quarta-feira, 18 de março de 2009

NEPAREIZAS ATMINAS.

Baltvācu žurnālistes un rakstnieces Anitas Kugleres vairāk nekā pustūkstoša lappušu biezo, izcili argumentēto grāmatu Šervica noslēpums. Ebrejs, SS virsnieks Rīgā es paņemu rokās, domādama atrast jaunas nianses Herberta Cukura darbībā nacistu okupācijas laikā: lai nu kam, bet pašiem geto esošajiem cilvēkiem taču ir vissūrākās atmiņas par saviem pāridarītājiem. Mani gaida absolūta vilšanās: autore Herberta Cukura vārdu piemin tikai vienu reizi –
„Šajā uz Britu dokumentiem balstītajā vācu kara noziedznieku sarakstā ir daudzu prominenču vārdi. Galvenokārt minēti SS vīri, kurus geto iemītnieki redzēja diendienā, kā arī latviešu kolaboracionisti, kuri lielāko tiesu jau no pirmskara laikiem bija katram Rīgas ebrejam zināmi. Tomēr tikai piecas no minētajām personām apsūdzētas par personisku piedalīšanos geto likvidēšanā. Tie ir gestapo priekšnieks Rīgā Dr. Rūdolfs Lange, abi latviešu speciālkomandu vadītāji Viktors Arājs un Herberts Cukurs, latviešu geto sardzes vadītājs Alberts Danckiops un Fricis Šervics. Divi vācieši, trīs latvieši. Šie pieci, kā teikts apsūdzībā, „aiz slepkavošanas kāres vai citām zemiskām tieksmēm ļaunprātīgi un neģēlīgi nogalinājuši 20 000 cilvēku.” (Kuglere A. Šervica noslēpums. Ebrejs, SS virsnieks Rīgā, R., Atēna, 2007., 163. lpp.)
Un atsaucē (507. lappusē) norādīts – „Nedatēts aktu fragments, pavisam 12 lappuses, ar roku rakstīts „1950”. Arī aktu saturs un bieži ļoti nepareizi uzrakstītie personvārdi ļauj domāt par 1950. gadu. Sta Hamburg 141 Js 534/60, vecie lapu numuri ir 15. un 19., jaunie 125 un 139.”
Vispirms jau gribētos pievērst uzmanību šim mazajam citāta fragmentiņam – „kuri lielāko tiesu jau no pirmskara laikiem bija katram Rīgas ebrejam zināmi”: vienīgais no cilvēkiem, kuriem ir kāds sakars ar geto, un kurš no pirmskara laikiem ir pazīstams ne tikai katram Rīgas jūdam, bet ikvienam Latvijas iedzīvotājam, ir lidotājs Herberts Cukurs. Vai šajā apstākli nav meklējams atrisinājums mīklai – kāpēc tieši Herberta Cukura vārds tik bieži parādās atmiņu stāstījumos, bet pazūd no holokausta veicēju sarakstiem? Un, patiesi respektējot autores paveikto, atkārtoti jāpiebilst, ka Herberts Cukurs ir vienīgi sniedzis liecību Viktora Arāja prāvā, viņam pašam apsūdzība nekad nav uzrādīta. Taču jāteic, ka grāmata uzrakstīta patiesi talantīgi: to var lasīt kā aizraujošu detektīvromānu, kas stāsta par cilvēku likteņiem, kaislībām, pārdzīvojumiem un ... jā, un vēl par kaut ko. Jo, grāmatu aizverot, kļūst sāji.
Bet lai vispirms par grāmatu stāsta Marģers Vestermanis – cilvēks, kurš pats pieredzējis geto. Lai stāsta tāpat, kā Gētes institūtā 2005. gada 7. martā, kad grāmata vēl nebija pārtulkota latviešu valodā:
„Es neslēpšu, ka iespēja runāt par Anitas Kugleres lielo zinātnisko un pētniecisko veikumu man sagādā prieku un gandarījumu, jo, pirmkārt, viņas grāmatas iznākšana ir patiess notikums holokausta historiogrāfijā (...).
Manā skatījumā grāmatas galvenā tēma ir holokausts. Ne tikai holokausta asinspirts, bet cilvēku stāja, cilvēku attiecības lielās traģēdijas laikā. Autores pētītie notikumi norisinās Rīgā nacistiskās okupācijas apstākļos, kur kārtējā svešā vara realizē savu sen iecerēto ebreju iznīcināšanas programmu. Autores darba stiprā puse ir konkrētība, notikumu izsekošana līdz pēdējai, dažkārt pat intīmajai detaļai.
Atklājas SD vīru rīcība, kuriem holokausts sagādā drošu dzīvi aizmugurē, iespēju taisīt karjeru, iespēju apmierināt gan sadistiskas tieksmes, gan arī saraust mantu. Korumpētības aina, kas atklājas pētījumā, ir gluži vai neticama. Attēloto SD vīru vidū ir daudz mums pazīstamu vārdu: Kurt Krause, Eduard Roschmann, Robert Nickel un citi. Pirmo reizi mēs viņus redzam ne tikai kā ļaunuma iemiesojuma klišeju, bet kā dzīvus cilvēkus, kuri īsu brīdi pret saviem upuriem var būt iecietīgi un pat labvēlīgi. Pretējā polā ir upuri, grāmatā figurē ne tikai desmitiem ieslodzīto ebreju vārdi, bet attēlota viņu reālā izturēšanās un atšķirīgā reakcija uz tuvo iznīcības perspektīvu. Upuri nav idealizēti, viņi attēloti ar savām dzīves alkām, ar visām cilvēciskām vājībām. Taču kopumā noteicošais tomēr ir ebreju solidaritātes gars.
Mēs esam pieminējuši Frica Šervica vārdu un ar to pietuvojušies grāmatas centrālajai figūrai, ap kuru jau kopš viņa parādīšanās brīža Rīgas geto vijušās leģendas. (...) Kas viņš galu galā ir bijis — labdaris Šindlers vai vienkārši «švindlers»? Vai tomēr nebija taisnība Rīgas geto iemītniekiem, kuri svēti ticēja viņa ebrejiskajai izcelsmei, viņa idiše harc — viņa ebreja sirdij, kas neatstāj nelaimē tautas brāli.” (http://vip.latnet.lv/LPRA/shindl_lat.htm)
Grāmata galvenokārt ir par vienas (Keiservald) nometnes atzaru – par Lentu. Eleke (viņš arī Fricis) Šervics vada un pārzina SD kazarmu darbnīcas lielajā namā pie Vašingtona laukuma Ausekļa ielas galā. Būdams policijas vahtmeistars, Šervics katru dienu atnāk uz geto pēc apmēram 40 vīriešiem un 10 sievietēm, kas tiek nodarbināti tikai drošības policijas un drošības dienesta virsnieku dzīvokļu remontēšanā un iekārtošanā. Kad ir notikusi otrā jūdu iznīcināšanas akcija, Eleke Šervics no drošības policijas saimniecības pārvaldes virspavēlnieka saņem atļauju amatniekus izmitināt savās kazarmās. Līdz ar to Šervica aizbilstamie vairs nedzīvo geto, bet Vašingtona laukumā. Un, būdams neparasti apsviedīgs un enerģisks, Šervics uz Lentu var aizvest ļoti daudz cilvēku. Tas nozīmē – paglābt viņus. 1942. gada pavasarī kazarmās dzīvo 130 cilvēki, no tiem 15 ir sievietes. Visi – Latvijas jūdi. Viņu vidū nav neviena no Vācijas ievestā tautasbrāļa. (Jo starp vieniem un otriem valda izteiktas, pat dramatiskas nesaskaņas.) Un ne tikai tas. Pati Anita Kuglere kāda intervijā saka:
“Vēlos jums pastāstīt par visneparastāko, nenormālāko koncentrācijas nometni visos Austrumos — par Mežaparka koncentrācijas nometnes filiāli Lenta. Lielā barbarisma laikā Latvijā Lenta vairākiem simtiem ebreju bija — es citēju Mendeli Bašu — “oāze”, vienīgā vieta Rīgā, kur ieslodzītie no 1943.gada vasaras līdz 1944.gada rudens sākumam rada patvērumu no baismīgās patvaļas. Ievadam es citēšu Vācijā pazīstamu Hannoveres advokātu, kas bijis liecinieks daudzās NS prāvās. No 1998.gada audioieraksta:
“Salīdzinājumā ar apstākļiem Mežaparkā un Salaspilī, par ko es varu spriest arī pats, Lenta bija tīrā sanatorija. Jā, jūs dzirdējāt pareizi. Tīrā sanatorija. Kad es to stāstu savam dēlam, viņš saķer galvu — par ko gan es stāstot. Izklausās tā, it kā es gribētu relativizēt koncentrācijas nometņu sistēmu. Tad man reizēm zūd katra vēlēšanās par to stāstīt. Taču bija tā, kā es jums saku. To var pateikt ikviens, ja viņš ir godīgs.” (http://www.iclub.lv/life/lenta.htm)
Tātad – sanatorija (cik nu “sanatoriska” var būt koncentrācijas nometne!). Tā tas ir, par bijušo runājot 1998. gadā.

