DZEJA.

http://zagarins.net/jg/jg109/JG109_Dzeja.htm

Jaunā Gaita nr. 109, 1976
Roberts Mūks


NO "TRANSCENDENTĀLĀS EROTIKAS CIKLA,
VELTĪTA STUČKAS KOMISĀRA MEITAI UN
JĀŅA RAIŅA NELIKUMĪGAI KRUSTMEITAI G.A."
* * *


Es Tevī iemīlējos jau toreiz,

kad Tu biji maza un apaļa un no viena gabala.

Tas bija tad, kad Herberts Cukurs pārlidoja

Sahārās tuksnesi vienā virzienā

Un Jānis Daliņš ieguva sudraba medaļu Losandželosas

olimpiadā viena pirdiena laikā



(Jo laiks ir relatīvs).



Bet tagad, kad Tu esi pieaugusi un skaista

Un mazliet izlaista –

Es, sēdēdams vienā no Timbuktu bāriem,

(Kur es paliku kopš Herberta Cukura liktenīgā

brauciena)

Un vaļīgi turēdams savā klēpī vienu no lokālām

skaistulēm, domāju:



Tev ir jānāk man palīgā



Jo, hiperboliski runājot, Tu esi mana nāve un

augšāmcelšanās,

Centrs kādā vēl neizzīmētā mandalā –

Ne sieviete, ne dieviete.

Varbūt Tu esi tā vieta, kurp es došos

Kopā ar vējiem, dzīvniekiem un savu kārno

dvēseli padusē atdusēties.

*

P.S. Šinī brīdī man nāk prātā ola – tik gluda,

cieta un maiga

Kā oļi Baltijas jūŗas krastos.



* * * Es vairs nevaru Tevi mīlēt kā senāk,

Jo lapas uz kokiem, ielu asfalts un kalni šodien

ir savādāki nekā viņu brīdi.

Tad kāpēc lai es būtu savādāks par šīm lietām

un veidiem!

Visdziļākais miers un „mūžīgā mīlestība”

ir tikai pārmaiņā,

Mirklī, ko mēs nemēģinām iebalzamēt savās

atmiņās vai putnu dziesmā,

Kas nav nekāda ārija, bet skan līdzīgāk suņu

rejām un zāles augšanai pavasarī.



* * * Kad visas zvaigznes ir sakārtotas alfabētiskā

rindā,

Tad man ir grūti pateikt,

Kuŗš burts Tu esi šo zvaigžņu rindā,

Jo es esmu apburts.



Tad man ir grūti pateikt, vai tu esi varavīksna

Vai gaisma, kas piedzima no aizlaiku kustoņu un

cilvēku dziesmām

Vai ēna no faraonu piramidām,

Kad viņi, būdami vēl dzīvi un spirgti,

Atdusējās ar cilvēku meitām.



Es Tevi iebalzamēšu savā dvēselē kā putnu

dziesmu

Un kā vēju no Nevadās vai Gobi tuksnešiem.

Es tevi iebalzamēšu sevī kā liesmu.



Es būšu Napoleons un Nebukadenedzers,

Kas ir apsolījies

Vairs nekad nedzert.



Bet man ir jāiekaŗo kādi kontinenti,

kuru senos, nebijušos veidos

Es varētu pastaigāties kā pa Raiņa bulvāri,

Vai pasēdēt tai parkā netālu no Pulveŗtorņa.



Es būšu fūrmanis ar melnu zirgu priekšā,

Un, no mīlestības un nāves apsēsts,

Apstāšos Brīvības ielas labākās mauku

mājas „Alhambras” priekšā

Un neiešu iekšā.



* * * Kad debesis ir vistumšākās

Un liekas, ka gaismas vairs nebūs nekad

Es dzirdu Tavu balsi

It kā atbalsi no citas pasaules –

Dažreiz pa telefonu

Vai no grammofona, ko Tu esi iebūvējusi

manās iekšās pa tām naktīm,

Kad mēs bijām tikai divi un bezdievīgi.



Par tām naktīm man vēl ir jāraksta kāda

pasaka

Vai kāds ducis dzeju, kuŗu rindās ir ievīti

Tavas miesas viesuļi, lielceļi un neceļi.



Bet mīļā no Nīlas upes apkārtnes, paliec par

manu statuju,

Kad es būšu akls un stīvs no nāves bēdām,

Lai es zinātu, ka tie vēji, kas Tevi glāstīs

Arī man stāstīs par Tavas miesas

savienošanos ar bezgalību

Un par kādu perambulāciju sniegā, kas nekad

nenotika, kā Tu gribēji,

Izņemot mūsu mīlestības nakšu murgainā

miegā.



Bet kad visas pasaules gultas būs izgulētas,

Tu būsi mana bulta,

Ko es šaušu pret zvaigžņotām debesīm,

Kad mēs abi, cēli un svinīgi, tajās ieiesim

Pa pakaļdurvīm.



Tad es Tevi mīlēšu kā tikai debesīs mīl:

Bez greizsirdības lēkmēm

Bet, cerams, arī ne bez sekmēm.

