KAM BIJA IZDEVIGS SKANDALS AR HERBERTS CUKURS APLOKSNEM?

Par motīviem, izgatavojot aploksnes latviešu lidotājam Herbertam Cukuram, vairākkārt esmu rakstījis. Šai sakarā jau trīs reizes esmu izsaukts uz Drošības policiju un stundām izprašņāts (starp citu, cik stundas policijā pavadīja tie, kas šā gada 9. maijā pa Rīgu staigāja ar Staļina portretiem?). Esmu rakstījis jau divus paskaidrojumus, kuros esmu sniedzis visu, ko vien cienītie no Drošības policijas vēlējās dzirdēt. Varu vien atgādināt, ka aplokšņu izdošana tik tiešām nebija ar pārāk tālejošiem mērķiem, nerunājot par sazin kādu publicitātes iekarošanu, kā vien atcerēties, ka 1900. gada 17. maijā dzimis liepājnieks, kurš ar savu darbu un vīrišķību izdarījis to, ko līdz tam neviens visā pasaulē nebija darījis. Šim latviešu aviatoram drīz 105. Vai nebūtu labs iemesls, lai tik tiešām objektīvi apkopotu viņa labos darbus, brīvi no ideoloģijām un histērijas izanalizētu visu viņa dzīvi, kura traģiski pārtrūka 1965. gadā? Lai nu kā, bet par vienu esmu gandarīts. Sabiedrībā ir sākusies diskusija. Pat viens otrs krievvalodīgais laikraksts spiests mainīt savu nostāju. Piemēram laikrakstā „Телеграф” 5. oktobrī publicēta intervija “Цукурс лично участвовал в расправах (Cukurs personīgi piedalījās izrēķināšanās)”, kurā muzeja “Ebreji Latvijā” direktors M. Vestermans sniedz diezgan plašu un diezgan objektīvu informāciju par Herbertu Cukuru. Šajā intervijā pilnībā tiek noliegts, ka Cukurs būtu nogalinājis 30 000 ebreju. Tai pat laikā cits laikraksts "Вести сегодня" savos tendenciozajos rakstos joprojām apgalvo, ka Cukurs ir vainīgs 30 000 ebreju nāvē. Kam krieviski lasošajam (arī pašiem latviešiem) ir jātic? Šķiet, ka mūsu valstī ir tāds uzskats: “jātic ir tam, kas ir izdevīgi, jātic, kas kliedz visskaļāk!” "Вести сегодня" acīmredzot to arī dara un liek to darīt saviem lasītājiem.