Bet vēl ir tikai pārkara laiks – 1948. gads. Bavārija. Minhenē uz ielas satiekas Eleke Šervics (kurš no vācieša Friča, koncentrācijas nometnes filiāles vadītāja, atkal pārtapis par jūdu) un Ābrams Šapiro (viņš, ja atceramies, ir arī viens no lieciniekiem pret Herbertu Cukuru – cilvēku, kurš Brazīlijā nez kāpēc apgalvojis, ka vismaz divas reizes izglābis jaunekļa dzīvību). Taču tagad aktuāls ir Eleke Šervics.
.
“Rīgas nometnē viņš to bija ņēmis savā paspārnē, nodarbinājis virtuvē, lai gan kartupeļu mizotāju tur netrūkst. Visi toreiz Šapiro sauca par Knibucīti, jo viņš bija tik mazs un jauns, vēl ne pilnus 17 gadus vecs. Arī Šervics zināja šo iesauku, viņš labi pazina arī puiša tanti un tēvoci. (...) Šapiro vēl tagad ir pārliecināts, ka Šervica apcietināšanu panācis viņš, un tā laikam arī ir. Jo viņš jau tajā pašā vakarā aizsteidzies pie Makša Kaufmaņa uz DP nometni Neifreimani un pastāstījis, ko sastapis.” (Kuglere A. Šervica noslēpums. Ebrejs, SS virsnieks Rīgā, R., Atēna, 2007., 19.-20. lpp.)