Jo tādiem kā mums

Būs palicis tikai viens jautājums:

Vai arī debesu kambaŗos var gulēt dubultgultā



* * * Tu esi miesa no manas miesas.

Un kad eņģeli pārlido šo pasauli – bez miesas

Vai kad Konfūcijs sarunājas caur gadsimtiem

ar Maotsetungu –

Es Tevī dzirdu kādu dziesmu par senām

zaudētām kaujām

(jo toreiz es biju citu meitu skaujās)

Par pilsētām, kuŗu drupās tikai karogi vēl

liesmo –

Nepadošanās karogi.



Tu esi zemes lode bez formas

Jeb prima materia,

Kuŗā Tas Kungs iedēstīja pirmo līliju,

Būdams noreibis un lai tikai palielītos.



Tu esi planētu riņķošana bez jēgas un mēra,

Bet – arī šo viesuļu dvēsele.

Un kad man gribas pastaigāties mēnessērdzīgā

garastāvoklī pa Jeruzalemes vai Babilonas

jumtiem

Tad, mana vismīļākā,

Tu esi mans punkts.



Tu esi circulum cuius centrum est ubique

circumferentia autem nusquam

Un kuŗas zvaigžņu caurstrāvotā miesā

Varētu apmaldīties Horātijs,

Nebūdams musketieris pēc dabas.



* * * Es gribētu ar Tevi aplidot Himalaju kalnus

un Gaiziņa kalnu

Vienā elpas vilcienā vai – ja Tev tas liekas

par ātru –

Mēs varētu paņemt vilcienu, kas svilpo,

It kā atbalsodams koka stabuļu skaņas,

Un piestājas katrā stacijā,

Kad konduktors saka:

„Lūdzu iekāpiet vai izkāpiet bez jebkādas

steigas,

Jo starp mušu pasažieriem ir arī Himalaju

kalnos braucēji, Tālavas tauŗu taurētāji

Un citi komūnisti.



Es gribētu Tevi apvīt ar rožu kroni

Un aplaistīt ar svētu ūdeni no Noasa plūdu

laikiem,

Kad krokodīļi, lidojot pagaisu, mums

cilvēkiem par piemēru,

Cerējās ar savām mātītēm – tām brūnzaļgani

spīdīgām princesēm

No aizviņa laika.



Es gribētu Tevi iedēstīt Paradīzes dārzā

Kā galveno puķi,

Un es pats būtu koks, kuŗa ēnā

Tas Kungs pastaigājas, nogrimis filozofiskās

domās par savu pasaules radīšanas nedarbu

Un, paskatīdamies uz Tevi, domā:

„Not too bad.

Šīs puķes dēļ

Es pārradīšu šo pasauli vairākas reizes

Vēl.”



* * * Es Tevi apskaušu ar 333 rokām,

Es Tevi uzcelšu savas mīlestības Everestos,

Es Tevi glabāšu kā tādu,

Kuŗas rokās un kājās un acu līnijās aug

dažādi stādi:

Daži no Tibetas kalnu ielejām,

Daži no aizmirstiem kapiem, kuŗos staigā it

kā mēnessērdzībā vai kā saulespuķu viesnīcā

Tavs aizmūža tēls.



Bet neesi, mana dārgā,

Tik jauka, tik jauna, tik skaista,

Jo arī Tu esi izlaista.



* * * Svētā Valentīna dienā manai mīļajai, kad

viņa ienāca ar samovaru padusē atdusēties.

(Bet par šo samovaru ir jāraksta cita dzeja –

varbūt par Sibīrijas stepēm, vai kā japāņi

dzeŗ tēju vai, kā tas nākas, ka mana mīļākā

ir cēlāka, vieglāka un bezdibenīgāka par šīs

tautas tējas ceremonijām).





I Pirms pasaules radīšanas



Es Tevi mīlēju jau tad, kad Tu vēl nebiji

piedzimusi,

Es Tevi mīlēju, kad – kā bībelē rakstīts –

pasaules pirmviela chaotiskos joņos

mēģināja pārveidoties šo laiku veidos.

Jau toreiz es Tevi apskāvu kā savu otru pusi,

Kā staru vai kā vēju vai kā kādas neatklātas

impērijas galvaspilsētu.





II Pēc pasaules radīšanas



Es Tevī iegāju kā pa debesu vārtiem

Un pie Tavu acu avotiem pakavējos,

nesacīdams nekā,

jo Tavas acis bija kā zvaigžņu ritmi, kā

zāle pavasarī,

Vai varbūt kā mūžīgs neizdibināms jautājums –

Kā jautājums, kas ir arī atbilde.





III Pēc pasaules un Tevis bojā ejas



Atkal bija nakts un nepanesams, it kā ar

cirvi cērtams klusums.

„Hosanna un pie velna!” es tad iekliedzos,

„No šo acu pīšļiem es uzcelšu jaunu pasauli

Viņsaulē.

Vai kā Fricis Bārda jebšu Johanness Poruks saka:

‘mīlestība nekad nebeidzas’”.