KO SAKA LATVIJAS DROSIBAS POLICIJA?

Esmu saņēmis Drošības policijas priekšnieka vietnieka I. Ulmaņa šā gada 21. oktobrī rakstīto vēstuli, kurā autors paudis viedokli par lidotāju Herbertu Cukuru (1900-1965). Vēstulē Drošības policijas priekšnieka vietnieks I. Ulmanis paudis sekojošo: “2004. gada 8. oktobrī Drošības policijā tika saņemta Jūsu atklātā vēstule, kurā izteikta politiskās organizācijas “Nacionālā Spēka Savienība” valdes nostāja par E. Zurofa paziņojumu, un 2004. gada 11. oktobrī tika saņemts Jūsu iesniegums par politiskās organizācijas “Nacionālā Spēka Savienība” izdoto aplokšņu ar H. Cukura attēlu izvērtēšanu.
Jānorāda, ka neskatoties uz to, ka H. Cukurs pirmskara Latvijā bija nacionālā varoņa statusā, viņa darbība Otrā pasaules kara laikā, dienot SD latviešu drošības palīgpolicijā jeb t. s. “Arāja komandā”, ir vērtējama negatīvi. Sakarā ar Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļas veikto pārbaudi par H. Cukura dienestu 1941. gadā SD latviešu drošības palīgpolicijā, noskaidrots, ka H. Cukurs bijis V. Arāja palīgs un vēlāk atbildīgais par dienesta ieroču uzglabāšanu, remontu un izsniegšanu, kā arī dienesta laikā šajā represīvajā formējumā ņēmis aktīvu dalību ebreju tautības iedzīvotāju iznīcināšanā Latvijas teritorijā – Biķernieku mežā, Rumbulā un Rīgas geto. Pamatojoties uz šiem materiāliem un likumu “Par nelikumīgu represēto personu reabilitāciju” 1996. un 2002. gados jau tika atteikts reabilitēt H. Cukuru.
Ņemot vērā H. Cukura saistību ar genocīda noziegumu veikšanu, aplokšņu ar viņa attēlu izgatavošana un izplatīšana var tikt vērtēta kā nacisma noziedznieku slavināšana.”
Ko lai saku par šo atbildes vēstuli? Salīdzinājumā ar publikācijām par Herberta Cukura personību laikrakstos “Vesķi segodņa”, “Subbota” un cituviet šī vēstule rakstīta nedaudz korektākā stilā. Tomēr kopā ar to tā arī netika atsūtīta neviena juridiski saistoša dokumenta kopija, kurā varētu izlasīt, ko tad konkrēti Herberts Cukurs nodarījis ebreju tautības iedzīvotājiem, un uzzināt, kuras un cik ebreju tautības personas iznīcinājis. Ja tādi nepārprotami dokumenti būtu, tad pieņemu, ka tie jau sen būtu publiskoti. Šādu nepārprotami saistošu juridisku dokumentu kopijas esmu aicinājis atsūtīt LR Ārlietu ministru Arti Pabriku un Valsts prezidentes padomnieku Solu Bukingoltu, kuri Herbertu Cukuru dēvē par noziedznieku un masu slepkavu. Man gan ir pārliecība, ka šādi dokumenti neeksistē. Vienīgi atsevišķās preses izdevumu publikācijās un grāmatās H. Cukurs ticis nodēvēts par kara noziedznieku, masu slepkavu un ko tikai vēl ne, pamatojoties uz atsevišķu ebreju subjektīvi emocionāliem atmiņu stāstiem. Stāstiem, kuri nav ne pārbaudāmi, ne pierādāmi. Tādā veidā jau jebkuru var kronēt par kara noziedznieku. Man ir nojausma, ka LR Ģenerālprokuratūra 1996. gadā un 2002. gadā, pieņemot lēmumu Herbertu Cukuru nereabilitēt, ir balstījusies uz atsevišķu ebreju subjektīvi emocionāliem atmiņu stāstiem un citām nepārbaudāmām liecībām. Ja tā nebūtu, tad jau sen avīzes būtu pilnas ar dokumentu pārpublicējumiem, kas pierāda “šausmīgā kara noziedznieka Cukura” vainu. Gan es, gan daļa sabiedrības ļoti vēlētos ar šādiem domājamajiem dokumentiem iepazīties. Starp citu vēl ceru sagaidīt atbildi no LR Ģenerālprokuratūras, kurai septembra nogalē nosūtīju pieteikumu par Herberta Cukura slepkavību Urugvajas pilsētā Montevideo 1965. gada 23. februārī, slepkavību organizēja un veica ebreju tautības personas, kas maldīgi noticēja sacerētajiem atmiņu stāstiem par to, ka H. Cukurs vainojams 30 000 Rīgas ebreju nāvē Otrā pasaules kara laikā. Toreiz, sitot ar veseri pa galvu, sašaujot un sazāģējot ķermeni daļās, lidotāju Herbertu Cukuru iznīcināja fiziski. Tagad H. Cukuru vēstures viltotāji vēlas par katru cenu izdzēst no tautas atmiņas, nozākājot viņu visādos nekrietnos vārdos. Man godīga attieksme pret Herbertu Cukuru ir svarīgāka nekā Freibergas intereses sēdēt uz viena dīvāna kopā ar Bušu un pārspriest Irākas okupācijas jautājumus un citas politiski nepiedienīgas lietas.
Savā atbildes vēstulē par iespējām LR pilsoņiem izgatavot Herbertam Cukuram veltītas piemiņas aploksnes Drošības policijas priekšnieka vietnieks I. Ulmanis sniedzis ievērības cienīgu atzinumu, ka “aplokšņu ar viņa(domāts H. Cukura) attēlu izgatavošana un izplatīšana var tikt vērtēta kā nacisma noziedznieku slavināšana.” Būtībā šāda samocīti sarežģītā veidā formulēta atbilde nozīmē to, ka LR pilsoņiem ir tiesības izgatavot un izplatīt lidotājam Herbertam Cukuram veltītas aploksnes un, ka citiem interesentiem ir tiesības vērtēt aploksnes vizuālo un tekstuālo saturu, izteikt savu atzinību vai kritiku. Es uzskatu, ka man ir ne tikai tiesības izgatavot un izplatīt lidotājam H. Cukuram veltītas aploksnes, bet arī pienākums to darīt. Nolūkā, lai starptautiskie cilvēktiesību novērotāji redz un zina, ka Latvijā tiek ievērots LR Satversmes 100. pants – tiesības uz vārda brīvību.

Guntars Landmanis