MANS LIDOJUMS UZ JAPANU.

Mans lidojums uz Japānu.

Speciālraksts „Jaunākām Ziņām”


No sava pirmā tāllidojuma uz Gambiju atgriezos ar visas tautas dāvāto „Džipsiju”. Jau ceļā pārliecinājos, ka šis modernais angļu motors nav piemērots manai vecajai lidmašīnai C3, tādēļ uzliku veco „Reno”, ar ko sāku šo tāllidojumu, uz C3 atpakaļ un sāku domāt par jaunu lidmašīnu. Tai vajadzētu būt daudz labākai, ātrākai un piemērotākai tāliem lidojumiem.


Lidojumiem – uz kurieni?

Man prātā stāvēja pasakainās austrumzemes, svešās, neredzētās tautas, fantāzija uzbūra brīnumus un mudināja tos apskatīt – pašam savām acīm.
Taisnība parunai, ka visur labi, kur mēs neesam. Bet šī paruna jāpapildina: tikai tik ilgi, kamēr paši tur neesam bijuši. Es to labi zinu. Un tomēr nemiera gars bija apsēdis mani, tas nelaida vairs vaļā: dienām un naktīm vajadzēja domāt par lidošanu.
Lielas laiks – vairāk kā pusotra gada pagāja, līdz uzbūvēju mazu sudrabotu lidmašīnu, kurai bija piepildīt manus sapņus un aizvizināt mani svešās, nezināmās tālēs, pāri kalniem, lejām, tuksnešiem, jūrām un mūžamežiem. Grūti nācās sadabūt līdzekļus, un arī nesadabūtu tos, ja nerastos palīgi. Valdība, kara ministra kungs, VEF's, "Rudzīša finieru fabrika”, Hjorts sniedza savu palīdzīgu roku , un , beidzot, gaisā varēja pacelties , saules staros mirdzēdamas, manas „Trīs zvaigznes”.
Lidmašīnu izmēģināju visvisādākos veidos un ielidoju. Kad biju pilnīgi pārliecinājies par tās labajām īpašībām, varēju sākt domāt par tālāko.
Maršrutu izvēlējos pāri Krievijai uz Mandžūriju un Japānu. Tad atpakaļ pār seno Ķīnu uz Indoķīnu, Siāmu, Indiju, Persiju, Irāku, Sīriju, Palestīnu, Bulgāriju, Rumāniju, Dienvidslāviju, Ungāriju, Austriju , Čehoslovakiju, Vāciju, Lietuvu un, beidzot, uz dzimteni.
Līdzekļus šim lidojumam cerēju sagādāt no savām korespondencēm "Jaunākās Ziņās", priekšlasījumiem un ceļojumu aprakstu grāmatas izdošanas.
„Jaunāko ziņu ” izdevēji manam projektam piekrita un es varēju lūgt savai priekšniecībai atļauju šim pārlidojumam. Armijas vadība un kara ministra kungs manu nodomu atbalstīja. No visām valstīm pieprasīja pārlidošanas atļauju.
Un te sākās neveiksmes.
Pagāja mēneši, līdz pienāca pieprasītās atļaujas. 22 valstis atļāva pārlidot viņu teritoriju, tikai Krievija – ne. Tas gandrīz izjauca visu lidojumu, Jo nekādi nebija iespējams saskaņot labākā laika apstākļus ziemeļu apgabalos ar tropu joslas laika apstākļiem. Kad Eiropā laiks labs, Ķīnā un Japānā plosās vētras un negaisi. Kad tur vētras rimstas , sākas bargā Mandžūrijas ziema. Turklāt, lidojot turp un atpakaļ tikai pa dienvidu zemēm, mans lidojums pagarinājās vairāk kā par 10.000 kilometriem.
Bet atkāpties vairs nebija iespējams. Un baidīties no šķēršļiem nav latvieša dabā. Nolēmu lidot apkārt pa dienvidiem.
Radās arī ļaudis, kas tīši mēģināja jaukt manu nodomu. Par laimi visus šķēršļus tomēr izdevās pārvarēt.
Visu vasaru, gaidot pārlidošanas atļaujas, trenējos radiotelegrāfijā , jo manā lidmašīnā iebūvēts kā uztveramais, tā noraidāmais radioaparāts. Izdarīju daudzus vingrināšanās lidojumus, veicu sagatavošanās darbus. No Parīzes izrakstīju pārlidojamo zemju kartes, sagriezu loksnēs, salīmēju. Atzīmēju visus vajadzīgos kursus, izlaboju magnētiskos novirzienus. Šis darbs prasa ārkārtīgu precizitāti un uzmanību. Mazākās kļūdas dēļ lidotājs var nomaldīties, neatrast nolaišanās vietu un zaudēt ne vien lidmašīnu, bet arī dzīvību.
Bija jānodrošinājas arī Pašam. Lidojumā uz Gambiju jau iepazinos ar tropu apstākļiem, zināju, kādas tur draud slimības un klizmas.
Tādēļ – liku sev iepotēt miljardiem visdažādāko sugu baciļus! Latvijas Universitātes serumstacijai mīļš paldies par kolieru un tīfu, par visādām indēm un pretindēm, gan pret čūsku kodieniem, gan insektu dūrieniem. Domāju, ka manī tagad mītošie baciļi pieveiktu pat Indijas mēri.
Komandatūras ambulance apgādāja mani ar veselu aptieku, kurā atrodas pārsienamie materiāli un dažādi medikamenti.. Esmu pārliecināts, ka visas slimības tagad no manis bēgs pa gabalu. Vienīgi varbūt malārija...Tā manī jau ieperinājās Gambijas lidojumā. Ja nu tai nāk prātā, nokļūstot patīkamos tropu apstākļos, atkal atmosties...
Motoram un lidmašīnai apgādāju vajadzīgās rezerves daļas. VEF’s apveltīja mani ar veselu rezerves lampu komplektu radioaparātam. Katrs mazākais nieks un varbūtība bija apsvērta rūpīgi, jo rūpīgi. Paņēmu arī visus nepieciešamos instrumentus un darbarīkus.
Bija jādomā arī par garu. Un kurš gars uzturēsies spirts vājā miesā? Tamdēļ kā vislielākos gardumud sataisīju puskilogramu izkaltētu rupjmaizīšu, lai tās graužot atcerētos savas mīļās dzimtenes āres, kur šī melnā maizīte augusi.
Šoreiz esmu apgādājies arī ar ieročiem: lielo Mauzera pistoli ar 150 patronām un Leikas fotoaparātu ar daudzām filmām un objektiem.
Intendantūras darbnīcas no kareivju aizsargkrāsas drēbes pašuva man virskreklu un bikses – lidošanai un staigāšanai tropos. Iegādājos arī garos zābakus, jo tagad zinu, cik ļoti nepieciešami tie džungļos. Vēl viens zils uzvalks, veļa, tualetes piederumu, rakstāmmašīna – tā visa mana bagāža, bet kopā diezgan prāvs smagums.
Mana mazā lidmašīna ir īsts pundurītis – tikai 12 kvadrātmetru nesošas virsmas. Neskaitot benzīnu un eļļu, tai pastāvīgi jānes 220 kilogrami kravas. Tādēļ arī paņemts tikai nepieciešamais.
Bet vienu pieciešamu lietu tomēr ieliku savā ceļasomā: Talsu gadatirgū pirktu stabulīti. Esmu iemācījies uz tās izpūst „brīnišķas melodijas”, un tā tagad pavadīs mani manā lidojumā. Varbūt, ar to man izdosies valdzināt niknās tropu čūskas, ja cita līdzekļa vairs nebūs...
Es labi apzinos, ka mans pasākums ir grūts un bīstams. Bet morāliskais un arī materiālais atbalsts, ko esmu saņēmis no draugiem un labvēļiem, dod man sparu stāties pretim vislielākām grūtībām. Turklāt – „Trīs zvaigznes” nes Latvijas krāsas.
Daudzi ir veikuši lielus un tālus lidojumus, bet vēl neviens nav ar pašbrūvētu lidmašīnu devies lidojumā, kas garāks par lidojumu ap zemeslodi. Bet mans lidojuma maršruts – 48.000 kilometri.
Dancigā, 1936. gada oktobrī.

Auksts oktobra rīts. Koku galotnes vēl rudens zeltā, bet zemi jau klāj plāna sniega un krusas kārtiņa.
Pienākusi sengaidītā diena, kad beidzot varu doties tālajā ceļā. Līdz ar sengaidīto brīdi sirdī ieradušās baigas nojautas: vai izdosies tas, ko šodien gribu sākt?
Pats sākums nāk ar sliktu zīmi: ejot no mājām uz aerodromu, kāja paslīd uz šauras, apsnigušas laipiņas un es iekrītu grāvī.
Mana lidmašīna stāv aerodromā jau vairākas nedēļas pilnīgi sagatavota lidojumam. Pat ceļa soma iekšā. Vēl viss jāpārbauda, jāapskata, vai nav kaut kas aizmirsts. Liekas—katra lietiņa savā vietā.
Melni krusas mākoņi birdina lejup baltos graudiņus, kad izvelku savu lidmašīnu no angāra. Derulufta pārstāvis Rušmanis un radiotelegrāfists Delle informē mani par laika apstākļiem. Jā, lidot var.
Mani izvadīt ieradušies daži draugi un sieva ar bērniem. Presei nekā neesmu ziņojis, jo kā cilvēks, kura liktenis tik ļoti atkarīgs no nejaušībām, esmu kļuvis drusku māņticīgs: labāk iepriekš nerakstīt par lietu, kas vēl nav sākta. Tad būs liela brēka, maza vilna. Labāk, lai iznāk otrādi.
Pienāk pats grūtākais – šķiršanās. Mēs turamies visi, cik spējam. Mēģinam jokot, bet visi joki iesalst šajā vēsajā rīta stundā. Visbrašākā ir mana mazākā meitiņa Antucītis. Viņa droši iesit man saujā savu mazo ķepiņu un saka: "Tēti, gaidīš’mājā!"
Sirds iedrebas, pārmetoši jautājumi paceļ galvu: kam vajadzīgs šis lidojums? Bet tas ir īss vājuma brīdis, kas ātri izgaist.
Sēžos lidmašīnā. Satrauktais garastāvoklis, ko aktieri sauc par lampu drudzi, kā ar roku noņemts, tiklīdz aizveru lidmašīnas kabīni. Motors ierūcas. Spēks, kas tajā pamodies, it kā ieplūst arī manī. Tas dod mieru un paļāvību.
Vēl skats uz mīļajiem cilvēkiem un „Trīs zvaigznes” paceļas no Latvijas zemes. Atvadoties pārslīdu pāri aerodromam zemā lokā un tad - pretim nezināmajam.
Ātri pazūd Rīgas nami. Balti mirdz rīta saulē pirmā sniega segtie lauki un pļavas. Melnie krusas mākoņi paliek aiz muguras. Laiks jauks. Zemgales birzis rotājušās zeltā, liekas burvīgas.
Tuvojoties robežai ar raidīklas palīdzību nosūtu saviem labvēļiem telegrammas un telefoniski atvados no savējiem.
Zem manis klusie Lietuvas tīrumi. Vientulības un atstātības sajūta mācās virsū. Kā par nelaimi, uztvērējam izdeg viena spuldzīte un vairs nevaru saprast, ko man saka Rīgas raidīkla.
Pēc brīža jau esmu virs Kauņas. Apmetu virs tās loku un nolaižos. Aerodromā mani sagaida Lietuvas preses un aerokluba pārstāvji. Tie man pasniedz zelta goda nozīmīti, un novēl sekmes lidojumā.
Ātri iepildu degvielas. Apskatot lidmašīnu, pamanu, ka angļu ātruma mērotājam iesprādzis pamats. To lietuvieši laipnā kārtā tūdaļ izlabo, tomēr paiet kāda stunda, līdz varu lidot tālāk. Pa to laiku apskatu lietuviešu sporta lidmašīnas. Pazīstamais lietuviešu burulidotājs Piragijs aicina mani pēc atgriešanās doties jaunā lidojumā – uz Tokijas olimpiādi 1940. gadā, velkot viņu līdzi buru lidmašīnā. Nodoms nav zemē metams, bet to lai uzņemas kāds cits.
Degvielas Lietuvas aeroklubs dod par brīvu, tā ka vairākus simtus kilometrus varēšu lidot uz Lietuvas konta. Mīļš paldies.
Satiksmes lidotāji, kas atlido no Karaļaučiem, stāsta, ka man priekšā vairāk nekā 100 kilometru plata miglas josla, kurai jālido pār augšu, jo migla klājoties gandrīz līdz pašai zemei. Tādēļ, pacēlies gaisā, ātri izlienu mākoņiem cauri un ņemu tiešu kursu uz Karaļaučiem. Šur tur pa mākoņu starpām pamirdz pārblīdušie strauti un upītes. Tad viss pazūd baltā mākoņu villainē un tikai pie pašas Kuršu jomas debesis kļūst skaidrākas un pa mākoņu logiem redzu apakšā gaišo pilsētu. Pagriežos uz dienvidiem un lidoju pār jomas ūdeņiem.
Jālido tieši pretim saulei un tās stari žilbina acis. Jomā peld daudzi burukuģi, ko labi dzen uz priekšu spirgtais vējš.
Nolaižos Dancigā, iepildu degvielas, pārbaudu lidmašīnu. Kamēr vēl izstrīdos ar muitas kungiem, jo man nav tā saucamās „Carned de route” jeb triptikas, kas jau pirmajā lidojumā sagādāja man lielas galvassāpes, pienāk vakars.
Latvija nav iestājusies starptautiskā aviācijas federācijā, tādēļ šīs grūtības, turklāt visur jāmaksā lielas summas par angāru, pacelšanos un nolaišanos.
Pa nakti palieku turpat aerodromā un tikai uz dažām stundām aizbraucu uz pilsētu, ko gan vairākkārt esmu pārlidojis, bet pašā pilsētā bijis neesmu.
Nākamā rītā laiks liekas ļoti jauks, bet meteorologi sabojā manu garastāvokli, paziņodami, ka pār Berlīni esot bieza migla, redzēt varot tikai 1000 metru. Tomēr ceru, ka tikšu laimīgi galā. Tādēļ tikai gaisā!
Nav neviena mākonīša. Pūš stiprs vējš un es aplēšu, ka lidmašīna virzās uz priekšu tikai 170 kilometrus stundā. Motors strādā lieliski, tā ka metas vai tīri garlaicīgi.
Pārlidoju Oderas upi, un kad esmu tikai kādus 50 kilometrus no Berlīnes, pēkšņi ieskrienu zilganpelēkos tvaikos. Acumirklī manā kabīnē satumst un esmu spiests lidot tikai pēc instrumentiem - zemi nav iespējams redzēt pat 500 metru augstumā.
Tā lidoju veselas 18 minūtes. Man vajadzēja būt kaut kur virs Berlīnes Tampelhofas aerodroma tuvumā. Visu uzmanību piegriežu lidmašīnas vadīšanai. Tīrā nelaime, ka taisni tagad, kad mans radioaparāts visvajadzīgākais, nevaru to izlietāt. Tas tagad pilnīgi neiespējami.
Noņemu gāzi, lai laistos vēl zemāk, kad pēkšņi man priekšā paskrien garām melna ēna. Tā ir kāda satiksmes lidmašīna, un manu mazo lidmašīniņu tā sasvaida, ka liekas , lidojot aklajā lidojumā, nemaz nespēšu to izlīdzināt.
Nervi sastingst uzmanībā. Kļūst tik karsts, ka krekls līp pie miesas. Pagriežu savu lidmašīnu apkārt, bet pēc brīža to no jauna spēcīgi pasvaida. Atkal esmu krustojis kādas lielas lidmašīnas ceļu.
Kļūst skaidrs, ka tādā miglā man nolaisties nebūs iespējams, tādēļ raujos uz augšu. Lidoju atpakaļ, lai sasniegtu tuvāko gaisa ostu – Stetini, ap 60 kilometru no Berlīnes.
Pie Oderas iznāku no biezajiem miglas blāķiem un pēc 40 minūtēm nolaižos Stetines aerodromā, kur notiek ļoti rosīga vācu kara aviācijas lidotāju apmācība. Manu mazo lidmašīnu ielenc vesels bars apbrīnotāju.
Gaidot laika apstākļu uzlabošanos, aizbraucu uz pilsētu pastaigāties un apdrošināties pret zaudējumiem, Ko varētu izdarīt Vācijas pilsoņiem, ja gadītos ar savām "Trim zvaigznēm" uzgāzties uz galvas. Apdrošināšanās stipri dārga, man jāšķiras no 60 markām, kaut gan Vācijā palikšu tikai dažas dienas.
Stetina īsta ostas pilsēta ar daudziem kuģiem, piekvēpusi, pilna benzīna un petrolejas tvaiku. Te nav nekā tāda, par ko varētu jūsmot. Kādā piena bodē iedzeru glāzi piena un braucu atpakaļ.
Sāk līņāt, meteorologi ieteic nelidot. Bet tā kā redzamība virs Berlīnes tomēr uzlabojusies, tad ceļos gaisā.
Jau tūliņ pēc pacelšanās ieskrienu pelēkā putrā, bet tāpēc, ka lidoju gar Oderu, tad daudz nebīstos. Pēc brīža krusa sāk bungāt pa maniem plākšņiem, bet tā drīz pāriet. Pagriežos uz Berlīni un drīz jau mana lidmašīna joņo pār milzu pilsētas jumtiem. Vietām skursteņi un torņi augstāki par manu ceļu.
Visiem spēkiem pūlos, lai caur slapjajiem kabīnes logiem kaut ko saskatītu un neiedzītu postā apdrošināšanas biedrību.
Zem manis paslīd Tekpelhofas lidlauks. Iztaisu vēl pagriezienu pār burvīgos uguņos mirdzošo pilsētu un nolaižos.
Cik grūts ir mana lidojuma sākums! Kad padomāju, ka man vēl priekšā 23.000 kilometru tikai līdz otrajam galam, tad kļūst baigi ap sirdi.
Berlīnē esmu spiests palikt, lai dabūtu Turcijas, Siāmas, Dienvidslāvijas, Ķīnas un Mandžuko vīzas. Ar mūsu sūtniecības darbinieka Buša laipno palīdzību divu dienu laikā tās ir man rokā. Varu lidot tālāk.
Berlīne, 1936. g. oktobrī