Bet problēma pavisam citā. Pastāv arī pilnīgi pretējais viedoklis par Herbertu Cukuru. Tāds lasāms gan laikrakstā “Lauku Avīze” 2002. gada 1. jūnijā. Intervijā ar akadēmiķi, profesoru un habilitēto vēstures zinātņu doktoru Induli Roni lasāms sekojošais: “[…] Mēs zinām Herberta Cukura vārdu. Šis lidotājs ir nogalināts bez tiesas, ar teroristiskām metodēm. Sodīts ar nāvi par noziegumiem, kurus viņš patiesībā nekad nav izdarījis. Tas parādās Hamburgas tiesas materiālos. […]” Par Herbertu Cukuru rakstīts arī lielākajā grāmatā par Latvijas aviāciju, kas jeb kad izdota- “Latvijas aviācijas vēsture” (apgāds “Jumava”, 2003. gads), kuru sarakstījis Ervīns Brūvelis. Te par Herberta Cukura nāvi lasāms sekojošais: “[…] Miris 1965. gada 23. februārī Urugvajā (Montevideo), ebreju teroristu noslepkavots. […]” Vai masu slepkavas nogalināšanu (atriebību) varētu tā aprakstīt? Diez vai. Savukārt Latvijas Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs, komentējot A. Kincles un G. Šamrona grāmatu “Rīgas bendes nāve” (izdevniecība “Aplis”, 2000. gads) raksta: “[…] Grāmatas satura lielākā un spilgtākā daļa veltīta teroristiskās operācijas organizēšanai un veikšanai […] Autoru tīksmināšanās par savām profesionālajām iemaņām un it sevišķi Cukura nogalināšanas epizode atspoguļota īpaši naturālistiski, par šī apraksta saturisko kvalitāti lai spriež lasītājs pats.” Man ir tiesības jautāt: “kam ticēt?” Apvienosim I. Roņa, E. Brūveļa, U. Neiburga un M. Vestermaņa teikto un mēs iegūstam ļoti, ļoti ticamu versiju tam, kas īsti bija Herberts Cukurs. M. Vestermanis savā intervijā uzsver, ka Cukurs nav ne tuvu tas, kādu viņu apraksta. Viņš saka: “Цукурс был по большому счету никем. (Cukurs bija nekas)” Vienīgā epizode, uz kuras pamata M. Vestermanis apgalvo, ka Cukurs ir līdzvainīgs ebreju nāvēs, ir sekojoša: „Известно точно, что во время, по крайней мере, первой акции, то есть 30 ноября, Цукурс был в гетто — это сто процентов, стрелял в толпу. А всю следующую, 8 декабря, он, по собственному утверждению, просидел в машине в Румбуле, ожидая Арайса, и, судя по некоторым свидетельским показаниям, так действительно могло быть. (Zināms tieši, ka vismaz pirmās akcijas laikā- 30. novembrī, Cukurs bijis geto- par simts procentiem, viņš šāva pūlī. Bet visu nākamo akciju viņš ir sēdējis mašīnā, gaidot Arāju, pēc paša vārdiem., un spriežot pēc liecinieku teiktā, tā tas varēja būt.)” Atgādināšu, ka akadēmiķis Indulis Ronis apgalvo pretējo, jo tieši tas izskanēja Hamburgas tiesā Vācijā, kad tiesāja Viktoru Arāju. I. Ronis stāsta, ka H. Cukuru V. Arāja komandā pieņēmis pats ebreju šāvēju zonderkomandas komandieris Arājs, jo Cukuram no Vācijas okupācijas iestādēm draudēja represijas (par iemesliem joprojām īstu skaidrību nav, taču praktiski visi vēsturnieki apgalvo, ka nekāda judeofobiska pamata tam nav bijis). Pieņemot, ka šī versija ir pamatota, top skaidrs, kādēļ Herberts Cukurs ir piekritis kalpot tādā vienībā. Neesmu pārliecināts, ka pats Cukurs pārāk būtu lepojies ar dienestu šādā vienībā. Cits jautājums, kas tad Cukurs šajā vienībā ir bijis. Masu slepkava, sadistisks bende vai Vestermaņa vārdiem „nekas”. Atgādināšu, ka M. Vestermans pats apgalvo, ka Cukurs ir bijis tikai Viktora Arāja šoferis. Ja tā, tad tas, ko par H. Cukuru raksta citās krievu valodā rakstošajās avīzēs, ir meli. Mans secinājums ir vienkāršs. Ja ir vieni meli, kādēļ tie nevar būt vēl un vēl? Ja Herbertu Cukuru zvērīgi nogalina, bet viņa līķi sazāģē gabalos, vainojot 30 000 ebreju nāvē, bet muzeja „Ebreji Latvijā” direktors apgalvo, ka Cukurs nav nogalinājis 30 000, tad kāds ir iemesls ticēt jeb kam, kas vaino šo cilvēku zvērībās pret civiliedzīvotājiem? Piedodiet, bet nedomāju, ka man būtu jāuzskata bijušā padomju okupācijas režīma aktīvista Mavrika Vulfsona (kurš pats atzinās, ka 1940. gada vasarā skūpstījis sarkanās armijas tanku kāpurķēdes) apgalvotais, ka H. Cukurs esot slaktējis ebreju zīdaiņus, par sakrālu versiju. Varbūt tomēr iztiksim bez pārspīlējumiem un paliksim pie tā, ka esmu izgatavojis aploksnes latviešu lidotājam un pārtrauksim diskusijas, kam lielāka taisnība? Vai pierakstot mirušā Cukura „kontam” pārdesmit tūkstošus ebreju dzīvības tiek realizēts vēsturiskais taisnīgums? Vai bojāgājušo tuviniekiem no tā taps vieglāk? Ja nē, tad kamdēļ atkal un atkal plēst šīs baisās Latvijas vēstures brūces? Pēdējo nedēļu saceltā “vētra” nozīmē vienu: godīga un pilnvērtīga vēstures skaidrošana tomēr ir labāka, nekā baidīšana ar krimināllietām un nepatikšanām. Ja vienīgais arguments, kā panākt manu un man līdzīgo klusēšanu, ir draudi sapūdēt cietumā, tad atļaušos apgalvot, ka maz esam mainījušies, kopš pēdējie lopu vagoni ar mūsu tautas mocekļiem aizbrauca Sibīrijas virzienā…

Aigars Prūsis