Max Kauffmann,zidu vesturnieks rakstija savā grāmatā "Chubrn Lettland" 520. lapaspusē ka latviešu iedzīvotāji ar šausmām acīs skatījās uz tik daudziem dzīvi palikušajiem žīdiem, kas gāja uz Rīgas Sinagogu. 522. lapaspusē raksta: „Ka daudzi vīrieši un sievietes nesa uniformas ar lielām armijas pakāpēm.”
Herberts Cukurs savam aiztavibam,taicija jautajumus vesturniekam par Baigo gadu notikumiem:
Herberts Cukurs.
Bez šaubām latvieši lūdza slepkavas caur NKVD vienībām atgriezās pēc atbrīvošanas, lai turpinātu savu veiksmīgo darbu. Tādēļ arī tādas latviešu bailes. 524.lapaspusē Max Kaufmann raksta: „Vienkārši ir netīkami, ka latvieši, pie kuriem uzaugām, skatījās ar vienaldzību uz mūsu ciešanām un vēl tās palielināja.”
Max Kaufmann kungs, paskatieties un palasiet „BAIGAIS GADS”, „WE ACCUSE EAST – WE WARN THE WEST”, „APSŪDZĪBAS PIERĀDĪJUMS”, kā seku mocekļi runā un tad jums būs vajadzīga atbilde.
Tagad es pajautāšu divus jautājumus Max Kaufmann kungam:
1 – Kā var izskaidrot, ka žīdu tauta Latvijā, ar ko augam, ar ko sadzīvojam, ko saņemam kā brāļus, kam palīdzējām kā lielākais brālis palīdz mazākajiem, jūs ar tādu priekus saņēmāt mūs nelaimē, kad pazaudējām mūsu brīvību, pazaudējām mūsu tēviju un, vēl vairāk, ar tādu zvērību apcietinājāt, spīdzinājāt, sabendējāt un deportējāt mūsu tautu, par kuru jums, žīdiem, tiešām nebija ko sūdzēties?
2 – Kā izskaidrot faktu (44.lapaspusē jūsu grāmatā), ka sovietu okupācijas gadā, kad Latvijas iedzīvotāji bija pazaudējuši visu un bija laimīgi, ka varēja izglābt savu ādu, žīdu iedzīvotāji ieguva tādas bagātības, ka pat nauda jums vairs neinteresēja, tik daudz bija iegūts, ka viņi tagad tikai novērtēja vērtslietas un dārgakmeņus?
Kā izskaidrot šo faktu un jūsu vārdus, ka žīdiem šinī laikmetā bija tāda bagātība kā vēl nekad iepriekš?
"Baigais gads"
LATVIEŠU TAUTA TO NEKAD NEZIMIRSĪS
"Baigā gada" atkārtota izdošana ir ne vien slavējama un apsveicama, bet arī nepieciešama. "Baigais gads" laviešu tautas dzīvē saistās ar notikumiem, kuri nedrīkst būt apslēpti. "Baigais gads" ir pirmais un šobrīd vienīgais 1940. gada notikumu dokumentējums, precīza tā laika liecība bez jebkādas sasaistes ar pašreizējiem notikumiem Latvijā. Šo grāmatu nedrīkst uztvert kā aicinājumu uz kādu konkrētu rīcību vai nosodījumu kādai tautai. Tā ir vēstures atstāta liecība par tik maz dokumentāli attēlotiem 1940. gada notikumiem Latvijā. Tas ir traģisma pilns laika posms, un patieso vēstures notikumu sagrozīšana šodienas vajadzībām ir nepieļaujama.
Vēsturiskai, nerediģētai "Baigā gada" politiskai konjunktūrai nepieskaņotai atkārtotai publikācijai ir Dieva svētība, un nav nekāda pamata uzskatīt to par antisemītisku literatūru.
«BAIGAIS GADS»
rāda boļševismu tādu, kāds tas īstenībā bija: viltū un melos slēpts, spīganas nežēlības pilns, moku un asiņu kārīgs, cietēju vaidu alkstošs, bezgalīgs atriebībā un postā, neaptverams tumsonībā, izsmiekls prātam un godam, zaims tikumam - iznīcības zīme visam tam, ko cilvēce sasniegusi daudzos darba un cīņu gadu tūkstošos.
«BAIGAIS GADS»
vēstī par šausmām un postu, kas 1940. un 1941. gadā vēl reizi piemeklēja latvju tautu, kura kopš neatminamiem laikiem stāv Eiropas sardzē pret Austrumiem, pār ko, arvien saplakdams, laikmetu mijās šļācis gan tatāru ordu uzbrukuma vilnis, gan mēra sērgas trumainais lāsts, gan boļševisma nāvējošais tvans no visas pasaules aizdedzināšanai kurtā ugunsgrēka, un kas nesatricināmā ticībā atbild vislielākām briesmām un vislielākām nelaimēm: «No zemes šīs mēs izauguši esam, mums šajā zemē galvas jānoliek!»
LAIKS ŠOVASAR VAIRS NEIES VECĀS SLIEDĒS,
BŪS PUĶES SKUMJAS, BIŠU MEDUS RŪGTS.
UZ TĀLIEM CIEMIEM KUMEĻŠ NETIKS JŪGTS,
UN JASMĪNS ZARAINS MAIJĀ NEUZZIEDĒS.
PAR VELTI SAULE DIENU TUMSU KLIEDĒS,
PRIEKS JĀŅU NAKTĪ NEATNĀKS PAT LŪGTS,
UN ROKĀ SAVĪTĪS ZIEDS TIKKO PLŪKTS,
BŪS KLAJUMS BAIGS, AIZ KATRA KRŪMA BIEDĒS.
VĒJŠ MIGLU SARKANU PĀR LAUKIEM DZĪS,
BEZ LAIKA KOKIEM AUGĻI NOKRITĪS,
PAR NASTU BŪS, KAS IR, UN TAS, KĀ NAVA.
PATS ZEMES DZIĻUMS TAUJĀTS PALIKS KLUSS,
JO PĀRVĒRTUSI ŪDENS AVOTUS
PAR VĒRMELĒM BŪS NODEVĪBA TAVA.
EDVARDS VIRZA
Zemes sulas riesās asnos un pumpuros, dzīvība tiecās atraisīt savu brieduma spēku.
Atdarījās iznīcības vārti. Latviešu zemi pārpludināja inde. Tā iesūcās zemē, piesātināja gaisu, asiņainiem tvaikiem aizklāja sauli, lai bērns, tikko dzimis, iezīstu to ar mātes pienu, lai sieva zaudētu savu roku spēku un tikuma slavu, lai vīrs pašā briedumā izkalstu un viņa gods un gara stiprums kļūtu kā prauls, kas nav vairs spējīgs ne jaunus asnus dzīt, ne pats savu svaru nest.
Nodzisušai dzīvībai cilvēka roka tiecas celt pieminekli, un pati dzīvība atstāj pēdas dzīvajo starpā. Bet tas, kas nodomājis nīdēt, tas izskauž līdz galam, lai pat ne akmens neliecinātu, kur un cik liela bijusi šī nomaitātā dzīve. Jo kur moku ceļi iezīmēti asinīm un drupām, tur nepaliek vairs pat ne liecinieka, lai nebūtu neviena, kas to paustu par tiem, kam piederējušas šīs asinis, kāds gars ir uzcēlis šos drupās grautos namus.
Tāds liktens bija nolemts latvju tautai.
Kas bija tas izdzimums, kas spēja sakrāt tādu indi un izliet to pār latvju zemi?
Ikviens, kas paslēptuvē uzglūn upurim, ir nelietis, ikvienu, kas nakts tumsā no muguras ar dunci uzbrūk dzīvībai, sauc par slepkavu. Bet nav vēl vārda, ar ko apzīmē to baigo varu, kas pameta aiz sevis ģindeņus un drupas - tāpat kā nevar atrast vārda visam tam, kā drausmā esamība nespēj aizsniegt apziņas un prāta robežas. Jo šausmas, asinskārību un postu, ko nesa svešā vara, cilvēce vēl nebija ne jaudusi, nedz redzējusi.
