INDULIS RONIS-"BET OTRAIS PASAULES KARS TURPINAS ".

"Vēsturnieks jau ir arī cilvēku piemiņas sargātājs. Mēs zinām Herberta Cukura vārdu. Šis lidotājs ir nogalināts bez tiesas, ar teroristiskām metodēm. Sodīts ar nāvi par noziegumiem, kurus viņš patiesībā nekad nav izdarījis. Tas parādās Hamburgas tiesas materiālos. Lidotājam bija mīļākā ebrejiete, Arāja šofera Lutriņa meita. Bet Arājam vēl izdevās viņu no nāves izglābt gandrīz bedres priekšā. "


Indulis Ronis : “Bet Otrais pasaules karš turpinās.”

Autors: Vita Krauja
Publicēšanas datums: Sestdiena, 2002. gada 1. jūnijs.
Rubrika: Intervija (7. lpp.)

Ar akadēmiķi, profesoru, habilitēto vēstures zinātņu doktoru INDULI RONI, nupat arī Valērija Belokoņa izdevniecības "Latvijas enciklopēdija" vēstures nozares vadītāju sarunājas žurnālisti VOLDEMĀRS KRUSTIŅŠ un VITA KRAUJA.

— Ko pēdējo gadu laikā jūs kā akadēmiķis, vēsturnieks esat uzracis?

Indulis Ronis: — 9. maijā pirms 57 gadiem — kad Vācija kā valsts jau bija kapitulējusi — paši niknākie nacionālsociālisma atbalstītāji un galvenie kara noziedznieki no abvēra un valsts slepenpolicijas gestapo gatavojās pretoties pagrīdes teroristu armijas "Vilkači" ("WerwĻlfe") rindās. Gatavojās pretoties arī vairākas armijas grupas Alpu cietoksnī, Prāga bija lemta uzspridzināšanai. To izglāba čehu pretestības kustības cīnītāji, kas Prāgā sāka aizsardzības sacelšanos un pa radio lūdza palīdzību sabiedrotajiem. Sarkanās armijas tanku grupas ierašanās pasargāja čehus un austriešus no turpmākās bezjēdzīgās asinsizliešanas. Tāpēc arī PSRS kā Uzvaras dienu atzīmēja nevis 8. maiju — kā PSRS Rietumu sabiedrotie, bet gan 9. maiju. Taču man pēc 2001. gada 11. septembra notikumiem Amerikā personiski nav pieņemams neviens no šiem datumiem. Domāju, ka Otrais pasaules karš turpinās.

Padomju vēsturnieku mēģinājumi izskaidrot nacionālsociālistu nākšanu pie varas tikai kā Vācijas iekšpolitisku fenomenu nav pareizi.

Kā atklājās M. Gorbačova atklātuma gados, padomju Krievijas un Pirmā pasaules karā sakautās Vācijas noslēgtā Rapallo līguma ietvaros "melno reihsvēru" jeb saglabāto vācu armiju lielā mērā praktiski apbruņoja padomju Krievija. Kara beigās hitlerieši radīja diversiju un terora organizāciju "WerwĻlfe". "Vilkaču" vadītājs SS grupenfīrers un ieroču SS ģenerālis Hanss Ādolfs Pricmans, "speciālās aizsardzības ģenerālinspektors pie SS reihsfīrera", bija pirmais augstākais policijas izveidotājs un pavēlnieks Ostlandē un mitinājās pašreizējā Saeimas namā Rīgā. Pricmans šajā amatā palika līdz 1941. gada oktobrim, kad viņu nomainīja F. Jekelns. Tātad tieši uz Pricmanu gulstas galvenā atbildība par civiliedzīvotāju iznīcināšanu Biķernieku mežā, Rīgas un citu pilsētu geto izveidi. Īpaši pārsteidz, ka Pricmana vārds tikpat kā neparādījās padomju propagandas literatūrā par notikumiem "Hitleriešu okupētajā Padomju Latvijā", lai gan Pricmana vārds atrodams Rīgas arhīvu dokumentos.

Pricmana tālākā biogrāfija ir ne mazāk iespaidīga — augstākais SS un policijas vadītājs Ukrainā, pēc tam Krievijas dienvidos, tad Vācijas pilnvarotais Horvātijā.

