HERBERTA CUKURA VESTULE MINISTRAM UN LATVIJAS ARKARTEJAM SUTNIM ANGLIJA .

"Pilnvarotam Ministram un Latvijas Ārkārtējam Sūtnim Anglijā, Augsti godātam K. Zariņa kungam.

Augsti godātais Sūtņa kungs! Sen jau gribēju Jums ziņot par bēdām, kas tik pēkšņi un drausmīgā veidā man uzbrukušas. Lieta sekoša: Pirms četr ar pus gadiem iebraucu Brasilijā kā politisks emigrants kopā ar ģimeni, kas sastāvēja no…


…mans sievas, dēla Gunara - 14 gadu, meitas Antineas 11 gadu, dēla Herberta 4 gadi, sievas mātes un kādas pieņemtas žīdietes Mirjamas Kaizneres, kura bija paslēpta vairāk ka 4 gadi manā lauku īpašumā manas meitas istabiņā.

Mans vecākais dēls Ilgvars – 22 gadi palika līdz pēdējam Kurzemē cīnoties 19 div. sastāvā. Par viņu man ziņu nav. Cauri Vācijas amerikāņu zonai ar attiecīgo iestāžu atļauju 17.V.1945 iebraucu Francijā, kur uzturējos 7 mēnešus.

Brasilijas valdība uz manu lūgumu, telegrāfiski deva rīkojumu Marseļas konsulam izsniegt izceļošanas vīzu man, manai ģimenei un arī izglābtajai žīdietei, kura negribēja no mums šķirties, jo tās piederīgie visi bija gājuši bojā Latvijā. Ierodoties Brasilijā mēs žīdieti nodevām žīdu sabiedrībai, kurā tūlīt sākas liels „gvaltes” sakarā ar manu – viena nacista ierašanos. Tika tūlīt sūtītas telegrammas uz visām pusēm, minētai žīdiedei bija noliegts ar mums satikties.

Nejauši satiekoties ar manu sievu uz ielas tā stāstīja, ka viņa dabujuse zvērēt nesatikties ar mums un pati tiekot apvainota ka esot bijuse Gestapo spiedze un izglābta tikai tāpēc, ka esot bijuse mana mīļākā. Tagad mums nav ziņas par viņu jau 4 gadi.

Kad Brasilijā ieradās Padomju Savienības sūtnis Zūrīts, kas ir Latvijas žīds no Daugavpils, tad vietējie žīdi bija kā spārnos un griezās pie tā, lai tas panāktu manu izdošanu Padomju Latvijai. Tagad no laikrakstiem zinu, ka bijuse ieradusies ari žīdu delegācija no S. Paulo. Zūrits atteicies kaut ko darīt manā lietā un ieteicis žīdiem aizmirst veco naidu. Tamdēļ arī visus šos gadus žīdi lika mani mierā un es varēju izcīnīt smago cīņu dēļ eksistences, kas vainagojas ar panākumiem.

Es ieguvu draugus visdažādākās aprindās, pat valdības, prese atzīmēja daudzās reportažās mūsu uzņēmību un mēs bijām paraugs kādus panākumus var sasniegt ar godīgumu čaklumu un darba mīlestību. Kad š. g. Jūnija beigās lielākais Brasilijas un ari visas Dienvidamerikas žurnāls ”O CRIZEIRO” deva lielu reportažu par mums, žīdi nolēma ka nu atriebības brīdis ir pienācis un nāca atklātībā apvainojot mani visdrausmīgākajos briesmu darbos Latvijā, ka ari noķengājot mūsu dzīvi šeit Brasilijā.