Mocekļi un trimdinieki klusē, mokas rimst līdz ar nāvi, sāpju vaidus uzklausa debesis, bet pārestība, pazemojums un kauns, kas brēc pēc miroņu atņirgtajām lūpām viņu melnajās kapu bedrēs, nerims nekad. Viņu asinis mūžīgi alks atmaksas, un, viņu trūdus slēpdama, neapklusīs pati zeme, iekām taisnība, daba un Dievs nebūs nolīdzinājuši tās nodarītās gara un miesas sāpes, ko izcieta saistītā, atbruņotā, pazemotā latvju tauta sava pārbaudījuma moku stundā.
Zeme atdarījās. Tā atdeva upurus un atklāja šausmas, posta dziļumu un ciešanas, ko slēpa sevī baigais gads. Vārdi ir mēmi, lūpas nevarīgas, lai stāstītu pat to necilvēcības bezdibeni, kura malā stāvēja latvju tauta, nolemta pazudināšanai.
Tēli un liecības, ko mums atstājis šis laiks, lai runā paši. Un vārdi, ko tie saka, pēc atmaksas saukdami, lai nekad neizgaist no latviešu tautas apziņas.
- Nodedzinātā Latvijas robežsargu mītne Augšpils pagasta Masļenkos.
- Robežsarga Macīša apdegušais līķis.
- Robežsarga Puriņa sievas Hermines līķis.
- Robežsarga Beizaka līķis.
No nāves neizbēga arī robežsarga Puriņa dēls, kas mira no smagiem ievainojumiem slimnīcā, un robežsargs Cīmoško, kas krita reizē ar Beizaku. Pāri robežai boļševiki aizdzina 43 robežsargus un apkārtnes iedzīvotājus, kas mēģināja nodzēst aizdedzināto robežsargu mītni...
Tas notika taisni tai pašā laikā, kad boļševiku prese rakstīja, ka ...
"...PADOMJU SAVIENĪBA VEDUSI UN TURPINA VEST AUGSTĀ MĒRĀ LABVĒLĪGU, NOTEIKTU PROLATVISKU POLITIKU ..."
Boļševiku ienākšana Rīgā pār dzelzs tiltu. Aina pie centrāltirgus 17. jūnija pēcpusdienā.
Cinisms un zvēriskums, ar kādu padomju vara sevi parādīja, likās pat neticams. Liekulība un patiesības viltojumi šķita neaptverami. Un tomēr tā bija patiesība... Latvijas oficiālo iestāžu paskaidrojumi un atbildes vairs neko nespēja grozīt. Maskava darīja, kā nolēmusi. Un nolēmusi tā bija daudz: 17. jūnija rītā Latviju aši pārplūdināja bruņotu aziātu nepārredzamās ordas.
Pūļa inscēnētās nekārtības pie Rīgas prefektūras
... Bet no pagrīdes, boļševikos draugus jauzdama, cēlās "apspiestā tauta" - daži desmiti huliganu, recidīvistu un klaidoņu, un visā savā kopībā žīdi - "izredzētā tauta", lai uzbruktu latviešu policijai, kas gādāja par kārtības uzturēšanu ienākošā padomju karaspēka pārplūdinātajās ielās.
Sarkanā armija, kas bija ieradusies, "lai nodrošinātu PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības pakta reā lizēšanas iespēju", ņēma pūli savā aizsardzībā (attēls vidū). Ar to padomju vara parādīja, kam tā grib sniegt "savstarpīgo palī dzību": latviešu tauta tā nebija.
Drūmi klusēdami, latvieši gar ielu malām nolūkojās drāmā, kuras beigu cēlienu tie vēl nespēja nojaust.
Aina pie Galvenā pasta Rīgā boļševiku ienākšanas dienā
U z b r u k u m i policijai, Latvijas armijas karavīriem un virsniekiem notika visā galvaspilsētā, visā zemē. Uz policiju meta akmeņus.
Pēc pūļa izklīdināšanas viss laukums pie stacijas un Rīgas prefektūras bija akmeņiem nosēts.
Latviešu iestādes, boļševiku tikumus nepazīdamas, vēl centās rīkoties pēc pastāvošiem likumiem, būdamas pārliecinātas, ka nekārtību cēlāji sodāmi.
Tie bija rūgti maldi. Padomju sūtniecība paskaidroja, ka tā ar Sarkanarmijas vienību sagaidīšanu Rīgā visai apmierināta.
Sodīto uzvārdi liecina, pie kādas tautības piederēja vairums dauzoņu.
Kad spēki bija apvienoti, varēja sākt pastāvošās iekārtas, kārtības un vērtību iznīcināšanu. Ar bezbailīgu roku tika iedurts duncis valsts drošākā, lielākā un vislabāk organizētā balsta un sarga mugurā: tika boļševizēta Latvijas armija. Šī darba vadību nodeva žīdu rokās.
Tas bija viens no jaunajiem varas vīriem, žīds Abrams Genkins. Bijis kareivis Latvijas armijā, dienējis Kurzemes divizijas darba (soda) komandā Liepājā, apcietināts par pretvalstisku darbību. Boļševiku laikā iecelts par atsevišķā artilerijas diviziona "poļitruku" un uzvilcis Latvijas armijas virsnieka tērpu.
Latvijas armijā ieveda politiskos vadītājus "poļitrukus". ļaudis, kam nebija ne militāras, bieži pat ne pamatskolas izglītības, bet tai vietā nereti noziedznieku pagātne, vienā mirklī kļuva Latvijas armijas kapteiņi un pulkveži. Boļševiku "poļitruki" apmācīja tos, kuru pirmais pamatnoteikums bija - armija nedrīkst būt nepolītiska.
"Polītiskā audzināšana" manevru starpbrīdī kādā latviešu karaspēka daļā. Pa kreisi - poļitruks.
Ārdīšanas darbs drudžaini turpinājās, jo bija jāvilto tautas griba tiem notikumiem, kam neviena saprātīga būtne nebūtu devusi piekrišanu. 15. un 16. jūlijā Saeimas vēlēšanās tauta tika spiesta balsot par vienu vienīgu sarakstu un ar varu dzīta pie urnām. Tos, kam nebija vē lēšanu atzīmes pasēs, uzskatīja par tautas nodevējiem. Dažādi aģitācijas plakāti krievu valodā un arī visa vēlēšanu sistēma nepārprotami liecināja, cik mērķtiecīgi, neatlaidīgi un nelokāmi ir boļševiku nolūki.
Kāds piespiedu kārtā organizēts gājiens no darba vietām uz vēlēšanu iecirkni
Liktenīgā "jaunievēlētās" Saeimas 21. jūlija 1940. gada sēde, kurā tika izšķirts Latvijas liktenis: nodibināja Latvijas padomju sociālistisko republiku.
U Z M A S K A V U !
Oficiālā statistika rādīja, ka, neskatoties uz Saeimas vēlēšanu piespiedu raksturu, no balsošanas atturējusies ievērojama balstiesīgo daļa. Tādēļ padomju vara, vienkārši izdomājot faktus, noapaļoja vēlēšanās piedalījušos skaitu uz gandrīz apaļiem 100% vēlētāju. Piespiedu kārtā nebrīvās vēlēšanās Saeimā ievēlētie deputāti pēc Padomju Latvijas pasludināšanas spēra soli tālāk, nododami savu dzimteni baigam liktenim: tika nolemts pievienot Latviju Sociālistisko Padomju Republiku savienībai.
Valsts prezidenta vietas izpildītājs prof. Kirchenšteins saņēma uzdevumu izlūgties Maskavas žēlastību šī lēmuma izpildīšanai.
Tas nu bija padarīts. Viss, kas kavēja boļševiku nodomus, bija noārdīts.
Ko tas īsti nozīmēja, vislabāk liecināja žīdu prieks. Latviešu tauta apzinājās pienākušu savu pārbaudījumu vissmagāko brīdi.
Prof. Kirchenšteins ar PSRS sūtni Latvijā V.Derevjanski Rīgas stacijā, izbraucot uz Maskavu.
Delegācijas pavadītāji žīdi.
Maskavā zemiski sen iecerēto notikumu gaita sasniedz savu kulmināciju: LATVIEŠU TAUTA AR VARU TIKA PIEVESTA PIE SLIEKŠŅA, AR KURA PĀRKĀPŠANU BIJA NOLEMTS UZ VISIEM LAIKIEM DZĒST TO NO DZĪVO TAUTU SARAKSTA.