Lūk, darbībā iesaistās arī otra pazīstama persona – Makss Kaufmans. (Drīz šim duetam piepulcēsies arī Rafaels Šubs.) Ne Rīgā, ne vēlāk Šervics Maksu Kaufmanu nav redzējis – iepazīstoties Kaufmans sevi deklarē par personu, kurš Vācijā esošajā Latvijas ebreju komitejā pārzina ar kara noziedzniekiem saistītos jautājumus.

„Galvenais apsūdzības liecinieks Maksis Kaufmanis vēl dažas nedēļas pirms Šervica apcietināšanas nebija par viņu teicis neviena slikta vārda. Viņa grāmatā Churben Lettland, ko varētu tulkot „Latvijas katastrofa” un ko viņš pabeidzis 1947. gadā, minēti simtiem piemēru, kuri stāsta par SS virsnieku nežēlību, taču par Šervicu tur nav teikts nekas slikts. Tieši pretēji. Kaufmanis apstiprina, ka Šervics apcietinātos ebrejus „āriskojis”, lai pasargātu, un nosauc pat to vārdus. Viņš raksta, ka Lentas nometnē Šervica vadībā notikusi rosīga melnā tirdzniecība, jo „Šervics gādāja par tās piesegšanu. Terors valdījis tikai tad, kad šefs atradies dienesta izbraukumā un komandieri bijuši citi. „Lai nu kā, nometinājums Lentā bija labākais visā Latvijā.” Tā Kaufmanis atzina savā grāmatā 1947. gadā.
Bet tagad Kaufmanis runā pavisam citu valodu. (...) Un it īpaši tad, kad dažas nedēļas vēlāk, kuģī ceļā uz Ameriku viņš sacer Ņujorkā iznākošajai ebreju avīzei Aufbau rakstu, kurā ļoti pārspīlē savu dalību Šervica apcietināšanā un it sevišķi viņa lomu Rīgā. Jo tālāk Kaufmanis ir no Rīgas, no Minhenes, jo melnāks viņa skatījumā kļūst Šervics.” (Turpat, 24.-25. lpp.)

Laikrakstā Aufbau Kaufmana kungs par savu veikumu vēsta trešajā personā:

„ Nevienā sarakstā nebija minēts aukstasinīgais gestapo slepkavnieks, kura baisās nežēlības Maksis Kaufmanis zināja pārāk labi. Jo bija sarakstījis grāmatu „Latvijas ebreju iznīcināšana”, kurā plaši aprādīja Červica neģēlības. Trīs dienas pirms aizceļošanas uz Savienotajām Valstīm Kaufmanis varēja izbeigt nīstā asinssuņa Červica meklēšanu.” (Turpat, 25. lpp.)

Kā gan šis aukstasinīgais slepkavnieks un nīstais asinssuns ir rīkojies tieši pirms pirmās lielās ebreju iznīcināšanas akcijas? Kādas nometnes ieslodzītās stāstījums fiksēts vēl pirms Šervica apcietināšanas (to der īpaši iegaumēt, jo pēc tam notiek... Notiek tas, kas notiek. ):

