lasījusi grāmatu “Rīgas bende”? To ir izdevis tas žīds, kas noslepkavoja tēvu. Viņš vēl lielās ar saviem “varoņdarbiem”. Tur ir fotogrāfijas, kur viņš ciemojas manas pusmāsas ģimenē.

– DDD: Arī Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju līdzīgi centās noslepkavot gaišas dienas laikā. Viņam uzbruka četri vīri.

– I.C.: ... Es jums ļoti iesaku izlasīt grāmatu “Rīgas bendes nāve”. Tur ir sīkumos aprakstīts, kā viņi brauca pie viņa, kā iepazinās, kā piedāvāja slēgt līgumu par aviācijas līnijas atklāšanu. Ejot mājā iekšā, lai parakstītu līgumu, viņam ar āmuru uzsita pa galvu un sacirta gabalos... Viņš bija sacirsts gabalos un ielikts divos koferos! Tas jau nav normāli. Es saprotu: ja cilvēks ir kara noziedznieks, tad viņu apcietina un tiesā. Bet nevis paņem un sacērt ar cirvi gabalos.

– DDD: Kā jūs vērtējat mūsdienu politikā notiekošo? Kas jūs visvairāk neapmierina?

– I.C.: Mani neapmierina tas, ka mēs pārmērīgi lokāmies žīdu priekšā. Pārmērīgi mēs viņiem lokāmies.

– DDD: Bet kas notiks ar latviešu tautu, ja netiks veikta Latvijas dekolonizācija?

– I.C.: Ziniet, to vairs manas acis nepieredzēs.

– DDD: Un tomēr – vai tā ir taisnīga vai nav?

– I.C.: Taisnīga jau tā būtu. Te ir tāda kā kasta, kā indieši saka – krievu armijnieki, jaunbagātnieki, kas iedzīvojas uz latviešu tautas rēķina. Bet mēs jau esam tādi – uzmetam kūkumiņu...

– DDD: Pārāk pakļāvīgi?

– I.C.: Jā. Что хотели, то и получили – viņi mums speciāli paši acīs pasaka. Ko jūs gribējāt, to dabūjāt. Gribējāt brīvu Latviju, dabūjāt, un kungi mēs tagad esam jums uz kakla virsū.

– DDD: Tie paši no padomju laikiem saglabājušies?

– I.C.: Nu, kā tad! Viņi taču tika pie valsts naudas, komjaunatnes kasēm, viņi pārvērtās visi par baņķieriem, uzņēmējiem. Un mūsu tautai nav mugurkaula: kur pūš, tur lokās!

– DDD: Bet ne jau visiem?

– I.C.: Ne jau visiem. Tos, kas turas un spirinās pretī, tos ēd nost. Ņemsim par piemēru – tepat viens zēns no Latgales katru piektdienu pa radio runā. Viņu taču arī ēd nost.

– DDD: Vai jūs domājat kādu žurnālistu?

– I.C.: Nē, ne jau žurnālistu. Tur Latgalē ir kaut kāds vienkāršs cilvēks, kurš runā pa radio, kad ir raidījums “Brīvais mikrofons”.

– DDD: Aivars Gedroics no Daugavpils?

– I.C.: Nu ja, tas pats.

– DDD: Jā, viņš cīnās par latviešu tiesībām. Arī par jūsu tēva vārdu pašlaik notiek cīņa, kurā iesaistījusies “Nacionālā spēka savienība”.

– I.C.: Jā, tēvu vajadzētu reabilitēt. Citādi sanāk, ka Brazīlijā pret viņu ir labāka attieksme – kā pret brīvu cilvēku, nevis tāda kā Latvijā.

Pierakstīja Līga KRIEVIŅA
Laikraksts „DDD”
Nr.7(81)