Es tiku apvainots:
1. Ka esmu Nirnbergas Tribunala kara noziedznieku sarakstā pazīmēts ar Nr. 17.
2. Ka esmu bijis okupācijas spēku virspavēlnieks un tieši atbildīgs par Rīgas gheto 30.000 žīdu noslepkavošanu naktīs uz 29. nov. un 7. decembri 1941 gadā.
3. Ka esmu žīdu kapsētas apgānījis 2. jūlijā 41. gadā.
4. Ka esmu nodedzinājis Gogoļa ielas sinagogu lidz ar 300 lietuvas žīdiem 4. jūlijā 41. gadā.
5. Julija un augusta mēnešos esmu Bauskā sterilizējis 300 žīdus un tos vēlāk nogalinājis.
6. Tai paša laikā esmu Kuldīgā noslīcinājis žīdus 1200 žīdus.
7. Pašrocīgi vēl 500 žīdus nogalinājis kaut kur.
8. 300 žīdiem un žīdenēm kailiem licis kopoties.
9. Bijis pērkonkrusta organizācijas priekšnieks un pērkonkrusta mītnē Valdemāra ielā nogalinājis vēl 200 žīdus.
10. Mana meita Antinea, kas nacionalzocialistiskas jaunatnes grupas priekšniece, arī ņēmuse aktīvu dalību Rīgas gheto iznīcināšanā (tai laikā Antineai bija tikai 7 gadi).
Avīzes bija pilnas katru dienu ar manu šausmu darbu atreferējumiem un varēja sagaidīt, ka Brasilijas straujā temperamentīgā tauta sacelsies tā pat, ka kara laikā pret vāciešiem un iznīcinās manu uzņēmumu to izdemolējot.

Mans uznemums sastāvēja no laivu būvētavas Niterejā un speciālu laivinu un motorlaivu flotiles – 34 vienības un 2 jūras lidmašīnām uz skaista ezera piekrastes Rio, de Janeiro pilsētas malā.

Bet žīdi rūgti vīlās. Brasiliešu tauta, kura redzēja mūsu dzīvi noritam savu acu priekšā un pazina tās grūtības, ar kurām mēs cīnījāmies pirmajos gados, saprata, ka te nav kaut kas kārtībā, jo redzēja nekaunīgos melus jav par mūsu dzīvi šeit un tamdēļ nevis nosodīja mūs, bet nāca bariem no visvisādiem slāņiem izteikt savu sašutumu par nekaunīgo samaksāto no žīdiem preses kampaņu, izteica līdzjūtību, stiprināja mūs morāli un ka pretdemonstrāciju žīdu uzsaukumam boikotēt mūs, brauca tā ka mūsu ienākumi vairāk kā dubultojās. Man bija tas gods kādu dienu uzņemt savā dzīvoklītī vienā laikā 3 generāļus un 2 pulkvežus nemaz jav nerunājot par atseviški mūs apmeklēt nākošam pilnīgi svešam un nepazistamam personām. Personīgi es ar pirmajam avīžu reportažam nekavējoties ierados politiskā policijā un saciju ka esmu vinas rīcībā. Politiskā policijas apsolijas ievadīt izziņu un mani atlaida.

Tad deputātu kamerā žīds H. Lafers oficiāli uzstādīja jautājumu par manim ārlietu, iekšlietu un tieslietu ministriem. Tika izdarīta plaša izmeklēšana, kura cik es zinu pašlaik ir nobeigta man ļoti labvēlīgi, jo pierādījies, ka uzbrukumi man nāk netikai no žīdiem, bet arī komunistiem un ka visas žīdu apsūdzības ir absurdas un nepamatotas.

Tomēr žīdi neliekas mierā un ABI – preses zālē sarīkoja simulētu tiesas sēdi īsta komunistiskā garā, kur nolēma panākt manu izdošanu Padomju Latvijai tiesāšanai un bez tam piesprieda augstāko soda mēru. Ar šo savu aktu tie izrādīja absolūtu necienu īstajai Brasilijas Tiesai jo nepapūlējās pat uzgaidīt tās lēmumu manā lietā. Nākošā dienā ap 200 žīdu ar plakātiem uzbruka manai laivu novietnei sadauzija 10 laivinas un bojaja manu lidmasinu. Brasilieši paši sašutumā nodeva policijai 3 aizturētos žīdus, kuri tiks tiesāti, izsvilpa tos un tauta un pat prese nosodīja žīdu nekaunīgo paštiesu un brutalitāti.