„Šervics pēcpusdienā ap pulksten pieciem lika nostāties ierindā. Bijām apmēram 110 cilvēki. Todien no apmeklētājiem bijām uzzinājuši, ka geto kaut kas notiek. Tagad mūs sadalīja divās grupās. Dažiem jautāja, vai viņi grib doties atpakaļ uz geto, vai arī pa nakti palikt pie gestapo. Arī man Šervics to vaicāja, un es atbildēju, ka gribu iet uz geto. Tomēr viņš mani pastūma malā un nostādīja pie grupas, kura vēlējās pa nakti palikt pie gestapo. Geto grupu aizveda stundu vēlāk. Apmēram 60 vai 70 personas, vīrieši un visas sievietes, arī es, paliku pie gestapo. Tad Šervics nozuda, durvis tika aizslēgtas, aizbultētas un apsargātas.
Ap trijiem no rīta es izgāju gaitenī. Tai brīdī parādījās Šervics.(...) Pajautāju: „Šervica kungs, kas gan ir noticis, kāpēc jūs esat tik satraukts?” Viņa atbilde bija: „Briesmīgi, šodien noticis kaut kas tik baismīgs, kas vēsturē vēl nav pieredzēts.” Neko vairāk viņš neteica.” (Turpat, 154. lpp.)

Vai nu 60 vai 70 cilvēki, bet nakti viņi ir pavadījuši aiz atslēgas, apsargāti. Un ir dzīvi.

„Vašingtona laukumā nometināto cilvēku skaits pieaug no apmēram 70 decembrī līdz 120 personām 1942. gada sākumā. Īpašu ievērību pelnījis fakts, ka jaunpienācēji ir tur mītošo piederīgie un draugi, dažkārt arī bagāti ebreji no mazā geto, kuri, jādomā, par to ir samaksājuši.(...) Pēc kara drošības policijas pārvaldes vadītājs Heincs Trīe visu aprakstīs gluži idilliski: „Šervics no geto izdabūja ebrejus, veselas ģimenes. (...)” Tādējādi apmetnē nokļuva arī Abrāms Šapiro (...). „Pēc likvidācijas es atrados mazajā vīriešu geto. Tur dabūju zināt, ka mana tante [Ida Kravčinska] esot Vašingtona laukumā. 1942. gadā man izdevās kopā ar marša kolonnu tur nokļūt un runāt ar tanti. Viņa aizsteidzās pie Šervica un lūdza, vai es kā vienīgais radinieks arī nevarētu uz turieni pārcelties. Viņš bija ar mieru, un es varēju ierasties jau nākamajā dienā un strādāt virtuvē.”” (Turpat, 177.-178. lpp.)

1942. gadā, naktī uz 28. oktobri, grupa jūdu, iepriekš sagādājusi ieročus, nolemj bēgt pie padomju partizāniem. Netālu no Rīgas robežas grupu aiztur, notiek apšaude. Seši izbēgušie krīt, divi tiek ievainoti. 31. oktobrī visā geto tiek meklēti nelegālie ieroči.

„Latvijas ebrejiem, kas 31. oktobrī atrodas mazajā geto, ir daudz laika, lai vērotu SS operatīvo vienību. No tās dalībniekiem, SS vīriem, viņiem var būt pazīstami tikai tie, kuri diendienā darbojas geto. Tie ir Kurts Krauze, viņa vietnieks Kurts Mige un Krauzes šoferis Maksis Gimnihs.
Bet 29 gadus vecais Rafaels Šubs, kas nekad nevienu pašu dienu nav bijis kopā ar darba komandu Vašingtona laukumā, sakās šai rītā vīru starpā pazinis Šervicu. 1949. gada sākumā, jau būdams ASV, viņš britu armijas kara noziegumu pētīšanas instancei nosūtīs apsūdzošu materiālu: „Šervics kopā ar Kurtu Krauzi piedalījās 1942. gada 31. oktobra akcijā, [...] par kuras upuriem kļuva divi simti ebreju. Viņi mira no Rošmana, Grimniha un Šervica rokas. Viņš ir vainīgs, ka plānotā sacelšanās geto tika nodota, jo viņš slēpa tās nodevēju Izraeloviču.”
Savu apgalvojumu Šubs papildina arī ar citām apsūdzībām. Šervics esot izvarojis vairākas geto sievietes un vairākkārt braucis no Rīgas uz Vāciju ar zagta zelta pilnu smago mašīnu. (...)
Ne tikai Šubs, bet arī Maksis Kaufmanis it kā esot šai rītā redzējis Šervicu. 1963. gadā viņš kādam advokātam Ņujorkā dos šādu liecību: „1942. gada 31. oktobrī akcijā Bleķa laukumā pie geto mazajiem vārtiem stāvēja Lange, Šervics, Maivalds, Grimnihs un citi un bez izvēles paņēma cilvēkus no kolonnām, kuras devās uz darbu. [...] Todien vēlāk uzzinājām, ka paņemtie apmēram simt cilvēki vai nu tūlīt nošauti vai arī ieslodzīti cietumā, kur vēlāk tāpat nošauti.”
Tomēr Šubs un Kaufmanis maldās. Ne geto pārmeklēšanā, ne vārtu kontrolēšanā, ne selekcijā vai ebreju policistu un ķīlnieku eksekūcijā nav piedalījušies ne Rošmanis, ne Maivalds, ne Šervics. Visu 48 akcijā iesaistīto SS vīru vārdi ir precīzi minēti SD operācijas pavēlē un dalībnieku uzdevumi precīzi norādīti. Šervica vārda šai pavēlē nav.” (Turpat, 214. lpp.)