Ziņas par pagrīdes "Vilkaču" izveidotāja beigu cēloni ir apbrīnojami skopas — izdarījis pašnāvību, pārkožot indes ampulu. Tomēr nav nekādu dokumentu, kas to apstiprinātu.

Tāpat nav arī nekādu dokumentālu pierādījumu tam, ka bojā gājis Latvijas gestapo priekšnieks briesmīgais Dr. Rūdolfs Lange, kas tieši komandēja Rīgas geto ieslodzīto ebreju nošaušanu Rumbulā. Tāpēc esmu pārliecināts, ka "Vilkači" turpina darboties piepūstiem vaigiem. Vai tikai viņi nav vainojami arī atentātā pret ASV 11. septembrī. Un, pat ja tāds Pricmans un Lange ir devušies pie senčiem, tad kādā pilī ar baldahīniem atstājuši savā vietā sava netīrā darba turpinātājus. Nu neko nevaru padarīt — man tā kopaina izskatās tāda, ka viņi atkal ir "nošāvuši buku", sākot trešo pasaules karu atkal divās frontēs. Nevajag aizmirst pēckara memuāru plūdus Vācijā, kur var izlasīt, ka bijis sagatavots lēciens uz Austrumiem, dažādu teroristu un diversantu tīklu izveidošana tur un tamlīdzīgi. Arī Krievijā iznākošos memuāros tiek atkārtots kā tēvreize — pie visa vainīga valsts politiskā vadība. Ja pie varas būtu bijuši Kanariss, Himlers, Krjučkovs vai Zukulis, tad nu gan būtu bijis labi.

Jā, šis vīrs Hansis Pricmans zināja par notikumiem Latvijā daudz vairāk nekā Rīgas Uzvaras laukumā pakārtais Fridrihs Jekelns — izbijis skolotājs, kas patiesi bija noticējis, ka nacionālsociālisti nodarbojas Vācijas valsts un vācu tautas interesēs. Viņš pie Oderas izveidoja "Jekelna korpusu", vairākkārt tika ievainots un krita padomju gūstā. Tad arī vienojās Jekelnu padarīt par galveno grēkāzi, pakarot viņu kopā ar pēc starptautiskajām tiesībām pilnīgi nevainīgiem vācu armijas ģenerāļiem.

Esmu uzvedināts uz kādu ļoti sensacionālu atklājumu. Par to, ko, starp citu, raksta vai visa pasaules prese. Kas noticis ar "holokausta zeltu"? Tas ir pazudis. No Reihsbankas tas it kā aizvests, it kā ne… No Vācijas avīzēm uzzināju, ka šīs valsts arhīvi iztīrīti septiņdesmitajos gados, kas hronoloģiski sakrīt ar Viktora Arāja prāvu Hamburgā. Ir tāds Boriss Kinstlers, Arāja palīgs, kuru ASV OSI kādreizējais darbinieks Hermanis Redins uzskatīja par vienu no holokausta zelta kurjeriem. Šis "pazudušais zelts" var atgriezties mūsu ekonomikā visdažādākajās nozarēs un pilnīgi negaidīti.

Vēsturnieks jau ir arī cilvēku piemiņas sargātājs. Mēs zinām Herberta Cukura vārdu. Šis lidotājs ir nogalināts bez tiesas, ar teroristiskām metodēm. Sodīts ar nāvi par noziegumiem, kurus viņš patiesībā nekad nav izdarījis. Tas parādās Hamburgas tiesas materiālos. Lidotājam bija mīļākā ebrejiete, Arāja šofera Lutriņa meita. Bet Arājam vēl izdevās viņu no nāves izglābt gandrīz bedres priekšā.

