TOP FILMA UN IZSTADE LIDOTAJA HERBERTA CUKURA PIEMINAI.

Šogad 17. maijā apritēs 105 gadi kopš dzimis leģendārais latviešu lidotājs, aviācijas kapteinis Herberts Cukurs (1900-1965). Herberta Cukura dzimšanas dienā, 17. maijā, Liepājas Karostas kultūras centrā tiks atklāta vērienīga izstāde par ievērojamā lidotāja dzīves, darba un dienesta gaitām. Izstādē būs apskatāmi materiāli, kurus sarūpējis pazīstamais aktieris Mārtiņš Vilsons kopā ar Liepājas Karostas kultūras centra radošo grupu. Mārtiņš Vilsons kopā ar domubiedriem pirms neilga laika aptuveni mēnesi pavadīja Gambijā Āfrikā un Brazīlijā, vācot dokumentus un liecības dokumentālai filmai “Nevainīguma prezumpcija” par Herbertu Cukuru. Brazīlijā filmēšanas grupa tikās ar Herberta Cukura radiniekiem, uzklausīja viņu stāstījumu par H. Cukura dzīves gaitām, ieguva apjomīgu dokumentu klāstu, kas plaši izgaismo H. Cukura dzīves, darba un dienesta gaitas. Ierosmi veidot filmu par Herbertu Cukuru izlolojis Liepājas Karostas kultūras centra vadītājs Karls Bjorsmarks, kuru ieinteresējusi tik neparastā H. Cukura personība un viņa liktenis. Mārtiņš Vilsons savu iesaistīšanos filmas veidošanas projektā skaidro ar vēlmi noskaidrot patiesību par Herbertu Cukuru, viņa nāves apstākļiem un viņam piedēvētajiem apvainojumiem ebreju genocīdā, par ko vēsta izteikti pretrunīgas norādes.
Herberts Cukurs dzimis un audzis Liepājā. 1919. gada martā viņš brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā, kur dienesta gaitas uzsāka Cēsu rotā. Par nopelniem Latvijas Atbrīvošanas kara kaujās Herberts Cukurs tika paaugstināts par leitnantu. 20. un 30. gados Herberta Cukura dienesta un dzīves gaitas bija nesaraujami saistītas ar aviāciju.
Latvijā nacionālā varoņa statusu Herberts Cukurs iemantoja pēc saviem leģendārajiem tāllidojumiem ar pašbūvētām lidmašīnām uz Gambiju Āfrikā 1933. – 1934. gadā un Japānu 1936.- 1937. gadā. Otrā pasaules kara gados viņš pildija darba un dienesta pienākumus kā šoferis, automehāniķis, reportieris, karavīrs, kā arī pamanījās izglābt kādas ebrejietes dzīvību.
1944. gadā tāpat kā daudzi tūkstoši latviešu dodas bēgļu gaitās prom no mīļās Latvijas. Pēc kara Herberts Cukurs pārcēlās ar ģimeni uz Brazīliju. Brazīlijā Cukuru ģimene atvēra savu tūrisma firmu, kas ekskursantiem piedāvāja izbraucienus ar lidaparātiem un laivām. Kopš 1950. gada dažādas ebreju organizācijas pret Herbertu Cukuru uzsāka tipisku holokausta stāstiņu stilā iniciētu melu kampaņu, nosaucot ebrejietes glābēju jeb “taisnīgo starp tautām” H. Cukuru par Rīgas bendi, Arāja vienības komandieri, 30 000 ebreju slepkavu. Tā bija tipiska melu kampaņa, pierādījumu nekādu, izņemot absurdus vervelējumus. Piedevām sakūdīts ebreju pūlis iebruka H. Cukura uzņēmumā un to izdemolēja. Pēc šiem netīrajiem uzbrukumiem Herberts Cukurs vērsās Brazīlijas tiesībaizsardzības iestādēs ar iniciatīvu izmeklēt viņa dzīvesgājumu un, ja ir pierādījumi par viņa prettiesiskajām darbībām pret ebrejiem, tad taisnā tiesā tiesāt. Skandalozajām ebreju organizācijām, protams, nebija pierādījumu, ko likt tiesas galdā, lai sauktu pie atbildības Herbertu Cukuru. Nelieši nerimās, 1965. gada 23. februārī Urugvajas pilsētā Montevideo ebreju teroristu banda sadistiski noslepkavoja Herbertu Cukuru. Viens no noziedzniekiem ar lielu paštīksmināšanos šo neģēlīgo noziegumu apcerējis grāmatā “Rīgas bendes nāve”.
Suņi rej, bet karavāna iet tālāk! Vēl pirms apmēram četriem mēnešiem starptautiskās ļaunuma ass darboņi un viņu pašmāju piebalsotāji sacēla lielu troksni par politiskās organizācijas “Nacionālā Spēka Savienība” biedru izgatavoto aploksni izcilā latviešu lidotāja Herberta Cukura piemiņai. Tumsas spēki rībināja melnā naida bungas, ka aploksnes izplatīšana uz fiksāko jāizbeidz, ka H. Cukurs ir liels nacistiskais kara noziedznieks. Kad atsevišķiem Latvijas varas iestāžu skandālistiem palūdzu man atsūtīt juridiski saistošus pierādījumus par H. Cukura domājamo noziedzīgo darbību pret ebrejiem, tad čiks vien iznāca – gara runāšana riņķī un apkārt un neviens vienīgs juridiski pamatots dokuments kaut vai par vienu H. Cukura noslepkavotu ebreju. Starp citu vienā no “Latvijas Avīzes” janvāra numuriem ģenerālprokurors Maizītis braši plātījās, ka Herbertam Cukuram veltīto aplokšņu izplatīšana ir apturēta. Varu teikt, ka Maizītis alojas, jo H. Cukura aploksnes sarakstē izmantoju pats un dodu citiem. Maizītis jau nu nav tas, kas man varēs aizliegt izmantot LR Satversmē noteiktās tiesības brīvi saņemt un izplatīt informāciju.
Protams, ka Herberts Cukurs nav svētais. Cilvēks vien bija. Reizēm pārgalvīgs, piemēram, kad ar savu lidmašīnu neatļauti vizinājās pa Liepājas ielām. Noteikti, ka viņam piemita arī citas personības šķautnes. Par to tad mums noteikti arī pavēstīs Mārtiņa Vilsona uzņemtā filma, arī H. Cukura piemiņas izstāde. Skatīsimies, vērtēsim, domāsim!

Guntars Landmanis