Jā, cik sīka, cik nevainīga ir šī „maldīšanās”! Tāpat kā tikai kļūma „maldīšanās” ir Šervica apsūdzības rakstā fiksētais: „apsūdzēts par internētā Psavkas nogalināšanu Lentas nometnē”. Arī šai „maldībai” roku pielicis Ābrams Šapiro.

Lentā esošais Daugavpils jūds Psavka ir ieskatījies kādā sievietē. Taču tā pēc laiciņa, iedevusi viņam kurvīti, savu uzmanību velta citam ieslodzītajam. Tad Psavka uzraksta geto vadībai domātu vēstuli, apsūdzot savu konkurentu komunistu un partizānu atbalstīšanā. Iedod vēstuli kādam puikam – lai nosūta. Taču uz vēstules izrādījies par maz marku un zēns vēstuli atnes atpakaļ uz Lentu. Pašu Psavku neatradis, atdod to kādam jūdu policistam. Adresātu nesasniegušais sūtījums galu galā nonāk pie Šervica. Vēstule Lentā tiek nolasīta publiski. Par turpmāko – Anitas Kugleres atstāstītais Ābrama Bloha liecinājums.

„Šervics pēc tam teica: „Šis raksts varētu būt nāves spriedums ne tikai jums, bet visam geto. Par laimi tas nav nosūtīts. Esmu nolēmis cilvēku, kurš to rakstījis, nodot jūsu rokās. Viņš pelnījis augstāko sodu.” Tad Šervics aizgāja, visi apspriedās, un skanēja kliedzieni: ”Viņš pelnījis nāvi!” Tad Psavku aizveda uz galdnieka Rifkina istabu un tur nogalināja. Līķi ielika lielā maisā un nogādāja uz Lentas fabriku, kur apraka pa labi no ūdens rezervuāra.” (Turpat, 255. lpp.)

Vašingtona laukuma apkaimē notiek ne tika linča tiesa, bet arī plaša mēroga „šeftēšanās”: uz ārpusi – drēbes no nometnes bagātīgajiem krājumiem un citas lietas, uz Lentu – pārtika. Lai, nelegālos darījumus veicot, nerastos problēmas,

„ Šervics saprata, ka Lentā vajadzīga labāka apsardze, un viņam radās īpatnēja ideja. Viņš izveidoja [...] ebreju kārtības dienestu. Vašingtona laukumā viņš izraudzījās desmit jaunus vīriešus [to vidū Beru Meisteru un Abrāmu Šapiro], kuriem lika izgatavot pelēkzilas uniformas. Darbnīcās viņiem uztaisīja stingrus zābakus, ādas jostas un formas cepures. Ka viņi ir ebreji, liecināja tikai rokas apsējs, uz kura bija uzšūti vārdi „ebreju OD” un cipari no 1 līdz 10. Tādējādi Šervics bija izveidojis mazu savu paša karaspēku. Šim OD vajadzēja iekšpusē sargāt visu Lentas nometni.
Georgs Frīdmanis, Latvijas ebrejs, kurš strādā Pētersalas ielas autodarbnīcā un jūlijā pārnāk uz Lentu, atmiņās raksta, ka „tad kad fabrika vēl nebija pilnīgi izolēta, dzīve bija pasakaina. Stāstīja, ka pēc vienošanās ar dažiem ebrejiem kāds drosmīgs latvietis pa sētas vārtiem Lentā ievedis pat govi.” (Turpat, 249.- 250. lpp.)

Bet ne jau tikai govs ienāk Lentā.

„”...šad tad mēs dabūjām franču ražojumus,” Hamburgas zemestiesā stāsta Gerhards B., „reiz pat ziepes ar lavandas smaržu.”
Daļa no šīm mantām nonāk tieši Lentā, ieslodzītajiem par prieku, kā raksta Gerda Gotšalka: „Šervics bieži brauca uz Parīzi iepirkties. Tad pēc dažām nedēļām pienāca vagoni ar šampanieti, ziepēm un odekolonu, un mūsu vīriešiem tos vajadzēja izkraut. Vagonu saturs bija domāts SS virsniekiem un viņu sievām, bet skaits nebija precīzi zināms, tā ka bija labas iespējas kaut ko saorganizēt.” (...)
Un Maksis Kaufmanis, kurš nemaz Lentā nav bijis, apgalvo, ka Šervics salaupīto esot slēpis visur: „Daudzas vērtīgas lietas viņš jau 1941./1942. gadā ar kravas mašīnu nosūtīja uz Bavāriju. Pārējo viņš paņēma līdzi, kad ceļoja uz Parīzi.” (Turpat, 277. lpp.)