Miglā virs četrām galvaspilsētām.
23. oktobra pēcpusdienā esmu aerodromā, lai dotos tālāk. Biezi dūmakas tvaiki klāj Berlīni. Meteoroloģiskās stacijas priekšnieks ziņo, ka par lidošanu neesot ko domāt. Priekšā kalni – Mittelgebrige. Kad tomēr vēl neatmetu cerības, viņš pasaka, ka šādos apstākļos „Start verboten”. Arī rītdien neesot nekādu izredžu. Startējot tikai satiksmes lidmašīnas ar radiotelegrāfistiem aklā lidojumā.
Otrā dienā laiks izskatās labāks. No viesnīcas piezvanu uz meteostaciju – esot izredzes caur Elbas ieleju tikt cauri, jo mākoņi sedzot tikai augstāko kalnu galotnes.
Braucu uz aerodromu, lieku izvilkt mašīnu. Saņēmu sīkas ziņas par laika apstākļiem Prāgā un Vīnē. Izredzes nav spožas – redzamība tikai divi kilometri. Paņēmu pilnu kravu benzīna – ja nevarēs nolaisties ne Prāgā, ne Vīnē, mēģināšu tikt līdz Budapeštai vai pat tālāk, kur būtu labāki laika apstākļi.
Mani izvadīt ierodas sūtniecības sekretārs Stegmanis ar savu mazo meitiņu.
Smagi piekrautā lidmašīna šūpojas virs Berlīnes jumtiem. Uzņemu kursu uz Drēzdeni. Redzamība kļūst arvien sliktāka un sliktāka. Orientēties vairs nemaz nav iespējams, varu tikai tieši lejā saskatīt mazu pelēku loku, kurā iznirst mazas pilsētiņas, ezeri, dzelzceļa līnijas un ciemu, kādi uz manas kartes nemaz nav atzīmēti. Ar vislabāko gribu nevaru pateikt, vai lidoju pareizā virzienā, vai vējš mani nes sāņus. Noteikt, kur atrodos, nevaru.
Visbīstamākais, ka priekšā kalni, kas augstāki par manu lidojuma augstumu. Bet te kaut kur jābūt Elbai, varbūt pēc tās varēšu orientēties.
Stiprā pretvējā tikai pēc 50 minūtēm sasniedzu upi un ieraugu Drēzdeni. Mēģinu pacelties virs mākoņiem. Manu lidmašīnu svaida un valsta kā jūra mazu skaidiņu. Aklajā lidojumā, lidojot tikai pēc instrumentiem, vadīšana ir ārkārtīgi grūta. Nekad nav pilnas pārliecības, vai lidmašīna atrodas pareizā stāvoklī. Turklāt man trūkst ļoti svarīga aparāta – variometra, kas nosaka, vai lidmašīna iet uz augšu, vai slīd lejā.
Par laimi, mākoņi nav visai biezi, jau 1200 metru augstumā esmu izlīdis tiem cauri.
Tālu pa kreisi paceļas sniegotās Karpatu virsotnes. Saulē mirdzošā balto mākoņu jūra žilbina acis. Velti mēģinu saskatīt kaut ko zem sevis – tikai balta, krokota dūmu sega.
Par lidojumu zem mākoņiem kalnos šodien nav ko domāt, tādēļ ņemu virzienu tieši uz Prāgu. Pēc brīža ieraugu upi, pie kuras tai jāatrodas, bet pate pilsēta nerādās. Aiz kautrības vai lepnuma tā negrib mani saņemt? Labi, es lidošu uz Vīni, varbūt tā būs laipnāka.
Šur tur caur mākoņu spraugām saskatu zemi, bet tad mākoņi kļūst arvien biezāki, un es atkal esmu lielajā plašumā viens, nezinādams, kur īsti atrodos.
Tā kā jau lidoju virs Austrijas teritorijas, kur kalni nav augstāki par 600 metriem, tad gribu pamēģināt, vai neizdosies lidot pa apakšu, jo citādi varu galīgi nomaldīties.
Pa mākoņu logu, kur saskatu mazu sādžiņu, spirāles mezdams, laižos lejā. Bet, kad esmu jau krietni zemu, dūmaka kļūst arvien biezāka un piepeši redzu, ka traucos virsū kaut kam melnam.
Šausmas pārņem. Melnums izvēršas par klinti un ar katru acumirkli tuvojas. Miesa kļūst slapja, krekls pielīp tai klāt. Saprotu, ka esmu ielaidies šaurā ielejā, kurai visapkārt kalni, kas pazūd mākoņos.
Ilgi iet uzrakstīt šī īsā brīža domas un jūtas. Vienā acumirklī esmu piedevis pilnu gāzi un rauju savu smagi piekrauto lidmašīnu stāvus gaisā.
Viss pazūd pienainā masā. Šis brīdis liekas kā mūžība. Apgriezīsies mans putns vai slīdēs uz astes atpakaļ? Vai, apgriezies, neietriekšos kādā citā klintī?...
Paiet viens uztraukuma pilns brīdis pēc otra. Un tad es zinu: mans putns ir apgriezies, izglābis sevi un mani. Tagad cenšos tikt ātrāk no mākoņiem laukā.
Esmu laikam laimes bērns, šī labā māte mani nepameta mani arī šoreiz: drīz esmu virs mirdzošās mākoņu jūras, plašajā bezgalībā, kur mans putns var droši vēdināt savus spārnus.
Bet ko tagad darīt? – Lidot uz labu laimi vai atgriezties Prāgā? Varbūt, ka tā tagad būs atklājusi savu vaigu?
Ja laime mani nav līdz šim vīlusi, kādēļ viņa to tagad darīs? Uz priekšu! Lidošu, kamēr būs benzīns.
Uzrāpjos līdz 2000 metriem, rūpīgi aplēšu laiku, kad man jābūt virs Vīnes. Šaubas tomēr kā žurkas nemitīgi grauž manu mieru. Bet miers un aukstasinība šajā gaisa vientulībā un mākoņu tuksnesī vajadzīgs par visu vairāk. Saņemu visus spēkus, lai to paturētu.
Džipsijs rūc mierīgi. Tam labi. Tas neko nedomā, paļaujas un paklausa man. Viņa vienmērīgā rūkoņa it kā saka: nebīsties, es tevi nepiekrāpšu, tikai raugies, lai man nepietrūktu barības. Viņa ir kā pasaku putns, kas mūžīgi prasa barību. Tikai pasaku putnu lidotājs pēdēja acumirklī varēja pabarot to ar gabalu savas miesas. Mans Džipsijs to pretim neņemtu, bet prasītu dzīvību...
Šī Džipsija barība man dara visvairāk raižu. Laiks iet uz priekšu, bet zem manis arvien un arvien ir tikai villainā mākoņu jūra, bez neviena lodziņa, pa kuru varētu saskatīt zemi.
Drīz jābūt virs Vīnes. Izlaižu antenu un mēģinu izsaukt radiostaciju, lai dabūtu zināt savu atrašanās vietu. Man atbild tik daudz staciju, ka visi signāli sajūk vienkop. Tās strādā tik ātri, ka nekā nevar saprast, tādēļ atmetu ar roku un lidoju tālāk. Pagriežos uz Budapeštas pusi.
Sēdēšana saspiestajā kabīnītē grūta. Turklāt no sēdekļa spilventiņa izgājis gaiss, sēdeklis kļuvis ciets un spiež.
Nolemju lidot vēl vienu stundu, tad laisties lejup – varbūt izdosies saskatīt zemi. Bet jau pēc pusstundas mākoņu sega sairst kā novalkāta villainē un pa plaisām es redzu, ka apakšā plūst mālainu ūdeņu upe – „zilā” Donava.
Redzamība kļūst arvien labāka, mākoņi pazūd gandrīz pavisam un pēc brīža jau metu lokus virs skaistās ungāru metropoles Budapeštas. Lēzenā spirālē nonāku zemē. Mani saņem laipnie ungāru karavīri, žandarmi un mehāniķi. Tiem par piemiņu izdalu žetoniņus – savas lidmašīnas attēlus. Šiem mazajiem žetoniņiem tik liela piekrišana, ka nākas tos izdalīt vairāk par simtu – arvien un arvien nāk klāt jauni gribētāji. Labi, ka esmu tos paņēmis līdzi kādu tūkstoti.
Sagatavojis lidmašīnu tālākam lidojumam, paēdu aerodroma bufetē ungāru nacionālo ēdienu - gulašu.
Ierodas preses pārstāvji un interesējas par lidojumu. Kāds virsnieks aicina mani apskatīt Budapeštu un aizved mani uz turieni savā automobilī.
Skaista ir šī ungāru pilsēta. Sevišķi jauks skats vakarā uz apgaismoto karaļpili, veco cietoksni un kā mirdzošiem dārgakmeņiem nosēto pretējo Donavas krastu.
Ir sestdienas vakars un dievbijīgie pilsoņi steidzas dievnamos uz vakara dievkalpojumiem.
Paklejojis pa pilsētu, dodos uz viesnīcu. Rīt nodomāts braukt uz puštu, kur varēšu iepazīties ar laucinieku dzīvi.
Ciemā pie puštas ļaudīm.

