MELU,HISTERIJAS UN NEZINASANU LABIRINTA.

Pagājusi nedēļa, kopš mūsu organizācija ir izdevusi pārsimts aploksnes ar Liepājā dzimušā latviešu lidotāja Herberta Cukura, viņa sievas Mildas un dēla Gunāra attēlu, jo nākamgad kopš šā cilvēka dzimšanas būs pagājuši tieši 105 gadi. Aplokšņu skaits ir ierobežots, pamatā izdotas pašu vajadzībām, bet zinot, ka ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji pazīst šī latviešu aviatora veikumus Pirmās Latvijas Republikas laikā, būs tādi, kas izteiks vēlmi iegūt šo aploksni savā īpašumā. Jāmin, ka tradicionāli „Nacionālā Spēka Savienība” nekad, nekur un ne par ko naudu neiekasē. Arī šoreiz- pasta aploksnes bija iespējams iegūt bez maksas, personīgi atnākot vai atsūtot pastmarku vēstules atpakaļceļam. Aploksnes iznākšanai sekoja zināmu aprindu reakcija. Ko tur liegties, negaidīta.
Pamatā jau tādēļ, ka pati aploksne ir ļoti atturīga, uz tās minēts, ka H. Cukurs ir latviešu aviators un militārās aviācijas kapteinis. Pat ne mazākās politiskās nokrāsas, divdomības utt. Nu jau vairākas dienas praktiski iekvienā Latvijas krievu valodā rakstošā avīzē lasāmas negantas lamas par to, ka „Latvijā atdzimstot brūnā sērga”, „tiekot slavināts nacistisks noziedznieks”, „galvu paceļot hitlerieši” utt. Tonis kā vienmēr agresīvs, daudz melu un pārspīlējumu. Lasot šīs avīzes, tik tiešām var rasties iespaids, ka kaut kur Latvijā darbojas „briesmīgu fašistu grupējumi”, kas kaļ plānus otram holokaustam un citiem noziegumiem. Zinot šīs politisko melu virtuves otro pusi, jau sen nepievēršu uzmanību Latvijai naidīgo preses izdevumu tonim. Pārsteidz kas cits. Reizē ar izteikti šovinistiskā laikraksta „Vesti Segodna” žurnālista Abika Elkina smieklīgo apvainojumu gūzmu, seko... Latvijas Republikas Ārlietu ministra Arta Pabrika nosodījums un pilnīgi nesaprotamie komentāri. A. Pabriks aģentūrai LETA 29. septembrī paudis, ka „[...]aplokšņu izdošana norāda, ka akcijas organizatoriem nav izpratnes par Latvijas un Eiropas traģisko vēsturi Otrā pasaules kara laikā…” A. Pabriks arī pauž pilnīgi nepatiesus faktus, proti: "Ir svarīgi apzināties, ka Cukurs nebija tikai talantīgs lidotājs. Viņš bija arī Otrā Pasaules kara noziedznieks, kurš, līdzdarbojoties bēdīgi slavenās Arāja komandas sastāvā, ir atbildīgs par nevainīgu civiliedzīvotāju slepkavībām un līdzdalību holokaustā.[…]” Lai nerastos neskaidrības, vēlos atgādināt cienītajam Pabrika kungam, ka par noziedznieku atzīstams tikai tāds, kuru par tādu atzinusi likumīga tiesa. Herberta Cukura gadījumā Atis Pabriks pauž ne tikai apšaubāmus faktus, bet pat noklusē vai melo. Jāatgādina, ka H. Cukuru par nevainīgu atzina Brazīlijas tiesa. Bez tam Herberts Cukurs par Otrā Pasaules kara noziedznieku nodēvēts uz faktiem un liecībām, kuras glabājas “Yad Vashem” arhīvā Jeruzalemē un kuras par nenoturīgām atzīs jebkuršs jurists. Minēšu tikai dažas no tām: “Rafaels Šubs, kas esot izdzīvojušais šajos slaktiņos, 1949. gadā esot liecinājis, ka H. Cukurs 1941. gada 2. jūlijā sadedzināja astoņus ebrejus- sinagogas kalpotāju Feldheinu, viņa sievu un četrus viņu bērnus, un beigās arī rituālo kalpotāju Mincu. Ja arī šāda traģēdija notika, tad pierādījumu vai jebkādu ticamu