Līdz ar to Šervicu Vācijā apsūdz arī vēlmē iedzīvoties.

„|Šervics nenoliedz, ka tādi ceļojumi bijuši: „1943. gadā uz Parīzi aizbrauca grupa, lai vērmahta vajadzībām iepirktu audumus. Biju ierosinājis, vai mēs nevarētu audumus iepirkt Parīzē, lai mūsu ļaudīm būtu nodarbošanās. Skaidri zināju, ka brīdī, kad mūsu ļaudis nevarēs apliecināt savas tiesības uz eksistenci, viņi nonāks Mežaparka koncentrācijas nometnē.” (Turpat, 277.-278. lpp.)

Tātad savu tautiešu glābējs vai kara noziedznieks?
1944. gada 11. oktobrī sarkanarmija ir jau pie Rīgas. Nacistiem atkāpjoties, daļa Vašingtona laukuma jūdu tiek aizvesti uz Štuthofu, daļa – Lentas kodols – caur Skrundu nonāk Liepājā, kur vairāki ieslodzītie sagaida 8. maiju. Dzīvs ir ne vairs Fricis, bet atkal Eleke Šervics, dzīva ir krietna daļa no Lentas un ne tikai Lentas jūdiem. Bet pēc neilga laika Vācijā jau ir notikusi Šervica tikšanās ar Šapiro, ir apsūdzība, un ir (ja ir) liecības. Tikai nereti... visai savdabīgas. Piemēram, par vienu potenciālo liecinieku, kuram – iespējams – Šervics savulaik izglābis dzīvību, Šervica advokāts Francis Mozers Minhenes zemestiesai raksta:

„Ieņemdams ievērojamu stāvokli savu ticības brāļu vadītā pasaules firmā – būdams tās ģenerālpārstāvis Rietumeiropā – viņš, kā pats nepārprotami lika noprast, baidās no sankcijām gadījumā, ja viņš, kaut arī spētu to darīt, palīdzētu uzvarēt objektīvai patiesībai, kas nav lāga savienojama ar oficiālo pēckara literatūru, it īpaši ar Makša Kaufmaņa grāmatu Churbn Lettland.” (Turpat, 337. lpp.)

Tā nu šis liecinieks atrodas „reliģisku motīvu izraisītā sirdsapziņas konfliktā” un nolēmis... neliecināt. Arī nometnes bijušais rakstvedis līdz liecinieku solam nenonāk – American Jewish Joint Distribution Commitee ar policiju „nesadarbojas”. Taču ir tādi, kas sadarbojas. Ābrams Šapiro liecina, ka Šervics vienmēr esot nēsājis revolveri un pats nošāvis ādmini Psavku. Makss Kaufmans „gandrīz griezīgi izkliedz savu apsūdzību”, 14 liecinieki nesaka par Šervicu neviena laba vārda. Sešas no šīm viscaur negatīvajām liecībām ir pat naidīgas. Eleki Šervicu notiesā uz sešiem gadiem cietumā. Daudzi ir sašutuši: par maz!

ASV zonā esošajā Atbrīvoto Latvijas jūdu federācijā kara noziedznieku jautājumus pārzina 22 gadus vecais liepājnieks Eduards Alperovičs, ar kuru Anita Kuglere tiekas tad, kad viņš pēc pusgadsimta jau ir pārtapis par Edvardu Andersu un ir emeritēts ķīmijas profesors Čikāgā. Lūk, viņa (jaunā) viedokļa atstāsts:

„Pārvietoto personu nometnēs dzīvojošie ebreji esot bijuši vienkārši ļaudis, strādnieki, amatnieki, daudzi ļoti jauni, kuriem būtu vajadzējis skolā mācīties lasīt un rakstīt, taču esot bijis smagi jāstrādā koncentrācijas nometnēs. Juridiskas problēmas, ne sabiedroto, ne vācu, viņus neinteresējušas. Tomēr viņi manījuši, ka vācieši sāk izturēties arvien pašpārliecinātāk un sabiedrotie tos savā aukstajā karā sāk uzskatīt par nozīmīgiem partneriem. Tas viņus sarūgtinājis. Anderss uzsver, ka izdzīvojušie vāciešus ienīduši, ik dienas lādējuši slepkavnieku zemi un gribējuši tikai vienu: atriebību. (...) Tad daudzi viņa tautieši nevairījušies nākt talkā „aklajai justīcijai”, it īpaši vācu aklumam, un prāvās, kurās ar pierādījumiem bijis trūcīgi, apsūdzības saasināt un pārspīlēt, ļaunākajā gadījumā pat melot. Andersam šķiet, ka (...) lielākās daļas agrāko koncentrācijas nometnēs ieslodzīto atriebības alkas bijušas tās, kas Bavārijas pārvietoto personu nometņu iemītnieku acīs Šervicu padarījušas par ideālu grēkāzi. (...) Šervicam sevišķi nelaimējies tajā ziņā, ka viņš kritis Makša Kaufmaņa nagos. (...) „Noslepkavoto ebreju piemiņas lapā”, ko Kaufmanis ievietojis savas grāmatas Churbn Lettland sākumā, atrodams tieši šādā garā izteikts formulējums: „Mūsu nevainīgie brāļi un māsas, vecāki un bērni, kas gāja bojā nolādētā Moloha Hitlera elles kambaros un krematorijās vai kā citādi, mūžam paliks Izraēla atmiņā. Izlieto asiņu straumes tik ilgi virdīs un ar mūžīgo Kaina zīmi pārpludinās pasauli, kamēr nebūs izskausts ļaunums, kas tādus postījumus izraisījis.”
Tieši Maksis Kaufmanis, Anderss iejūtas 1948. gada situācijā, šis rigorozais cilvēks, kurš vairs nespēj neko citu kā tikai nīst, šis Maksis Kaufmanis uzzina, ka agrākais SS unteršturmfīrers Šervics, kas tiek meklēts kā kara noziedznieks, sveiks un vesels dzīvo pavisam netālu, pat uzdodas par ebreju un valsts uzdevumā aprūpē nacionālsociālistu vajātos! Nevajag daudz fantāzijas, lai iztēlotos, cik ļoti Kaufmanim tas likās kā upuru zaimošana, un ka viņš visiem spēkiem vēlējas Šervicu atmaskot kā noziedznieku. Tik saasinātā situācijā, domā Anderss, liktos neticami, ka liecinieki, kurus pats Kaufmanis varēja būt sameklējis, aizstāvētu savu kādreizējo nometnes vadītāju Šervicu. Un, tā kā viņiem, iespējams, nebija daudz neapšaubāmu pierādījumu, viņi, lai neatstātu Kaufmani ķezā, savas apsūdzības stipri vien pārspīlēja.” (Turpat, 413.-414. lpp.)

Laikā, kad notiek Šervica tiesa, Simona Vīzentāla birojs raksta: „Mums ir ārkārtīgi svarīgi noskaidrot, vai Šervics ir ebrejs vai arī krāpnieks.” Diezgan interesanti: vai – birojaprāt, – tautībai būtu izšķiroša nozīme cilvēka vainas vai nevainīguma pierādīšanā?
(Pieļauju, ka varbūt vienīgi liecinieku melošanā vai ne-melošanā, sniedzot liecības.) Savukārt Ābrams Šapiro War Crimes Group pārstāvim raksta sekošo:

„Man Jums jāteic, ka no visas sirds Jums simpatizēju, jo Jūs, gluži tāpat kā es, alkstat asinsatriebības.” (Turpat, 416. lpp.)

Tikpat kārs ir arī Rafaels Šubs. Vēstules fragments:

„Kas Jūsu vēstulē attiecas uz Šervicu, kuram piespriesti tikai seši gadi cietumā, es biju kā zibens ķerts. Tik mērens spriedums! Es uzrakstīšu ekstra liecību par Š.(...) Tagad mums Š. vismaz ir rokā, un nav izslēgts, ka sešos gados cietumā viņa sirdsapziņa viņam liks izdarīt pašnāvību brāļiem un māsām nodarītā dēļ. Ebreju prestižs ļoti ciestu, ja ebreji tribunāla priekšā tiktu apmētāti ar dubļiem.”

Un „ekstra” (kaut Rafaels Šubs savā mūžā Šervicu ne acu galā nav redzējis) top.

„Pirms Šervics pārņēma koncentrācijas nometni Lenta pie Rīgas, viņš darbojās pie SS un gestapo [Baltkrievijā]. Abās šais vietās viņš ieņēma svarīgu posteni. Šervics piedalījās arī 31. oktobra akcijā, [...] kurā gāja bojā divi simti ebreju. Šervics no Rīgas geto ebrejiem dabūja simtiem kilogramu zelta. Lentā viņš četriem ebrejiem atņēma visas vērtslietas un tad tos nosūtīja uz Rīgas Centrālcietumu, kur tie nomira bada nāvē. Rīgā viņš izvaroja vairākas ebrejietes. (...) Apliecinu, ka viss, ko esmu teicis, atbilst patiesībai. Pats es vairākkārt pieredzēju, ka Šervics savos ļaunajos darbos geto pārspēja pat savus āriskos kolēģus.” (Turpat, 420.-421. lpp.)