Žīdi gavilēja. 5. augusta manifestācijas izvērtās par žīdu nacionālajiem svētkiem.
Tādi bija žīdu sabiedrotie: piedzērušie 5. augusta manifestācijās
Nevienam nebija noslēpums, kāds būs prof. Kirchenšteina brauciena rezultāts - šis akts bija pēdējais cēliens veikli inscēnētajā drāmā, kam vajadzēja parādīt visai pasaulei, ka pati latviešu tauta «karsti vēlas iekļūt Padomju Savienības tautu saimē».
Manifestantu prasības - pievienot Latviju Padomju Savienībai tai pašā dienā tika paziņotas Maskavā, kur jau atradās Kirchenšteins. Bet Maskava arī bez tā un pirms tam jau zināja, ko tā grib un kas darāms
Žīdi prasa Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai.
Viss notika, kā paredzēts: 5.augustā izšķīrās Latvijas liktenis.
LATVIJA
BIJA
NODOTA
ŠAI DIENĀ BEIDZA EKSISTĒT LATVIJAS VALSTS
Viņi priecājās visvairāk.
Kā izsmiekls skan "Izvestijas" 6. augusta rindas:
«Vakar PSRS Augstākā padome atsevišķā balsošanā pa palātām vienbalsīgi nolēma apmierināt Latvijas Saeimas prasību un uzņemt Latviju PSR Padomju sociālistisko republiku savienībā.
Lai dzīvo Latvijas PSR - līdztiesīga republika Padomju Savienības tautu brālīgā saimē!»
Nākošās dienās žīdi atkal gavilēja, gavilēm nebija robežu. Bet latviešu tauta, 7. augustā "pateicības" manifestācijām izdzīta, drūmi klīda ielās. Kopš šī brīža tai vairs nebija brīvas gribas, viņas liktenis bija pilnīgi ielikts Maskavas rokās. Latviešu tautai atlikās tikai viens ceļš - tā saslēdzās ciešāk un lepni paceltu galvu, tēvzemes mīlestības apgarota, gāja pretim savam mocekles liktenim.
Manifestantu gājiens 7. augustā pie operas Rīgā
Latvijas valsts prezidenta vietas izpildītājs un ministru prezidents profesors A. Kirchenšteins
Šis vīrs, lai darītu latvju tautas rupji viltotu gribu ticamu, liekulīgi meloja: «Latviešu darba tauta cieta no bezdarba, dzīvoja pusbadā... par katru mēģinājumu dabūt sev tiesības cilvēcīgai dzīvei un kļūt par sava likteņa noteicēju tā samaksāja ar savām ciešanām un mokām, ar savu labāko dēlu un meitu ieslodzīšanu cietumā un katorgā... tikai iestāšanās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā nodrošina mūsu valsts īstenu suverēnitāti, mūsu rūpniecības, mūsu lauksaimniecības, mūsu nacionālās kultūras patieso uzplaukumu, spožu un varenu Latvijas tautas materiālās un kultūrālās labklājības kāpinājumu...»
Jaunā vara bija nodibināta. Atlika gādāt par tās uzticamiem sargiem un balstiem. Jau darbojās policijas palīgdienesta institūts «PD» (pa labi). Atskaitot retus izņēmumus, tajā saplūda sabiedrības padibenes: zagļi, kramplauži, blēži, un no tā vēlāk izveidojās Tautas milicija. Bet pašu jauno drošības iestādījumu organizēšana un pārvaldīšana tika uzticēta žīdiem un rūdītiem noziedzniekiem.
Strādnieku gvardes un Tautas milicijas organizētājs Rīgā, vairākkārt sodītais žīds Izaks Bučinskis.
Policijas pienākumus uzņēmās jaundibinātā Tautas milicija, taču ne cīņai pret noziedzniekiem - šis jēdziens bija zaudējis jēgu pēc tam, kad kriminālistus izlaida no cietumiem un nodeva viņu rokās drošības iestāžu vadību. Miličiem vajadzēja prast šaut, lai īstā brīdī vērstos pret saviem tautiešiem.
Tautas milicijas apmācības šaušanā
Ne lāgā lasīt, ne rakstīt mācēdami, tie ielās kontrolēja gājēju dokumentus, meklēdami jaunās varas ienaidniekus. Par tādu uzskatīja ikvienu pieklājīgi ģērbušos inteliģenta izskata pilsoni.
Miliči kontrolē gājēju dokumentus Rīgas ielās
Strādnieku gvarde ierindā, Maskavas delegāciju izvadot
Strādniekiem izdeva ieročus, nodibināja strādnieku gvardi. Tās rindās stājās arī sievietes, kam vajadzēja kļūt par krietnām plintniecēm.
Strādnieku gvardistes
Aizdomu novēršanai, savas personīgās drošības labā, gvardē glābiņu meklēja daudzi latviešu strādnieki, kam ar boļševismu nebija nekāda sakara.
Lai rastu attaisnojumu šai bruņotai organizācijai, boļševiki izdomāja briesmu stāstu par sabotieriem un kaitētājiem. Gvardi sargāja fabrikas no izdomātā spoka.
IZRĒĶINĀŠANĀS NEBŪS!
PERSONAS UN ĪPAŠUMA NEAIZSKARAMĪBA NODROŠINĀTA!
Šais nedaudzajos vārdos slēpās boļševiku nelietību visbaigākais cinisms. Jau pašā iebrucēju valdīšanas sākumā kā uguns izplatījās vēsts par pirmajām apcietināšanām. No ieslodzījuma atbrīvoto recidīvistu, kriminālnoziedznieku, boļševiku aģentu, spiegu, nelegālistu un nodevēju vietā cietumu kameras pildīja latviešu patrioti. Ja latviešu kārtības sargus apcietināja par to, ka, dienesta pienākumus pildīdami, tie bija gādājuši par kārtības uzturēšanu žīdu un viņu sakūdītā pūļa patvarībām pakļautajās ielās, tad ikvienu citu latvieti ieslodzīja par to, ka tas nēsājis karavīra, robežsarga vai aizsarga formu, ka tas vadījis kādu Latvijas valsts iestādi, ka tas tiesājis pēc pastāvošiem likumiem un, visbeidzot, vienīgi par to, ka tas klaji un bezbailīgi apliecinājis savu piederību latviešu tautai. Tai pašā laikā boļševiku mācība sludināja tautu brālību un vienlīdzību!
Nemiers un saviļņojums tautā auga. Līdz šim piedzīvoto, ciniski aukstasinīgā mierā sagatavoto notikumu apmulsinātā un dziļi satricinātā, tā stāvēja nezināmas nākotnes priekšā, jauzdama briesmu tuvumu. Iebrucēju vara cīnījās ar tautas neuzticību un naidu. Izrēķināšanās nebūs! Tai bija jāsaka un jāsaka nevis kā varai, kam rūp nostiprināt un izveidot savu autoritāti, kam svarīgi iegūt tautas uzticību, bet gan, - izmantojot jau esošās un no jauna tīši provocētās pretišķības, lai izsekotu savam īstajam nodomam:
IZNĪCINĀT «KAITĒTĀJU ELEMENTU»
ŠIS ELEMENTS BIJA
VISA LATVIEŠU TAUTA
Izrēķināšanās nebūs! Šais vārdos ietverti vissaltākie boļševiku meli, visdrausmīgākie nodomi, par kuriem nav baigāku visā viņu valdīšanas gadā. Aiz uzticības un padevības, ko šiem vārdiem it kā bija jānodibina, slēpās boļševiku īstais nolūks - iznīcināt latviešu tautu.
KAD PĒC GADA ATVĒRĀS ZEME, ATKLĀJĀS PATIESĪBA, UN TĀ BIJA DRAUSMĪGĀKA PAR VISU IEDOMĀTO UN NOJAUSTO
26. starptautiskā boļševiku jaunatnes dienā Latvija atkal bija spiesta manipulēt. Skolu jauniešus ar varu izdzina ielās: boļševikiem bija jārāda pasaulei, ka tauta, un sevišķi jaunatne, saprot un mīl jauno laiku, ka tā «brīvi un nepiespiesti izsaka savu prieku par padomju varas nodibināšanos». Piespiestās manifestācijas bija labākais līdzeklis šī viltus efekta radīšanai. Ielas pieblīvēja žīdiskā gaumē un raibumā darināti aģitācijas maketi (pa labi), par kuriem tika izdota milzu nauda. Un visskaļākie brēcēji, visugunīgāko prieku apliecinājuma paudēji atkal bija žīdi - izredzētā tauta, vienīgie patiesi brīvprātīgie manifestanti (apakšā).
