SIREALISMS VALSTS CILVEKTIESIBU BIROJA GAUME.

Esmu saņēmis Valsts Cilvēktiesību biroja direktora Olafa Brūvera atbildes vēstuli uz iesniegumu, kurā lūdzu sniegt atbildes uz jautājumiem par politiskās organizācijas “Nacionālā Spēka Savienība” izgatavoto aploksni, kas veltīta lidotājam Herbertam Cukuram (1900-1965). Valsts Cilvēktiesību biroja direktors Olafs Brūvers raksta sekojošo:
“Valsts cilvēktiesību birojs ir saņēmis Jūsu lūgumu izvērtēt Herbertam Cukuram veltītās aploksnes izdošanu un atbildēt uz konkrētiem jautājumiem. P/o “Nacionālā Spēka Savienība” ir tiesīga izdot un izplatīt aploksnes, kur atspoguļota Latvijas vēstures tematika.
Tomēr ir nozīme tam, kādā veidā un ar kādu mērķi šī tematika tiek atspogoļota. Ir jāņem vērā vairāki cilvēktiesību aspekti, ne tikai tiesības paust savus uzskatus, bet arī sabiedrības interešu aizstāvība.
Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pants aizsargā ikviena tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no sabiedrisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām. Šīs tiesības nosaka arī LR Satversmes 100. pants.
Viena no Eiropas Cilvēktiesību tiesas pamatatziņām ir, ka vārda un uzskatu brīvība ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatelementiem, tā ir ļoti tālejoša un tās ierobežošana iespējama tikai galējos izņēmuma gadījumos. Tas nozīmē, ka demokrātiskā sabiedrībā ir jārespektē dažādi viedokļi, arī tādi, kas ir pretrunā ar vairākuma uzskatiem. Šī brīvība var izpausties kā vārdos, tā rakstveidā vai mākslinieciskā formā un ir attiecināma arī uz aplokšņu izdošanu.
Tomēr arī šīs cilvēktiesības nav absolūtas un nenozīmē visatļautību, un valsts tās noteiktā kārtībā un apjomā var ierobežot, taču ierobežojumiem ir jābūt samērīgiem un nepieciešamiem demokrātiskā sabiedrībā. Mērķis izteiksmes brīvības ierobežojumiem šādā gadījumā var būt citu cilvēku tiesību nodrošināšana un nacionālā naida kurināšanas un aizskaršanas nepieļaušana.
Izvērtējot H. Cukura kā nacionālā varoņa attēlošanu uz aploksnes, jāņem vērā tas, ar ko pazīstams bija šis cilvēks, ar kādiem notikumiem to šobrīd asociē sabiedrība, kādu iespaidu viņa godināšana atstāj un vai ar to netiek nodarīts aizskārums kādai sabiedrības daļai.
Aptaujājot vēsturniekus (I. Kreituse, A. Stranga, M. Vestermanis) un iepazīstoties ar pieejamiem materiāliem par šo jautājumu, noskaidrots, ka, neapšaubāmi, H. Cukurs ir bijis ievērojams latviešu lidotājs, taču viņa darbība ir tikpat pazīstama ar to, ka viņš ir bijis virsnieks t. s. Viktora Arāja komandā, kas, atbalstot Hitlera varu, 1941. g. Rīgā iznīcināja ebrejus. H. Cukurs nav bijis notiesāts par saviem nodarījumiem, taču par to ir saglabāies pietiekami daudz vēstures liecību. Par to savā grāmatā “Rīgas bendes nāve” (izd. “Aplis”, 2000. g.) detalizēti apraksta arī A. Kincle un G. Šimrons. Vēsturnieks, muzeja “Ebreji Latvijā” direktors M. Vestermanis uzskata, ka nav pietiekamu pierādījumu, ka H. Cukurs būtu tieši vainojams 30 000 ebreju nāvē, kā traktēts grāmatā, taču ir nepārprotamas vēstures liecības (dokumenti un liecinieki) par viņa līdzdalību ebreju vešanā uz Rumbulu nošaušanai, kā arī pašās slepkavībās. Lai arī bez ievērojamas ietekmes, viņš tomēr darbojās vienībās, kas veica holokaustu. Pēckara gados vairākas personas, cenšoties izvairīties no kara tiesas, centās slēpties Latīņamerikā, kur viņu izdošana bija apgrūtināta, tādēļ viņa netiesāšanai bija objektīvi iemesli.
Ņemot vērā augstākminēto, jāsecina, ka H. Cukura vārds nepārprotami ir saistīts ar holokaustu Latvijā un konkrēti ar līdzdalību ebreju slepkavībās. Tādēļ tā popularizēšana ir radījusi Jūsu minēto reakciju no valsts amatpersonām un arī sabiedrībā.
Tādējādi, uzskatām, ka izdodot šādu aploksni autoriem bija jārēķinās, ka tā var aizskart ebrejus. Un tā arī ir noticis, jo par antisemītisku un aizskarošu to uzskata gan Rīgas ebreju kopiena, gan Izraēlas vēstniecība. Pamatots var būt vairāku amatpersonu viedoklis, ka šādas aploksnes izplatīšana var kaitēt Latvijas tēlam, kā arī nav īsti saprotams tās izdošanas mērķis. Neatkarīgi no tā, cik cilvēkus H. Cukurs ir nogalinājis, viņš nebūtu tādējādi abstrakti jāpopularizē kā nacionālais varonis, jo viņa darbība ir saistīta ar genocīdu. Nenoliedzot H. Cukura nopelnus Latvijas aviācijas vēsturē un attīstībā, nevar aizmirst viņa biogrāfijas “tumšāko” pusi. Tādēļ vārda brīvības ierobežošana ir pieļaujama šādos gadījumos.
Taču jautājums par to, vai šāda darbība ir krimināli vai kā savādāk sodāma, ir izlemjams tiesībsargājošām iestādēm, balstoties uz likumu un juridiskiem, nevis emocionāliem argumentiem. 2004. gada 26. oktobrī, Rīgā”