Agri no rīta esmu kājās un pastaigājos pa svētdienas klusuma pārņemto pilsētu. Pusdesmitos pie viesnīcas piebrauc artilērijas kapteinis Dekans ar kundzi un mēs automobilī dodamies ceļā pāri Donavai.
Lielā, apdziedātā upe tinusies rudens miglā. Arī pakalni paslēpušies pelēkā plīvuri. Šodien tā kā tā nevarētu lidot, tādēļ prāts mierīgs, ka esmu palicis šeit.
Skaistais lapu mežs greznojies rudens zeltā. Velti skats meklē kādu zaļu priedi vai eglīti – tādu te nav. Ceļš vijas pāri kalniem un lejām, cauri mazām sādžiņām, kur mājas, tāpat kā Latgalē, sarindojušās ceļa abās pusēs. Mājiņas nelielas, visas koka.
Šur tur redz zemniekus melnos tērpos, melnām platmalēm galvā, zemnieces platos, raibos brunčos.
Sādžām apkārt plaši lauki, kas apstrādāti strīpās. Vietām uz lauka vēl nenovākta kukurūza vai, kā ungāri to sauc, kukurica.
Ceļš kļūst arvien sliktāks, bedraināks un auto tikai lēnām virzās uz priekšu. Labi, ka nav lijis, citādi braukšana pa mālaino ceļu būtu bēdīga.
Skaistā vietā, kāda lielāka kalna pakājē guļ mūsu ceļa mērķis – Fejera pušta. Par puštu ungāri sauc lielu, neapstrādātu zemju platību, dažkārt arī muižu. Skaista aleja ved cauri muižas vārtiem pie dzīvojamās ēkas, kas divos stāvos, ar lepnu balkonu un verandu. Visapkārt jauks parks, kurā kā greznuma koki aug arī dažas priedes un egles.
Pretim mums izsteidzas pats puštas īpašnieks - sirms, ļoti simpātiska izskata kungs un viņa kundze - eleganta, šarmanta dāma. Apveic mūs ar ierašanos viņu pajumtē.
Mājas iekšiene grezna, ar gaumi iekārtota, liecina par vecu kultūru. Un nav arī brīnums, jo puštai, kaut gan tā nav no lielajām, tomēr 1300 hekt. Zemes. Tātad kādas 150 mūsu jaunsaimniecības.
Puštas īpašnieks bijis vecais Austro – Ungārijas armijā ģenerālštāba virsnieks; viņa kundze – rakstniece, kuras lugas izrāda metropoles teātros.
Saimnieciskā krīze smagi skārusi Ungāriju un lauksaimnieks sūdzas par grūtajiem apstākļiem. Laipnie ļaudis interesējas, kā klājas Latvijā. Kad stāstu, ka latviešu zemniekam valdība izsniedz dažādas piemaksas, tad viņi ir ļoti pārsteigti. Tādas lietas Ungārijā nepazīst.
Puštā vairāk kā 250 laukstrādnieku ar sievām un bērniem. Zemi apstrādā ragalopiem, tos lietā arī transportam, bet traktori guļ bez darba nometnēs – zemes apstrādāšana ar tiem vairs neapmaksājas.
Saimnieks man izrāda savas puštas bagātības, lopu barus, mūra kūtis, zirgu staļļus, kas priekšzīmīgā kārtībā. Kūtis betonētas, cementa silēs nepārtraukti tek svaigs ūdens, ko pumpē divi ēzelīši. Visur elektriska apgaismošana, jo pūstai pašai sava elektrības stacija.
Tad paņemam bises un ejam medībās. No kukurūzas laukiem ceļas gaisā lielie, smagie fazāni. Jautri sprāgst šāvieni. Drīz arī uz manas birkas viens šāviens.
Kviešus te sēj rudenī, kā pie mums rudzus, un plašajos laukos daudz zaķu, kas cilpo uz visām pusēm. Kad katram pa medījumam, ejam atpakaļ uz puštu, kur pagatavoti ungāru ēdieni, lai es varētu ar tiem iepazīties.
Par atpakaļbraukšanu neviens negrib ne dzirdēt. Aizvedīšot mani no rīta tieši uz aerodromu, jo arī puštas saimnieks gribot mani izvadīt. Gribot, negribot jāpadodas. Esmu šeit pavadījis brīnumjauku dienu, kas ir kā atmaksa par grūtajiem lidojumiem.
Visās Budapeštas avīzēs apraksti par manu lidojumu un tā mērķi – iepazīties ar citu tautu dzīvi.
Vakarā mājasmāte nospēlē vairākas savas kompozīcijas, kurās daudz maigas sentimentalitātes un melanholijas, kas arī mani noskaņo tāpat.
Otrā rītā mājastēvs mani modina un saka: „Iesim parka kapelā izlūgties no mīļā Dieva jums labu ceļu un žēlastību.”
Sirmais kungs aizved mani mazā dārza baznīciņā un tur, ceļos nometies, klusi lūdz Visvareno, lai latvju dēlam viņa ceļojums un nodoms izdotos. Esmu pārlieku aizkustināts. Zinu, ka mans jaunais draugs dara to no visas sirds.
Braucam cauri skaistajai Budapeštai uz aerodromu. Auto pietur tikai uz brīdi, lai parādītu man ungāru lepnumu – skaisto parlamenta ēku Donavas krastā un seno ķēniņpili.
Aerodromā izvelk manu lidmašīnu. Visi priecājas par tās skaistumu un negrib ticēt, ka esmu to pats uzbūvējis.
Puštas īpašnieka kundze atvadoties iedod man līdzi talismanu, kam sargāt mani no visām nelaimēm. Tas ir mazs zilonītis, kaķis un Budas tēls, kas visi izgriezti no ziloņkaula un iekārti ziloņkaula gredzenā. Šie trīs lai mani sargājot un atvedot atpakaļ Budapeštā, kur īsti draugi mani gaidīšot.
Aerodroma komendants – sirms virsnieks ar kapteiņa uzplečiem šķiroties man saka: „Sakiet, lūdzu, labu vārdu par manu nabaga tēvzemi.”
Var redzēt, ka vecajam patriotam asiņo sirds par mīļoto tēviju., ko Trianovas miera līgums sadalījis. Lai Dievs pasargā jebkuru valsti no tāda likteņa un lai palīdz Ungārijai, no kuras man paliks skaistākās atmiņas.
Šķiroties esam visi ļoti aizkustināti.
Pacēlies iekļūstu zemos mākoņos, bet tā kā līdz pašai Belgradai plešas lielais Ungārijas līdzenums, tad lidoju 300 metru augstumā, nebaidīdamies uzskriet kādam kalnam.
Lidoju pēc kompasa. Redzamība kļūst arvien sliktāka un sliktāka un, neredzot zemi, nav iespējams noteikt, cik daudz mani vējš nes sāņus.
Tikai uz pašai Jugoslavijas robežām orientējos, uzņemu pareizo virzienu un lidoju līdz vietai, kur Savas upe ieplūst Donavā. Te guļ serbu galvaspilsēta Belgrada. Aerodroms milzīgs un nolaišanās nerada nekādas grūtības.
Braucu pie gaisaostas ēkas. Jau pa gabalu man māj pretim sirms majors – lielā kara invalīds, klibu kāju. Pieturu pie tanka un pēc brīža manas lidmašīnas tvertnes piepildītas degvielām.
Saņemu laika ziņas, tās bēdīgas. Priekšā augsti kalni, bet zemi mākoņi klāj to galotnes. Negribu velti riskēt. Laiks ir vēls: ja kalniem pāri netieku, tad ar gaismu atpakaļ atgriezties nevarēšu. Tādēļ nolemju šo vakaru veltīt Belgradas apskatei.
Divas angļu lidmašīnas, kas bija atlidojušas priekš manis, tomēr devās ceļā, bet drīz vien abas atgriezās, pāri kalniem netikušas.
Kad būšu pāri Balkāniem, tad, ceru, sliktais laiks paliks aiz muguras un varēšu lidot drošāk.
Šeit mani pārsteidz tas, ka aerodromā daudz krievu. Pat daudzi virsnieki ir krievi.
Manas lidmašīnas kabīnei izsisto rūti ieliek no celuloīda un pie lidmašīnas piestiprina serbu karalidotāju krūšu nozīmīti. Visi apbrīno nozīmes uz manas lidmašīnas no franču Sacharas eskadriļām. Sevišķu piekrišanu gūst Latvijas aviācijas 1. iznīcinātāju eskadriļas nozīme.
Arī es nepalieku parādā un izdalu savas lidmašīnas – žetoniņus.
Serbija līdz šim vienīgā, kur nav jāmaksā lielas nodevas par lidmašīnas novietošanu un uzglabāšanu angārā. Turklāt varu būt pilnīgi mierīgs, ka to novietos jo rūpīgi.
Gaisa osta izbūvēta pēc vismodernākām prasībām. Belgrada ar to var lepoties.
Belgradā, 1936. gada oktobrī
Varonīgie serbi un viņu stiprie ēdieni.
Pirmā acumirklī Jugoslavijas galvaspilsēta Belgrada neliekas diez cik pievilcīga.
No aerodroma eju kājām uz divi kilometri atstato tramvaja piestātni, jo ceļu patlaban asfaltē un satiksme pa to slēgta. Belgradā izkāpju pašā pilsētas centrā. Ir jau stipri vēls un man neganti gribas ēst. Ieeju kādā vidējas šķiras restorānā un lūdzu kaut ko nacionālu. Publika restorānā visraibākā, redzami arī virsnieki. Pa lielākai daļai visi sēd cepuri galvā pie galdiem, kas segti ne visai tīriem galdautiem. Paiet krietns laiks, kamēr viesmīlis atnes un noliek man priekšā lielāku gabalu kaut kāda mājlopa gaļas, kurai klāt bietes un dzeltens biezenis. Arī maizes gabals vismaz mārciņas smagumā.
Ilgi negudrojis, ķeros pie ēšanas. Gaļa garšo pēc teļa cepeša, bet kad paķeru biezeni, tad mute paliek vaļā, asaras saskrien acīs un es vairs nezinu, ko iesākt, kur likties. Tas ir kaut kas skābs, rūgts, stīvs – pilnīgi nepiemērots latviešu gremojamiem orgāniem. To vairs arī neaizskaru.
Paēdis sāku meklēt naktsmājas. Mazākās viesnīcas pārpildītas, nāks apmesties kādā no labākajām.
Tikko esmu sakārtojies, ierodas preses pārstāvji, kas nezin kā dabūjuši zināt manas uzturēšanās vietu. Man aizdomas, ka viesnīcas pārvaldnieks ļoti labās attiecībās ar presi. Žurnālisti sīki interesējas par manu lidojumu un arī par Latviju, par ko plaši jāizstāsta.
Dodos apskatīt Belgradu tuvāk. Uz ielas publika raibu raibā. Vienkopus jaucas eleganti kungi un dāmas ar vienkāršiem, noplīsušiem ļaudīm, kuriem kājās savādas pastalas ar augsti uzliektiem galiem, tā saucamās "opanak". Vakaros, starp sešiem un astoņiem, visa Belgrada satiekas uz sava iemīļotā korso, kas ved uz Kalemegdāma parku. Šajā parkā paceļas vecais cietoksnis, kara muzejs un milzīgs troņa krēsls, ko licis uzcelt ķeizars Vilhelms 2., kad vācu un ungāru apvienotās armijas pasaules karā bija ieņēmušas Belgradu. Šajā tronī sēžot, Vilhelms raudzījies uz Donavu un iekaroto pilsētu.
Mani pavada poručņiks – izvadacš Frantovs – Jugoslavijas kara lidonis. Pa ceļam uz veco cietoksni viņš man stāsta Jugoslavijas vēsturi. Neatlaidīgās cīņās vairāk kā simts gados izcīnīta tagadējā valsts. Bijis pat laiks, kad Jugoslavijas armijai vairs nepiederējusi ne pēda viņu zemes. To visu paņēmis ienaidnieks. Bet varoņi nav rimušies un no Saloniku puses savu zemi soli pa solim atbrīvojuši. Tagad Jugoslavija ir valsts ar vairāk kā 13 miljoniem iedzīvotāju.
Apskatījis pilsētu, atgriežos viesnīcā atpūsties.
Otrā rītā laiks jauks. Tikai bieza migla klāj pilsētu un tās apkārtni. Eju romēr uz aerodromu, lai noskaidrotu lidošanas iespējas.
Ceļa strādniekus dzirdu runājam krieviski , tādēļ apstājos un aprunājos ar kādu noplīsušu strādnieku. Izrādās, tas ir cara strēlnieku virsnieks, bijis četrpadsmitais zelta sarakstā, tieši pēc admirāļa Korņilova. Tagad strādājot par ceļa meistaru un pelnot 120 dinārus dienā. Cik labi, ka Latvija uz visiem laikiem pasargāta no šādas nākotnes. Ja nebūtu piecpadsmitā maija, kas zina, vai arī Latvijas bērniem kādreiz nevajadzētu klīst pa pasauli bez pajumtes.
Laika ziņas tādas, ka lidot neuzdrošinos. Es nedrīkstu pārsteigties, jo ceļš tāls un avārija varētu manu lidojumu aizkavēt, vai pat pavisam pārtraukt.
Aerodroma apkārtnē iepazīstos ar zemniekiem, kas staigā savos īpatnos nacionālos apģērbos. Valoda stipri līdzīga krievu valodai, tādēļ saprasties nenākas grūti.
Vīriešiem galvā jērādas cepures, vai bārkstotas feskas. Jērenes sauc „šubarā”. Virs krekla – „prsluk” - uzģērbts vestei līdzīgs apģērba gabals – „košuļa”, kājās nātnas audekla bikses – „čakšire”. Lieli notīti ādas siksnām – „kaiši” un kājās pastalas. Sievietēm galvā lakatiņš, mugurā krekls, virs krekla ar vienu pugu aizpogāts ņieburs – „jeleče”. Tad ļoti kuplie, raibie svārki, vismaz astoņi vai deviņi, atkarībā no turības. Bet ne visas sievietes staigā brunčos. Redzēju arī bikšainas sievietes ar platiem "šalvare" kājās. Dažām virs krūtīm metāla krūšturi, kājās apavi, ko sauc par "papuča".
Dabūju dzirdēt arī citus vārdus, piemēram, precinu gados jaunavu sauc par „ķēvicu”, māti par "ķēvu".
Jugoslavijā dzīvo daudz tautu: serbi, kroati, slovēņi un citi. Katrā apgabalā savs tērps, savas ieražas.
Personīgā dzīvē serbs ir egoists un sievietēm klājas diezgan grūti. Tikai pēc daudzo krievu emigrantu ierašanās Serbijā dzīve tām kļuvusi drusku jaukāka, jo tagad vīri, ieskatīdamies no krieviem, sākuši ņemt līdzi sabiedrībā arī savas sievas.
Bet arī krievi šo to piesavinājušies no serbiem. Man stāstīja šādu anekdoti: Kād krievs ļoti lutinājis un mīlējis savu sievu. Rītos, priekš iešanas darbā, tas pats pagatavojis brokastis un vienmēr pienesis tās sieviņai pie gultas klāt. Sieva tikai gulējusi un sūdzējusies, ka dzīve grūta. Bet kādā dienā vīrs vairs nelicies par sievu ne zinis. Tā sauksi: mīļais, kādēļ tu esi aizmirsis savu luteklīti un nenes kafiju?- Klusu, draņķe, - vīrs uzsaucis, - es tagad esmu serbu pavalstnieks! - Sieva klusi piecēlusies no gultas un no tās reizes vīram par brokastīm vairs nav bijis jāgādā.
Belgradē pēc pasaules kara uzceltas lielas, skaistas celtnes. Satiksmi regulē policisti, kas stingri raugās, lai gājējiem ievērotu noteikumus un pierietu ielu tikai ar baltām svītrām norādītās vietās. Katru noteikumu pārkāpēju soda ar piecdesmit dināriem. Lielākās ielas asfaltētas, Kustība tajās tik strauja kā lielpilsētā. Tomēr visā pilsētā ir kaut kas īpatns, kas liecina par austrumu tuvumu: Nacionālie tērpi, melnīgsnēji ļaudis, īpatnās celtnes.
Vakarā ar serbu kara lidotājiem aizejam uz tautisko restorānu, kur mani iepazīstina ar viņu nacionālo mūziku un tautas ēdieniem. Te man iznāca mazs pārpratums. Galdā nolika „čivapčiči” – mazas desiņas, kā likās ar rīsiem. Kad sāku ēst, tikai tad pamanīju, ka tie nebija vis rīsi, bet smalki sagriezti sīpoli. Uz iesma ceptā cūkas gaļa arī garšoja labi. Protams, ka vēlāk sīpolu smaka man nāca līdz kā īstam āzim. Bet šeit to neviens nemana, jo pie sīpoli smakas visi pieraduši.
Pie dažiem galdiņiem dzēra „sļivovicu” – iedzeltenas krāsas degvīnu, ko pagatavojot no plūmēm. Tas neesot visai stiprs, bet es no garšošanas atteicos, jo lidotājs, kam priekšā grūts lidojums, nedrīkst sevi ne ar ko nogurdināt.
Pa nakti paliku Zimūnā – mazā pilsētiņā ap trīs kilometri no aerodroma. Te dzīvo gandrīz visi lidotāji un te atrodas arī Jugoslavijas "Vosdušna komanda" – maza aviācijas ministrija. Tā iekārtojusies skaistā, arhitektoniskā ziņā ļoti interesantā un modernā ēkā. Tā ir skaistākā aviācijas ministrija, kādu esmu redzējis. Kara aviācija šeit ir liela, lidmašīnas pastāvīgi redzamas desmitām gaisā.
Kamēr rakstu, pienāk laika ziņas no Sofijas: varu doties ceļā. Bet te ierodas arī kāds kungs – lielākās Jugoslavijas avīzes „Politika” pārstāvis, un lūdz mani braukt viņam līdz iepazīties ar šo moderno laikrakstu.
Mani pārsteidz skaistās redakcijas telpas, laboratorijas, arhīvi. Visur priekšzīmīga, pat pedantiska kārtība. Liela bibliotēka ar visādām vārdnīcām un rokasgrāmatām. Spiestuvē lielas un modernas mašīnas, četras rotācijas mašīnas. Laikraksts iznāk 200. 000 eksemplāros. Provinces nodaļai atsevišķa māja. Bet to apskatīt vairs neiznāk laika, jo steidzos atpakaļ uz aerodromu. Norunājam, ka atpakaļceļā uzturēšos Sebijā ilgāk.
Auto aizved mani atpakaļ aerodromā, kur mana lidmašīna jau izvilkta no angāra un sagatavota startam. Jāmēģina atkal tikt kādu gabalu uz priekšu.