«Netiks skarta darba zemniecības zeme, lopi un inventārs!»
Zemes sadalīšanas komisija darbā
Un kaut gan jauni lozungi un solījumi arvien skaļāk tika mesti tautā, neviens tiem vairs neticēja. Neviens latviešu zemnieks neticēja, ka lauksaimniecība tiks pasargāta no padomijas apstākļiem. Viņa rokas nolaidās, jo viņš paredzēja savu likteni. Tādēļ boļševikiem bija jāmelo, lai kaut cik maskētu savus nodomus. Zemkopības ministrs to darīja labprāt.
Latviešu zemnieks piedzīvoja, ka nojautās nebija vīlies: bezzemniekiem piešķīra pa 10 ha uz veco zemes īpašnieku rēķina. Laukos izbrauca komisijas un no viņu zemes, ganāmpulka un inventāra atņēma tik, cik bija lemts jaunajam zemes ieguvējam - lai tā saimniecība n e b ū t u dzīvotspējīga. Šīs pārejas rezultātam vajadzēja būt kolhozam. Tādā kārtā tika aplaupītas pavisam 10.140 saimniecības.
«Par Marksa-Engelsa-Ļeņina-Staļina lietu...»
UZ IELĀM!
UZ IELĀM!
UZ IELĀM!
MANIFESTĀCIJAS!
MANIFESTĀCIJAS!
MANIFESTĀCIJAS!
Tāds bija boļševiku varas laika raksturīgais vaibsts. Izkliegtiem lozungiem, boļševiku maršiem, tūkstošu kāju soļiem nācās paust prieku tās dienas piemiņai, kad piedzima proletariāta diktatūra, kas solīja paradīzi zemes virsū.
Īstenībā šiem maršiem, lozungiem un soļiem vajadzēja pārkliegt boļševiku sagandētās, drupās grūstošās cilvēcīgās dzīves dārdus, samīt boļševiku melus un brēcošo apsūdzību šai dienai, kas atnesa elli pasaulē.
Darba gribētāju rindas pie Darba pārvaldes Rīgā
Darba piedāvājumu sludinājumi
Ziemā visu zemi pārsteidza jauns aģitācijas paņēmiens:
Laikrakstu sludinājumi aicināja ļaudis uz darba pārvaldi pieteikties neskaitāmās brīvās vai jaunradītās vietās. Kad bezdarbnieki garās rindās ieradās pārvaldē, tā par šādu darba roku pieprasījumu nezināja gluži neko...
VISI UZ VĒLĒŠANĀM!
Mājas aģitācija
Tuvojās 1941. gada 12. janvāris - diena, kad latviešus no jauna piespieda darīt to, pret ko sacēlās viņu griba - PSRS Augstākās padomes deputātu vēlēšanu diena.
Bez jau esošiem, boļševiki šai dienai izgudroja vēl jaunu aģitācijas paņēmienu, tā saukto «mājas aģitāciju».
Aina kādā vēlēšanu sapulcē Augstākās Padomes vēlēšanām
Viņu aģenti apstaigāja atsevišķus dzīvokļus, sasauca tajos visas mājas iedzīvotājus, kam tad ņēmās ieskaidrot vēlēšanu nozīmi. Lieki minēt, ka cītīgākie šo sanāksmju apmeklētāji bija žīdi.
Bet kur šāds aģitācijas paņēmiens nebija iespējams, to aizvietoja ar sanāksmēm fabrikās un darba vietās, kaut arī tur bieži ieradās vai vienīgi sievietes un bērni.
Vēlēšanas, kā vispār viens no boļševiku nelietīgākiem tautas gribas un īstās pārliecības viltošanas paņēmieniem, šai gadījumā tika inscēnētas sevišķi rūpīgi: ik vienam iepriekš bija jāpārbauda, vai viņa vārds ievests vēlētāju sarakstā (pa kreisi), kaut bija zināms, ka nevēlēt nav iespējams. Kam trūka atzīmes pasē par piedalīšanos vēlēšanās, tas pakļāva sevi briesmām kļūt par kaitētāju.
Un kā vienmēr un visur žīdi un atkal žīdi bija priekšgalā.
1941. gada 8. janvāra "Cīņa" rakstīja: "Kas vēlē Latvijas tautai (!) mierīgas dzīves laimi, jaunrades darba prieku, pārliecību par savu un savas ģimenes drošību, visas tautas labklājību, tas balsos par Boļševiku partiju - par komūnistisko un bezpartejisko bloka kandidātiem." Bet citu kandidātu nemaz nebija, nebalsot nevarēja, tātad rezultāts bija skaidrs.
Bet nebija skaidrs, par cik tādā ceļā latviešu tautai izdosies nodrošināt vismaz savu un savas ģimenes drošību. To atklāja nākotne..
Viens no patiesi brīvprātīgiem vēlētājiem nodod balsi
Aina kādā strādnieku sapulcē
TAUTA TIKA SKAIDRĪBĀ PAR TO,
KAS GAIDA CITUS APCIETINĀTOS
MĒS STĀVAM PAR MIERU...
Kāds raibi dekorēts jauniesaucamo sarkanarmiešu reģistrācijas punkts
Ar varu pakļauta boļševismam, latviešu tauta bija spiesta uzņemties arī «lepnā pienākuma pildīšanu pret savu plašo dzimteni Padomju Savienību» - latviešu jaunatnei bija nolemts kļūt par sarkanarmiešiem. Jauniesaucamo reģistrācijas birojus greznoja melīgais plakāts: «Mēs stāvam par mieru, bet mēs pratīsim atbildēt kara kūdītāju sitieniem.»
Tai pašā laikā boļševiku aģenti mēģināja ieskaidrot jauniesaucamajiem, cik bīstams Padomju Savienībai ir kapitālistiskais ielenkums (apakšā). Bija laiks, kad arī Baltijas valstis nepārprotami «apdraudēja» tās robežas. Un nevienam nebija noslēpums, ka, runādama par mieru, Padomju Savienība slepeni gatavojās karam. Baltijas valstīs tā bija ieguvusi izdevīgas izejpozīcijas uzbrukumam Vācijai, tagad - kāda liktenīga spēle! - pienāca latviešu jaunekļu kārta nodot savas dzīvības ienīsto boļševiku iebrucēju rokās.
Jauniesaucamo politiskās audzināšanas stunda
Bērnu izpriecas Pionieru pils zālē
Bērnu izpriecas Pionieru pils zālē
Jo sevišķu vērību piegrieza latviešu jaunatnei: no tās bija jāizaudzina «īsti boļševiki». Nodibināja pionieru vienības, legalizēja Mopru - Sarkano palīdzību, noorganizēja komjaunatni, kam pakāpeniski bija jādod kandidāti boļševiku partijai.
Skolās radās saspīlēts stāvoklis - ja kāds no bērniem nebija pionieru organizācijas loceklis, tā vecākus boļševistiskie audzinātāji uzskatīja par sociālistiskai valstij kaitīgiem. Bet kaitētājs bija bīstams un sodāms. Tas spieda daudzus pārvarēt savus uzskatus un sakostiem zobiem nolūkoties, kā viņu bērni nokļuva jaunās «kultūras» nesēju nagos.
Rīgas pili pārvērta par pionieru pili. Un kamēr bērni savā bērnišķīgajā naivitātē nodevās bērnišķīgiem priekiem, viņu tēvi pazuda no darba vietām, no mājām - un pazuda bez vēsts. Jo čekas drūmie gaiteņi un kameru slēgtās durvis klusēja, klusēja čekas ierēdņi, klusēja sargi - un klusēja arī tie nedaudzie, kam kāds brīnums bija ļāvis atgriezties no čekas dzīvē.
Čekas cietuma gaitenis
Visu savu aģitācijas māku un varēšanu boļševiki sagāza nebeidzamās un bezgalīgās manifestācijās, kliedzošos plakātos un lozungos. Viņu raibumam, pārspīlētajiem samēriem un apmēriem, mākslīgi un piespiedu ceļā radītam skaļumam vajadzēja, no vienas puses, segt to dziļo sašutumu, izmisuma dusmas un naidu, kas apslāpēts gruzdēja tautā, no otras puses - segt pašiem savasnelietības un varmācības, kas lauztin lauzās no ikviena boļševiku rīkojuma vai partijas pavēles. 1. maija svētki Rīgā šai nozīmē sasniedza visaugstāko.
1941. g. 1. maija raibumi Rīgā
Bezgalīgos gājienos gurdinātais cilvēks kļuva vienaldzīgs, nepārtrauktās sociālistiskās sacensībās garajās darba stundās pārpūlēts, tas tapa nejūtīgs pret ārpasauli... Tā boļševisms aiztaustījās līdz tautas garam, lai to nožņaugtu.
PLAKĀTI, PLAKĀTI, PLAKĀTI...
Raksturīgs boļševiku manifestācijas gājiens ar varas vīru attēliem, plakātiem un lozungiem
Ko vajadzēja līdz kustonībai novestajam Padomijas cilvēkam, lai tā acu priekšā mūžīgi būtu viņa valdītāja un pērāja attēls, to pārnesa arī uz latviešu zemi.
No manifestācijām nebija pasargāti ne lauki, ne ciemi (vidū). Žīdu nolūki, ko visai uzskatāmi simbolizē attēls pa kreisi, vispirms tiecās uz visplašāko tautas masu pakļaušanu savu maldu un viltus mācību iespaidam. Šī nodoma sasniegšanai viņu aģitācija sasniedza neiedomājamas pārspīlējuma robežas: manifestāciju priekšgalā gāja sevišķas dejotāju komandas, bet...
Vēlēšanu autobuss
Dekorējums Rīgā uz Brīvības bulvāra tilta
...ielu dekorējumus uzstādīja ikvienā nozīmīgā boļševiku svētku gadījumā. Vēlēšanu kampaņai mobilizēja visādus satiksmes līdzekļus: ar tramvajiem sākot un autobusiem beidzot. Plakātiem un lozungiem noklāti, speciālu bļāvēju komandu kliedzieniem pavadīti, tie traucās pa ielām, aicinādami balsot, vēlēt, ievēlēt (kaut atturēties nemaz nebija iespējams)... tautas «labākos dēlus un meitas gaišas, saulainas nākotnes izcīnīšanai.»
Bet iestāžu un boļševiku organizāciju ēkas noklāja aizvien jauniem plakātiem, tā pārvēršot latviski tīrās ielas žīdiska raibuma juceklī. Aģitācijai izšķieda nesalīdzināmi vairāk līdzekļu un darba nekā visai kultūras dzīvei kopā. Tāda ir statistika.
Plakātiem izķēmotā Laviešu biedrības (Sarkanarmijas) nama glītā fasāde Rīgā
Boļševiku aģitātori tāpat kā viņu spiegi iespiedās ikvienā ļaužu kopā, nokļuva visattālākā zemes stūrī.
Blakus parastajām masu un tautas sapulcēm rīkoja fabriku strādnieku un uzņēmumu darbinieku sapulces pa viņu darba vietām, kur boļševiku aģitātori sludināja «Marksa-Engelsa-Ļeņina-Staļina taisno lietu». Kāda bija strādnieku atsaucība liecina, viņu drūmās sejas.
Slēpotāju aģitācijas brauciens vēlēšanām
Citur organizēja speciālas komandas, vēl «fašistiskā tumsībā atpalikušo» stūrīšu aplaimošanai ar jauno mācību.
Žīdi organizēja un vadīja sazināšanos pa radio ar Maskavu. Ar to bija gribēts rādīt boļševiku technikas varenību un viņu «rūpes un neierobežotās iespējas strādnieku labklājības celšanā». Tai pašā laikā, skaistiem vārdiem pamudinātus, latviešu strādniekus piespieda vienu pēc otra parakstīt
sociālistiskās sacensības līgumus, lai kāpinātu boļševistisko produkciju. Nozīmīgs bija ražotā daudzums, ne labums. To prasīja grafiks un plāns. Kaut arī ražojums nekur nederēja, norma bija izpildīta!
Kāda uzņēmuma strādnieki paraksta ieslēgšanos sociālistiskajā sacensībā
Uzņēmuma vadītājs žīds paskaidro latviešu strādniekiem grafika un plāna «lielo nozīmi»
Sarkanais stūrītis kādā Rīgas uzņēmumā
Fabriku un uzņēmumu sienas greznoja daudziem nesaprotami grafiki un plāni. Latviešu strādnieks strādāja, žīds - uzņēmuma direktors sekoja, lai tas veiktu normu. Kad pēc darba apnikušo un pārpūlējušos strādnieku pēc visiem propogandas priekšstatiem aicināja... sarkanais stūrītis, dabiski, ka tur neviens negāja. Šī Staļina un partijas slavināšanas vieta kļuva kodīgu piezīmju objekts un neskaitāmu anekdošu raisītāja.
Raksturīga boļševiku sienas avīze.
... tā pat kā sienas avīze, kuras sastādīšana prasīja daudz laika un pūļu, bet ko lasīja tikai žīdu cenzors.
Sienas avīzes uzdevums bija veicināt šķelšanos un nodevību - žīdu un boļševiku varas visdrošāko balstu, jo avīze deva tiesības atklāti un asi nosodīt «nevēlamās parādības un personas» fabrikā, uzņēmumā vai mācības iestādē. Bija ļaudis, kas to izmantoja.
Jau ar pirmajām sava iebrukuma dienām boļševiki atklāja padomju «kultūras augstumus» un vispārējos vilcienos lika nojaust, kurp tā tiks virzīta arī šeit - latvju, «kulturāli atpalikušajā» zemē.
Latviešu dzīvē pamazām iepludināja jaunās krievu kultūras paņēmienus...
Augšā un apakšā: Sarkanās armijas publiskie sarīkojumi Rīgas dārzos. Nevienas citas armijas karavīru cieņa neatļautu tiem šos «kultūrālos» lēcienus. Vidū - kāda lauku sarīkojuma programmas izpildītāju grupa.
Apliecinādami draudzību padomju tautām, par latviešu rakstniecības diženajiem izsludinātie Andrejs Upītis, Vilis Lācis un Jānis Niedre ietērpās tadžikstaniešu rīta svārkos. Tas bija dienās, kad aizveda trimdā tūkstošiem latviešu labāko dēlu un meitu.
Šīs jaunās «kultūras» vadītāji, protams, bija žīdi, piem., skolu pārvaldes pr-ki Bergmanis un priekšgājējs Grašmanis.
Žīdu sportisti kādā boļševiku laika sarīkojumā.
Cik dziļi žīdisms bija uzsēdies latviešu dzīvei, liecina tas, ka pat sporta vadītāji gandrīz visi bija žīdi.
Lūk boļševiku īstās kultūras liecinieki: Latgales atbrīvošanas piemineklis (tēlnieka K. Jansona) Rēzeknē tā atklāšanas brīdī un - pēc boļševiku ienākšanas.
Kāda skolas priekšnieka ziņojums. Kurp boļševisms veda mūsu jaunatni, latviešu tautas vienīgo, dziļo nākotnes cerību?
Boļševiku sakūdīts pūlis nes Raiņa kapos Rīgā nolauztu krustu
Žīdu rindas pie Košergaļas skārņa Rīgā
«Visdemokrātiskākā konstitūcija pasaulē» - Staļina konstitūcija sludināja neierobežotu ticības brīvību. Taču pati padomju vara organizēja antireliģiskas skates un muzejus. Drīz pēc boļševiku ienākšanas visus Padomijā pārbaudītos paņēmienus pārnesa arī uz Latviju, tomēr bez sekmēm: baznīcas palika pārpildītas.
Aina antireliģiozā skatē
Tai pašā laikā smags sitiens bija jāpārdzīvo tautas tiesiskai apziņai, kad, tautas tiesām noorganizējoties, par tiesnešiem kļuva ļaudis bez juridiskās un bieži bez jebkādas izglītības: sētnieki, kalpotāji, strādnieki, važoņi... Kādi varēja būt viņu lēmumi? Cik nevainīgo tie aklās varas spiedienā un savā neziņā notiesāja?