Tagad (21. gadsimtā) Ābrams Šapiro (gan pieņēmis citu vārdu) joprojām dzīvo Lasvegasā un joprojām spēlē vijoli. Uz nevēlamiem jautājumiem labprātāk atbild, atsūtot savu viedokli ierakstītu magnetofona lentē.

„Mēs kvēlojām naidā, bijām rūgtuma pārņemti. Mēs ienīdām ikvienu vācieti, mēs viņus visus uzskatījām par nacistiem. (...) Šervics man, protams, bija nacists, viņš valkāja SS uniformu, bet es ieslodzītā drēbes, viņš bija boss, es kalps. Tūlīt pēc kara tas bija tā un ne citādi. Viņš bija valdnieks, bet mēs zemcilvēki. (...) Viņš bija nacists, SS unteršturmfīrers, ar to pietika, lai viņam piedēvētu visu iespējamo. Viņš man bija izglābis dzīvību, pat divas reizes, bet toreiz man tas bija vienalga. (...) Man klājās draņķīgi, kādam vajadzēja par to samaksāt, un tas nu bija Šervics.” (Turpat, 471. lpp.)

Pietiek. Jo ausīs skan Marģera Vestermaņa vārdi Gētes institūtā, kad interesenti tiek iepazīstināti ar Anitas Kugleres grāmatu, –

„idiše harc — (...) kas neatstāj nelaimē tautas brāli”

un citā reizē –

„ebreji saskaņā ar nacionālajā ētikā sakņotu tradīciju, kas prasa allaž atcerēties labo, ko tev citi darījuši (hakarot hatov), neaizmirsa tos, kuri bija centušies glābt, kad pasaule no ebrejiem bija novērsusies.” (http://vip.latnet.lv/LPRA/pretd.htm)

Vai nav pārāk krasa atšķirība starp tradīciju un pēckara realitāti? Negribu, ai, kā negribu, taču, Anitas Kugleres grāmatu aizverot, prāts patvaļīgi zīmē skaidras un nepārprotamas paralēles. Ar 1965. gadu Montevideo. Ar šodienu (atvainojiet, bet tā nu tas ir, Efraim Zurof & co!).

Tomēr interesanti, kādu karmu sev nodrošina valsts, kuras Temīda liek krist savam zobenam, apzināti stimulētai folklorai izpatikdama?

... kādā no Lasvegasas izklaides vietām skan vijole. Lociņu pār stīgām, te liekot tām raudāt, te priecāties, vada neliela auguma vīrs, kura matus nodzīvotie gadu desmiti vērtuši baltus jo baltus. Godājams vīrs. Saša Semjonoffs. Tikai nez kāpēc 2005. gadā, atbildot uz zviedru kinooperatora Karla Bjoršmarka vaicājumiem par Rīgas geto un Ābrama Šapiro – Knibucīša liecībām, Saša Semjonoffs lieto pirmās personas vietniekvārdu – „es”: es uzskatu, es liecināju. Apmēram stundu garās sarunas būtību maksimāli koncentrējot, izkristalizējas trīs fakti: pirmkārt, Saša Semjonoffs arī šodien, nevienu konkrētu notikumu nespēdams minēt, „ir pārliecināts”, ka Herberts Cukurs ir šāvis jūdus; otrkārt, Saša Semjonoffs atzīst – Ābrama (Abrahama) Šapiro sniegtā un Vācijā Atbrīvoto jūdu organizācijas juridiskās nodaļas pierakstītā liecība par notikumiem ar Herbertu Cukuru un Šapiro ģimeni Zaubes ielas dzīvoklī, kā arī par jūdu jaunietes kolektīvo izvarošanu ir fikcija, kas būvēta no saltiem meliem; treškārt – Saša Semjonoffs neuzskata, ka, sniedzot nepatiesu liecību, ir līdzvainīgs Herberta Cukura noslepkavošanā. Līdz ar to sirdsapziņa viņu nemoka.


... kādā no Lasvegasas izklaides vietām skan vijole. Lociņu pār stīgām, te liekot tām raudāt, te priecāties, vada neliela auguma vīrs, kura matus nodzīvotie gadu desmiti vērtuši baltus jo baltus. Saša Semjonoffs. Ābrams (Abrahams) Šapiro. Knibucītis. Godājams vīrs.



Fragments no gramatas "Laujiet man runat".

Nenhum comentário: