VESTULE.

Mēs ticam, ka beidzot pieliks punktu
Autoru pārdomas pēc izstādes "Nevainīguma prezumpcija" Liepājas Karostā (17.05.-13.06.2005)

"Saglabājiet kritisko domāšanu," tā intervijā laikrakstam "Diena" vēl gluži nesen aicināja Hanss Bliks - kādreizējais ANO ieroču inspektoru grupas vadītājs Irākā. Viņš pats spēja to saglabāt toreiz, kad tika spiests stipri un spēcīgi, palikdams viens ar savu pārliecību. Arī tad, kad tika atstādināts un ar urrā aizsākās demokrātijas nesēju inspirētais karš, kura gals nav paredzams ne tuvā, ne tik tuvā nākotnē. Kā vēlāk izrādījās, viņam bijusi taisnība. Par ieročiem un par citām iespējām.

Par nevainīguma prezumpciju
Tik daudz apspriestās izstādes uzstādījums bija "Nevainīguma prezumpcija" un tieši tāda arī bija izstādes koncepcija. Un NE Herberta Cukura piemiņai, jubilejai vai slavināšanai. Nosaukumā un izstādes saturā ir norāde uz paradoksu, kāds valda reālās dzīves un likuma attiecībās. Nesaskan. Izrādījās, ka par to tik daudzi ir gatavi aizmirst, jo asinis daudz vairāk uzsit neskaidrība par Cukura iespējamo vainu un tās apjomu. Bet likums par nevainīguma prezumpciju šķiet kā tāda arhaiska palieka kaut kur likumos aizķērusies. Kārtējais stāsts par to, ka vispār jau nedrīkst, bet, ja ļoti gribas, tad drīkst.
Vai drīkstēja kādas (jebkuras) valsts slepenais dienests braukt un nogalināt Cukuru uz apsūdzību pamata? Nedrīkstēja? Publiskā telpa Latvijā: "Vispār jau mēs to neatbalstām, bet nu visi zina, ka viņš bija slepkava, un labi vien ir, ka tā viss atrisinājās un ko tur vairs daudz par to." Tā lieta ir "nokārtota un atrisināta", kā lasāms Brazīlijas Izraēlisko apvienību federācijas atskaitē par 1963.-1965. g. paveiktajiem darbiem.

Par anitisemītismu
To jau stingri un negrozāmi tika nodefinējis Zurofa kungs no Vīzentāla centra savā februārī publicētajā rakstā portālā "Delfi", un, proti, ka jebkurš mēģinājums vispār un jebkad pieskarties šim tematam automātiski nozīmējot, ka tādējādi tiekot zaimota holokausta upuru piemiņa. Jebkura jautājuma zīme šajā sakarībā esot klajš antisemītisms. Un viss! Punkts. Tālāk viss seko pēc shēmas, kura iezīmēta šajā uzstādījumā, vienalga, vai tie būtu Zurofa piekritēji vai noliedzēji. Vai tiešām pat domās netiek pieļauta iespēja, ka var būt lietas, kurās, kaut arī iesaistīti ebreju tautības pārstāvji, runa NAV par antisemītismu?

Mediju masāža
Tikai nonākot tiešā saskarsmē ar masu medijiem, nācās saprast, ko patiesībā nozīmē to spēks. Tomēr neviltotu izbrīnu radīja šajā gadījumā spilgti novērotā mediju masāža. Lielu laikrakstu un televīzijas komentētāji atļāvās komentēt nevis to, ko redzējuši vai uzzinājuši paši, bet gan to, kas ir bijis pasniegts pašu vai citos medijos. Tā teikt, komentēt cits citu un mediju ziņas viena tante teica līmenī.
Vai viņi atbrauca uz izstādi Liepājā? Varat minēt trīs reizes! Šeit grūti pat iedomāties par elementāru profesionālismu savā arodā... Kārtējo reizi nākas secināt, ka varam aizbraukt uz Izraēlu, Brazīliju un vēl nezin kur, bet no Rīgas līdz Liepājai nekādi nav iespējams atbraukt. Nesanāk laika un nav jau arī vajadzīgs - viss tāpat skaidrs un zināms mūsu roku iesitušajiem un brīvajiem ceturtās varas pārstāvjiem...
Piedodiet, bet no pašu pieredzes skaidri zinām, ka nekad mūžā neviens, piemēram, Zviedrijas žurnālists neatļautos sēdēt Stokholmā un rakstīt par kaut ko, kas notiek, bet nav redzēts, Gēteborgā. Vienkārši neiedomājami.

Par birku piekarināšanu
Mulsinoši, ka arī šodienas ne vairs melnbaltajā, bet ļoti sarežģītajā un krāsainajā pasaulē nav iespējams atturēties no birku piekarināšanas. Antisemīti, ultraradikālais nacionālistu spārns, masu slepkavas attaisnotāji! Kur kritiskā domāšana? Vai pietiek ar to, ka kāds teica, ka kāds esot redzējis, ka visi zina? Kas notiks reālajā dzīvē? Ar mums, piemēram? Kā jūs domājat, vai birka tā arī nepaliks vēl ilgi ar stipru līmi pielīmēta pie mūsu pierēm?

Par motivāciju
Mēs esam mākslinieki, kas pēta vienu izcili pretrunīgu lietu. Taču tajā pašā laikā mēs esam arī pilsoniskas sabiedrības locekļi. Un mēs runājam un uzskatām, ka mūsu pienākums ir runāt par tām nozīmīgajām lietām, ko esam atraduši. Mēs to darām, izmantojot valodu, ko pārvaldām. Mākslas valodu. Mēs neesam ne vēsturnieki, ne izmeklētāji, ne neprofesionāli žurnālisti. Mēs neiestājamies par slepkavas attaisnošanu. Bet mēs iestājamies par taisnīgu tiesu un jebkura cilvēka tiesībām aizstāvēt sevi tiesā. Kaut arī tas būtu pēc nāves. Kaut arī tas būtu briesmīgākais pasaules monstrs. Satrieciet viņu kaut vai pīšļos (jau izdarīts), ja tam ir pamats, bet dariet to pēc tiesas un taisnības! Mēs esam par tiesisku valsti, lai cik banāli tas varbūt arī šobrīd izskanētu šajā mūsu kopīgajā un it kā demokrātiskajā Latvijas kontekstā.

Par demokrātiju
Ar neticīgu smaidu uz lūpām esam vērojuši notiekošo sabiedrībā. Esam cerējuši un gaidījuši: vai tad tiešām neatradīsies neviena balss, neviens iebildums publiskajā telpā pret to, kā vienā un tikai vienā virzienā tiek attīstīta šī lieta, proti, antisemītisma virzienā? Varbūt sabiedriska diskusija, uz kuru tiktu uzaicināti kompetenti cilvēki, nebūtu nākusi par ļaunu? Bet tak nedrīkst jau diskutēt! Labāk ar līku mugurkaulu vai vēl labāk vispār bez…Kurš tad grib, lai viņam tiktu piekarināta birka antisemīts?
Starp citu, par paša Cukura likteni (pēcnāves) mēs šobrīd esam mierīgi. Prokuratūra ir apliecinājusi, ka strādā un izmeklē šo lietu. Mēs kā pilsoniskas sabiedrības locekļi esam nodevuši izmeklēšanai visus mūsu apkopotos materiālus. Mēs ticam Latvijas tiesībsargājošajām iestādēm un paļaujamies uz to, ka tās novedīs šo procesu līdz galam. Un pieliks beidzot punktu.

Kristīne Briede un Karls Bjoršmarks,
mākslinieki

Kurzemes Vārds