Aina kādā tautas tiesas sēdē
Žīdu instruktors dod padomus lauksaimniecībā latviešu zemniekiem
Viss baigais boļševisma gads bija nejēdzību un ačgārnību caurausts un apzīmogots. Bet dažos gadījumos šīs nejēdzības pārspēja visas iedomājamās robežas.
Jau 1940. gada 10. jūlijā laikraksti vēstīja, ka «6 ebreju pilsoņi... vēlas iegūt zemes gabalu» pirmās kopsaimniecības dibināšanai. Kad zemniekos radās jūtams uztraukums, partijas dižvīrs Spure presē pavēstīja, ka par kolhoziem neviens vēl nav domājis...
Kolhozu nebūs! Kāds mierinājums ar to tika adresēts jau tā neuzticīgajam zemniekam, lai tas nebēdzinātu sēklu, nekavētos apsēt laukus? Bet zemnieks neticēja, un nebija vīlies: visus solījumus atmetusi, 1941. gada pavasarī padomju vara jau bez kautrēšanās nodibināja pirmo kolhozu. Sovhozi jau bija, tiem sekoja lauksaimniecības arteļi. Visi līdzekļi tika ņemti palīgā, lai ar skubu novestu latviešu lauksaimniecību tai stāvoklī, kādā tā 23 gados bija nonākusi Padomijā.
Sākās latviešu tautas baigākais noplicināšanas darbs. Vēl stāvēja priekšā tikai tautas fiziskā iznīcināšana. Uz to varmācīgie iebrucēji bija rūpīgi sagatavojušies...
TĀ DOMĀJA UN JUTA LATVIEŠI
Notikumu gaitā nekas vairs nebija grozāms. Latviešu tauta novērsās no boļševisma, tā slēdzās ciešāk, vienīgo spēku pret varmācību juzdama kopības apziņā.
Latviešu karavīri sarkano poļitruku izdzīti ielās, spiesti manifestēt pret savu gribu, prata lepni parādīt savu goda un cieņas pilno stāju, apvaldītā sašutumā un latviskuma apziņā norobežodamies no visa boļševistiskā.
Pa kreisi: Kāda latviešu karavīru vienība starptautiskās jaunatnes dienas manifestācijās. Dziļi nopietnās vai asi ironiskās viņu sejas pauž visu ko citu, tikai ne prieku par padomju varu.
Vissāpīgāk savas tautas nelaimi un ciešanas izjuta latviešu jaunatne. Drūmām noslēgtām sejām, sevī iegrimusi, tā soļoja, 1. maija fanfaru dzīta (apakšā), apzinādamās savas tautas likteņa dziļo postu.
Pionieri automobīlī kādā tautas manifestācijā. Viņu sejas liecina, cik nebrīvi un iebiedēti tie jūtas
Sadzīti bērnu dvēselei svešajā, pretīgajā pionieru organizācijā, mazie latvieši drūmi pildīja uzliktos pienākumus. Bet boļševisms taisni tur - starp visjaunākajiem - centās atrast un izaudzināt sev piemērotus ļaudis. Nodevības inde tika iepludināta arī mazajo sirdīs.
Kāda pioniera nodevīgais ziņojums par saviem klases biedriem
<a href="https://blogger.googleusercontent.com/img/b/R29vZ2xl/AVvXsEhNJdIdNOriuavFMq3DEvI9NnNXIOb7MKpikdsaWowVkyt62M64l0OhlF824FKO1dLOu5EcAVlF1_wGgSD7SbTG7ydc14E_1qnKlVpX98QMio3fIq3WD_3RBcmEzl3ccl6OeiPgdjGB54hm/s1600-h/501.jpg">
Kāda latviešu karavīru vienība pirms iziešanas uz Saeimas vēlēšanām spiesta pozēt preses fotografam. Virsnieki demonstratīvi pagriezuši muguras.
Nepamierinātība un pretestības gars tautā izpaudās ik uz soļa.
Savu protestu boļševiku ačgārnībām un apzinātām nelietībām kāda pulka karavīri apliecināja pārdrošā plakatā: «Mums nav kur nolikt savas galvas» (pa labi).
Šis pulks ilgāku laiku bija bez pastāvīgas mītnes un tika nemitīgi pārcelts no vienas vietas uz otru.
Tauta atrada tūkstošiem veidu, kuros spontāni izpaudās tās nostāja. To liecināja arī sasvītrotie un aprakstītie vēlēšanu biļeteni un izpildu komiteju ziņojumi par 1941. gada 12. janvara balsošanā nodotajiem bojātiem biļeteniem (apakšā). Neskatoties uz to, ka šie biļeteni bija nederīgi, tos vēlāk izlietoja vēlētāju procenta «noapaļošanai» un augšu.
Katram gan zināms, cik grūti bija iespējams izteikt šādu, kaut arī sīku, protestu.
Latviešu gars palika nesalauzts cauri visiem pārbaudījumiem - arī visbaigākiem, kādus cilvēks pazīst - sākot ar čeku un beidzot ar mocekļa ceļu trimdā vai nāvē.
Uzņēmumā ģen. K. Goppers dzīvē un viņpus cilvēcīgās dzīves vārtiem - čekā
Šis latviešu gars bija jāsalauž!
Šo uzdevumu boļševiki jau ar pirmajām dienām pildīja rosīgi: ko nepaņēma čeka, to izsūtīja.
Ministru prezidenta v. i. un iekšlietu ministra Viļa Lāča rīkojums par bij. Latvijas kara ministra ģen. Jāņa Baloža izsūtīšanu.
Saulītim izsniegtā izsūtīšanas apliecība
Kvīts par «iekraušanai» vagonā saņemtā un izsūtīšanai nolemtā O. Zaķa ģimeni. Kvītī ar cipariem ierakstīts, ka ģimenē ir «2» cilvēki, bet no uzskaites redzams ka trīs. Šī «Rospiska» rāda, ka izsūtīšanas ierēdnis, Latvijas PSR valsts drošības tautas komisāriāta operātīvās grupas priekšnieks b. E. Saulītis, nav pratis ne lāgā rakstīt, ne skaitīt.
TĀ STRĀDĀJA ČEKA
NKVD trešajai speciālajai nodaļai adresēts uzdevums: sagādāt pilnīgas pamatotas kompromitējošas ziņas par Klāru Veisi
Ja kādu gribēja pazudināt, čeka vienkārši uzdeva sameklēt resp. izdomāt šim nolūkam vajadzīgos materiālus.
Apzināta ļaunprātība šai gadījumā sevišķi uzkrītoša: Klāra Veise jau pirms gada bija no Latvijas aizbraukusi, kā to liecina NKVD dokuments.
Apzināta ļaunprātība šai gadījumā sevišķi uzkrītoša: Klāra Veise jau pirms gada bija no Latvijas aizbraukusi, kā to liecina NKVD dokuments (pa kreisi).
Padomju vara uz saviem kalpiem varēja paļauties: rakstnieka Jāņa Niedres ziņojums valsts drošības tautas komisaram biedram S. Šustinam
Ar speciāliem ziņojumiem uzdeva vākt apsūdzošas ziņas par aizdomās turamiem. Par ikvienu no tiem čekai bija savs īpašs reģistrs. Ja materialu pietrūka vienā iestādē, tos aizņēmās no otras.
Latvijas iekšlietu tautas komisariata rīkojums kompromitējošu ziņu vākšanai
LAVIEŠUS SĀKA VAJĀT JAU PIRMAJĀS BOĻŠEVIKU DIENĀS
Boļševiku valdīšanas metožu liecinieki:
apcietināšanas un kratīšanas protokoli.
Policijas kalendārs, atņemts pilsonim Priedītim kratīšanā. Uzraksts liecina, kas bija kratītāji.
Ziņas un norādījumus par uzraugāmiem, kratāmiem vai apcietināmiem čekai piegādāja rūpīgi organizēts ziņotāju, spiegu un aģentu tīkls. Bet vērtīgākos pakalpojumus sniedza iestādēs un darba vietās ieliktie uzticības vīri.