Belgradā, 1936. gada 28. oktobrī

Bīstamais ceļš caur kalnu aizu.
Mani izvada daudzi kara lidoņi un „Aeroputj” šefpilots, krievs, kas nesen izglābies no briesmīgas katastrofas. Satiksmes lidmašīna, kurā viņš lidojis ar vēl divi krievu lidoņiem, radiotelegrafistu un pieciem pasažieriem, ieskrējusi klintī. Visi dabūjuši galu, tikai viņš vienīgais palicis dzīvs.
Komandants vēlreiz man piekodina nelidot par Belgradi, bet it īpaši es nedrīkstu rādīties virs karaļa pils. Tad dod padomus par lidojumu kalnos un brīdina no šaurās, bīstamās aizas, caur kuru man būs jālido zem mākoņiem.
Aplidojis pilsētu, turos gar Donavas krastiem, līdz sasniedzu Smederevas pilsētiņu, pār kuru paceļas trīsstūrīgs cietoksnis. Šeit Donava ietek Moravas upē. Man jāturas pie tās, lai tiktu kalniem cauri.
Kalnu virsotnes paceļas arvien stāvāk un stāvāk. Lidoju 2000 metru augstumā. Virs manis bieza mākoņu kārta, kurais cauri iet nevaru. Arī zem manis klājas mākoņi. Noraugoties kā melns mākonis, līdzīgs kaut kādam teiksmainam nezvēram lien un rāpjas pāri kalniem, neviļus pārņem baiļu sajūta.
Mazās pilsētiņas Moravas krastos tikko saskatāmas, jo mājiņas saplūst ar apakšējo panorāmu. Upe vijas līču loču, tai līdzi dzelzceļš, bet arī to gandrīz nemaz nevar saskatīt.
Belgradē rūpīgi nostādīju savus pulksteņus un augstuma mērotājus, no kuriem precīzākais man pakārts kaklā, lai mašīnas vibrācija to nebojātu. Šoreiz tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo priekšā augstas kalnu galotnes. Caur kabīnes logu šur tur mākoņu starpās redzu pavisam melnus un draudošus kalnu masīvus. Kaut gan ir ļoti auksts, esmu kabīnes logus attaisījis vaļā, lai varētu labāk redzēt.
Pie mazās Stalašas pilsētiņas Morava dalās. Lielie ūdeņi nogriežas pa labi, bet pa kreisi aizā pazūd Vujna Morava. Mākoņu sega piespiež mani nolaisties zemāk. Te sākas aiza, tikai kādus 600 metrus plata, un tās sienas paceļas gandrīz stāvus gaisā. Jau skaidri redzu priekša pelēki mēļo kalna sienu. To atstāju sev pa labi. Kreiso ielejas krastu redzēt nevaru, jo to man aizsedz biezs mākonis. Sasprindzinu uzmanību, bet līdz ar to pieaug arī uztraukums. Te gandrīz beidzās mans skaistais lidojums...
Uz lielā mēroga kartes, kur viens centimetrs līdzinājās veseliem desmitiem kilometru dabā, nav skaidri saskatāms, ka klinšu siena taisa 400 metru pagriezienu uz kreiso pusi. Miglainajā gaisā tālu uz priekšu redzēt nav iespējams. Un te pēkšņi manā priekšā stāv augstā klinšu siena...Pāri tai pārvilkt nevaru, jo nemaz nezinu, cik tā augsta. Galotne pazūd mākonī.
Lidmašīnas ātrums rāda 200 kilometru. Ar visi spēku sagāžu lidmašīnu uz spārna un ar īsāko rādiusu apsviežu to apkārt. Uz īsu mirkli esmu mākonī. Tumšs. Mitrs. Kabīnē gāžas valga, auksta migla kā nāves elpa...
Ar pilnu gāzi traucos uz augšu cauri biezajai mākoņu masai. Lidmašīnas vadība aklajā lidojumā ir ārkārtīgi grūta. Lidmašīnu stipri svaida, žiroskopa rādītājs mētājas uz visām pusēm, tā kā nemaz nezinu, vai vadu mašīnu pareizi. Lēnām un, man liekas, veselu mūžību traucos uz augšu. Vai tiešām mākonis ir tik biezs? Aukstums ar katru brīdi pieņemas un sāk stindzināt. Ādas mēteli neesmu uzvilcis, rokās tikai parastie cimdi. Pirksti stingst. Roka krampjaini sažņaugusi vadīšanas spieķi.
Beidzot, kad esmu 2700 metru augstumā, mākonis beidzas. Tagad lidoju pēc kompasa, jo pēc laika ziņām virs Sofijas mākoņi esot caurumoti, ar logiem. Kāpju vēl augstāk, līdz sasniedzu 3000 metrus. Lai kā, tagad tomēr varu būt mierīgs, ka kalniem virsū neuzskriešu, jo augstākā virsotne manā ceļā ir 2586 metri. Tātad vajag tikai orientēties.
Par laimi mākoņi tiešām kļūst retāki un es varu pēc kalnu grēdām noteikt savu atrašanās vietu. Drīz kalni pašķiras un es zinu, ka esmu virs ielejas, kurā atrodas Sofija. Caur lielāku logu nospirālēju lejā, un drīz arī ieraugu pašu pilsētu liela kalna piekājē.
Uzmanīgi tuvojos aerodromam. Rūpīgi izpētījis vēju virzienu, laižos lejup.
Piepeši man liekas, ka ļaunie kalnu gari sagrābuši manu mazo lidmašīnu un svaida to tā, ka tikai ar lielām pūlēm varu to valdīt. Aerodroma mala ir terases veidā un brīdi esmu notriekts zemāk par aerodromu. Bet tad mani atkal uzsviež gaisā un lielā ātrumā nes pāri visam aerodromam. Liekas, ka pie zemes vairs netikšu. Celties augšup ir jau sen par vēlu. Tātad tieši angāros iekšā – savā bezspēcībā vēl ironiski nodomāju. Glābiņa gandrīz vairs nekāda neredzu.
Tikai 100 metru attālumā no angāriem riteņi beidzot pieskaras zemei un es laižu darbā savas hidrauliskās riteņu bremzes. Tas mani šoreiz izglābj – lidmašīna apstājas 20 metrus no angāriem...Esmu slapjš kā izpeldināts kaķis.
Izkāpis ārā, redzu, ka vējš pa manu nolaišanās laiku sagriezies un pūš ar 40 kilometru ātrumu man no muguras. Kad prasu bulgāru lidoņiem, vai tad tā bieži te gadās, tie atbild: tas esot uz sliktu laiku. Viss labs, kas labi beidzas.
Berzēju savus sastingušos un sāpošos pirkstus, tad novietoju lidmašīnu angārā. VEF’a radioaparāts dod nelielu koncertu ar skaistās Ungārijas mūziku – par lielu izbrīnu bulgāriem. Tie tādus brīnumus sporta lidmašīnā nav redzējuši, un jūsmo par manu Latvijas ražojumu.
Izdalu savus žetoniņus, kuriem tāda piekrišana, ka ļaudis nāk viens pēc otra un lūdz, lai tos apbalvoju. Pat no pilsētas kāds krievu miljonārs bija pēc tā atsūtījis, kaut gan pilsēta ir 12 kilometru no aerodroma.
Pa dzelzceļu aizbraucu līdz pilsētai, kur man jāizpilda svarīgs uzdevums. Esmu apņēmies nogādāt vispasaules Baltās brālības apustulim jeb skolotājām, kā viņu sauc tā piekritēji, kādu sainīti ar veltēm un dažas vēstules viņa māceklēm.
Ir jau tumsa, kad braucu ar elektrisko dzelzceļu cauri pilsētai. Gala stacijā izkāpju, un tad caur smaržojošo lapu mežu eju klupdams, krizdams pa sliktu, izbrauktu ceļu. Debess noskaidrojusies, jauki spīd mēness, apgaismodams manu gaitu. Ir diezgan liels gabals ko iet, līdz sasniedzu dzelzceļa stigu, pa kuru jāiet tālāk. Viss kluss. Neviena dzīva radījuma. Tikai lapas čaukst zem manām kājām.
Beidzot esmu klajumā. Tālumā stāv draudošs milzu kalna siluets. Pie kāda pakalna saskatu mājiņas, kurās spīd uguns.
Esmu pareizi atnācis, un Ivaņe - it kā āizvēsturiska alu laikmeta cilvēks, ar smaidošu seju un bieziem, melniem, gariem matiem, ved mani uz māju, kur dzīvo skolotājs. Mēs ejam pa šaurām taciņām, kur gar malām šur tur uzceltas audekla teltis. Mazajās mājiņās un teltīs dzīvo brāļi un māsas, kas sapņo par mieru un laimi zemes virsū un paši cenšas labāki kļūt.
Mani ieved skolā – lielā apgaismotā zālē, kur kāds jauns cilvēks dažām vecāka gada gājuma dāmām skaidro stenogrāfijas noslēpumus. Nāk brāļi un māsas, apsveicinājās un jautā par Rīgas paziņām. Tad mani aicina skolotājs.
Ieeju mazā, tīrā istabiņā, kur gaišās vasaras drēbēs tērpies sēd sirmgalvis. Mana pavadone tam bijīgi noskūpsta roku. Izpildu savu uzdevumu un gribu jau iet, bet skolotājs mani vēl uz dažiem mirkļiem aiztur, šo to jautājot. Beidzot viņš saka: "Vairāk ticības, tad viss izdosies."
Laipnie brāļi atstāj mani pie sevis pa nakti un vakariņas es ēdu pieskolotāja sekretārēm – vecākām dāmām, no kurām viena beigusi ķīmijas, bet divas filozofijas fakultāti. Mazā mājiņā, kurā reiz dzīvojušas Rīgas māsas, man uztaisa guļvietu un es saldi aizmiegu.

