VESTULE Nr.2 VALSTS CILVEKTIESIBU BIROJA DIREKTORAM OLAFAM BRUVERAM .

Esmu saņēmis un iepazinies ar Jūsu šā gada 26. oktobrī sastādīto atbildes vēstuli (Nr. 3-2-2/1823), kurā esat centies sniegt atbildes uz manis uzdotajiem jautājumiem par iespējām izgatavot un izplatīt aploksnes, uz kurām atspoguļota Latvijas vēstures tematika, uz kurām atveidota lidotājam Herbertam Cukuram (1900-1965) veltīta atceres kompozīcija. Savā šā gada 6. oktobra iesniegumā es Valsts Cilvēktiesību birojam uzdevu arī sekojošu jautājumu: “Uz kuru juridisku dokumentu pamata Latvijas valstī pilsonis drīkst izteikt apgalvojumu par citu pilsoni, apgalvojot, ka pēdējais ir, piemēram, “noziedznieks” vai “masu slepkava” ?” Uz šo konkrēto jautājumu Jūs atbildi neesat sniedzis, tomēr vēlos atbildi uz šo jautājumu no Jūsu vadītās iestādes saņemt.
Jūsu atbildes vēstulē vairākas nosauktās un minētās lietas ir tādas, ko, manuprāt, var dēvēt par tiesiski nepiedienīgām un apšaubāmām. Piemēram, Jūsu atbildes vēstulē rakstīts: “H. Cukurs nav bijis notiesāts par saviem nodarījumiem, taču par to ir saglabājies pietiekami daudz vēstures liecību. Par to savā grāmatā “Rīgas bendes nāve” (izd. “Aplis”, 2000. g.) detalizēti apraksta arī A. Kincle un G. Šimrons.” Grāmatā “Rīgas bendes nāve” būtībā aprakstīta lidotāja Herberta Cukura zvēriskās slepkavības plānošana, organizēšana un veikšana dažādās valstīs no 1964. gada rudens līdz 1965. gada februārim, minēti slepkavības motīvi. Ņemot vērā, ka grāmatas autors ar viltus personvārdiem Antons Kincle bija aktīvs nozieguma – H. Cukura slepkavības – organizētājs un veicējs, ir pietiekams pamats minētajā grāmatā sniegtajām un apkopotajām ziņām neuzticēties un vērtēt tās kā maldinošas, melīgas. Atsaukties uz šādu tendenciozu grāmatu nolūkā, lai raksturotu H. Cukura personību, ir tiesiski nepiedienīgi. Citus kaut cik ticamus avotus Jūs tā arī neesat nosaucis. Es ceru, ka par juridiski saistošiem pierādījumiem Jūs neuzskatat atsevišķus ebreju subjektīvi emocionālus atmiņu stāstus, kas reizēm tiek lepni dēvēti par liecībām un dokumentiem.
Uz tādiem kā pieņēmumiem par H. Cukura dzīvi pēc Otrā pasaules kara balstās Jūsu atbildes vēstulē paustais: “Pēckara gados vairākas personas, cenšoties izvairīties no kara tiesas, centās slēpties Latīņamerikā, kur viņu izdošana bija apgrūtināta, tādēļ viņa netiesāšanai bija objektīvi iemesli.” Kā zināms, Otrā pasaules kara beigu posmā no Latvijas uz ārvalstīm izceļoja tūkstošiem LR pavalstnieku. Viņu vidū bija arī Herberta Cukura ģimene, kura rada patvērumu Brazīlijā. Tur H. Cukurs atklāti dzīvoja ar savu īsto personvārdu, nevairoties no Brazīlijas valsts institūcijām, kas noteiktā kārtībā pārbaudīja sūdzības par H. Cukura darbību Otrā pasaules kara laikā. Par to ziņas atklātajā vēstulē šā gada 22. oktobrī sniegusi Herberta Cukura meita Antinea Doloresa Cukurs Rizzoto: “(..)Kad 1950. gadā sākās ebreju apsūdzības pret Herbertu Cukuru, tās bija tik drausmīgas, tik melu pilnas, ka Brazīlijas valdība caur Ārlietu un Tiesas ministriju pieprasīja ziņas sabiedrotiem, tas ir, Anglijai, Francijai, Krievijai un Amerikai, arī Izraēlas valdībai, par Herbertu Cukuru, kas ar Brazīlijas valdības atļauju bija iebraucis Brazīlijā.