Tad žīdi panāca ka pilsētas valde ieniedza pieprasījumu prefektam par mana uzņēmuma darbību. Tā kā pagaidlīgums bija notecējis un mans lūgums vairāk kā 5 mēneši bija palicis bez atbildes, tad prefekta kungs to vienkārši pavēlēja triju dienu laikā izbeigt un novākties prom no ezera.

Tā kā tas vienkārši nebija iespējams izdarīt jo motorlaivu bāze bija vesels peldošs kuģis, kas no ūdens ārā nekādā gadījienā nebija izvelkams, tāpat ar laivu bāzes,kuras tāpat kā visi peldošie līdzekļi bija būvētas ar Jūras Ministrijas atļauju, pārbaudītas un reģistrētas tirdzniecības flotte no Ostas Valdes, kuģoja ar gadskārtēju atļauju un uzturējās no Ostas Valdes norādītā noenkurošanās vietā, tad Prefektūra gluži vienkārši pārkāpa savas varas robežas, pievilka manu floti malā, laivas noveda uz savām noliktavām, bet peldošas bāses sadauzīja sacirta un pilnīgi iznīcināja nodarot ap 300.000,00 cruzeiru ap 15.000 dolāru lielus zaudējumus.

Tagad Jūrlietu Ministrija uzsākusi izmeklēšanu un daudzi saka, ka zaudējumi man tikšot atlīdzināti. Vakar saņēmu jaunu triecienu. Aviacijas Ministrs anulēja manu lidotaja apliecību. Iemesli nezināmi. Var būt ka tas tamdēļ, ka dažas avīzes mani apvainoja par amerikāņu spiegu un brīdināja, ka esot bīstams elements arī šai ziņā, jo fotografējot no savas lidmašīnas Brasilijas cietokšņus. Kā jau Sūtņa kungs teicu mana lieta ir jau izmeklēta. Es varu gaidīt kuru katru dienu oficiālu paziņojumu manā lietā. No avīzēm zinu, ka Tieslietministrs ir pieprasījis vēl kādu atsauksmi no Ārlietministra.

Par šo laiku avizes dažas sāk mani jau pat aizstāvēt un raksta labvēlīgāk. Raksta vēl tikai samaksātas no žīdiem. Tapat radio tupi noraidīja simulētas tiesas sēdes gravaciju, ar gariem un īsiem viļņiem visai pasaulei, kurā mani apsūdza visos augšā minētajos briesmu darbos un vēl 10.000 bērnu slepkavībā. Šinī raidījumā visas pasaules žīdu vārdā tiek izteikta pateicība Prefektam ģenerālim Mendes de Moraes kungam par viņa enerģisko rīcību mana uzņēmuma likvidēšanas xxxxxxxx lietā. Pilsētas valde atkal atkārtoti pieprasijusi manu izraidīšanu no Brasilijas kā apvainotu genocidijā. Uznķuse katastrofa ir satrīcinājusi galīgi manu finansiālo stāvokli.

Visur saņemam tautas simpātijas. Ir savākti daudzi paraksti mums par labu. Daudzas sievietes raudāja, kad mēs ar sievu mēmi noskatījāmies, ka tiek iznīcināts mūsu 4 ar pus gadu darbs. Bet viss tas neko nelīdz. Tagad ir jādomā par rītdienu par eksistenci. Neskatoties uz labajām rekomendācijām, darbu atrast pilnīgi neiespējami, jo privātas firmas baidās no žīdu represijām un viņu naudas iespaida.

Bet tas viss mazākais. Gan jav pārvarēsim arī šīs grūtības tikko būšu reabilitēts un naturalizēts. Esmu pieprasījis naturalizāciju līdz ar sievu, jo tā man nepieciešama. Pat lidmašīnas nevar būt uz mana vārda, kā ārzemnieka un tas stipri traucē visu komerciālo dzīvi un darbību. Viss būtu daudz vienkāršāki un vieglāk atrisinājies, ja mūsu sūtniecība būtu darījuse te kas viņai jādara resp. – mani aizstāvējusi. Būtu pieticis pirmajās dienās īss atsaukums un norādījums ka ghetto iznīcināšana ir vācudarbs, kur ne man nedz arī kādam citam latvietim ir bijuse darīšana.

Sūtniecībā varēja būt zināms, ka žīdu iznīvināšanu Baltijā izlēma Valstsministrs Rozenbergs un izpildīja xxxxxx ģenerals Jekelns ar speciālāam vienībām, kuras jav bija žīdus likvidējušas Polijā, Baltkrievijā un Lietuvā. Daudzi brasilieši man ir prasījuši, vai tad Jūsu konsuls neko nedomā darīt?? Man nav ko atbildēt. Un par nožēlošanu daudziem paliek iespaids, ka klusēšana ir manas vainas apstiprinājums. Tā to arī uzņēma prese, kad parādījās lielākā rīta laikrakstā „Correio de Manha” 16. VII. 50 raksts „Balticos e outres”, kurā nosauca Latvijas Lietuvas un Igaunijas valdības par "ditaduras fascistas das mais violentas apoiadas na Almenaha”. Par pašiem baltiešiem iztecas, ka tie tik zinot raudāt pie brasilijas redakciju durvīm, bet pret savu tautieti slepkavu nedarot absolūti nekā. Uzbrukumi pressā man sākās 1. VII. 50. Tā tad bija pagājušas jau vairāk ka divas nedēļas.

Nu beidzot sakustējās ari mani tautieši. Dr. Oliņa kungs bija sastādījis rakstu, kura saturā bija teikts, ka katrā tautā ir noziedznieki un ka tautas vairums nevar atbildēt par tiem, ar to tieši norādot uz manu vainīgumu un tā akceptējot absurdos apvainojumus. Šo rakstu sākumā bija gribējis parakstīt pats, bet vēlāk uzspieda parakstīt Nikolajam Ozolina kungam senioram – Latviešu biedrības Priekšniekam iekš Rio de Janeiro, īstam latvietim un goda vīram.

Tas to atteicās darīt un solijas ja tādā garā raksts tiktu no sūtniecības publicēts, ziņot to Jums Sūtņa kungs. 19. jūlijā ierados sūtniecībā pagarināt savu ārzemes pasi. Sūtniecības telpas ir neliela istabiņa, kurā novietoti arī Igaunijas un Lietuvas pārstāvji. Dr. Oliņa kungs pēc pases pagarināšanas izteica vēlēšanos ar mani parunāties, un sāka mani nopratināt klātesošo kaimiņtautu pārstāvju, viņu apmeklētāju, dažu man pazīstamu latviešu klātbūtnē, pie vaļējām durvīm uz koridoru, kurā staigāja un pulcējās nenoteiktas tautības un izskata pilsoņi. Lietu, kurā nopratinot virsnieku vajadzēja ievērot diskreciju Dr. Oliņa kungs centās padarīt publisku bez mazākās smalkjūtības pazīmēm.