Sofija, 1936, gada 30. oktobrī

Baltās brālības miteklī.
Pamostos agri. Mazajā būdiņa stipri auksts, bet man zem biezajā segām tik silti un labi, ka nemaz negribas ārā līst. Diez ko dara nabaga māsas savās audekla būdiņās?
Caur logu redzu lielo kalnu, kam pāri veļas liels, melns mākonis. Klajumā augušam cilvēkam tas viss liekas tik dīvaini un biedinoši.
Kad esmu saģērbies, ienāk brālis Bojevs un ved mani pie sevis. Viņš iedod man dažas grāmatas ar sava skolotāja mācībām, lai mana grēcīgā dvēsele nāktu pie pareizās atziņas. Es saku, ka brālības spraustais mērķis ir pārāk liels, lai būtu cerība to kādreiz realizēt. Bet tā kā man negribas labajiem ļaudīm sagādāt nepatikšanas, tad daudz ar viņu nestrīdos.
Mani iepazīstina vēla ar dažiem brāļiem un māsām. Daži no brāļiem, tāpat kā brālis Ivaņe, nēsā garus matus līdzīgi krievu priesteriem. Mazu, grumbainu seju vecenīte – beļģiete mani uzrunā vāciski un mīļi spiež roku, apjautājoties par manu lidojumu.
„Kad jums briesmas draud,” viņa saka, „domājiet par skolotāju, viņš jums palīdzēs, to viņš spēj. Bet tikai tad,” viņa piemetina, „ja jūs aizmirsīsiet visas materiālās intereses”.
Var redzēt, ka viņa tic savam skolotājam ar bērnišķīgu naivitāti. Labi tam ,kas tic, ticība spējot kalnus pārvietot. Arī es gribētu ticēt, bet nespēju. Es, kā vienmēr līdz šim, briesmās griezīšos pie lielā Dieva labāk tieši, bez starpniekiem.
Brālis Ivaņe, īstajā vārdā Ivans Izvorskis, studējis filozofiju un literatūru. Viņš arī ievērojams astrologs. Baltā brālība, kā viņš stāsta, cēlusies no bulgāru „bogomīļiem”, kuru organizācija pastāvējusi jau priekš tūkstotis gadiem. Bogomīļu idejas esot izmantojuši savā laikā Francijas revolucionāri.
Taisni brīnums, ka tik daudz ļaužu ar augstāko izglītību atraduši savi īsto darbības lauku Baltajā brālībā, kas liekas tīra utopija.
Brālis Bojevs man stāsta par draudzes dzīvi. Vasaru viņi bijuši augstu kalnos, kur teltīs dzīvojuši vairāk kā simts brāļu un māsu. Vienā pašā Bulgārijā draudzei esot ap 40.000 dvēseļu. Šeit esot bijušās arī vairākas māsas no Rīgas.
Mani ved brokastīs pie kādas vecas māmiņas, kur izdzeru krūzīti silta piena un apēdu gabaliņu maizes. Vecenīte un brālis Bojevs, kas arī krietni vecs, nosirmojis, priekš un pēc ēšanas balsī noskaita lūgšanas.
Pie sienas karājas vecītes portreja lielā formātā. To gleznojusi kāda no māsām. No portrejas dveš tāds dvēselīgs skaistums, ka jūtos valdzināts. Pēc brokastīm mani brālis Bojevs aizved pie mākslinieces, kas portretu gleznojusi. Esmu bijis daudzos muzejos, apbrīnojis daudzas gleznas, bet nekur un nekad neesmu tādu baudu izjutis kā šajā mazajā darbnīciņā, aplūkojot Cvetānas Simeonovas darbus. Sevišķi brīnišķas ir viņas okultās kompozīcijas, kurās dominē kāda blonda bērna sejiņa. Tad glezna ar Jēzu un rakstu mācītājiem, kā arī daudzi skaisti peizāži. Neesmu mākslas kritiķis un nevaru dot lietpratēja atsauksmi, bet šīs gleznas liek daudz ko pārdzīvot.
Saņēmis dažas litografētas gleznu kopijas, eju atvadīties no skolotāja, kas ar četrām māsām pastaigājas pa nelielu pļaviņu. Lūdzu atļauju cienījamo sirmgalvi nofotografēt, bet viņš atmet ar roku un saka :”Lai paliek, kamēr atgriezīsieties.”
Kāds brālis mani pavada caur mežiņu līdz tramvajam, un es atstāju kluso nomali, kur cilvēki sapņo pataisīt pasauli par brīnumzemi, lai visi būtu brāļi un māsas. Šie Baltās brālības locekļi tic, ka reiz pienāks diena, kad avis sadzīvos ar vilkiem.
Pasaulē daudz kas var notikt, bet ne man, nedz arī kādam citam no brāļiem un māsām to piedzīvot.
Pirmās gaitas Āzijā.
Svētdiena. Pamostos vēl tumsā. Lietu aiz loga vairs nedzird. Kad top gaišāks, redzu, ka melnie lietus mākoņi pazuduši. Sataisos jau braukt uz aerodromu, lai tur nogaidītu, vai mākoņi neatsegs kalnus, kad izdzirdu pilsētā no visām pusēm orķestra skaņas, bungu rīboņu un dziesmas.
Kas par lietu? – Izrādās, ka šodien Bulgārijā lieli svētki - atmodas darbinieku – „narodna buditeļi” atcere un carienes Joannas vārdadiena. Visas Sofijas skolas un mācību iestādes steidzas un lielo laukumu pie Aleksandra Ņevska katedrāles.
Kā zēnu, tā meiteņu grupu priekšgalā iet pašu skolnieku un skolnieču pūtēju orķestri un bundzinieki. Arī dažām meitenēm pavisam neredzēti pūšamie – vairākas lielas, spožas taures kopā.
Katrai skolai savs karodziņš, plakāts ar skolas nosaukumu, lielas atmodas darbinieku ģīmetnes un karalienes attēls. Skolniekiem pār pleciem nacionālo krāsu lentas plaukstas platumā - balts - zaļš - sarkans. Jaukākais tas, ka katras skolas priekš”alā iet meitenes un zēni tautiskos tērpos. Kāda krāsu bagātība un dažādība! Starp daudzajiem simtiem tautas tērpu nav neviena, kas būtu otram līdzīgs. Liekas, etnogrāfiskais muzejs atvēris savas durvis. Mana Leika strādā, kamēr tanī vien filmas.
Latvijas tērpi ir skaisti, bet tiem nav tā sīkā darba, kas šiem. Es ar skaudību noraudzījos mazajās meitenēs un viņu bagātībās.
Katedrāles priekšā uz paaugstinājuma notur dievkalpojumu. Nepārtraukti skan mūzika un dun bungas. Ierodas armijas augstākā vadība, brašie junkuri zilās parādes formās, medāļiem greznotie bulgāru brīvības cīnītāji. Šie vecie veterāni ir pagātnes liecinieki, kam jāsajūsmina tagadne – jaunatne.
Vecs metropolīts mēļā, ar zeltu izšūtā mantijā, lielu zelta cepuri galvā, dod savu svētību izglītības un kara ministram.
Svinības beidzas un desmitiem tūkstošiem bērnu dodas atpakaļ savās skolās. Lielajā barā kā nabaga bārenīši gāja arī bērni, kas atstājuši savu tēvu zemi. Tiem pār pleciem balti – zili – sarkanas vecās Krievijas lentas. Kādreiz varenā Krievija atbrīvojusi Bulgāriju, par ko pateicīgie bulgāri uzcēluši tai pieminekļus un tagad devuši patvērumu pašiem krieviem, kas kā pabērni klīst apkārt pa pasauli. Tā mainās tautu likteņi.
Pilsētas nomalē nonācu nelielā tirgū, kur sabraukuši laucinieki ar saviem ražojumiem. Laucinieki tērpušies burnusos kā arābi. Tikai burnusi šiem svītroti, platām, brūnām svītrām. Citi īsos kažociņos, vilnu uz āru. Zemnieces brunčos, ar šķēlumu katrā pusē un apakšmalā piešūtām mežģīnēm. Redzami arī apakšbrunči, kas garāki par virsējiem un tāpat apšūti ar mežģīnēm.
Troksnis – kā jau tirgū. Katrs cenšas savu preci ieteikt un pārkliegt konkurentus. Tirgū savestas dažādas saknes un augļi, vīnogas, lielie rieksti. Putnu pārdevēji staigā apkārt, turot aiz kājām dzīvas vistas, zosis, tītarus. Tpat nes arī dzīvus sivēnus, kas apauguši biezu vilnu, kā meža cūkas.
Citiem pār pleciem veselas virknes ķiploku un sīpolu. Daži atbraukuši ratos, ko velk melnas, garspalvainas govis atpakaļ atliektiem ragiem. Daži iejūguši nodzītus zirģeļus. Kalnieši ieradušies jāšus, ar lieliem kurvjiem uz zirgu mugurām. Tirgojas ne vien uz laukumiņa, bet arī uz ietvēm. Tas nenozīmē, ka Sofijā nav centrālā tirgus. Tāds ir, un tur valda priekšzīmīga kārtība un tīrība. Bet tā lielums nepārsniedz vienu Rīgas centrāltirgus paviljonu.
Pēcpusdienā Bulgārijas telegrafa aģentūras pārstāvji aizved mani uz Sofijas etnogrāfisko muzeju, kur māksliniece Raina Katzārova man rāda skaistos Bulgārijas tautu tērpus un citas muzeja bagātības. Māksliniecei atmiņā palikusi mūsu tautumeitu viesošanās Londonā, un viņa nebeidz jūsmot par mūsu tautas tērpiem un skaistajām dziesmām.
Visās avīzēs par manu lidojumu glaimojoši raksti, un es tiešām esmu priecīgs, ka varu paust savas dzimtenes vārdu tur, kur to vēl tik maz pazīst.
Aizbraucu uz aerodromu. Lietus nelīst, bet visu debesi sedz biezi mākoņi. Paiet stunda pēc stundas, mākoņi neizklīst. Mākoņu dēļ regulārā gaisa satiksme ar Sofiju pārtraukta kopš 1. oktobra. Tagad tikai reizi nedēļā pienāk viena satiksmes lidmašīna. Arī šodien vienai jāpienāk. Vairākas stundas varēja dzirdēt augstu gaisā viņas motoru rūkoņu, bet tā nedrīkstēja nākt zemē, lai neieskrietu kādā kalnā. Nepārtraukti gaisā šāva zaļas raķetes, lai lidmašīnai rādītu ceļu. Tikai ap pusdienas laiku ar radio palīdzību to laimīgi novadīja zemē. Grūts un bīstams ir satiksmes lidotāju darbs kalnos. par pilotiem te izraudzīti labākie no labākajiem.
Saņemu laika ziņas no Cargrades, kā te sauc Istambulu ( Konstantinopoli) un no dažām starpstacijām. Visur zema migla. Bet Istambulā redzamība esot laba. Tādēļ nolemju mēģināt izsisties cauri līdz jūrai, jo citādi te atkal var uznākt šausmīgais lietus un man no bezdarbības jābeidzas vai nost.
Pusdienas laikā virs aerodroma migla kļūst retāka. Kalnus gan saskatīt nav ko domāt, jo pat aerodroma malu nevar redzēt. Pielaižu motoru un, atvadījies no sirsnīgajiem ļaudīm, drāžos biezajā miglā. Vēja nav. Aerodroms no lietus gāzēm izmircis un, lidmašīnai ieskrienoties, ūdens un dubļi jūk uz visām pusēm. Smagi un ilgi skrien mans putns pa zemi, jo aerodroms atrodas 580 metru virs jūras līmeņa.
Kāda angļu lidmašīna, kurai arī Džipsija motors, priekš manis mēģināja pacelties gaisā, bet ciet avāriju. Tai iepletās skrietules un angļiem viņu lidojums uz Indiju bija jāpārtrauc jau Sofijā. Lidmašīnu pa dzelzceļu aizsūtīja atpakaļ uz Angliju.
Beidzot esmu gaisā. Neko neredzu. Lai neieskrietu kalnos, visu laiku skrūvējos virs aerodroma gaisā. Kad esmu sasniedzis 3000 metrus, saskatu dažas kalnu galotnes. Ņemu virzienu tieši uz 550 kilometri attālo Istambulu.
Pamazām mākoņu starpas atsedz mēļos kalnus. Šur tur parādās ielejas. pēc stundas ieraugu duļķaini dzeltenos Māricas ūdeņus. Saule žilbina acis, atspoguļodamās baltajā mākoņu jūrā. Virs Adrianopoles mākoņi jau pavisam reti un redzamība laba.
Kaut gan esmu ļoti augstu, manā mazā, saules sasildītā kabīnītē ļoti silts. Arī garastāvoklis labs, jo aiz muguras palikuši nejaukie Balkānu kalni, Bet apakšā plešas lielie, līdzenie pakalni, kuros var cerēt nolaisties ar veselu lidmašīnu, ja būtu spiests to darīt.
Tiklīdz esmu pāri islāma zemes robežām, tūliņ saskatāma tās orientālā seja: pilsētiņas ar apaļiem mošeju jumtiem un slaidiem minaretiem.
Ar interesi vēroju vecos nocietinājumus ap Adrionopoli, kur kādreiz cīnījās arī latviešu karavīri Krievijas armijas sastāvā.
Ātri zem manis slīd Turcijas panorāmas. Pa kreisi saskatu Melnās jūras zilos ūdeņus, bet priekšā, kā brīnišķīgs zaļganas krāsas marmors ar bālganiem mākoņu rakstiem, plešas Marmora jūra.
Šeit ir aizliegtā josla, tādēļ lidoju gandrīz 10 kilometrus no krasta, līdz atrodos virs senās sultānu galvaspilsētas, kas greznojusies daudzām mošejām. Dievnamu smailes slienas pret debesīm, brīnišķā saulstaru mirdzumā. Skaistā vietā guļ burvīgā austrumu pērle. Tā ir vienīgā pilsēta, kas uzcelta uz divi kontinentiem - Eiropas un Āzijas.
Vēl īss brīdis, un mana lidmašīna jau ripo pa nelīdzeno aerodromu. Mani sagaida laipnie turku kara lidoņi.

Istambulā, 1936. gada 1. nov.

Turku pilsētā, kur neredz turku fesku.
Kad lidmašīna novietota angārā, man pasniedz tasīti turku kafijas un jautā, vai tik es vēl ko nevēloties. Neko man pašam neatļauj darīt, pat mans portfelis nodots kādam kareivim, kas staigā man visur pakaļ.
Tā kā Istambulā jābūt pastam no dzimtenes, tad gribu doties uz pilsētu. Te ierodas preses un Turcijas telegrāfa aģentūras pārstāvji, Kas laipnā kārtā solās mani aizvest uz 25 kilometrus attālo pilsētu. Ceļš vijas caur nelielām sādžiņām, ko apēno jaunas cipreses. Laukos vēl viss zaļo, zied rudens puķes.
Vakara saules staros parādās bijušā metropole, kurai šo godu tagad atņēmusi Ankara. Pilsēta apjozta bieziem mūriem. Pie tiem senajos laikos krusta karotāji izcīnījuši sīvas cīņas, lai pēc pilsētas ieņemšanas varētu doties caur Mazāziju uz Jeruzalemi. Te plīvojuši krusta karotāju karogi, tā laika smagās aplenkšanas mašīnas drupinājušas mūrus un sviedušas akmeņus. Te jājuši smagās bruņās tērptie bruņinieki un krusta karotāji .Bet uz mūriem plandījušies asinssarkanie karogi ar balto pusmēnesi. Fanātiskie islama aizstāvji sargājuši savu pilsētu ar fanātisku drošsirdību, jo Allahs apsolījis viņiem otrā pasaulē visus paradīzes priekus, lai tikai šie šajā pasaulē aizstāv viņa ticību.
Virs mošeju kupoliem paceļas daudzie, smailie minareti ar zeltīti mirdzošiem pusmēnešiem.
Caur vecajiem pilsētas vārtiem iebraucam Istambulā. Tūlīt paveras raiba austrumu pilsētas drūzma, skan juceklīgs troksnis un automobilis ar pūlēm spraucas cauri gājēju un jātnieku baram. Noplīsuši, netīri bērni skrien gar automobiļa priekšu, ložņā zem zirgu un ēzeļu kājām. Un tiešām brīnums, ka tos nesabrauc. Mazie palaidnieki, uz tramvaja buferiem uzmetušies, izmanto Istambulas labierīcības patīkamam vizināšanās sportam. Velti konduktors baras. Mazie šķelmji tikai smejas, rādīdami savus baltos zobus.
Braucam caur kvartālu, kas izskatās kā pēc zemestrīces, visur māju un mošeju drupas, aiz kurām šur tur paceļas arī kāda jauna mājele. Izrādās, ka vecās koka mājas, kuru te vēl ļoti daudz, ir šķības un greizas, ar nelieliem balkoniem otrā stāvā, vēl turas tikai "uz godavārda". Tā ir laba degviela, un ja kādreiz tajā sausā vasaras laikā iemetas uguns, tad pats Allā nevar palīdzēt. Svilst tā, ka nabaga turki tikko paši spēj izglābties. Tā izdeg veseli kvartāli. Turcijas valdība tagad aizliegusi celt koka namus. Bet tā kā ne katram ir iespēja uzcelt jaunus, tad izdegušie kvartāli tikai pamazām apbūvējas.
Drīz esam pašā pilsētas centrā. Ielas iet līču loču, kā kurmju alas.
Laipnie žurnālisti mani aizved uz pastu, kur saņemu savas vēstules. Tad palīdz izmainīt naudu. Izrādās, ka Bulgārijas lēvas te neviens negrib ņemt pretim, un man, kā par nelaimi, to palicis veselas 300.
Aizbraucām uz Andolu ajansi – Turcijas telegrāfa aģentūru, kur iepazīstos ar jautriem, patīkamiem ļaudīm un ar interesi ar interesi apskatu aģentūras tālrakstīšanas aparātu. Mani pacienā ar tēju un ved pāri ugunīs mirdzošam Zelta ragam - lielam līcim, kas sadala Istambulu vēl uz pusēm, atdalot no tās Peru.
Neskaitāmi kuģi un laivas šķērso Zelta raga ūdeņus. Kuģu prožektori met žilbinošus starus, taustīdami ceļu, lai neuzbrauktu kādam virsū. Troksnis, kliedzieni, ātri braucošo automobiļu sirēnas, raibais ļaužu pūlis – tas ir tāds juceklis, kas sastopams tikai austrumu pilsētās.
Novietojos tīrā, ne visai dārgā viesnīcā ar skanīgu nosaukumu „Hotel London”. Laipnie pavadoņi, kas ar tādu sirsnību par mani rūpējās, atvadās, iepriekš izkaulējuši solījumu – atpakaļceļā te palikt vismaz nedēļu un viņus visus pēc kārtas izvizināt. Varu to droši solīt, jo, ja būšu nolidojis vēl 40.000 kilometrus un laimīgi ticis atpakaļ līdz šejienei, tad daži lidojumi būs sīkums.
Izeju pastaigāties pa dzīvāko Peras ielu, kur patlaban notiek vakara promenāde. Redzu daudz vācu jūrnieku no kreisera „Emden”, kas šodien ienācis Istambulā. Raibas, liesmojošas reklāmas, lieli skatlogi, daudzas kafejnīcas, kino teātri – viss tas atgādina Vakareiropas lielpilsētu. Skaistas, grezni ģērbušās turcietes, eleganti kungi. Bet turpat noplīsuši, vienos ielāpos tērpušies limonādes pārdevēji, kas savus dzērienu traukus nes uz muguras un pakalpo izslāpušajiem. Cauri drūzmai skraida avīžu zēni, izsaukdami savus laikrakstus; uz katra soļa zābaku tīrītāji, kas apņemas jūsu apavus pataisīt spožākus par spoguli.
Vairākas stundas klejoju pa pilsētu, domādams par jauno dzīves iekārtu Turcijā. Dzelzs vīrs Ataturks Kemals – pašā ar nelokāmu gribu pratis piešķirt savas tautas dzīvei jaunu seju. Fanātiskie musulmaņi vairs nenēsā savas sarkanās feskas, kas citās islāma zemēs joprojām lielā cieņā. Ievests jaunais latīņu alfabēts – mazajiem turcēniem vairs nav jālauza galvas, burtojot vecos hieroglifus. Turku sieviete izlaista no harēma, tā vairs neaizsedz savu seju. Protams, līdz ar to zudis daudz kas no senā romantisma. Nav vairs aiz plīvura paslēpto suģestējošo acu, kas uz Jums vēl raugās Ziemeļāfrikas pilsētās. Tas viss nav nācis viegli, jo konservatīvie mullas un derviši pretojušies reformām visiem spēkiem. Jaunā vara beidzot bijusi spiesta tos izraidīt, lai glābtos no progresa nīdējiem. Tagad valdošā tautas republikāņu partija jeb, kā to turciski sauc "Hauk džunhurjet firkasi", atdalījusi valsti no baznīcas, un tagad katrs pēc sava prāta var ticēt, kam grib un kā grib. Valsts par to nelieka ne zinis.
Visi laikraksti ievieto par manu lidojumu lielus rakstus. Tos man parāda viesnīcā žurnālisti un citi ļaudis, kas interesējas par lidojumu pašbūvētā lidmašīnā. Man jautā, no kurienes es ņemu līdzekļus. Lepni atbildu, ka tos man dod raksti laikrakstā.
Otrā rītā vēl tumšs, kad esmu atkal augšā un ar steigu dodos uz aerodromu. bet nav tik vienkārši tikt uz priekšu. Visi tramvaji tā Pārpildīti, ka man gribot negribot jāiet kājām pāri Zelta ragam līdz nonāku pie Sirkedži dzelzceļa stacijas. Svinīgi atskan pirmais zvans, pēc laba brīža otrais. Vēl pēc brīža zvans nosit trešo reizi un kad konduktori ar stacijas priekšnieku un mašīnistu krietni saklaigājušies, tieši noliktā laikā dodamies ceļā.
Vilciens iet gar Bosforu, vēlāk pa Marmora jūras malu. Arī no jūras puses Istambula bijusi apjozta bieziem mūriem. Tagad tur palikušas tikai drupas. Bosfors un jūra rāma kā spogulis, ūdeņus klāj viegla migla, caur kuru spiežas uzlecošās saules stari, mirdzēdami ūdenī kā kausētā sudrabā.
Jūras līcis pilns zvejnieku laiviņām. Lēni slīd liellaivas savādiem mastiem. Krastmalā ierīkotas peldētavas, kur strādnieki jau priekš darba nāk veldzēties. Uz tieviem pāļiem redzamas nelielas mājiņas ar balkoniem. Tur peldētāji atpūšas un bauda atspirdzinājumus. Klusā jūra vilināt vilina mesties viņas apkampienos. Es sevi mierinu ar to, ka izpeldēšos Persijas līcī, vai Indijas okeānā, ja vien tik tālu tikšu.
Pēc 40 minūtēm esmu aerodromā, kur Šella pārstāvis jau sagatavojis benzīnu un eļļu. Laika ziņas labas. Man noplombē fotoaparātu un lielo pistoli, tad piedāvā vēl tasīti kafijas. Apdāvinājis ar piemiņas zīmotnēm tos, kas vakar vēl nav dabūjuši, sēžos lidmašīnā, lai dotos nākošā ceļa gabalā uz Uzlēcošās saules zemi.