Atbildes bija, ka nekas pret Herbertu Cukuru nav. Tā kā ebreji nelikās mierā un apsūdzības turpinājās, pēc vairāk kā desmit gadiem Brazīlijas valdība no jauna pieprasīja informāciju no tām pašām valdībām. Atbilde bija tāda pati.
(..)Herberts Cukurs vienmēr, kad tika apsūdzēts, lūdza arī avīzēs, lai viņu tiesā, ja kādam ir kādi pierādījumi. Neviens to nedarīja. Viņš zināja, ka nopietnā tiesā viegli varētu aizstāvēties, bet pret tenkām aizstāvības nav.”
Ņemot vērā Jūsu pieļāvumus par to, ka H. Cukurs centies izvairīties no tiesas un slēpties, Antineas Doloresas Cukurs Rizzoto sniegtajās ziņās minētie fakti un apstākļi ir tādi, kas rūpīgi būtu jāpārbauda vēsturniekiem un tiesību speciālistiem, lai noskaidrotu patiesību. Būtu vērtīgi, ja Jūsu vadītā iestāde nāktu klajā ar tiesiski pamatotu iniciatīvu risināt šo jautājumu.
Man ir radušās aizdomas, ka atbildes vēstulē apzināti esat man sniedzis maldinošas ziņas. Cik nopratu no Jūsu vēstules, tad nolūkā, lai gūtu kādas ziņas par Herbertu Cukuru, esat aptaujājis vēsturniekus. Jūs pats par to rakstat sekojoši: “Aptaujājot vēsturniekus (I. Kreituse, A. Stranga, M. Vestermanis) un iepazīstoties ar pieejamiem materiāliem par šo jautājumu, noskaidrots, ka, neapšaubāmi, H. Cukurs ir bijis ievērojams latviešu lidotājs, taču viņa darbība ir tikpat pazīstama ar to, ka viņš ir bijis virsnieks t. s. Viktora Arāja komandā, kas atbalstot Hitlera varu, 1941. g. Rīgā iznīcināja ebrejus.” Dažas dienas pēc Jūsu atbildes vēstules publicēšanas interneta portālā Latvians.lv viens no Jūsu piesauktajiem jeb aptaujātajiem vēsturniekiem Aivars Stranga man atsūtija e-pasta vēstuli ar sekojošu saturu:
“1) V. Arāja vadītā komanda bija noziedzīgs veidojums, kura vainojama desmitiem tūkstošu nevainīgu cilvēku noslepkavošanā; Arāja noziegumi tika pierādīti taisnīgā tiesā VFR;
2) H. Cukura loma un konkrētā darbība Arāja komandā līdz galam nav akadēmiski izpētīta un par to nav bijis arī tiesas sprieduma;
3) nedz Valsts Cilvēktiesību birojam, nedz kādai citai organizācijai neesmu devis nekādu Herberta Cukura lomas vērtējumu Arāja komandā, atsaucoties uz tikko minēto (punkts 2).
Aivars Stranga, LU profesors”

Aicinu Jūs precizēt savu nostāju par atbildes vēstulē minētajiem aptaujātajiem vēsturniekiem un precizēt katra konkrēta vēsturnieka viedokli ar tam piekritīgajiem argumentiem? Vai vēsturnieks Aivars Stranga arī piedalījās Jūsu minētajā vēsturnieku aptaujā par H. Cukura personības iezīmēm?
Jūs atbildes vēstulē esat lietojis tādus jēdzienus kā “nacionālā naida kurināšana” un “kara tiesa”. Man kāds juridiskās zinātnes Latvijas Universitātes 1. kursa students skaidroja, ka Latvijas likumos tāda jēdziena kā “nacionālā naida kurināšana” nav. Pieļauju, ka viņš kā pirmkursnieks vēl nav pietiekami kompetents. Tādēļ man ir lūgums raksturot abu minēto jēdzienu vietu un nozīmi Latvijas likumos, izskaidrot to jēgu?

Guntars Landmanis
partijas Valdes loceklis