Kā jau tas bija sagaidāms, Valsts Cilvēktiesību biroja direktora Olafa Brūvera atbilde rakstīta politkorektā stilā. O. Brūvers tajā ietvēris vairākas tiesiski nepiedienīgas lietas. Piemēram, kā uz droši ticamu avotu atsaucies uz grāmatu “Rīgas bendes nāve”, kurai kā autori norādīti Antons Kincle un Gads Šimrons. Grāmatā sniegtas ziņas par lidotāja Herberta Cukura slepkavības organizēšanu un veikšanu 1965. gadā Dienvidamerikā, kā arī minēti H. Cukura slepkavības motīvi. Jāņem vērā, ka grāmatas saturs veidots, pamatojoties uz noziedznieka ar segvārdu Antons Kincle sniegtajām ziņām. Šis A. Kincle bija viens no H. Cukura slepkavības organizētājiem un veicējiem. Tādēļ ir absurdi H. Cukura personību raksturot, pamatojoties uz ziņām, kuras sniedzis noziedznieks. Grāmata “Rīgas bendes nāve” patiesībā vērtējama kā lietiskais pierādījums attiecībā pret tām personām, kuras organizēja un veica H. Cukura nobendēšanu, nevis kā pierādījums pret nozieguma upuri – H. Cukuru.
Tāpat savā atbildē Olafs Brūvers lietojis aplamus jēdzienus, piemēram, “nacionālā naida kurināšana”. Šāda jēdziena Latvijas likumos un tiesību dokumentos vienkārši nav. Minētie piemēri, kā arī citi aplami izteikumi norāda, ka O. Brūvers atbildi sniedzis sirreālistiskā manierē. Tādēļ, pamatojoties uz O. Brūvera atbildes vēstuli, esmu nolēmis vērsties Valsts Cilvēktiesibu birojā ar iesniegumu, kurā aicināšu precizēt vairāku lietu tiesiskos un procesuālos aspektus. Godātie lasītāji, būšu pateicīgs arī par jūsu ierosinājumiem un ieteikumiem, ko varētu ietvert jautājumos Valsts Cilvēktiesību birojam.
Arī katram no jums ir iespējas izteikt savu viedokli Valsts Cilvēktiesību birojam. Biroja pasta adrese: Elizabetes ielā 65-12, Rīga, LV-1050.

Guntars Landmanis