Istambulā, 1936. g 3. novembrī.

Pa krusta karotāju pēdām
Tikko esmu uzcēlies un nomazgājies, man ziņo, ka piebraucis auto, un policijas direktors mani gaidot. Sasveicinos ar laipno Mazhar Beju un pateicos par godu, ka viņš mani izvada. Komandantam, acīmredzot, bijis grūtāk uzcelties tik agri, jo viņš mums jāgaida kādas trīs ceturtdaļ stundas. Kāds tur brīnums, ja cilvēkam jauna sieva mājās! Bet tā ka viņš katrā ziņā gribēja ierasties, tad jāgaida vien ir. Prefekts nervozē un vairākas reizes zvana pa tālruni, līdz beidzot vainīgais mīļi smaidot ierodas, atvainodamies par mazo nokavēšanos.
Atkal kratāmies pa bedraino, nelīdzeno ceļu līdz sasniedzam aerodromu. Pēc sirsnīgas atvadīšanās esmu gaisā un „rāpjos” sevišķi augstu, jo kalni, kas man priekšā, ir 3500 metru. Jālido pret sauli, un redzamība caur noputējušiem logiem ir ļoti slikta. Uzmanīgi raugos, vai priekšā neparādās kāda kalna galotne, aiz kuras mans putns varētu aizķerties.
Apgabals bez mazākām dzīvības zīmēm. Mežonīga un drausmi varena ainava. Lai sev nebojātu garastāvokli, cenšos mazāk raudzīties lejup uz sastingušo akmens jūru, pār kuru 200 kilometru ātrumā traucas mans sidrabotais putns.
Beidzot esmu augstākai grēdai pāri. Kalni pamazām saplok. Priekšā mirdz zaļganie Vidusjūras ūdeņi. „Noņēmis” apgriezienus, lēnām nāku zemāk, un 200 metru augstumā man kļūst tik silti, ka esmu spiests atvērt kabīnes logu.
Zem manis Bībelē minētā pilsēta Tirza, kas pazīstama ar apustuļu grāmatām. Vēl brīdis un klāt Adana, kur man nolaišanās obligāta lai nokārtotu pēdējās formalitātes Turcijā. Sākas atkal lidlauka meklēšana, bet tagad tā man daudz vieglāka, jo zinu, ka nav jāmeklē nedz aplis, nedz angārs, bet tikai neliels laukumiņš kaut kur dzelzceļa malā. Paiet krietns laiks, kamēr to saskatu. Laukums tiešām tāds, ka ar bailēm par savu putnu slīdu lejā. Paiet arī labs laiks, kamēr es no braucošo pajūgu saceltiem putekļiem varu noteikt vēja virzienu. Kad manas lidmašīnas riteņi skar zemi es atviegloti nopūšos.
Prātā nāk slavenā vācu lidotāja Magda Ercdorfa, kurai šis lidlauks bijis liktenīgs. Viņa še salauza savu lidmašīnu un tad depresijas brīdī šķīrās no dzīves, iešaujot lodi galvā. Arī princis Bibesko, neatradis lidlauku, nolaidās ārpus tā un salauza sev lidmašīnu, iestigdams kādā muklājā.
Aerodromā nav neviena cilvēka. Tikai uz ēzeļiem garām jājošie zemnieki apstājas, paskatās manī kā brīnumā, un tad liek atkal saviem maziem ēzelīšiem cilpot tālāk. Pēc labas pusstundas ierodas Šella ļaudis ar benzīnu un attiecīgās amata personas. Ātri pielej lidmašīnu, es izdaru dažus uzņēmumus un ceļos gaisā.
Izlienu cauri mākoņiem, kas aizsedz pēdējo augsto mākoņu grēdu pie Aleksandretas. Jauks ir skats uz smaragdzaļo jūru, baltiem mākoņiem un tumši melnām klintīm. Kad šī pēdējā grēda ir garām, tad zinu, ka nopietnākus kalnus satikšu tikai gar Persijas jūras līci un Indijas okeānu. Un tiem pašiem nebūs vajadzības lidot pāri. Tā tad līdz Indijai varu būt mierīgs.
Pilnīgi sarkans tagad zem manis plešas tuksnešainais apgabals. Tikai šur tur redzu pa nelielai sādžiņai kādas izžuvušas upes krastā. Lidoju pēc kompasa, jo uz zemes nav nekādu īpašu vietu, pēc kurām varētu orientēties. Mans kurss ir uz kādu mazu sādžiņu Muslimē, 15 kilometrus uz ziemeļiem no Halebas (Aleppo), kur man uz kartes apzīmēts aerodroms.
Zinu, ka aerodroms liels, ar angāriem, daudzām ēkām, un, tā kā tas ir franču aerodroms, tad tam jābūt labi apzīmētam. Velti es grozos un skatu sev acis no pieres laukā: lidlauka kā nav, tā nav. Atkal kāda burvība! Esmu galīgā nesaprašanā. Jau trešais gadījums divu dienu laikā!
Bet brīnīšanās un sūdzēšanās nelīdz. Lidlauks jāmeklē. Tā kā benzīna man pietiekoši, sāku sistemātiski pārmeklēt visu Halebas apkārtni. Kas meklē, tas atrod. Un arī es atradu lidlauku, tikai tieši pilsētas pretējā pusē.
Lieta izrādās ļoti vienkārša: vecais aerodroms ar visiem angāriem noplēsts jau priekš trim gadiem, un jaunais uzcelts 25 kilometri attālumā no vecā. Kā es to varēju zināt?
Lidlauks ļoti nelīdzens, ar lielām bedrēm, un mana lidmašīna tikai ar pūlēm ripo uz priekšu. Zeme sasprēgājusi gabalu gabalos un lidmašīnas riteņi stieg lielajās plaisās. Pacelšanās vajadzībām iztaisīta ap 400 metru gara šoseja, jo citādi tā nebūtu iespējama.
Atkal zem trīskrāsainā Francijas karoga. Jūtos kā mājās. Bet te mani sagaida rūgts biķeris, ko pasniedz Sirijas amata personas. Ar muitniekiem es tieku viegli galā, bet ne tā ar policiju. Tā paziņo, ka par manu lidojumu tai nekas neesot zināms, un tāpēc paņem manu fotoaparātu, kā arī ložmetēju”, lai parādītu savam direktoram. Arī radio aparāts tiem nedod miera, bet to tik viegli no lidmašīnas izņemt nevar.
Velti ir franču lidoņu un mani protesti. Es varot atnākt savām lietām pakaļ uz Halebu, tur es tās, varbūt, saņemšot. To pateikuši, tie mierīgi aizbrauc uz 10 kilometru attālo pilsētu; es pukodamies palieku kārtot savu lidmašīnu.
Līdz Bagdadei vēl 800 kilometru. To man šodien neredzēt – tas nu ir skaidrs. Pa to laiku notikusi otra nelaime. Lūdzu pieliet man klāt tikai 120 litrus benzīna, bet Šella ļaudis pielējuši pilnu tvertni – 280 litrus. Ar tādu kravu man pacelšanās nelīdzenā aerodromā bīstama, un tādēļ liekie simts litri jālaiž laukā. Tas viss prasa laiku. Saulīte krietni cepina, bet šoreiz tas manu garastāvokli neuzlabo.
Šella firmas automobilī braucam uz pilsētu. Gar ceļmalām iet beduīnu karavānas. Tuksneša kuģi – kamieļi lēni un cienīgi gāzelēdamies soļo cits aiz cita zosu virknē. Beduīniem, slaidiem, mežonīga izskata vīriem, galvas segas savādākas kā tuaregiem un Āfrikas arabiem. Ap galvas lakatu tiem vēl savīti divi melni, pirksta resnumā gredzeni. Platie tērpi plandās vējā.
Vietām ceļmalās ir akas, kur beduīni dzirda savus kamieļus un ēzeļus.Tur raibos pulciņos apmetušās sievietes un bērni. Daudzi satupuši ceļmalas putekļos kā vistas. Tuvāk pilsētai paceļas mūra žogi, kas aizsedz lielos augļu dārzus. Visur iekārtoti ūdens kanāli. Bet no kurienes ūdens tek, to nevar saprast, jo redzu tikai galīgi izkaltušos grāvjus bez mazākām mitruma pazīmēm. No pakalna atklājas skats uz savādo, pelēko pilsētu. Mājiņas saspiestas kopā kā mazas kastītes, bet pāri pilsētai kalna galā paceļas krusta karotāju pilsdrupas. Pārlidojis Mazāziju un redzējis visas tās grūtības, kas krusta karotājiem bijis jāpārvar, man bijīgi jāliec galva viņu lielās varonības priekšā. Šīs drupas ir viņu varenības un nesalaužamās drosmes pēdas. Vietām veseli laukumi ar kapu pieminekļiem. Tās ir vecās krusta karotāju kapsētas. Viņu varonība tomēr bijusi velta: tagad, kur vien raugies, - visur arabi un beduīni.
Pilsētā pārsteidz skaistās celtnes, asfaltētās ielas un pat tramvajs. Daudzi važoņi ar lepnām divjūgu droškām, neskaitāmi automobiļi, bet tiem pa vidu veselas kamieļu karavānas. Vecie Āzijas satiksmes līdzekļi vēl sekmīgi konkurē ar moderniem fabrikas ražojumiem.
Sirieši pa lielākajai tiesai staigā feskās un platos tērpos, kuriem virsū uzvilkti parastie svārki. Tādēļ brīžiem liekas, ka cienīgs džentlmenis pastaigājas netīrās apakšbiksēs.
Daļa sieviešu aizplīvurotas melniem, bieziem šķidrautiem, it kā tās visas būtu sērojošas atraitnes. Man vēlāk paskaidroja, ka skaistās sievietes staigā atsegtas, bet neskaistās – aizsegtas. Nu man kļuva skaidrs, kāpēc es šeit skaistas sievietes vien redzu.
Aizeju uz policiju vairākas reizes, bet vienmēr bez panākumiem. Manu Leiku un pistoli atdot negrib. Policisti nosvīduši sazinājās ar Beirutu gan pa tēlegrafi, gan telefonu. Franču kara lidotāji pateica, ka atļauja man nolaisties visos Sirijas aerodromos ar savu „lielgabalu” un fotomašīnu jau priekš trim mēnešiem esot pienākusi pienākusi arī šeit, tāpēc nevarot saprast, ko vēl policisti grib.
Viesnīcā mani uzmeklē vecs paziņa no Kazablankas laikiem, kad tur uzturējos, lidojot uz Gambiju. Tas ir franču lidonis Bēss, kas tiko atlidojis no kāda tuksneša aerodroma. Bija ļoti patīkami atcerēties vecos laikus, kas vēl patīkamāk tādēļ, ka viņa kundze ir no manas dzimtās pilsētas Liepājas, dzimusi Lēmane, ko es kādreiz pazinu. Žēl ka aerodroms tik tālu sāņus no mana maršruta. Būtu patīkami satikties ar tautieti Sīrijas tuksnesī un parunāties. Uz satikšanās priekiem izdzeram pa glāzītei aperitīva, un t5ad šķiramies, norunājuši nākamo satikšanos Rīgā. Tā liktenis svaida cilvēkus un, ja patīk, saved tos atkal kopā gan Āzijā, gan Āfrikā. Kurš no mums zin, kur tas būs rīt.
Smilšu vētrā virs Sirijas tuksneša.
Jau no pulkstens astoņiem sēdu policijas pārvaldē un gaidu uz siriešu žēlastību, lai saņemtu savu Leiku un pistoli. Kā par brīnumu, tie visas vajadzīgās atļaujas beidzot sameklējuši un nu sāk atvainoties.
„Mēs neesam vainīgi,” viņi saka, „to prasa franči.”
Es gan labi pazīstu frančus un tiem gan vainu uzvelt nevaru.
Bet nu cita nelaime: policisti veselu stundu meklē laku, ar ko apzīmogot fotoaparātu un ieroci. Tikai ap pulkstenis desmitiem man izdodas izrauties ārā, kad esmu vēlreiz uzklausījis manu mocītāju atvainojumus un laba ceļa novēlējumus. Taksometrā dodos uz aerodromu, jo citādi tur nokļūt nevar.
Mana lidmašīna izvilkta no angāra un, man par lielu pārsteigumu, pie tās sviedriem vaigā strādā gleznotājs, gleznojot uz sudrabotā putna sāniem Sirijas, vai kā te sauc, Levantas aviācijas sestās eskadriļas nozīmi – spārnotu asīriešu vērsi ar lielu, bārdaina cilvēka galvu sarkanā pusmēnesī. Tas man liels gods un, protams, arī prieks.
Kamēr mākslinieks savu darbu beidz, uzkavējos virsnieku klubā, kur iepazīstos ar dažiem koloniju virsniekiem, un sameklēju daudzus kopējus paziņas. Man atkal smaida laime: dabūju līdzi vēstuli pie kāda virsnieka sievastēva – Hanojas administratora Indoķīnā. Tas esot kaislīgs mednieks un sagādāšot man iespēju medīt tīģerus un panteras, cik tik gribēšoties. Līdzīga satura vēstuli man ir kādam lidotājam Tonkīnā. Tagad man atliek tikai nokļūt līdz turienei, un tad mani skaistākie sapņi būs piepildījušies.
Mani izvada visa eskadriļa pilnā sastāvā. Paceļos gaisā, lai bez nolaišanās veiktu pārlidojumu uz Bagdadi. Kā bulta mans putns apmet atvadīšanās loku virs franču galvām un tad traucas pretim saulei, pāri saules izdedzinātam Sirijas tuksnesim.
Zeme pamazām maina savu krāsu. Tumšsarkanie plankumi izzūd. To vietā parādās dzelteni – pelēks klajums. Pēc kāda laika sasniedzu Eifratas upi, kas kā čūska vijas starp stāvajiem krastiem. Te tuksnesis akmeņains, tikai retās vietās upes krastā stāv arabu vai beduīnu mītnes. Tās, tāpat kā sensenā pagātnē, ar apaļiem jumtiem un ļoti līdzinājās cukura galvām. Dīvains skats uz tādu cukurgalvu pilsētiņu no putna lidojuma.
Stiprs sānu vējš nes manu lidmašīnu prom no ceļa, tā kā kurss jākoriģē par vairāk kā 15 gradiem. Bet kas kait nelidot arī pār tuksnesi, ka par ceļa rādītāju tāda upe kā Eifrata!
Iet stunda pēc stundas. Te sāku vērot, ka apvārsnis pamazām pazūd. Lidmašīnu stipri svaida un no tuksneša paceļas kā dūmi. Nāsīs jūtama putekļu smaka, it kā uz lielceļa vasarā būtu paskrējis automobilis garām. Kabīnes logi, uz kuriem no motora izslacījušās dažas eļļas pilītes, pārvelkas ar baltu plīvuri. Arī plūkšņi kļūst balti. Noprotu, kas notiek: sākas smilšu vētra.
Cenšos pēc iespējas pacelties augstāk. Bet no smilšu putekļiem laukā netieku. Brīžiem grūti saskatīt pat lielo upi, kuras pelēkie ūdeņi saplūst ar zemi kopā.
No Abu Kemalas, kur franči ierīkojuši nolaišanās laukumu, Eifrata pagriežas pa kreisi. Lai nemestu līkumu, kādus simts kilometrus lidoju tieši pār tuksnesi, līdz atkal iznāku uz upi. Bet svaida arvien stiprāk. Pelēkais mākonis uz zemes virsas kļūst arvien biezāks, tā ka daudz vairs nekā redzēt nevar. Acis kaist no mikroskopiski smalkajiem putekļiem, bet karstums neļauj taisīt logus ciet. Sirds man sāp par Džipsiju, kam klājas visgrūtāk, jo viss šis draņķis jārij iekšā, bet palīdzēt tam nevaru.
Tad nāk apgabals, kur zeme pilnīgi melna no asfalta, kā man vēlāk to Bagdādē paskaidroja. Kad ieraugu Habanijas ezera ūdeņus, tad priecīgs zinu, ka varu mainīt kursu, atstāt Eifratu un doties uz Tigru, kuras krastos guļ vecā kalifa pilsēta Bagdada.
Pamazām tuksnesis pārvēršas auglīgā zemē. Daudzi kanāli dod zemei vajadzīgo veldzi, jo citādi arī šeit viss izkalstu karstajos saules staros. Putekļu mākoņi saplok, redzamība uzlabojas, un tad „Trīs zvaigznes” met loku virs teiksmainās Tūkstoš un vienas nakts pasaku pilsētas.
Bagdadā bijusi revolūcija, un pašā aerodroma vidū saraktas lielas bedres. Tur stāv arī kaut kādas mašīnas. Nevaru saprast, kas te notiek, tādēļ rūpīgi izpētu izdegušo laukumu, un tikai tad laižos lejup. Tikko esmu pieskāries zemei, no manas lidmašīnas vēja saceļas vesels putekļu mākonis, kas ietin mani kā plīvuri.
Rāpjos laukā un, pēc vairāk kā četru stundu sēdēšanas, nostājos uz notirpušajām kājām. Mani ielenc arabu valsts Irakas amata personas. Jau pirmajos vārdos jūtu lielu sirsnību, bet mani mazie žetoniņi padara mūsu simpātijas vēl lielākas. Ātri pielej lidmašīnu ar benzīnu un eļļu un novieto angārā.
Bagdadas gaisa osta ir labākā pēc Belgradas. Tepat ir arī viesnīca, kur par 14 šiliņiem var dabūt pilnu pansiju un vēl vannu. Ar baudu skaloju nost tuksneša putekļus un ar vilka apetīti notiesāju atnestās sviestmaizes.
Šodien esmu atkal par vienu stundu aizsteidzies saulei pretim. Kad Latvijā pulkstenis rāda četri te jau ir melna nakts.
Tikko esmu galā ar savu tualeti, ierodas Irakas kara un civillidoņi, lai automobilī vestu mani apskatīt brīnišķīgo pilsētu un apkārtni. Ielās raibu raibā drūzma. Pa gludo asfaltu trauc neskaitāmi automobiļi, pa lielākai tiesai amerikāņu markas, un šeit iemīļotie divjūgi.
Satiksmes policisti baltās tropu ķiverēs un uniformās regulē satiksmi. Karavīri glītos aizsargu krāsas tērpos, tropu cepurēm galvās. Sevišķi izceļas asīriešu kareivji platmalēs, kurām viena mala uzlocīta augšā un pie tās piestiprināts balts strausu spalvu pušķis. Tik priekšzīmīgi ģērbtus un disciplinētus karavīrus pat Eiropā būtu grūti atrast.
Tuksneša ļaudis- beduīni, gan savos nacionālos, gan eiropeiskos tērpos, jaucas kopā ar pilsētu iedzīvotājiem. Sievietes pa lielākai tiesai aizplīvurotas unj kā melnas ēnas slīd pa ielām. Nami ar kolonām un lieliem balkoniem celti īpatnā stilā. Neskaitāmas kafejnīcas rabu pārpildītas. Tie sēd, kājas sakrustojuši, uz platiem dīvāniem, sūc savas ūdenspīpes, spēlē kauliņus vai tāpat nekustīgi raugās garāmgājējos. Sievietes kafejnīcās neredz nevienas.
Pa šauru tiltu pārbraucam pāri Tigras upei. Automobilis vēja ātrumā traucas ārā no pilsētas, cauri lielajiem dārziem un skaistajiem palmu mežiem. Jaukas mošejas, kuru minareti gan nav tik slaidi kā Turcijā, bet toties vienā mozaīkā un kāds minarets pat no tīra zelta. Mazie kubveida namiņi palikuši tikai vecajā pilsētas daļā un tur arī saredzama šīs īpatnās pilsētas agrākā seja.
Priekš dažām dienām še gāzta vecā valdība un pie varas nākusi cita. Bet nekas neliecina par notikušo revolūciju, kas šajā pusmiljona pilsētā nav prasījusi lielus upurus. Nogalināts kara ministrs, daži valdības locekļi aizbēguši, bet atlikušie, kad kāda eskadriļa nometusi uz valdības pili dažas bumbas, atteikušies no valdīšanas. Tikai Khazailas apgabalā notiekot cīņas. Man pār šo apgabalu jālido pāri un aerodroma komendants uz kartes apzīmē bīstamo vietu. Tur es lai paceļos labi augstu, jo lidmašīnas apšaudot. Tā tad „Trim zvaigznēm” būs jādodas tikpat kā kaujas lidojumā.
Irakā ir lielas dabas bagātības, it īpaši nafta un tas dod pamatu jaunai arabu lielvalstij un spēcīgam patriotismam.
Bagdada mani tā sajūsmina, ka atpakaļlidojumā katrā ziņā gribu palikt te ilgāku laiku. Vēl jo vairāk tādēļ, ka pa šīm īsajām stundām sirsnīgi sadraudzējos ar jaukajiem lidoņiem. No pilsētas atbrauc vesels bars skatītāju, kas grib redzēt manu lidmašīnu. Tā iegūst lielu piekrišanu un rada apbrīnu ar savu moderno iekārtu.
Vēlā vakarā šķiros no saviem pavadoņiem, tad apmierinu ziņkārīgos Bagdadas žurnālistus, kas par visu grib sīki zināt, un dodos pie miera.
Tūkstots un vienas nakts zemē.
Pulkstens četros jau esmu kājās. Vēl melna nakts, kad izvelk manu lidmašīnu. Lidojumam sagatavojas arī „Airfrance” un „Imperial Airway” lidmašīnas, kas parasti Bagdadā paliek pa nakti. Pirmais aiziet francūzis. Tad, saņēmis laika ziņas un zondāžu, t. i., vēja virzienus un stiprumus dažādos augstumos, es startēju.
Moderni iekārtoto aerodromu apgaismo ar prožektoriem, lai varētu nobraukt uz starta vietu. Pa asfaltētu celiņu ieskriedamās, mana lidmašīna ātri iet gaisā un prožektors to pavada tā, lai žilbinošās ugunis nespīdētu man acīs. Zem manis brīnišķīgi mirdz teiksmainās austrumu pilsētas ugunis – dzīva ilustrācija Tūkstots un vienas nakts pasakām.Kabīnē deg mana mazā elektriskā spuldzīte un tās gaismā es uzmanīgi vēroju kompasu, jo apakšā ir tumšs, zeme plešas kā melns tepiķis, Tigras ūdeņi tikko samanāmi. Apmēram 100 kilometrus uz dienvidiem no Bagdadas atrodas vecās Bābeles drupas, bet pelēkajā rīta ausmā tās nav redzamas.
Aiz kāda ezera ielidoju kara darbības joslā. Lidoju 2000 metru augstumā, tā tad tam vajadzētu būt labam strēlniekam, kura lode mani šeit varētu ķert. Apakšā nekas nav redzams, kas liecinātu, ka tur notiek brāļu karš. Divās vietās gan spīd liela uguns, bet vai tur deg mājas, vai kuras ugunskuri, to nevar noteikt.
Kā asins sarkana ripa parādās uzlēcošā saule. Vienā mirklī zeme pazūd saules apspīdētos putekļos un vairs nekas nav samanāms. Saule ātri kāpj augstāk, un nu atkal parādās zeme. Redzu, ka lidoju pār pilnīgi kailu tuksnesi. Pa labi atmirdz Eifratu, pa kreisi milzīgs, simtiem kilometru liels purvs, kurā daudz upju un dīķu.
Šodien atkal neizdevīga diena, jo pūš stiprs pretvējš. Tomēr traucos ap 180 kilometriem stundā, kas mani apmierina, jo nekur sevišķi nav jāsteidzas. Palaidis savas lidmašīnas stūres vaļā, cenšos iegrozīties tā, lai man būtu ērtāka sēdēšana. Tad no gara laika pa radio izsaucu Basras radiostaciju un novēlu labu rītu.
Milzīga ezera malā pie Tigras upes atrodas aerodroms, par kādu katra Eiropas valsts var tikai sapņot. Viss lidlauks asfaltēts un gluds kā galds, ar vismodernākajām ierīcēm, skaistām ēkām un angāriem. Jau Bagdada mani pārsteidza, bet kaut ko līdzīgu šim lidlaukam nebiju redzējis visā Eiropā.
Panorāma zem manis burvīga. Upes ūdens pilnīgi zaļš, krastmalā, lielā tumšzaļu palmu mežā, stāv skaistā pilsētiņa. Pa upi uz augšu no jūras līča uznākuši daži lieli tvaikoņi. Zilā debess, skaisti dzeltenā tuksneša smilts un sudrabā mirdzošais sālsezers rada tādu ainavu, kas ikvienu peizāžistu novestu ekstāzē.
Nemaz nesteidzoties ar nolaišanos, jo jaukais skats mani kā apbūris. Šāda skata dēļ vien bija vērts doties ceļā. Bet visi brīnumu pilnie austrumi man vēl priekšā.
Beidzot tomēr laižos lejā. Mani sagaida dažādu telegrāfu aģentūru korespondenti, Irakas virsnieki un gaisa ostas amata personas. Dzirdu sakām: „Lidojošais žurnālists ieradies.”
Tikko tvertnes piepildītas, te ilgāk nekavējos, bet dodos tālāk uz Persiju, jeb, kā tagad to sauc – Irānu. Veselus 200 kilometrus lidoju pār tādiem muklājiem un purviem, ka netīkas ne skatīties lejup. Nekur nekādu dzīvības zīmju, tikai rūgstoša biezputra. Kur vaļējs ūdens, tur tas izskatās tik biezs un zaļš, ka briesmas. Tur gan, laikam, mājo milzu vardes, kas acis uz augšu bolīdamas, raugās pāri lidojošās lidmašīnās. Bet, varbūt, šajos purvos pat vardes nedzīvo...
Esmu tīri priecīgs, kad zem manis atkal pamirdz dzeltēnais tuksnesis. Cauri dūmakai saskatu blāvi mēļos kalnu masīvus un vēlāk arī tīros zili zaļos Persijas jūras līča ūdeņus. Piekraste ļoti nelīdzena. Daba te pastrādājusi brīnišķus darbus, gadu simteņos radīdama ap simts metru augstas, stāvas klintis, izveidodama no tām gan piramīdes, gan ovālus jumolus, kas stāv kā dīvaini veidojumi. Šur tur parādās cilvēku mītnes – nelielas būdiņas, mazi ciemi. Šauras taciņas savieno šīs cilvēku mītnes. Piekrastē mazas zvejnieku laiviņas, kuru buras spilgti mirdz zaļganā ūdenī.
Kalni paiet sāņus un piekrasti šķērso neskaitāmas izžuvušu upju gultnes. Tad piekrastē ielokas ap 10 kilometru plats līcis, kura otrā pusē mans šīs dienas ceļamērķis – Bušira. Tā ir maza pilsētiņa, uzcelta uz nelielas pussalas smiltīm, izkaisīta starp nedaudziem palmu puduriem. Paiet labs laiks, līdz saskatu nolaišanās laukumu, kura robežas nav apzīmētas, un kuru šķērso vairāki ceļi. Tikai no neliela angāra un slikti saredzama apļa spriežu, ka šeit aerodroms. Veselas 20 minūtes mans putns riņķo virs laukuma, lai daudz maz noteiktu tā lielumu.
Kad mana lidmašīna beidzot ir zemē, tad izrādās, ka bažas nav bijušas veltas, jo, braucot uz angāriem, gandrīz uzskrienu virsū lielai smilšu kaudzei. Kāds milzu pretstats starp divām kaimiņu tautām!
Piebraucu pie angāra un izkāpju ārā. Ir pats pusdienas laiks un tādēļ tik karsts, ka man sametas nelabi, pārbaudot saulē lidmašīnu. Rokas deg, pieskaroties motora apsegam, tāpat arī plākšņiem. Labi, ka tie taisīti no biezā Latvijas linu audekla, un tiem nekāds karstums nevar kaitēt.
Mans Džipsijs strādājis kā pulkstenis. Labas eļļas dzesēšanas dēļ līdz šejienei lidoju ar vidēja biezuma eļļu. Tagad to apmainu pret biezāku. Kamēr rīkojos ap lidmašīnu, ierodas policisti, ārsts un muitnieki. Mani izmeklē un izprašņā, vai neesot cholera, tīfs vai kādas citas indeves. Apliecinu un parakstos, ka man tādu liet nav.
Lidmašīnu ievelk angārā un pie tās pieliek sargu. Šella firma par visu gādā, un tai es esmu daudz pateicības parādā. Bez tās palīdzības par lidošanu nebūtu ko domāt.
Lidlauka malā stāv viesnīca, kur atpūšas gaisa kuģotāji. Arī es, nolicis tur savu portfeli ar dokumentiem un rakstāmmašīnu – Leiku man šeit aizplombēja, - steidzos uz jūrmalu, kur ar tropu cepuri galvā metos zaļajos viļņos. Daudz atveldzēties te nevar. Ārkārtīgi sāļais ūdens karsts kā uzvārīts. Te arī daudz haizivju, un peldoties acīgi raugos, vai kaut kur neparādīsies briesmoņas spuras.
Izpeldējies, aizeju līdz zvejniekciemam, kur mani pārsteidz ārkārtīga trūcība un neiedomājama nabadzība. Būdiņas celtas no netīrām mašām un zāles. Divi, trīs metri garās telpas vienā galā guļvietas no netīrām lupatām. Otrā galā smiltīs salikti trauki pie kuriem sēd cilvēki un ēd. Ārpusē neliels pavards kur kā kurināmo izlietā asas, dzeloņainas zāles. Dažām būdiņām apkārt no zāles pīts žogs ar vārtiņiem. Kādā šādā sētā arī es ieskatos. Netīrajās, pelniem līdzīgajās smiltīs vārtās trīs sievietes, no kurām divas ir jaunas un pat daiļas, kaut gan šausmīgi netīras. Cita citai sukā galvu, meklē kukaiņus un kaut ko jautri triec.