Beidzot man tika iedots izlasīt rakstu kurš bija sagatavots iesniegšanai presē. Šai rakstā Dr. Oliņa kungs cenšas Latviju xxxxxxx attaisnot fašismā un saka, ka līdz 15. aprillim 1934. gadā Latvijā pastāvējusi Saeima ar 100 locekļiem un 27 /?/ repzentētām partijām un arī vēlāk tā esot bijuse īsti demokrātiska. Es atlāvos Dr.Olina kungam aizrādīt ka viņš tak laikam te pārstāv vienotu Latvijas tautu un tās vadītāju un ka ar šādu rakstu tas tikai izsauks uzbrukumus mūsu zemei un tautai vēl vairāk. Kā es tā arī klātesošie latvieši bijām domās, ka jav līdz šim neko nepublicēja tad tagad kaut ko publicēt ir vienkārši muļķīgi. Dr. Olina kungs palika pie savām domām. Atbilde arī nekavējas nākt, pie tam visasākā veidā.

21.VII.50. tai pašā avīzē Baltijas valstu pārstāvjus noķengāja, viņu rakstus un tā pat arī Latviešu Biedrības rakstus nemaz nenodrukāja. Tikai nedaudz vēlāku lietuvieši enerģiski uzstādamies panāca sava raksta nodrukāšanu. Līdzīgu netaktisku izturēšanos no Dr. Olina kunga piedzīvoju agrāk.

Pēc Dr. Olina atgriešanas no Argentīnas mēs satiekamies vienu otru reizi latviešu sanāksmēs. Viņš apmeklēja mūs arī uz ezera un jāsaka es un mana ģimene bijām viņam pieķērušies no sirds kā neatkarīgas Latvijas pēdējam simbolam, neskatoties uz to, ka latvieši sūdzējās, ka Olina kungs xxxxxxxxxxxxx esot ļoti pasīvs latviešulabā, Visus noraidot pie N. Oziliņa kunga, pinoties ar žīdiem un Argentīnā pat daloties ar kādu žīdu viņa sievā, bez tam vienmēr esot alkohola iespaidā. Tā nebija mūsu darīšana un kā jav teicu mēs Dr. Ozoliņa kungam pieķērāmies un priecājāmies ka varam kādreiz padziedāt kopīgi latviešu dziesmas un pieminēt tālo dzimteni. Un kurš tad nu galu galā ir bez vainas.

Apmēram pusotra gada atpakaļ es ar sievu ielūdzam Dr. Ozoliņa kungu paēst ar mums kopā vakariņas pie Lukasa - nelielā vācu restorānā uz Avenīdas atlantikas okeāna malā. Mūsu sabiedrībā bija arī Kārlis Kārkliņš - kopējs draugs. Nelaimīgā kārtā sagadījās, ka Dr. Olina kungs nāca tieši no kāzām, kurās kāda mūsu tautiete Judīte bija apprecējusi kādu žīdu. Dr. Olina kungs bija drusku iereibis. Pēc sasveicināšanās sākās sarunas. No mums tika izteiktas domas, ka žēl, ka viena mūsu tautiete mums ir zudusi. Latviešu tautai, kas izklīdināta pa visu pasauli tas ir liels zaudējums, ja latviešu meiča tagad dzemdēs žīdus, jo mums pašreizējos apstākļos patiešam ir jāsāk bīties par latviešu iznīcību ja tas tā turpinātos.

Dr. Olina kungs atrada, ka Judīte darijuse pilnīgi pareizi, ka viņš apsveic tās izvēli, ka žīdi viņam ir tie labākie draugi un arī Zigfrīda Meierovica māte darījusi labi atteikdama kādam vācu baronam un iziedama pie žīda. Tad tas sāka mani apvainot koloborācijā ar vāciešiem, prasīja cik es esmu saņēmis par žīdenes izglābšanu, kur ņēmis Latvijā automobili un muižu, apvainoja latviešu SS leģionus, sauca „Heil Hitler”, tā ka visi restorāna apmeklētāju sāka piegriest mums vērību. Kārklina kungs aizrādīja ka šeit nebūtu īstā vieta iztirzāt šadus jautājumus un mans aizrādījums, ka esmu katrā laikā kgatavs sūtniecībā vai pie viņa mājās dot viņam paskaidrojumus, neko nelīdzēja. Tas beidzot nolēma, ka mani agrāk vai vēlāk nošaus vai pakārs, jo es esot sastrādājies ar vāciešiem. Esot tad jau labāk bijis iet kopā ar krieviem. Nezinājām vairs ko domāt. Bijām spiesti atstāt restorānu. Kā mūsu viesi to aizvadījām līdz viņa mājām un Dr. Olina kungs mums bija miris.

Š.g. 21 julijā saņēmu sūtniecības rakstu ar lūgumu iesniegt Dr. Olina kungam pārskatu chronoloģiskā kārībā par manu nodarbošanos laikā no 1940. gada līdz iebraukšanai Brasilijā. Tā kā Dr. Olina kungam kā Latvijas pārstāvim vairs nevaram uzticēties, jo baidos ka viss var nākt žīdiem zināms, norakstīju viņam vēstuli, kuras norakstu klātpielieku arī Jums Sūtņa kungs, un cīņu ar visas pasaules žīdiem uzņemos viens pats atbalstīts morāli no pašas Brasilijas tautas. Ja mēs neesam pēc visiem drausmīgajiem notikumiem sabrukuši garīgi, tad tas ir tikai pateicoties šīs zemes iedzīvotāju līdzjūtībai un apziņai, ka neviens piliens žīdu asins nav aptraipījis nemanas nedz arī šinī karā man padoto rokas. Mēs ciešam nevainīgi.

Kamdēļ Jums Sūtņa Kungs rakstu? Neesmu viens. Man ir bērni, kuru nākotne ir apdraudēta no vispasaules žīdisma, kurš izvēlējies mani par upuri lai atriebtu par saviem tautas brāļiem, kas krituši Latvijā arī no latviešu rokām. Tagad nav izslēgts ka tiek pieprasītas vēl kādas papildu ziņas arī no šejienes Latvijas pārstāvja, kurš nebauda vairs mūsu uzticību, jo vairāk vēl tagad kad pēc mūsu uzņēmuma iznīcināšanas redzam viņu kopā ar žīdiem braukajam apkārt automobilī gar ezera piekrasti un priecājamies par kādas latviešu ģimenes traģēdiju. Ģimenes, kuras galva jau četros kontinentos ir Latvijas vārdu godam paudis līdz nelaimīgajam 1. jūlijam š.g. kad ar meliem un naudu ļaunas varas grib panākt mūsu materiālu un fizisku iznīcināšanu.

Gribu lūgt Jūs Sūtņa kungs, lai Jūs aizliedzat Dr. Olina kungam iejaukties manā lietā. Gribu lūgt lai Jūs dotu rīkojumu man piesūtīt visus pretkomunistiskus materiālus, Baigo gadu, Max Kaufmana Die vernichtung der Juden Lettlands un sabiedroto kritiku par šo grāmatu. Gribu lūgt, lai visas ziņas par žīdu iznīcināšanu Latvijā Jūs sniegtu Brasilijas iestādēm, kas varētu vēl vairāk atvieglot manu stāvokli. Jūs, kas esat visā pasaulē izkaisīto latviešu augstākā legālā autoridāde, Jūs tak neatstāsiet Cukuru un viņa ģimeni vienu šinī izmisuma cīņā par mūsu godu un labo vārdu.
Augstcienībā:

Pielikumā noraksts no vēstules Dr. Olina kungam.

P.S. Nupat dabūju zināt, ka Brasilijas ārlietu ministrija pieprasijuse par mani ziņas ari no sabiedrotiem. Baidos, ka Anglijas žīdi kaut ko neizstrādā. Sūtņa kungs, ja variet un gribiet manā labā ko darīt, tad dariet to drīz."

Autors: Herberts Cukurs, pārpublicēts no JAFFA MAGAZINE otrā izdevuma.

P.S. Šodien Liepājā tika prezentēta dokumentāla filma par Herbertu Cukuru.