Otra mana tēma šobrīd ir Rainis. Kā esam atklājuši kopā ar manu dzīvesbiedri kultūrvēsturnieci Baibu Roni, dzejnieks krita par upuri zālēm, ko viņam bija piegādājis paša draugs ārsts Livšics. Lieta tā, ka Rainis vēlējās pārāk ilgi būt jauns, bet… Pēc tam sākās nāves cēloņu slēpšana. Patiesība ir tāda, ka Rainis miris dienu pirms datuma, kad mēs atzīmējam viņa nāves dienu. Ārsta B. Livšica minēto Raiņa nāves cēloni "embolija, asinsvadu sakalšana" apstrīdēja tādi redzami Latvijas medicīnas spīdekļi kā Dr. Pētersons, Dr. Alksnis, kas Raiņa nāvi saistīja ar sirdskaiti. Taču pavisam sensacionāli ir tas, ka savu diagnozi apstrīdēja pats Livšics, pie tam darīja to galvenajā dokumentā par Raiņa nāvi. Viņa parakstītajā dokumentā par Raiņa nāves cēloni norādīts, ka tam par pamatu ir smadzeņu satricinājums. Ja nu kas patiesi var dziļi pārsteigt, tad tā ir pašu mediķu, tajā skaitā arī B. Livšica, pilnīga miršanas apliecības ignorēšana. Kāpēc mediķi tik zemu vērtēja šo dokumentu, ka ar to neiepazinās pat Veselības departamenta direktors? Uzskatu, ka precīza Raiņa pēdējā dzīves gada hronoloģiska izpēte ir nozīmīga dzejnieka daiļrades nodomu noskaidrošanai. Līdz pat 1940. gadam Aspaziju vajāja sakarā ar Raiņa mantojumu — kredītsabiedrības "Daile un darbs" bankrotu. Bija jau pieņemts pat lēmums konfiscēt Aspazijas mantu. Taču patiesībā "Daili un darbu" izlaupīja čekists Pauls Betlers, pēc kara kļūdams par lielu cilvēku.

Manā uztverē Kārlis Ulmanis klasiskā veidā aizstāvēja tautas labklājības kapitālismu, kura pamatlicēji ir Gustavs Šmollers un dzelzs kanclers Otto Bismarks. Viņi iestājās par tirgus brīvību, taču valstij to stingri kontrolējot un attīstot stipru sociālās aizsardzības sistēmu. Ulmanis bija pret anarhistisko, marksistisko — pilnīgu rīcības brīvības atdošanu kapitālismam. Dabiski, ka Marksam bija taisnība — ja kapitālists dabū 60 — 70 procentus peļņas sev, viņš var visu zemeslodi uzspert gaisā! Šī tautas labklājības kapitālisma teorijas īstenošana dzīvē arī ir Ulmaņa lielais grēks. Par to viņam gāzās virsū visi lielkapitāla ideologi, no kuriem šodien redzamākais ir Nikolajs Balabkins. Ļoti interesanta personība 20. gadsimta vēsturē. Daugavpils krievu desinieka atvase, kas caur ieroču SS aizkarojies līdz tautsaimniecības profesoram Betlēmē, ne nu gluži viņa sapņu zemē, bet tikai Pensilvānijas štatā. Viņš arī bija dikti sašutis, kad Ivars Godmanis negribēja lielākos uzņēmumus privatizēt. Tāpēc jau latviešu ekonomiskās emigrācijas līderi pārspietoja no LTF uz "LC", vēlāk uz Tautas partiju. Viņiem tikai to mūsu nektāru vien gribas sūkt — mēs jau paši esot par prastu, ne tās šlipses nēsājam, ne tās valodās runājam un ne tās dziesmas dziedam. Tagad nu mēs visu savu mantu esam atdāvinājuši sertifikatoriem un gaidām Balabkina sludināto labklājības valsti Latvijā. Bet šī kā nenāk, tā nenāks. Kā vēsturnieks es autoritatīvi paziņoju, ka mūsu mantu nav ieguvuši biznesmeņi, bet gan tikai rapallistu mafijas locekļi, kuri sāka ar Krievijas mākslas vērtību izlaupīšanu pēc 1917. gada boļševiku puča, turpināja ar holokausta zeltu un briljantiem, kā arī PSKP, KGB un VDK miljardiem. Tāpēc uzskatu, ka holokausta un citu terora aktu piemiņas vārdā nedrīkst tālāk ciest kapitāla anonimitāti — nevienu akciju, nevienu īpašumu neviens nedrīkst ne pirkt, ne pārdot anonīmi. Visām finansēm jābūt pilnīgi caurspīdīgām: holokausta upuru asins cena ir svarīgāka par komercnoslēpumu.

Ne vien kā vēsturnieks, bet arī kā pilsonis esmu pārliecinājies par to, ka mūsu politiķi ne vien neciena likumus, viņi pat nelasa tos!