„Salem aleikum” es saku.
Aleikum salem, „man atbild. Un tad visas, līdz ar bērniem, kuru saskrien vesels pūlis, un rokas izstiepušas lūdz „bakšišu” – dāvanu. Man nav neviena persiešu reāla, jo naudas maiņa te aizliegta, tādēļ ar bakšišu nekas neiznāk, un es demonstrēju klasisko visiem saprotamo paņēmienu – izrauju tukšas bikšu kabatas uz āru. Lūdzējas jautri smejoties, kaut ko runā savā valodā. Tikdaudz saprotu, ka viņas aicina mani apsēsties. Tā kā man netīkas vārtīties netīrajās smiltīs, tad no ciemošanās nekas neiznāk.
Brūni nodeguši un noplīsuši zvejnieki sēd smiltīs un, par spīti karstajai saulei, lāpa savu nabadzīgo spaili, kuras linumi ļoti tievi un acis ļoti lielas: acīmredzot, domātas lielām zivīm. Redzēju te arī savādos jūras murdus, kas taisīti no stīpiņām.
Par sanitāriju te savi jēdzieni. Ļaudis tālu no būdiņām nesastaigā, un visu, kas lieks, turpat mazliet iekārpa smiltīs. Ar to, acīmredzot, pietiek.
Apskatu arī turīgāko ļaužu mājiņas, kurām apkārt mūra žogs. Uz jumtiem nojumes, kur var baudīt spirgtā jūras vēja plūsmas.
Noguris, netīrs un noputējis atgriežos viesnīcā – gandrīz kā mazā fortā, kam lieli, biezi mūri apkārt. Te baudu kultūras cilvēka ērtības, bet dažu simts soļu attālumā cilvēki dzīvo pirmatnējo mežoņu dzīvi: salīdzinājumā ar to mūsu mājlopi mitinājās paradīzē. Vienas lietas šejieniešiem tomēr ir pa pilnam. Tas ir svaigs gaiss un brīvā, bezrūpīgā dzīve, jo šādu ļautiņu dzīves prasības ir ārkārtīgi niecīgas. Kad tikai vēders nekurkst, ar to pietiek.
Vakarā ilgi skatos melnās nakts debesīs, kur mirdz spožās dienvidu zvaigznes. Zīlēju, kura no tām spīd virs Baltās muižas vecajām liepām, kur mitinājās mani piederīgie...
14 metrus no bezdibeņa

7. novembra agrā rītā, kad vēl pilnīgi tumšs, eju kājām uz aerodromu. Zvaigznes spoži mirdz pie debess loka un šad – tad nokrīt pa retai zvaigznei, pirms esmu paspējis, ko vēlēties.
Tikko uzeju uz lidlauka, saceļas bieza migla. Apmaldos un nekādi vairs nevaru atrast angāru. Mans kareivja krekls no miglas kļūst gluži sirms un mitrs. Uz labu laimi eju pa kādām smiltīs iebrauktām pēdām, līdz sadzirdu jūras šņākšanu. Iznācis piekrastē, beidzot atrodu arī savu putnu; no kura tek un pil sabiezējušas ūdens lāses.
Manā radio aparātā kaut kas samaitājies un es, aizdedzinājis lidmašīnas elektriskās spuldzītes, pētu aparāta aprakstu līdz atrodu kļūmas cēloņus. Kļūst arvien gaišāks, bet migla tomēr tik bieza, ka pat 20 soļu attālumā nekā nevar saredzēt.
Tikai sešos varu startēt. Izlaužos cauri miglas blāķim un lidoju pāri bāli pelēkai zemei, kas itkā ietīta pelēkā vatē. Lidmašīnā pina benzīna krava , jo gribu sasniegt bez nolaišanās Džasku (Jjask), kas atrodas 1000 kilometru attālumā.
Laiks ļoti jauks. Gaisā ne mazākās vēsmiņas, un es, aplēsis, ka man visizdevīgāks 1500 metru augstums, mierīgi lidoju, raudzīdamies varenajās dabas ainavās. Zem manis plešas augstie, klinšainie kalni, tuksnešainās ielejas, un tikai šur tur pie klintīm pielipuši stāv vientuļi piekrastes ciemi. Motors strādā kā pulkstenis un viņa rūkoņa tik vienmērīga, ka bauda lidot. Nekad nevienā lidmašīnā neesmu juties tik labi un ērti kā savās „Trijās zvaigznēs”. Piesprādzējamās siksnas esmu atlaidis pavisam vaļīgi un plānajā apģērbā izlaižos pusguļus. Grozos no vieniem sāniem uz otriem – vārdu sakot, jūtos kā mājās.
Tikai mežonīgais apgabals un asās klinšu šķautnes, kas kā milzu zāģi pacēluši savus zobus pret debesīm, man maitā garastāvokli. Te nav ko domāt par nolaišanos.
Piepeši pametu skatu uz eļļas termometru: eļļas temperatūra strauji krīt. Vai tiešām būtu nokļuvis aukstākās gaisa masās? Izbāžu rokas pa logu: svelme ārpusē joprojām tā pati. Nu nekas, nodomāju – laba eļļas dzesēšana.
Te uzreiz jūtu, ka lidmašīnas vibrācija un rezonance kļūst savādāka. Apsēžos normāli savā sēdeklī un pametu acis uz lodziņu lidmašīnas grīdā. Mani pārņem šausmas. Pa mazām šķirbiņām lodziņš pieplūdis pilns ar melnu eļļu, kas burbuļo un plūst pa kabīnes grīdu, tā ka jau notriepusi manus zābakus.
Ak Dievs, kas noticis?!
Eļļas monometrs spiedienu vēl joprojām uzrāda normālo tā tad motoram nekādas vainas nav. Ko darīt? Kur likties?
No apakšas uz mani ļauni, ņirdzīgi raugās vairāk kā 100 metrus augstās klinšu galotnes.
Esmu tik vientuļš te augšā, starp debesīm un zemi. Nav, kam padomu paprasīt, nav arī neviena, kas varētu palīdzēt. Sirds sažņaudzas smagās, baigās nojautās, bet prāts drudžaini meklē izeju. Viss ķermenis pārvēršas itkā kādā savādā mechanismā. Muskuļi sasprindzinājās, dzīslas savelkas. Acis urbjas dūmakainās tālēs, mēģinādamas saskatīt glābiņu.
Beigas...Beigas... Kaut kas tomēr jādara. Kaut kur jāmēģina nolaisties. Jūrā vai klintīs?
Melnā eļļa burbuļo un vārās, bet spiediens vēl ir. Palaižu pilnu gāzi. Pagriežu lidmašīnas degunu uz leju, lai ātrāk tiktu bīstamajām kalnu galotnēm garām. Lidmašīnas ātrums pāri 300 kilometriem. Gaisa strāvas krāc gar kabīnes logiem un antenna skaudri svilpo.
Aust maza cerība, kad priekšā pamanu klajāku vietu. Sasniegšu to vai ne, pirms pavisam pietrūks eļļas? Bez eļļas motors tā kā tā beigts.
No uztraukuma esmu nosvīdis, vadīšanas spieķis slapjš manās rokās. Kas esmu asajām šķautnēm pāri, spiediens jau krīt un es, samazinājis apgriezienus, raugos, kur varēšu piemesties. Zem manis akmeņains, ciets tuksnesis, ko šķērso daudzas ūdens notekas un gravas. Bet izmeklēties kaut ko labāku vairs nav laika. Mani var glābt tikai laime. Tādēļ arī, nemaz nezinot vēja virzienu, traucos lejā. Kad esmu kādai dziļai grambai pāri, izslēdzu motoru, un tai pašā brīdī esmu pie zemes.
Lidmašīna ripo pa nelīdzenajiem akmeņiem, uzskrien diviem ap metru augstiem paaugstinājumiem, kas kā tramplīni uztriec lidmašīnu augsti gaisā pa priekšu ar degunu, tad asti. Kaut gan bremzēju visiem spēkiem, trieciens tik stiprs, ka saņemu sāpīgus belzienus. Tad kaut kas brīkšķ un lūzt, lidmašīnas asti ar spēju triecienu vēl reiz uzsviež augstu gaisā.
Beidzot lidmašīna apstājas – kādus 14 metrus no dziļas, stāvas aizas. Brīdi es palieku bezspēcīgi sēžot. Tad izrāpjos ārā gluži slābans – karstajā ellē zemes virsū.
Apskatu lidmašīnu. Tā vesela. Tikai piesim no trieciena pārrauts amortizators un tas izsitis ķermeņa apakšai finieri ar visu rāmīti cauri. Vaina nav liela. Lidmašīna notašķīta viscaur ar labo, svaigo, dārgo eļļu, ko iepildīju Buširā. No visām malām tek un pil melnas strūklas.
Kad paceļu motora apsegu, redzu, ka vainīga tvertne, kuras vienā malā radusies apmēram 10 centimetrus gara plaisa, un tamdēļ tā pilnīgi tukša. Saules stari tā sakarsējuši lidmašīnu, ka rokas deg pie tās pieskaroties.
Apskatos visapkārt, kur Dieviņš mani atnesis. Redzu, ka tikai likteņa griba un fatālā laime mani šoreiz glābusi. Ja lidmašīna būtu ripojusi vēl tikai pāris desmitu soļus, tad tās sadragātās atliekas tagad gulētu aizā...
Pūš svelmains vējš. Orientējos pēc kalniem un redzu, ka esmu ap 20 kilometriem no mazas pilsētiņas Linges (Lingeh). Ko darīt? Ko iesākt?
Viena lieta skaidra, tvertne jāsalodē, bet to var izdarīt tikai ar lodējamiem rīkiem, kuru man nav līdz. Un tuksnesī tos dabūt nevaru. Apskatos visapkārt un nodomāju, ka klāt man neviens neko nenesīs. Kas galu galā ir 20 kilometri? Tā tad ceļā!
Paņemu savu lielo mauzeri, drusku sausiņu un kareivja ūdens pudeli. Sāku iet jūras virzienā, rāpdamies pāri klinšu bluķiem, līzdams cauri aizām, vietām stigdams dziļās, irdenās smiltīs. No sākuma veicas labi, bet pēc stundas tikai saprotu, ko nozīmē iet pa tuksnesi, pa šo ugunīgo elli dienas vidū. Sviedri līst aumaļām. Veļa līp pie miesas, kājas deg zābakos. Drīz vien mani skaistie zābaki ir tā saskrambāti, ka tos vairs nepazīstu.
Bet tas tikai sākums. No šausmīgā karstuma mēle satūkst, mute sausa un deg kā ugunīs. Labi zinu, ka mans ūdens krājumiņš jātaupa, tomēr laiku pa laikam lieku pie mutes pudeli ar silto, tīri kā uzvārīto ūdeni, lai kaut cik remdētu šīs briesmīgās mokas. Ūdeni neriju tūliņ, bet kādu laiku turu mutē.
Iešana kļūst arvien grūtāka un grūtāka. Esmu gandrīz jau bez spēka, kad kādā mazā ielejā aiz mūra žoga ieraugu palmas. Tur jābūt cilvēkiem, - priecīgs domāju. Tur dabūšu svaigu, atspirdzinošu ūdeni, tur atpūtīšos, un tad jau redzēs, ko varēs iesākt. Pēdējos spēkus saņēmis, steidzos uz priekšu. No karstuma man gar acīm dejo ugunīgi loki, kājas vairs lāga neklausa. Sasniedzis mūra žogu, vairs nemaz nemeklēju ieeju, bet pa kādu izdrupušu vietu ielienu mazā oazē.
Bet te valda nāves klusums. Tikai palmu galos šalc vējš, tās lēni šūpodams. Dzīvojamā ēka sabrukusi. Kaut kāda nojume vēl turas. Bet, lūk, vienā pagalma stūrī aka! Priecīgs steidzos tai klāt. Bet kad ielūkojos ūdens tvertnē, tad ieraugu akmeņiem piemētātu, sausu bedri. Ļaudis aizbēguši, lai nekad neatgrieztos šajā svilinošā peklē.
Nespēkā sabrūku uz cietās zemes palmu paēnā. Un te nu nāk prātā daudzie nostāsti, ko dzirdēju no franču lidotājiem Sacharā. Tie likās tik neticami un neiedomājami, jo stāstīja par bojā gājušiem lidotājiem tikai dažos kilometros no aerodroma. Atceros arī Svena Hedina aprakstus par viņa brīnišķiem piedzīvojumiem un izglābšanos. Bet viena lieta ir – lasīt un aprakstīto iztēloties savā fantāzijā, un pavisam cita – pašam uz savas ādas to pārbaudīt.
Tikai neuztraukties, tikai mieru – tā domāju, gulēdams palmu pavēnī, un iekampu krietnu malku no vairāk kā pustukšas pudeles. Šī palmu paēna nemaz nav tik patīkama, kā to varētu iedomāties, jo zem retajām lapām nemaz nav iespējams noslēpties no dedzinošās saules stariem.
Bet vai tas varētu būt, ka izglābos no nāves, laimīgi nolaizdamies, lai pēc tam nomirtu no slāpēm? Kādu pusstundu pagulējis, sāku iet tālāk. Iznāku uz kādas kamieļu takas, un nu iešana daudz labāka. Tomēr esmu tā saguris ka neizsakāma vēlēšanās noiet no ceļa, apsēsties un mierīgi gaidīt. Turos šim vilinājumam pretim. Beidzot tomēr padodos un apsēžos ceļmalā uz akmens. Mani pārņem trula vienaldzība.