liecību, ka to tik tiešām izdarīja Herberts Cukurs, nav un nemaz nevar būt, jo 1941. gada jūlijā latviešiem un latviešu militarizētajām vienībām nebija pilnīgi nekādas lemšanas tiesības. Vēl Šubs liecinājis, ka 4. jūlijā Cukurs esot aizdedzinājis Lielo sinagogu uz Gogoļa ielas, kur tajā brīdī esot uzturējušies 300 Lietuvas ebreju. Savukārt Abrahams Šapiro no Minhenes liecinājis, ka Cukurs jau pieminētajā 1941. gada 2. jūlijā ar saviem padotajiem ielauzies Šapiro ģimenes dzīvoklī un pieprasījis, lai visu vērtīgo, kas tur atradās, atdodot viņam, bet ģimenes galvu Pinkusu Šapiro Cukurs aizvedis sev līdzi. Visbeidzot Cukurs esot pievācis arī šo dzīvokli, kas nonācis viņa īpašumā. Vēl viens Minhenē mītošais liecinieks Makss Tukacīrs 1948. gadā liecināja, ka 1941. gada 1. jūlijā Cukurs esot iestājies organizācijā “Pērkoņkrusts”, kas nav patiesība, protams (H. Cukurs nekad nav bijis šīs organizācijas biedrs vai atbalstītājs), un ievācies pazīstamā ebreju baņķiera Šmulana namā, kas atradies Valdemāra ielā 19 (Rīgā). Viņš arī liecināja, ka Cukuram bijis revolvers, ar ko viņš sistemātiski sitis un nogalinājis ebreju sievietes. Katru dienu ar savu “naganu” viņš esot nositis no desmit līdz piecdesmit cilvēkiem. Makss Tukacīrs ir viens no tiem lieciniekiem, kas esot redzējis, kā Cukurs Rīgas geto centrālajā laukumā apstaigājot rindas, kurās stāvēja ap 30 000 ebreju. Viņš esot bijis akcijas vadītājs, kas pavēlējis vairākas dienas pēc kārtas vest uz Biķernieku mežu un nošaut 4000 ebreju. Tos, kuri negribēja vai nevarēja paiet, Cukurs esot sitis un nošāvis ar pieminēto “naganu”. Tā tas esot noticis līdz pat 1941. gada 8. decembrim. Mihails Mironovičs, kurš pēc apmešanās Ņujorkā (ASV) kļuva par Mihaēlu Mironu, liecināja, ka redzējis kā Cukurs, jājam zirga mugurā, šāvis uz ebrejiem. Šo liecību apšauba Latvijas Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs, kurš noskaidrojis, ka nevis Cukurs, bet gan V. Arājs mēdzis doties izjādēs ar zirgiem. Vācu okupācijas laikā Cukurs izmantoja tikai vieglo automašīnu. Gluži vai Holivudiskas šausmu ainas savās liecībās minējusi Sonja Kalmanoviča no Telavivas (Izraēla), kura Cukura sakarā stāstījusi, ka 1941. gada 30. novembrī viņš esot sitis ebrejus ar lielu pātagu, kuras galā bijis piesiets smags metāla gabals. Ar šo pātagu Cukurs esot sitis ap 300 ebreju sievietes. Vēlāk viņas visas esot nošautas divu dienu laikā. Īzaks Karms no Ņujorkas esot pat redzējis, kā Cukurs nošauj kādu vecu ebrejieti, bet pēc tam kādu mazu ebreju bērnu. Kā “īpašs” liecinieks minams Dāvids Fiškins, kurs apgalvojis, ka Herbertu Cukuru pazīstot personiski. Fiškins apgalvoja, ka Cukurs esot sadists un liels kara noziedznieks, jo viņš personīgi nogalinājis simitiem ebreju. Cukurs personīgi esot konvojējis 10 000 ebreju, kuri vesti uz nošaušanu. Tos, kas nav varējuši paiet, Cukurs atkal nošāvis. Starp nošautajiem bijuši desmit bērni un zīdaiņi. Tajā pašā dienā Cukurs mežā personīgi esot nošāvis piecsimts ebreju. Gerds Vanreihs savā liecībā min vēl šaušalīgākas ainas- viņš minējis, ka Cukurs kādai ebreju sievietei no rokām izrāvis divus zīdaiņus un sašķaidījis tiem galvaskausus. Tas esot noticis Rīgas ebreju slimnīcā