Lūk, daži no tiem, kas lika ciest latviešiem: žīds Cipe Gutmanis, zaglis un kramplauzis ar 3 1/2 g. cietuma stažu, boļševiku ierēdnis dzīvokļu pārvaldē (pirmais no augšas). Ernests Rožkalns (apakšā), ielaušanās zādzību speciālists, 16 reizes sodīts, kāda tirdzniecības uzņēmuma vadītājs boļševiku laikā.
Čekas gūstekņi - jauni, veci, strādnieki un inteliģenti, vīrieši un sievietes...
SĀPJU CEĻŠ,
KURU GĀJA
TŪKSTOŠIEM
LATVIEŠU
Rīgas Čekas gaitenis ar kamerām
Vieninieku kamera, viens no spīdzināšanas paņēmieniem. Šai kamerā nav iespējams ne izstiepties, ne gulēt. Apcietinātos vispirms nogurdināja, lai mazinātu viņu izturību un pretestības spēju pratināšanas laikā.
Viena no čekas kamerām. Naktī še pēkšņi atskanēja sauciens: «Celties!» Čekisti izsauca apcietināto vārdus. Izsauktajiem pavēlēja sekot - pa bezgalīgiem gaiteņiem tos veda uz kādu telpu.
TĀ BIJA ŠAUTUVE
Šeit bija gādāts par visu: lai šāvieni nebojātu sienas, tām bija koka apšuvums, durvis klāja mīksts apsitums - ir zināms, cik labi tas slāpē skaņu. Grīdas bija segtas cementa plāksnēm, lai asinis būtu viegli nomazgājamas
Skats šautuves telpā
Lai mocekļu asinis neapslacītu sienas, tās bija klātas ar sevišķu impregnētu audumu. Asinis aizplūda pa noteku šautuves stūrī. Pēc pastrādātā šausmu darba telpu izskaloja nākamai reizei. Tādā kārtā rievā ap noteku sakrājušās un vēlāk tika atrastas 240 lodes. Cik to neizskaloja notekā?
Noteka šautuves stūrī
VIENS NO TŪKSTOŠIEM
KĀDA LATVIEŠA CEĻŠ
no dzīves un brīvības pa čekas šausmu
labirintiem līdz mocekļa nāvei.
Bij. Latvijas armijas štāba organizācijas un mobilizācijas daļas pr-ks pulkvedis Streipa
Iekšlietu (NKVD), vēlāk valsts drošības komisārs S. Šustins.
Iekšlietu komisārs A. Noviks, amatā nāca pēc Šustina.
Mozus Citrons, Daugavpils čekas ārsts ar algu 900 rubļiem mēnesī - 3 reizes vairāk par ārstu normālo algu. Ko viņš ārstēja?
Žīdiete, ko čeka algoja spīdzināšanas uzdevumiem.
TĀDI IR VIŅI PAŠI UN TĀDI VIŅU UPURI...
Kāds boļševiku upuris. Nogalināts ar t. s. žīdu «šecherta» griezienu.
VIŅU ASINIS BRĒC UZ DEBESĪM
Augšā: mocekļu asinīm slacītais sienas paklājs Rīgas čekā. Nakti nošautos smagajās automašīnās nogādāja ārpus Rīgas aprakšanai. Apakšā: čekas pagalmā atrastais asiņainais brezents, ar ko pārklāja aizvedamos pēdējā ceļā.
Skolnieks Bruno Rungainis - viens no retajiem, kam laimējās izkļūt no čekas nāvīgajiem skāvieniem.
Ko gan nepastāstītu tie neskaitāmie mocekļi, kas apklusuši uz visiem laikiem?
Analfabēta žīda Gincburga liecība par nagu maukšanu Daugavpils cietumā.
Bruno Rungaiņa liecība par spīdzināšanu čekā.
ZEME ATVĒRĀS...
Klusa vasarnīca Baltezerā... Uz turieni slēgtās automašīnās bruņoti čekisti aizveda desmitiem latviešu patriotu. Aiz šīs vasarnīcas sētas beidzās viņu moku ceļš.
Netālu no vasarnīcas, starp jauniem, dzīvības sulas pilniem kokiem blāvoja svaigi raktā zeme.
No asiņainā jūga atbrīvota, 1941. gada julijā zeme atdeva noslēpumu. Tā atklāja ļoti daudz no tā, ko boļševiki jo rūpīgi centās slēpt aiz restotiem logiem, dzeloņainām stieplēm, pagrabos un savās smadzenēs.
Krustām šķērsām samesti, kopējā bedrē Baltezera vasarnīcas dārzā gulēja nošautie. Bedre atdeva aizvien jaunus un jaunus līķus.
ZEME PATEICA, KAS IR
BAIGAIS GADS!
BALTEZERĀ ATRASTIE UPURI
Par savu tēviju mirušo mocekļu atdošana cilvēka cienīgam aizsaules ceļam prasīja daudz uzmanīgas rūpības.
Daudzi pirms nāves bija aplaupīti - atņemti apavi, novilktas drānas. Bet vēl vairākiem pirms nāves bija atņemts viņu cilvēciskais izskats - bija grūti atpazīstamas sadauzītās, veidu zaudējušās sejas, pēcnāves miegā zemes pārvērstiem vaibstiem.
Daudzu mocekļu rokas bija cieši saistītas uz muguras. Ko šie nelaimīgie, spīdzinātie, nogurušie, vārdzinātie ļaudis būtu varējuši apdraudēt?
Līķus atbrīvoja no drēbēm
23 gados boļševisms nebija mainījies. Atrakto upuru kapenes atklāja to pašu ainu, ko 1919. g. boļševiku pirmā iebrukuma laikā Latvijā.
Noslepkavoto rindas Baltezerā
Boļševikiem atkāpjoties Krustpils lidlaukā noslepkavotie latvieši.
Aizvien jaunas un jaunas kapenes atdeva savus upurus: Rīgā pie Krusta baznīcas atraktie mocekļi.
Bet tai laikā, kad pagrabu mūri apslāpēja tūkstošu mocekļu vaidus, kad šāvieni naktīs izdzēsa neskaitāmas dzīvības,
Nošauto latviešu mirstīgās atliekas pēc apskates Dreiliņos
varasvīriem neklājās ļauni. No kreisās: Augstākās padomes locekļi V. Lācis, partijas sekretārs Ž. Spure un leļļu valdības prezidents prof. Kirchenšteins kādās boļševiku svinībās.
Biķerniekos atrakto līķu identificēšana
Visā Rīgas tuvākā apkārtnē bija atrodamas nošauto bedres. Ikvienā no tām atradās 10 - 30 līķu un vairāk. Biķerniekos atklāja jaunas kapenes, Dreiliņos vēl citas.
Cik tādu brāļu kapu slēpa un vēl slēpj visa latviešu nelaimīgā, bargi piemeklētā zeme? Daudzu kapenēs atrasto vārdi nav zināmi, neskaitāmu citu likteņiem nav iespējams izsekot vēl šodien.
Dreiliņos atrakto upuru rinda
Vācijas-Padomju Savienības karam sākoties, boļševiku terrors vēl pastiprinājās, noiedams līdz atklātai slepkavošanai. Baigais liktenis vissmagāk piemeklēja latviešu karavīrus: par politiski neuzticamiem uzskatītos atvaļināja no dienesta. Karaspēka vienību novietojumu atstājot, ceļā tos nodevīgi ievilināja slazdos un apšāva.
vu pag. 1941. g. 29. junijā noslepkavotie Vilis Lapiņš, kāds nezināms karavīrs un Pēteris Krauja
Litenes nometnes tuvumā atrastie nošautie karavīri - no kreisās: E. Vilkājs, J. Pinka, V. Leja, V. Tumaševics, A. Tumaševics
Pie nogalinātā skolnieka Gedimina Frankeviča atrastais izraksts no nāves sprieduma:
«Frankeviča, Gedimina, Sigismunda dēla pastrādātiem noziegumiem pēc to smaguma un RSFSR sodu likuma kodeksa 19. -58. -9 pantu pamata piemērojams augstākais soda mērs - nošaušana, ar visu viņam personīgi piederīgās mantas konfiscēšanu.»
Šis īsais teksts izdzēsa cilvēka dzīvību, atraujot tautai jaunu, zaļoksnēju zaru.
Gedimina Franckeviča līķis: stipri deformētā galva liecina, kādus pārbaudījumu ceļus nācās iziet latviešu mocekļiem, līdz nāve atbrīvoja tos no ciešanām.
LŪK, VIŅI
Kara sākšanās padzina no latvju zemes tās asinskāros varmākas. Nepaguvuši iznīcināt latviešu tautu, jauzdami savas varas pēdējās stundas, boļševiki zvēriski izrēķinājās ar upuriem - centrālcietumā ieslodzītajiem - nevarīgajiem, pretoties nespējīgiem, nelaimīgiem ļaudīm.
Līķu atrakšana Rīgas Centrālcietuma pagalmā
Tikai pāris pēdu bieza zemes kārta sedza boļševiku nošautos cietumā ieslodzītos, kas tur, cits citam virsū samesti, gulēja nekārtīgās kaudzēs.
Zeme atdod upurus
K o p ē j ā b e d r ē.
Daudzi, pēc kuriem piederīgie bija neatlaidīgi un velti meklējuši un taujājuši, - daudzi no tiem atradās šais bedrēs, nespēdami savai tautai vairs neko pastāstīt.
B e t v i ņ u a s i n i s r u n ā.
Un tās spēj pasacīt daudz vairāk nekā visi baigākie vārdi kopā.
Izraktos upurus, pēc atbrīvošanas no drēbēm un nomazgāšanas, rūpīgā apskatē mēģināja identificēt.
Arvienu jauni un jauni upuri (pa kreisi)
Līķu rindas Rīgas Centrālcietuma pagalmā
Viss, kas palicis pāri no daudzu tēvijai
veltītu mūžu un dzīvību zaļoksnējā spēka
Sanitāri iznes upuri no bedres
Līķu rindas Centrālcietuma pagalmā
Centrālcietuma pagalmā
Tā boļševiki savas varas pēdējās stundās 28. jūnijā 1941. gadā izrēķinājās ar cietumos ieslodzītajiem iedzīvotājiem.
Nošauto un bez vēsts pazudušo piederīgie meklē savus tuviniekus starp līķiem Centrālcietuma pagalmā
Boļševiku zemiskā cinisma dokuments: kādas čekas amatpersonas cietuma administrācijai izdota kvīts par nāvei nolemto saņemšanu ar tekstu: «Arestētos sešdesmit divus cilvēkus saņēmu.» - Kā redzams, cilvēku vārdi boļševikiem nebija svarīgi, vienīgi skaits. Ar skaitu saņemtos ar skaitu arī nošāva.
Boļševistisko slepkavu īsto vērienu apliecina iekšējās drošības komisara Šustina ar sarkanu tinti uz apcietināto saraksta rakstītā baigā rezolūcija: «Ņemot vērā sociālo bīstamību, visus nošaut» (apakšā).
Šis nāves spriedums izdzēsa 78 cilvēku dzīvības, kas, kā augšējais saraksts rāda, «apcietināti par kontrrevolūciju».
Lūk, šīs kontrrevolūcijas dēļ nošauto latviešu nāves sodu motīvi:
«Dziedājis latviešu tautas dziesmas.»
«1. maijā nav dziedājis Internacionāli.»
«Cēlies no budžiem.»
«Izmantojis citu darbaspēku.»
«Slēpies mežā.»
«Gaisa trauksmes laikā uzturējies kapsētā.»
«Bijis korporacijas loceklis.»
«Bijis mazpulku organizācijas loceklis.»
«Bijis aizsargs.»
«Bijis policijas kārtībnieks.»
«Apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni.»
«Cīnījies Latvijas armijā pret boļševismu.»
«Bijis pretboļševistiski noskaņots.»
«Ignorējis sarkanarmiešus.»
«Nonievājis komunistu partiju.»
«Bijis Latvijas valsts prezidenta adjutants.»
«Cēlis naidu pret citām tautām.»
VIŅU BIJA NESKAITĀMS PULKS
Drēbnieks Voldemārs Janelis privātā dzīvē
Drēbnieks Voldemārs Janelis - čekas gūsteknis
Drēbnieks Voldemārs Janelis - čekas upuris
TIK VIEN NO VIŅIEM PALICIS
Skolu departamenta direktors Arnolds Čuibe
VIŅU NOZIEGUMS - TO AMATI, VIŅU LIELĀKAIS PĀRKĀPUMS - KALPOŠANA TAUTAI UN TĒVIJAI
Dzelzc. aizs. pulka komandieris Jānis Ozoliņš
RINDU
PA
RINDAI,
SIMTIEM
UN
SIMTIEM
Michails Afanasjevs
Andrejs Krūmiņš
Sadauzītie galvas kausi un sakropļotās sejas, vaļējās, sašķobītās mutes - viss liecina par tām drausmīgajām ciešanām, ko mocekļiem nācās pārdzīvot viņu pēdējās dienās un nāves stundā.
Pēteris Dobe
Staņislavs Belkovskis
Kārlis Purniņš
Jānis Steps
Alberts Broders
Nikolajs Zokorko
BOĻŠEVISMA «VIENLĪDZĪBAS IDEJAS» VĀRDĀ NOMOCĪTIE UN NOGALINĀTIE
TIK VIEN PALICIS NO CILVĒKA
Daudzu upuru personības nekā vairs nebija iespējams noskaidrot.
Arvīds Zemītis
Nezināms upuris, Nikolajs Dāvis, Jānis Opincāns
TIKAI RETAJIEM IZDEVĀS IZGLĀBTIES NO PĀRĒJO LIKTEŅA
Viens no viņiem - Silvestrs Brokāns
Apcietinātā «pase» - viņa kameras kartīte
Nāves sprieduma teksts
Apcietināšanas motīvs - Brokāna izteiciens: «Vācieši notriekuši 400 boļševiku lidmašīnas, pēc 2 nedēļām tie būs šeit.»
Pagāja tikai dažas dienas, Rīgu atbrīvoja. Bet Brokānam vēl 26. jūnijā tika piespriests nāves sods. Tikai brīnums to izglāba.
P a z i ņ o j u m s
Vakar un šodien par kontrrevolucionāru darbību - diversijas aktu organizāciju, reroru, signalizāciju ienaidniekam u.t.t., arestētas vairākas personas, starp tām: LŪKINS Miervaldis Jāņa d., RAINICS Nikolajs Georga d., NEIBERGS Heinrichs Jāņa d., KUZŅECOVS Matvejs Nikolaja d., KAGANS Jāzeps Abrāma d., ČUIBE Arnolds Jāņa d. un citi.
Visiem arestētiem piespriests nāves sods nošaujot, un spriedums izpildīts.
Tā rīkosies ar katru, kas kaut kādā veidā mēģinās atbalstīt ienaidnieku un nodot savu Dzimteni.
Uzaicinu Rīgas pilsētas darba ļaudis būt palīdzīgiem naidīgo elementu atklāšanā.
Rīgas garnizona priekšnieks
ģenerālleitinants SAFRONOVS.
1941. gada 27. jūnijā.
Vācu karaspēkam tuvojoties Rīgai, boļševiku terrors kļuva neaprakstāms.
Paziņojumi ielās vēstīja par apcietināšanām. Kad vēlāk atvēra nošauto kapenes, izrādījās, ka starp nogalinātiem nebija neviena žīda.
No Liepājas atkāpdamies, boļševiki steigā vēl paguva izrēķināties ar saviem gūstekņiem.
Aina Liepājas milicijas pagrabā.
Visi trīs nošautie - vienas ģimenes piederīgie. To «noziegums» - viņu dzīvokļa priekšā atrasts balts drēbes gabaliņš. Nāves sprieduma motivējums: signalizēja vācu aviacijai.
Līķu kaudze kādā Liepājas milicijas pagraba telpā, kurā vispirms iemesta rokas granāta, pēc tam dzīvi palikušie nošauti.
Vēlreiz Liepājas milicijas pagrabs.
Upuri Daugavpilī.
Arī Valmieru piemeklēja tas pats liktenis.
LATVIEŠU TAUTA TO NEKAD NEZIMIRSĪS
Turpinajums sekos....
Nenhum comentário:
Postar um comentário