KLIEDZIENS PAR TAISNIBU.

Pateicos visiem latviešiem no sirds, kas centās aizstāvēt Latvijas godu, aizstāvot mana tēva - kapteiņa lidotāja Herberta Cukura vārdu.
Jāatzīstas, ka es no Latvijas un no latviešiem pēc šiem vairāk kā desmit neatkarības gadiem neko vairs negaidīju, bet kad iznāca Edvīna Brūveļa grāmata “Latvijas aviācijas vēsture”, biju ļoti sajūsmināta, ka vismaz viens cilvēks to augsti novērtēja kā lidotāju un kā cilvēku. Tagad redzu jūsu varonību, un ir jābūt varoņiem, īstiem lāčplēšiem, tiem, kas pretim cīnās pret tām melnām varām, kam nekas nav svēts - ne gods, ne dzīvība, ne ģimene, un kuru vienīgais dievs ir naudas maiss.
Kad 1950.gadā sākās žīdu apsūdzības pret Herbertu Cukuru, tās bija tik drausmīgas, tik melu pilnas, ka Brazīlijas valdība caur Ārlietu un Tiesas ministriju pieprasīja ziņas sabiedrotiem, tas ir Anglijai, Francijai, Krievijai un Amerikai, un arī Izraēlas valdībai par Herbertu Cukuru, kas ar Brazīlijas valdības atļauju bija iebraucis Brazīlijā.
Atbildes bija, ka nekas pret Herbertu Cukura nav. Tā kā žīdi nelikās mierā un apsūdzības turpinājās, pēc vairāk kā desmit gadu neatlaidīgu apsūdzību dēļ Brazīlijas valdība par jaunu pieprasīja informāciju no tām pašām valdībām, un atbilde bija tā pati.
Kad žīdi uzbruka fiziski Herbertam Cukuram un ģimenei, Brazīlijas policija aizveda uzbrucējus uz policijas iecirkni, kur daži, kas nepaspēja aizmukt, solīja atriebību Herbertam Cukuram un ari ģimenei. Pēc tam Brazīlijas policija nolika bruņotos policistus mūsu dzīvokļa priekšā. Tēvs pateicās, bet lūdza to nedarīt. Tad policija viņam iedeva atļauju lietot ieročus, lai pasargātu sevi un ģimeni. Herberts Cukurs vienmēr, kad tika apsūdzēts, lūdza arī avīzēs, lai viņu tiesā, ja kādam ir kādi pierādījumi. Neviens to nedarīja. Cukurs zināja, ka nopietnā tiesā viegli varētu aizstāvēties. Pret tenkām aizstāvības nav.
Viņa kliedziens pirms nāves - “ļaujat man runāt” - bija tas, ko viņš vienmēr vēlējās, bet ko viņam neļāva un neļauj pat tagad.
Tas ir viņa dvēseles kliedziens pēc patiesības, un šis kliedziens ir kaut kur “starp zemi un sauli”, un ir cilvēki, kas to dzird.
Kad Latvija palika brīva, mūsu brazīliešu draugi un radi sacīja: beidzot Latvijas valdība attaisnos tavu tēvu. Brazīlieši ticēja mana tēva nevainībai, un visur tik dzirdējām tēvam līdzjūtību, ka viņu tik riebīgi apmelo, ne jau visi bija muļķi.
Man ko atbildēt nebija. Mana zeme, mana tauta, manas dzimtenes valdība - visi bija klusu jeb piekrita žīdiem.
Mūsu ģimenes sirdis asiņoja. Vienīgi Dievs bija mūsu aizsargs, mums palīdzēja visu izturēt un meklēt taisnību.
Tagad ar prieku redzu, ka Latvija atmožas un nav Herbertu Cukuru aizmirsusi. Viņa atmiņa dzīvo tautā. Cilvēki sāk saprast drausmīgo netaisnību.
Herberta Cukura nāve bija varoņa nāve, kad viņš cīnījās par savu dzīvību, bet vairāk kā par to, pret netaisnību, un vajadzēja piecus trenētus žīdu teroristus, lai noslepkavotu vienu 65gadus vecu latviešu virsnieku.
Cukurs vienmēr labi sapratās ar visām tautām, ar ko viņam bija satikšanās viņa ceļojumos un vēlāk – tā Āfrikā, tā Japānā, tā Indoķīnā, tā Brazīlijā.
Sava pēdējā ceļojumā pirms kara viņš bija kopa ar manu māti Mildu uz Ēģipti, Sīriju, Libānu, utt... Un arī zemē, kur piedzima un staigāja mūsu kungs Jēzus Kristus. Bija Betlēmē, Jeruzalemē, un visur, kur zināja, ka tur cieta Jēzus Kristus.
Mans tēvs nevienu tautu neienīda. Ko žīdi darīja Latvijā 1940.gadā, mēs visi zinām. To nevar izdzēst no atmiņas. Katrā tautā ir ļoti ļauni un nodevīgi cilvēki, bet ir arī labi cilvēki. Šo ļauno cilvēku dēļ nevar nosodīt visu tautu.
Kad 1950.gadā iesākās briesmīgās apsūdzības pret tēvu, viņš mani un Gunāru pasauca. Man toreiz bija 16 gadi, Gunāram 18, mazajam Herbertam tikai astoņi gadi. Tēvs mums teica: “Es esmu bijis karavīrs un cīnījos par Latviju pirmā un otrā pasaules karā, bet es nekad, nekur neviena žīda neesmu šāvis, par to mana sirdsapziņa ir tīra”.
Ko viņš domāja par žīdiem vācu laikā, varu liecināt es personīgi.
Krievu un vācu laikos mēs ģimene lielāko laiku dzīvojām bijušās Bukaišu muižas mājās - Lidoņos, ko tēvs saņēma kā brīvības cīnītājs. Rīgā un Liepājā bija bīstami, jo tur bieži bombardēja.
Kādu dienu sāku just sāpes, un mana māte uztraucās, domādama, ka man ir aklās zarnas iekaisums. Tā viņa lūdza, lai tēvs mani aizved uz Rīgas slimnīcu.
Gāju ar tēvu pa ielu Rīgā, tēvs bija latvieša virsnieka uniformā. Mēs, saprotams, gājām pa trotuāru, bet pa ielu gāja liela auguma slaids vīrietis, ģērbies strīpainās cietumnieka drēbēs, ar lielu dzeltenu zvaigzni uz muguras.
Man bija desmit gadi, un tas piesauca lielu uzmanību. Kaut viņš ātri gāja, lieliem soļiem mums garām, no muguras puses brauca pajūgs. Man bija bailes, ka zirgi viņu sabrauks, un tā es iesaucos skaļā balsī: “Kāpēc viņš nekāp uz trotuāra? Pajūgs viņu sabrauks. Kas viņš ir?”
Nekad neaizmirsīšu tēva klusā balsī teikto atbildi: “Tas ir viens ļoti nelaimīgs cilvēks.”

Antinea Dolores Cukurs Rizzoto,
Rio de Janeiro, 22 de outubro de 2004.
Lūdzu publicēt taisnības vārdā.