un tā ārsta klātbūtnē, kas H. Cukuru esot izmeklējis pirms slavenā lidojuma uz Gambiju…” Šīs baisās liecības publicētas Antona Kincles un Gada Šimrona grāmatā “Rīgas bendes nāve”. Faktiski šīs arī ir tās liecības, uz kuru pamata Izraēlas valsts specdienests organizēja Herberta Cukura sadistisko noslepkavošanu 1965. gada 23. februārī Montevideo (Urugvajā). Ticēt tām vai nē? Ir daudzi fakti, kas ir apšaubāmi. Kaut vai tas, ka Herbertam Cukuram bija tik pārcilvēciskas spējas, lai ar revolvera spalu vienas dienas laikā nosistu piecdesmit cilvēku. Tāpat maz ticams, ka Cukurs izmantojis milzīgu pātagu ar tajā iesietu dzelzs gabalu, lai piekautu trīssimts ebreju sievietes. Ir grūti iedomāties, kā Cukurs varēja uzspēt dažu dienu laikā nogalināt tūkstošiem ebreju, vairākus simtus no tiem personiski, atrodot vēl laiku un galvenais- spēku staigāt pa turīgo Rīgas ebreju dzīvokļiem, lai tos izlaupītu. Tāpat liekas neticams tas, ka izdzīvojušie liecinieki pauž pārliecību par to, ka H. Cukurs 1941. gada 2. jūlijā nodedzinājis gan divas sinagogas, kas bija stāvgrūdām pilnas ar ebrejiem, paspējis apšaut dažus simtus un vēl sist ar savu slaveno “naganu” ducim nelaimīgo. Nevar nepieminēt, ka versijas par bojāgājušo skaitu šajā traģēdijā saskan ar LPSR Valsts Drošības komitejas izstrādāto versiju, kurā minēti aptuveni 300 bojāgājušie. Vēlāk šis skaitlis pat palielinājās līdz diviem tūkstošiem. Noziegums jau tāpēc nekļūst attaisnojams, bet kamdēļ šī savādā aritmētika, kamdēļ šie pārspīlējumi? Lai darītu mūsu acis mitrākas vai tādēļ, ka Herberts Cukurs tik tiešām nebija tas, par ko viņu padara? Nav šaubu, bija Latvijā Viktors Arājs, bija tādi, kuri piedalījās ebreju administratīvajās pārvietošanās un sodu izpildēs. Bija arī tādi, kas piedalījās ebreju tautības cilvēku apšaušanā. Jā, Cukurs ir bijis virsnieks V. Arāja vienībā, bet jau sen zināms, ka viņš bija tikai tehniskais virsnieks, kas atbildējis par autotransporta garāžu. Nekādu pilnvaru rīkot tik vērienīgas ebreju slepkavošanas, laupīšanas un īpašuma pārdales Vācijas okupētajā Latvijā (Ostlandes galvaspilsētā Rīgā) viņam protams nebija. Neticami, ka Cukurs vai kāds cits Latvijas iedzīvotājs to būtu darījis uz entuziasma pamatiem, slepeni no vācu amatpersonām. Un kā zināms, nav nekādu pazīmju, ka šāds pilnvarojums viņam ir bijis. Nobeigumā jāmin, ka H. Cukura veiktais plaši aprakstīts E. Brūveļa grāmatā "Latvijas aviācijas vēsture", kurā grāmatas autors pieturās pie vispārzināmiem faktiem, nebalstoties uz politiskajām spekulācijām. E. Brūveļa grāmatu ieteiktu izlasīt arī godātajam Ārlietu ministram A. Pabrikam. Turpmāk tas palīdzētu atturēties no pārlieku emocionāliem un subjektīviem spriedumiem. Pieļaujot, ka Pabrika kunga rīcībā nonācis kāds līdz šim nerezēts tiesas spriedums H. Cukura sakarā, uz kā pamata cilvēks tiek nodēvēts par Otrā Pasaules kara noziedznieku, tomēr atļaušos atgādināt, ka valsts ārlietu resora augstākajai amatpersonai, kuras pienākumos tomēr neietilpst patvaļīga vēstures faktu traktēšana, vismaz nāktos izvairīties no kategoriska viedokļa paušanas lietās, par kurām tik daudz neskaidrību un pretrunu.

P/O “Nacionālā Spēka Savienība” vārdā-
Aigars Prūsis